Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Katiņas slepkavība
Viesturs Sprūde

No Otrā pasaules kara vēstures nevar izdzēst drausmīgo Katiņas meža slepkavību, kuru slēpa pusgadsimtu un noklusēja Nirnbergas kara tribunālā. Maskavas maija svinību organizētāji un viesi par Katiņu neminēs. Neērti. Toties Staļinam cels pieminekļus.

Nepieciešams nošaut…

1940. gada 5. marta rītā PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija ziņoja Staļinam: "PSRS IeTK karagūstekņu nometnēs un Ukrainas un Baltkrievijas rietumu apgabalu cietumos patlaban atrodas liels daudzums bijušo Polijas armijas virsnieku, bijušo Polijas policijas un izlūkdienestu darbinieku, poļu nacionālistisko kontrrevolucionāro partiju biedru, atklāto kontrrevolucionāro dumpinieku organizāciju dalībnieku, pārbēdzēju un citu. Viņi visi ir zvērināti padomju varas ienaidnieki, pārpilni ar naidu pret padomju iekārtu."

Runa ir par 14 736 cilvēkiem – ne tikai virsniekiem, bet arī uzņēmējiem, politiķiem, valsts amatpersonām, garīdzniekiem, kas bija nokļuvuši padomju režīma varā Molotova–Ribentropa nodevīgā pakta rezultātā. Tas pats attiecās arī uz tām poļu militārpersonām un civilistiem, kas tika turēti Ukrainas un Baltkrievijas rietumdaļas cietumos, – 10 685 cilvēkiem. Berijas priekšlikums: "Ņemot vērā, ka viņi visi ir iesīkstējuši, nelabojami padomju varas ienaidnieki, PSRS IeTK uzskata par nepieciešamu (..) izskatīt viņu lietas īpašā kārtībā, piemērojot augstāko soda mēru – nošaušanu. Lietu izskatīšanu veikt bez arestēto izsaukšanas un bez apsūdzības uzrādīšanas, slēdziena par izmeklēšanas beigām un apsūdzības slēdziena. (..) Lietu izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu uzlikt "troikai" biedru Berijas, Merkulova, Baštakova (IeTK 1. specdaļas priekšnieks) sastāvā."

Tajā pašā dienā šis priekšlikums tika izskatīts un pieņemts Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) centrālkomitejas politbirojā. Uz Berijas raksta savas atbalstošās rezolūcijas uzlika Staļins un viņa komanda: aizsardzības tautas komisārs K. Vorošilovs, ārlietu tautas komisārs V. Molotovs, Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks A. Mikojans. Turpat arī piezīmes par citu PSRS amatpersonu nostāju: "Kaļiņins – par, Kaganovičs – par."

Tikai dažas nedēļas pirms drausmīgā lēmuma Kremlis vēl svārstījās, ko darīt ar gūstekņiem. Poļu virsnieki pastāvīgi pieprasīja atbrīvošanu, jo PSRS un Polija oficiāli neatradās karastāvoklī. 1939. gada rudenī, kapitulējot Ļvovai, starp ģenerāli Sikorski un padomju pusi pat tika panākta vienošanās, ka virsniekiem tiks saglabāta brīvība un tiesības pamest valsti. Gūstekņus pēc starptautiskās likumdošanas, karadarbībai beidzoties, pienācās atbrīvot. Kad Starobeļskas nometnes priekšniecība 1939. gada novembrī pieprasīja vadībai instrukcijas, kā reaģēt uz poļu virsnieku protestiem, tā saņēma atbildi, ka 1929. gada Ženēvas konvencija par karagūstekņiem nav dokuments, "pēc kura būtu jāvadās praktiskajā darbā". 

Lai atslogotu čekistu centības dēļ 1940. gada sākumā pārpildītos cietumus un nometnes, bija priekšlikumi gados vecākās militārpersonas un no Rietumbaltkrievijas un Rietumukrainas iesauktos rezerves virsniekus – agrākos ārstus, agronomus, skolotājus, žurnālistus, inženierus – atlaist, bet pārējos tiesāt kā "šķiras ienaidniekus" gulaga iemītnieku rindu papildināšanai. Taču pat staļiniešiem bija skaidrs, ka poļu gūstekņu tiesāšanai nav pamata un tas draud ar starptautiskām nepatikšanām. Poļu karavīrus IeTK sistēma vēl centās izmantot vergu darbos "PSRS tautsaimniecībā", bet ar lepno virsniecību tā rīkoties nedrīkstēja. "Parazītismu" no tās valsts armijas virsnieku puses, kas kopš 1920. gada skaitījās niknākā padomju varas ienaidniece, jo toreiz pie Varšavas bija patriekusi "pasaules revolūcijas" nesējus, Berija ilgi paciest nespēja. Okupētās zemes virsniecības zieds, inteliģence un spējīgākā tautas daļa bija jāiznīcina, līdzīgi, kā tas notika Baltijā, lai nepieļautu, ka šie ļaudis sāktu cīņu par savas zemes valstiskuma atjaunošanu. 

Čekā darbs kūsā

Tūlīt pēc VK(b)P CK politbiroja lēmuma sākās "darbs" pie tā izpildes. PSRS iekšlietu tautas komisāra vietnieks B. Kobulovs 14. martā slepenā sanāksmē Smoļenskas, Harkovas un Kaļiņinas apgabalu IeTK pārvalžu vadītājiem un viņu vietniekiem pateica: "Pēc augstākās vadības lēmuma 1939. gada septembrī arestētie 14 000 poļu ir jānošauj." Ar šo uzdevumu tika iepazīstināti Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR IeTK vadītāji, kā arī triju nometņu priekšnieki. 

16. martā sākās darbs pie Starobeļskas, Ostaškovas, Kozeļskas nometnēs un vairākos cietumos ieslodzīto sarakstu sastādīšana. Čekistiem nācās krietni pastrādāt, lai sagādātu un nosūtītu uz Maskavu ziņas gan par pašiem nošaujamajiem, gan viņu ģimenes locekļiem. Pēdējos pienācās izvest uz Kazahstānu. IeTK Karagūstekņu lietu pārvaldes priekšnieks P. Sopruņenko vērīgi sekoja, lai atsūtītajos sarakstos uzvārdi tiktu ierakstīti precīzi un nebūtu "jucekļa". Vienlaikus poļu virsnieku nometnēs no 16. marta tika aizliegta sarakstīšanās, pastiprinājās apsardze, nometņu tuvumā koncentrēja vagonus un izstrādāja grafikus ešelonu kustībai uz nošaušanas vietām. 

22. martā Berija parakstīja pavēli "Par Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR NKVD cietumu atslogošanu". Tās mērķis bija panākt, lai šāvēju komandās iesaistāmo personu loks būtu pēc iespējas šaurāks. Lai saglabātu baigos darbus noslēpumā. Visi nošaujamie no reģiona cietumiem bija jānogādā Kijevas, Harkovas, Hersonas, Minskas cietumos. 

Dokumenti liecina, ka rīkojumi sākt apšaušanu un pirmie nošaujamo saraksti Starobeļskas, Ostaškovas un Kozeļskas nometnes sasniedza 1940. gada marta beigās vai aprīļa sākumā. Sarakstus Maskavā bija apstiprinājusi "troika": V. Merkulovs, B. Kobulovs un L. Baštakovs. Visas sarakstā ierakstītās personas skaitījās "notiesātas" ar nošaušanu. Upuri varēja sākt ceļu vagonos uz IeTK cietumiem vai Gņezdovas staciju pie Smoļenskas ar galamērķi Katiņas mežs. 

Tolaik trijās nometnēs atradās 14 857 ieslodzītie poļi – ģenerāļi, pulkveži, apakšpulkveži un citu pakāpju armijas virsnieki, policisti, robežsargi, cietumsargi, garīdznieki, aristokrāti, politiķi, valsts iestāžu amatpersonas. Viņu vidū netrūka arī ebreju, ukraiņu, baltkrievu. 1940. gada 28. februāra ziņojumā par Starobeļskas ieslodzīto nacionālo sastāvu minēts arī viens latviešu tautības virsnieks.

Cerības un meli

Nometņu vadības saņemtie saraksti bija noformēti kā slepens rīkojums nekavējoties minētās personas nosūtīt uz Smoļensku, Harkovu vai Kaļiņinu, nodošanai vietējo IeTK pārvalžu priekšnieku rīcībā. Ir netiešas norādes, ka reģiona IeTK nodaļu vadītājiem bija nosūtīti tādi paši saraksti, tikai jau ar iekšlietu tautas komisāra vietnieka Merkulova parakstu un skaidru rīkojumu nošaut. Pirmie 343 nāvei nolemtie no Ostaškovas uz Kaļiņinu vagonos devās 1. aprīlī, nonāca galamērķī un tika nogalināti 5. aprīlī. 

Masu slepkavošanas konveijers turpināja darbību visu aprīli un maiju, turklāt tik slepeni, ka paši upuri līdz pat pēdējam brīdim nenojauta, kas tos gaida. Atsevišķu virsnieku grupu pakāpenisku aizvešanu ieslodzītie pat uztvēra kā patīkamu pārmaiņu, un izplatījās baumas, ka notiekot sūtīšana mājās. "Starobeļskas komandants apakšpulkvedis Berežkovs un komisārs Kiršins oficiāli apgalvoja vecākajiem, ka nometne tiek likvidēta un mūs sūta uz dzimteni – vācu vai padomju teritoriju," savās atmiņās rakstīja viens no izdzīvojušajiem, poļu mākslinieks J. Čapskis. Informācijas apmaiņa starp aizvestajiem un palicējiem praktiski bija izslēgta, ja vien neskaita dažus sargu nepamanītus uzrakstus uz vagonu sienām un sērkociņu kastītēs slepus izmestas zīmītes. Vienā no tām Ostaškovā kāds ierakstījis, ka, izvedot no nometnes, personīgās lietas un vērtības neatņem, izturas laipni, bet, uz kurieni ved, nav skaidrs. 

1940. gada maija sākumā IeTK Karagūstekņu lietu pārvalde atskaitās, ka uz nošaušanu nosūtīti 14 587 cilvēki. Šāvēji bija dažādu rangu IeTK darbinieki, kurus komandēja arī no Maskavas, cietumsargi, konvojētāji, šoferi. Nekad tie nav meklēti un tiesāti.

Pie Smoļenskas cilvēkus šāva mežā, bet Harkovā un Kaļiņinā slepkavošana pārsvarā notika cietumos vai pie IeTK atpūtas objektiem, mežos. Bijušais Kaļiņinas apgabala IeTK priekšnieks liecinājis, ka poļu virsniekus cietumā vispirms aizveduši uz "sarkano stūrīti", kur salīdzināti viņa personas dati. Tad cilvēku, saslēgtu rokudzelžos, ieveda īpašā kamerā un iešāva viņam pakausī. Čekas "mediķi" novēroja, ka tā visātrāk iestājas nāve un ir vismazāk asiņu. 

Nakts laikā pēc šīs sistēmas varēja nošaut līdz 350 gūstekņu. 

Katiņā virsniekus formās un ar visiem ordeņiem šāva pēc līdzīgas tehnoloģijas, taču grupās, pie dziļām kapu bedrēm. Šāva ar vācu pistolēm "Valter". Ar tālejošu nolūku. 

Reizēm upuriem bija sasietas rokas, dažkārt ap galvām aptīti šineļi. Vēlāk ekshumācijas laikā atrastās dienasgrāmatas stāsta, ka virsnieki pēdējās dzīves stundās ceļā uz "izkraušanas" vietām nereti brīnījušies, kādēļ tiem vairs nedod ēst, kādēļ nelaiž uz tualeti. 

Viens no nedaudzajiem, kuru no nāves etapa atsauca pēdējā brīdī, bija Viļņas universitātes ekonomikas profesors Staņislavs Svjaņevičs. 29. aprīlī Svjaņeviču kopā ar citiem aizveda līdz Gņezdovas stacijai pusotru kilometru no Katiņas meža. Tur viņu nošķīra un ieveda tukšā vagonā. Pa spraugu dēļos profesors varēja vērot, kā biedrus iesēdina autobusos ar aizkrāsotiem logiem un aizved mežā. Pavisam 395 gūstekņiem čekisti saglabāja dzīvību un pārsūtīja tos uz Juhnovas nometni. Runa ir par personām, no kurām IeTK Galvenās valsts drošības pārvalde cerēja iegūt vērtīgu informāciju vai arī kuras bija paudušas gatavību sadarboties. Bez tam Juhnovā nonāca personas, kuru atbrīvošanu bija pieprasījusi Vācija un Itālija. Tie ir jau minētais mākslinieks J. Čapskis, nākamais V. Sikorska trimdas valdības tieslietu ministrs V. Komarņickis, Varšavas operteātra galvenā diriģenta B. Mlinarska dēls un citi. 

1943. gadā vācieši atklāja poļu kapus. Līdzdarbojoties Polijas Sarkanajam Krustam, tie Katiņā ekshumēja 4200 ķermeņus. Par to pasaulē sacēla lielu troksni. Staļinieši – un visi citi līdz Jeļcinam – meloja, masu slepkavībās apsūdzēdami vāciešus. Kompromitējošos dokumentus VDK gadu gaitā pakāpeniski iznīcināja, svarīgākās pavēles par 22 000 poļu nogalināšanu paslēpjot PSKP CK politbiroja arhīvos aizzīmogotā konvertā, kuru drīkstēja atvērt tikai valsts pirmā amatpersona. Padomju Savienības komunistiskās partijas ģenerālsekretāri un VDK vadība vienmēr skaidri zināja, kas noticis ar "bez vēsts" pazudušajiem poļiem. 1959. gada martā VDK priekšsēdētājs A. Šeļepins priekšlikumā iznīcināt visas nošauto "buržuāziskās Polijas" karagūstekņu un internēto uzskaites lietas PSRS vadītājam Ņ. Hruščovam ziņo, ka ar IeTK "troikas" lēmumu pavisam tikuši nošauti 21 857 cilvēki. Hruščovs, Brežņevs, Andropovs, Čerņenko – viņi visi, Gorbačovu ieskaitot, zināja patiesību par Katiņu, taču meloja, ka nezina. Tikai Jeļcins atklāja patiesību. 

Latvijas Avīze
5. martā, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home