Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Polijas vēstnieks: Katiņas lappuse nav aizvērta
Ģirts Kondrāts

"Katiņas traģēdijas lappuse vēl arvien ir atvērta, jo nevar būt tā, ka noziegums paliek bez soda. Ļoti iespējams, lielākā daļa no tiem, kas to izdarīja, ir miruši, bet tas neatbrīvo Krieviju no patiesības atzīšanas," sarunā ar žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Ģirtu Kondrātu sacīja Polijas vēstnieks Latvijā TADEDUŠS FIŠBAHS.

V. Krustiņš: – Šomēnes – 1940. gada 5. martā – Staļins parakstīja lēmumu par poļu virsnieku un inteliģences iznīcināšanu. Baismīgā poļu virsnieku noslepkavošana Katiņā ir viens no spilgtākajiem kara laika vēstures notikumiem. Taču tas, kas Otrā pasaules kara sākumā notika Polijā, drīz vien sekoja Latvijā. 

Kā Katiņas traģēdiju uztver pašā Polijā? Pavisam nesen Rīgā, kādā Ģertrūdes ielas grāmatnīcā, atradu vēl šogad krievu valodā Krievijā izdotu patiesi pretīga satura grāmateli, kurā sacīts, ka "pareizi vien tas bijis darīts, ka poļi apšauti".

T. Fišbahs: – Man ar Katiņas traģēdiju ir arī personiska saistība. Kā bērns, skolnieks un vēlāk arī students es, protams, patiesību nezināju, jo par Katiņu nekad netika oficiāli runāts. Tikai mana māte zināja, ka kara sākumā no Polijas tika izvesti cilvēki un daļa karagūstekņu nogalināti. Pirmā, kas man pastāstīja patiesību, bija manas māsas vīramāte. Viņu pašu ar diviem maziem bērniem 1940. gadā izsūtīja uz Sibīriju, kur nācās pavadīt sešus gadus. Izsūtītie tika norīkoti būvēt dzelzceļu. Nometne bija ik pa 12 kilometriem un, kad darbs bija galā, vienalga ar kājām viņiem bija jānāk 12 kilometri atpakaļ. Bērni, kam tolaik bija pieci gadi, tika turēti ar striķi piesieti pie galda, uz kura bija bļoda ar kartupeļiem. Māte baidījās, ka bērni neizskrien ārā no istabas, jo laukā bija liels sals, bet viņiem nebija silta apģērba. Mans māsasvīrs izdzīvoja, bet viņa dvīņubrālis nomira badā. Svaiņa tēvs bija virsnieks un tika turēts Starobeļskas nometnē. Tāpat arī Starobeļskas nometnē gāja bojā manas meitas vīra vectēvs. 

Kad es 70. gadu pirmajā pusē Gdaņskā biju partijas sekretārs, kādā tikšanās reizē ar cilvēkiem klāt bija arī kāds augsts partijas darbinieks. Kad viņam jautāja, kas ir vainīgs virsnieku apšaušanā Katiņā, viņš teica: "Vācieši." Vēlāk Francijā tika izdota un uz Poliju nelegāli vesta grāmata ar sarakstiem, kurš kurā vietā ir gājis bojā. Grāmatas tika aizturētas uz robežas un iznīcinātas, bet es tomēr vienu dabūju. Tur atradu abu radinieku – pēc pakāpes rotmistra un podporučika – uzvārdus un liecības, ka viņi bijuši Starobeļskā. Tāpēc mani radinieki tagad vismaz zina, kur ir viņu kapavietas, lai gan līdz pēdējam cerēja, ka tuvinieki atgriezīsies.

– Man vācu okupācijas laikā bija desmit gadu, taču avīzes, kādas nu tās bija, lasīju arī toreiz. Atceros, ka tur bija nofotografētas milzīgas bedres un klāt pielikti apraksti, kas noticis Katiņā. Arī latviešu virsnieki tika iznīcināti pēc tās pašas receptes. Iespējams, vēlāk daudzi latvieši aizbēga no mājām, jo negribēja nokļūt tādās pašas bedrēs.

– Nesen avīzē izlasīju Krievijas prezidenta Vladimira Putina izteikumus. Viņš skaidro, ka Molotova–Ribentropa pakts tika parakstīts Minhenes vienošanās iespaidā. Es tam negribu piekrist. Starp abiem šiem paktiem ir atstarpe gan laika, gan vietas ziņā. Minhenē 1938. gadā paktu parakstīja Lielbritānija, Francija un Vācija, bet Maskavā 1939. gadā – Vācija un PSRS. Pēc kara Francija paktu nosodīja, bet Molotova-Ribentropa pakts arvien nav nosodīts. Turklāt Francija un Lielbritānija pakta iespaidā nevienu nav pakļāvušas, bet PSRS un Vācija pēc pakta noslēgšanas okupēja citas valstis. Par to tagad ļoti pareizi runā Latvija. 

Tagad par Katiņu. Polija joprojām uzskata, ka Katiņas lieta nav slēgta. Arī ģimenes, kas Katiņā zaudēja savus tuviniekus, ar to nekad nav samierinājušās. Polijā ir izveidota speciāla Katiņas komiteja un darbojas arī Izsūtīto ģimeņu komiteja, taču tas ir ne tikai šo ģimeņu morālais pienākums vien. 

Tāpēc 2004. gada 30. novembrī tika pieņemts lēmums par kriminālnozieguma Katiņā izmeklēšanu. To ierosināja prokurors, kurš nodarbojas ar noziegumu izmeklēšanu, kas vērsti pret poļu tautu. 

Katiņas nozieguma sākums ir 1940. gada 5. martā pieņemtais Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas centrālkomitejas politbiroja lēmums, ar kuru tika dibinātas vienības, kas vērsās pret poļu virsniekiem, inteliģenci, garīdzniekiem un civiliedzīvotājiem.

Taču jāņem vērā, ka jau kopš 1938. gada rudens notika nacistiskās Vācijas un PSRS tuvināšanās. Tika runāts par iespējām uzbrukt kaimiņvalstīm. Pārsvarā tas attiecās uz Poliju, jo gan Vācija, gan PSRS pēc Versaļas līguma noslēgšanas uzskatīja to par savu ienaidnieku. Tajā pašā laikā PSRS gribēja paplašināt komunistisko sistēmu uz rietumiem, bet Vācija – savu dzīves telpu austrumos. Kad 1939. gada augustā tika noslēgts Molotova–Ribentropa pakts, tā slepenie protokoli faktiski paredzēja gatavošanos karam un robežu pārdali. Vācieši gribēja uzbrukt Polijai 1939. gada 26. augustā, bet vēlāk šis datums tika pārlikts uz 1. septembri. PSRS sāka domāt par uzbrukumu Polijai jau pēc 1. septembra un pie robežas savilka papildu divīzijas. Tad 1939. gada 17. septembrī Staļins informēja Vācijas vēstnieku Šulenburgu, ka noticis uzbrukums Polijai. Vēlāk tas tika pateikts arī Polijas vēstniekam PSRS Gžibovskim, bet viņš atteicās pieņemt šo notu. Starp citu, dokumenta pirmajā variantā bija sacīts, ka "PSRS armija ieiet Polijas teritorijā, jo ir nepieciešamība aizstāvēt ukraiņu un baltkrievu tautas, kuras apdraud Vācija". Vācieši tam nepiekrita, un vārds "Vācija" tika svītrots. Tātad uzbrukums Polijai tika plānots iepriekš, un tā bija noziedzīga, no abām pusēm koordinēta operācija. 

Iebrūkot Polijā, PSRS lauza agrāk noslēgtos divpusējos līgumus: 1920. gada 18. marta Rīgas miera līgumu un 1932. gada 25. jūlija savstarpējo līgumu par neuzbrukšanu. Staļins teica, ka tad, ja reiz Polijai ir uzbrukusi Vācija, Polijas valsts vairs nav un PSRS ieiet tās teritorijā glābt ukraiņus un baltkrievus. Taču tajā laikā Polijā vēl bija valdība, prezidents, militārā pavēlniecība un vēl nebija kritusi Varšava. Tā krita tikai 28. septembrī. 

Polijai uzbruka 500 tūkstoši padomju karavīru. Gūstā krita apmēram 250 tūkstoši poļu. Divas dienas pēc uzbrukuma Klements Vorošilovs izdeva rīkojumu, kā rīkoties ar karagūstekņiem. Tika organizētas īpašas vienības, kuru uzdevums bija karagūstekņu konvojēšana un to nodošana NKVD vākšanas punktos. Vēl rīkojumā bija uzsvērts, ka šo operāciju īstenot uzņemas čeka. Daļai gūstekņu izdevās izbēgt, bet 125 tūkstoši tika ievietoti nometnēs un cietumos. Vēlāk ierindnieki no Baltkrievijas un Ukrainas tika atbrīvoti un atlaisti mājās, 25 tūkstošus gūstekņu norīkoja ceļu būves darbos, bet 15 tūkstošus poļu – virsniekus, augstākos valsts ierēdņus, zinātniekus, skolotājus, policistus, lielos zemes īpašniekus, garīdzniekus un izlūkdienesta darbiniekus – izvietoja atsevišķās speciālās nometnēs Kozeļskā, Ostaškovā un Starobeļskā. Jau iepriekš bija zināms, ka viņi nekad netiks atbrīvoti. NKVD sacīja, ka grib šos cilvēkus – Padomju Savienības ienaidniekus – pāraudzināt, bet tam "nav bijis nekāda efekta". Apcietinātie negribēja atteikties no savām patriotiskajām, reliģiskajām un garīguma pozīcijām, teikts ziņojumos. Patiesībā pret gūstekņiem arī netika celtas nekādas apsūdzības, bet NKVD īpašā kārtā, bez apsūdzēto klātbūtnes, izlēma viņu likteni. 

Mums ir dokumenti, ka pavisam tika likvidēts 21 tūkstotis 768 Polijas pilsoņi un viņi nepārprotami ir 1940. gada 5. marta Staļina lēmuma upuri. (Tikpat traģisks bija bojā gājušo karagūstekņu ģimeņu liktenis. Lēmums par šiem cilvēkiem tika pieņemts jau 1940. gada 2. martā. Ģimenes tika arestētas un izsūtītas uz PSRS. Uz Kazahstānu vien izsūtīja 25 tūkstošus ģimeņu, un tur bija vismaz 60 tūkstoši Polijas pilsoņu.)

Vācieši, klātesot starptautiskai ārstu komisijai, 1943. gadā atvēra Katiņas masu apbedījumus Smoļenskas apgabalā. Vēlāk, 1943. gadā aprīlī, tur ieradās arī Polijas Sarkanā Krusta delegācija.

Svarīgs ir arī fakts, ka nometnēs pret poļu virsniekiem neviens neizturējās kā pret karagūstekņiem atbilstoši Hāgas un Ženēvas starptautiskajām konvencijām. Vēlāk Nirnbergas procesa laikā tika pasludināts, ka Krievija šīm konvencijām nepievienojas, bet tas, ka PSRS nebija tām pievienojusies, nevienu neatbrīvo no atbildības par noziegumiem pret cilvēci. Šobrīd Krievija saka, ka tie bija kara noziegumi, esot pagājis ilgs laiks, daudzi ir miruši, un nepiekrīt, ka tas ir noziegums pret poļu tautu. Taču jau Nirnbergas procesa laikā tika noteikts, ka šie fakti ir klasificējami kā noziegums pret cilvēci. Turklāt jau Nirnbergas procesa laikā par visiem šiem noziegumiem 1946. gada 11. novembrī tika pieņemta ANO rezolūcija nr. 95. 

Un vēl Nirnbergas procesa 59. dienā padomju prokurors Jurijs Pokrovskis sacīja, ka Katiņas noziegums – 11 tūkstoši nogalinātu poļu – ir jānosoda kara tribunālam. Tribunāls sāka vākt dokumentus un liecības, bet Vācijas vaina šajā noziegumā netika pierādīta. Kad runa bija par Vāciju, tad tas bija noziegums pret cilvēci, bet, kad izrādījās, ka vainīga ir PSRS, lieta apklusa. Varbūt toreiz sabiedrotie negribēja aizvainot PSRS, varbūt nevēlējās aiztikt Staļinu, bet mūsu pienākums ir šo lietu novest līdz galam, jo brīdī, kad noziegums tika veikts, tur bija visas pazīmes, ka tiek veikts noziegums pret cilvēci. 

Pat tajā laikā, kad šis noziegums notika, tas bija pretrunā gan ar PSRS, gan Polijas likumdošanu. 

– Zināms, ka poļu ģenerālis Jaruzeļskis vairākkārt Maskavai pieprasīja skaidrojumus par Katiņu, bet tādi netika sniegti, jo neesot dokumentu un līdz ar to nekas neesot zināms. Bet tad Mihails Gorbačovs dabūja no slepenajiem arhīviem Katiņas mapīti. Taču viņš meloja divreiz: pirmo reizi, kad neko "nezināja" par Molotova–Ribentropa paktu, un otrreiz – par Katiņu. Pēc tam šie dokumenti nokļuva pie Borisa Jeļcina un nāca atklātībā.

– Mēs Katiņas noziegumu izmeklēšanā esam zaudējuši 50 gadus. Tiesa, jau 1987. gadā tika izveidota Polijas un PSRS vēsturnieku komisija, kas nodarbojās ar "vēstures balto plankumu" pētīšanu. Taču dokumentus par Katiņu neviens nedeva un nekāda iznākuma pētījumiem nebija. 

Tomēr 1990. gada 13. aprīlī, kad Jaruzeļskis bija Maskavā pie Gorbačova, tas sacīja, ka esot no arhīviem saņēmis dokumentus par Katiņu. Tā Polija pirmo reizi saņēma datus ar Katiņā noslepkavoto uzvārdiem. 

Vēlāk, 1991. gadā, kad sabruka PSRS un Krievijas Federācija pārņēma tās arhīvus, uzreiz tika pateikts, ka Krievija par PSRS laika totalitārās komunistiskās partijas nodarīto atbildību uzņemties nevar. Tiesa, 1992. gadā Borisa Jeļcina speciālais sūtnis Rudolfs Pikhoja nodeva Leham Valensam dokumentus par Katiņu. Lietā bija arī 1945. gada 5. marta VK(b)P lēmums.

Kāpēc arhīvu materiāli tik vēlu tika nodoti Polijai? Vai PSKP negribēja, ka Katiņas lieta būtu kā liecība PSKP noziedzīgajai darbībai, vai ir kādi citi iemesli, nezinu. Taču Katiņas traģēdijas lappuse arvien ir atvērta, jo nevar būt noziegums bez soda. Ļoti iespējams, lielākā daļa no tiem, kas to izdarīja, ir miruši, bet tas neatbrīvo Krieviju no patiesības atzīšanas. 1971. gadā Vācijas kanclers Villijs Brants atbrauca uz Varšavu un uz ceļiem lūdza piedošanu par nogalinātajiem poļiem un ebrejiem, poļi šo žestu nav aizmirsuši. 

Kad 9. maijā Maskavā svinēs Otrā pasaules kara nobeiguma 60. gadadienu, uz turieni dosies arī Polijas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis. Viņš ir sacījis, ka tas jādara, lai atklāti un godīgi runātu par vēstures patiesībām, lai cik nepatīkamas tās būtu. 

Latvijas Avīze
10.martā, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home