Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Latviešu karavīri zem svešiem karogiem

Latvijas Universitātes žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds laidis klajā vēsturnieka Induļa Kažociņa grāmatu "Latviešu karavīri zem svešiem karogiem 1940 –1945". Tā iznākusi, pateicoties Daugavas Vanagu Centrālās valdes un Latviešu nacionālās padomes Izglītības fonda Lielbritānijā finansiālajam atbalstam.

Grāmatas autors I.Kažociņš dzimis 1917.gada 9.jūnijā Ņižņijnovgorodā, Krievijā. Vēlāk beidzis rezerves virsnieku kursus Latvijas Karaskolā, vācu okupācijas laikā studējis Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē. Tālāko izglītošanos gan pārtrauc viņa iesaistīšanās Latvju jaunatnes organizācijas darbā, pildot latviešu zēnu aprūpes virsnieka pienākumus vācu gaisa spēku palīgdienestā. Pēc Otrā pasaules kara I.Kažociņš uz laiku nokļūst padomju gūstā, bet 1948.gadā viņam izdodas atgriezties Vācijā. No 1952.gada I.Kažociņš dzīvo Lielbritānijā, kur absolvējis Valsts jaunatnes sagatavošanas koledžu Lesterē, strādājis Kristīgo jaunekļu savienībā Hinklejā, studējis vēsturi un socioloģiju Neklātienes universitātē. Bijis arī aktīvs Latviešu nacionālās padomes un Daugavas Vanagu fonda Lielbritānijā jaunatnes darbinieks. I. Kažociņš publicējis virkni pētījumu par militārās un politiskās vēstures jautājumiem latviešu, vācu, angļu un franču valodā.

Kā viens no nozīmīgākajiem I.Kažociņa darbiem jāmin grāmata "Tēvzemei un Brīvībai: Latvijas bruņoto spēku liktenis Otrā pasaules kara laikā".

Šo grāmatu 1986.gadā izdeva Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA), un tā nelegāli tika ievesta Latvijā. Tikko klajā nākusī grāmata ir 1986.gada izdevuma papildināts un uzlabots variants. Pašlaik I.Kažociņš kopā ar dzīvesbiedri Šarloti dzīvo DVF mītnē "Straumēnos", kur turpina aktīvi darboties sabiedriskās dzīves laukā.

Grāmatas priekšvārdā autors, nepretendējot uz pilnīgu objektivitāti, uzsver, ka darbā atspoguļojis latviešu karavīru gaitas svešu armiju rindās no latviešu tautas redzesviedokļa, nevēlēdamies nostāties ne apsūdzētāja, ne aizstāvja lomā. Grāmatas saturu veido deviņas nodaļas —"Latvijas armija valsts neatkarības pēdējos gados", "Latvijas neatkarīgās valsts un armijas iznīcināšana", "Latviešu karaspēka atjaunošanas centieni", "Latviešu leģions", "Vācu fronte ļogās", "Sarkanarmija ielaužas Latvijā", "Kurzemes cietoksnis", "Latviešu karavīri Vācijā", "Kurzeme vēl turas". Grāmatas tapšanā I.Kažociņš izmantojis atsevišķus līdz šim nepublicētus dažādu arhīvu dokumentus, smēlies faktu materiālu 114 grāmatās un rakstos periodikā latviešu, vācu un angļu valodā, darbā publicētas 12 kartes un 18 fotogrāfijas no autora un Latvijas Kara muzeja krājuma fondiem.

I.Kažociņš raksturo Latvijas armiju divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, analizē sekmīgai valsts aizstāvēšanai nepieciešamos ģeogrāfiskos un saimnieciskos, politiskos un militāros nosacījumus. Autors uzskata, ka augsta ir bijusi Latvijas pilsoņu morālā gatavība aizstāvēt savu dzimteni, taču trūcis līdzekļu modernu ieroču un aizsardzības sistēmu ieviešanai. K.Ulmaņa valdības izšķiršanos nepretoties PSRS 1940.gada 16.jūnijā ultimātam un tam sekojošai Latvijas okupācijai autors skaidro ar nespēju reālajā situācijā nodrošināt pretošanās iespējas, tajā pašā laikā riskējot ar latviešu tautas eventuāliem lieliem dzīvā spēka zaudējumiem. Šodien gan ir skaidri saprotams, ka jebkādas cerības tādējādi iegūt laiku, kā arī paļaušanās uz PSRS solījumiem neiejaukties Latvijas iekšējās lietās bija iluzoras.

Darbā apskatīta padomju okupācijas režīma izveide Latvijā 1940.–1941.gadā, lielu uzmanību veltot represijām pret Latvijas sabiedrību, īpaši armiju, kas pakāpeniski tiek reducēta par Tautas armiju, pēc tam — par 24.teritoriālo latviešu strēlnieku korpusu. Izrēķināšanās ar latviešu virsniekiem un karavīriem savu kulmināciju sasniedz Litenes nometnē 1941.gada 14.jūnijā. Pēc autora sniegtajām ziņām, padomju represijas kopumā skāra 4665 latviešu karavīrus, tai skaitā vairāk nekā 700 Latvijas armijas virsnieku.

Turpmākajā izklāstā autors parāda padomju okupācijas nomaiņu ar vācu okupāciju Latvijā 1941.gada vasarā. I.Kažociņš uzskata, ka vairums latviešu šajā laikā domājuši, ka drīzumā varētu sākties karš starp Vāciju un PSRS, un sagaidījuši vāciešus kā atbrīvotājus. Diemžēl cerībām, ka vācieši atbalstīs Latvijas neatkarības atjaunošanu, nebija lemts piepildīties. Likvidējot 1941.gada vasarā izveidojušās latviešu partizānu vienības, vēlāk tiek atļauta vienīgi kārtības dienesta izveidošana policejiskiem un militāra rakstura uzdevumiem. Lielu vērību autors velta latviešu kārtības dienesta bataljonu cīņām Austrumu frontē, kur tie tiek izkaisīti no Somu jūras līča līdz pat Melnajai jūrai. Turpinot sekot latviešu karavīru gaitām Sarkanajā armijā, autors aplūko arī 24.teritoriālā latviešu strēlnieku korpusa piedalīšanos karadarbībā Latvijas un Krievijas robežas tuvumā, kā arī latviešu strēlnieku pulku cīņas Igaunijā 1941.gada vasarā un rudenī. Tālāk seko 201. (vēlāk — 43.gvardes) latviešu strēlnieku divīzijas izveidošana un tās piedalīšanās cīņās pie Maskavas, Staraja Rusas un Narvas.

Pārdomu vērti ir autora spriedumi par latviešu karavīriem abās frontes pusēs. Tā, raksturojot latviešu karavīrus vācu armijā, I.Kažociņš raksta: "Neraugoties uz provokācijām, apvainojumiem un spaidiem, latviešu karavīri centās savus dienesta pienākumus pildīt pēc labākās sirdsapziņas. Viņus vadīja naids pret Latvijas brīvības iznīcinātājiem, komunistiskajiem krieviem. Viņi nešaubīgi cerēja izkarot Latvijas valsts tiesības. Frontē vācu propaganda lika karavīriem ticēt, ka pēc komunisma sakaušanas vācieši piešķirs Latvijai brīvību. Frontē stāstīto Latvijā nemaz nedrīkstēja atkārtot. Tur vācu slepenpolicija un latviešu SD ierēdņi to nosauca par nacionālistu propagandu, par ko varēja nokļūt koncentrācijas nometnē. Karavīri frontē to saprata, tomēr sakoda zobus un turpināja cīņu pret komunismu. Viņi nespēja pieļaut domu, ka Latvija varētu atkal nokļūt komunistu varā."

Līdzīgs ir autora viedoklis par latviešu karavīriem Sarkanajā armijā: "Tāpat kā latviešu leģiona karavīri ticēja, ka no viņu vienībām kādreiz izveidosies atjaunotā Latvijas armija, arī sarkanarmijas latviešu strēlnieki ticēja, ka viņi cīnās par Latvijas atbrīvošanu no nacistiem un pēc to padzīšanas izveidos Latvijas teritoriālo korpusu. Lielākā daļa strēlnieku tad vēl nezināja par 14.jūnija notikumiem un čekas noslepkavoto masu kapiem. Viņi ticēja padomju propagandistiem, kas ar Latvijas himnu un latviešu mākslinieku koncertiem centās radīt ilūziju par Latvijas valsts tiesību atjaunošanu. Un, ja arī starp viņiem bija tādi, kas saprata bezkaunīgo spēli, tad izvēles viņiem nebija, jo, no cīņas izvairoties, viņus sagaidīja droša nāve."

I.Kažociņš parāda latviešu leģiona veidošanās apstākļus — vācu okupācijas varas un latviešu pašpārvaldes nostāju, pieskaroties arī brīvprātīgo un mobilizēto karavīru statusa problemātikas izklāstam. Aplūkota 2.latviešu brigādes, 15. un 19. latviešu divīzijas un citu latviešu karavīru vienību formēšanas gaita. Autors uzsver, ka latviešu karavīriem nebija dota iespēja izvēlēties savus formastērpus, tādējādi parādot to saikni ar SS organizāciju kā tīri formālu. Tāpat šeit atspoguļota lielas daļas leģionā mobilizēto virsnieku un karavīru tā laika pārliecība, taču šī mobilizācija tolaik, ņemot vērā konkrētos vēsturiskos apstākļus, tiem likās vairāk vai mazāk pieņemama.

Turpinājumā aprakstītas latviešu leģionāru cīņas Austrumu frontē pie Novosokoļņikiem, Veļikajas upes, Bardovo–Kudeveras pozīcijās, pie Opočkas, līdz pat Latvijas robežas sasniegšanai 1944.gada jūlijā, kā arī 19.divīzijas cīņas Vidzemē 1944.gada vasarā un rudenī. Tajā pašā laikā tiek formēti Sarkanās armijas 130.latviešu strēlnieku korpuss, kura pamatu veido 43.gvardes un 308.latviešu strēlnieku divīzija, tām piedaloties karadarbībā pie Rēzeknes, Daugavpils, Madonas, Krustpils un Rīgas.

Interesants ir autora sniegtais vācu okupācijas laika Latvijas sabiedrības vairākuma uzskatu raksturojums: "Vāciešu kundziskā rīcība bija visiem apnikusi, bet tā tomēr bija ciešamāka nekā krievu okupācijas atgriešanās ar jaunām deportācijām, kolhozu iekārtu un rīdīšanu uz "šķiru cīņu", kas draudēja ar visas latviešu tautas iznīcināšanu. Civiliedzīvotāji centās turpināt savas ikdienas gaitas, it kā nekas nebūtu mainījies. Neviens nespēja ticēt, ka cīņa pret komunismu ir zaudēta. Vēl jau krievi nebija Latvijā ienākuši un mūsu karavīri pašaizliedzīgi turēja fronti "kaut kur" Krievijā... varbūt Rietumu sabiedrotie sakaus vāciešus un, karu nobeidzot, viss atkal atgriezīsies līdz 1940.gadam ierastajās sliedēs. Bezspēcība notikumu priekšā lika cilvēkiem ieslīgt fatālismā, ļaujot notikumiem velties pāri. Vienīgi karavīri raudzījās nākotnē ar lielāku paļāvību. Viņu rokās bija ieroči, viņi varēja aktīvi pretoties (..)." Šis vērtējums parāda arī tā laika sabiedrības pārliecību, uzskatot, ka pret otrreizējo padomju okupāciju jācīnās visiem iespējamiem līdzekļiem, tajā pašā laikā ne mirkli nepieļaujot domu, ka šī okupācijas vara tomēr varētu atgriezties, un absolūti nedomājot par to, kas tad tādā gadījumā varētu notikt.

Atsevišķas grāmatas lappuses I.Kažociņš veltījis pretestības kustības un Latvijas Centrālās padomes darbībai Latvijā vācu okupācijas laikā, raksturojot arī ģenerāļa J.Kureļa grupas aktivitātes Vidzemē un Kurzemē 1944.gada vasarā un rudenī. Autors uzskata, ka objektīvas informācijas trūkums daudziem cilvēkiem traucējis izšķirties — vai pakļauties leģiona vadības un latviešu pašpārvaldes aicinājumiem ņemt rokās ieročus aktīvai cīņai pret komunismu, vai arī sekot pretestības kustības dalībnieku mudinājumiem no iesaukšanas izvairīties. Lielākā daļa iesaucamo tomēr atzinuši par pareizāku cīnīties karavīru rindās.

Runājot par kureliešu kustību, autors atzīst tās pozitīvos cīņas mērķus un īpaši atzīmē leitnanta R.Rubeņa bataljona varonīgās cīņas ar vāciešiem 1944.gada novembrī Usmas ezera apkārtnē, tajā pašā laikā parādot arī kureliešu kā karaspēka vienības veidošanās nepilnības — tās sastāva daudzšķautnību — ietverot sevī leģiona un kārtības dienesta bataljonu dezertierus, pietiekamas disciplīnas un modrības trūkumu, kā arī iluzoru notikumu uztveri, nekritiski liekot vienlīdzības zīmi starp 1919. un 1944.gada militāro un politisko situāciju Latvijā un ārpus tās robežām.

Grāmatā aprakstītas arī 15.latviešu divīzijas cīņas kara beigās Vācijā, atzīmējot gan pulkveža V.Januma kaujas grupas grūto, bet iznākumā veiksmīgo nokļūšanu līdz amerikāņu karaspēkam pie Lindavas 1944.gada 27. aprīlī, gan pieminot 15.divīzijas izlūku bataljona iesaistīšanos cīņās Berlīnes centrā un tā iznīcināšanu 1945.gada maija sākumā. Rakstot par Otrā pasaules kara noslēgumu Latvijā, I.Kažociņš parāda Kurzemes sešu lielkauju gaitu, īpaši akcentējot latviešu tautas traģēdiju 1944.gada Ziemassvētku kaujās pie Džūkstes, kad savstarpējās cīņās tiek raidīta 19.latviešu divīzija un 130.latviešu strēlnieku korpuss. I.Kažociņš raksta: "Četras dienas traģiskās un sīvās kaujās latvieši bija šāvuši uz latviešiem. Strēlnieki, kas vēlējās atbrīvot Latviju no nacistu jūga, bija cīnījušies bez žēlastības ar grenadieriem, kas vēlējās Latviju pasargāt no komunistu jūga. Latviešu dzimtenes mīlestības jūtas abās pusēs izmantoja iekarojumu kāras lielvaras, kurām Latvijas valsts un latviešu tautas liktenis bija pilnīgi vienaldzīgs. Tā bija viena no traģiskākajām epizodēm latviešu tautas izmisuma pilnajās gaitās divdesmitajā gadsimtā."

Grāmata sniedz galvenās pamatzināšanas par latviešu karavīru piedalīšanos Otrajā pasaules karā vācu un padomju armijās. Tā uzrakstīta viegli saprotamā valodā un var kalpot kā informatīvs materiāls jebkuram, kas interesējas par šo tematiku. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka autors par savu uzdevumu nav izvirzījis un pilnīgāka avotu klāsta nepietiekamības dēļ nav arī mēģinājis veikt šo notikumu dziļāku un kritiskāku analīzi. Tāda bieži vien jāveic lasītājam pašam, vērīgi izsekojot autora sniegto faktu un notikumu vērtējumu pavedienam.

I.Kažociņš nav vairījies saukt lietas to īstajos vārdos, taču atsevišķi autora lietotie termini mūsdienu multikulturālajā Latvijas sabiedrībā varētu arī tikt neuztverti ar pilnīgu sapratni. Apsveicama ir autora nostāja stingri nodalīt frontes vienību darbību no represīvo militāro struktūru aktivitātēm, parādot arī latviešu karavīru noraidošo nostāju pret padomju un vācu okupācijas varu veiktajiem noziegumiem. Jāatzīst, ka autors centies priekšplānā izvirzīt latviešu karavīru cīņas Otrajā pasaules karā, tikai pakārtotu vērību veltot globālākām parādībām, kas nepārprotami ietekmēja politiskās un militārās norises pasaulē.

Grāmatas saturu daļēji ietekmējusi arī autora personīgā Otrā pasaules kara laika pieredze, darbojoties Latvju jaunatnes organizācijā un pildot latviešu zēnu aprūpes virsnieka pienākumus vācu gaisa spēku palīgdienestā. Nenoliedzama tāpēc ir autora lielāka vai mazāka subjektivitāte šo notikumu vērtējumā, taču vienlaikus jāuzsver, ka autora kā aprakstīto notikumu laikabiedra zināšanas un personiskās izjūtas ir vērtības, kas pietrūks vēlāko pētnieku darbiem par šo tematiku. Grāmatas lielākā daļa veltīta latviešu karavīriem Vācijas bruņotajos spēkos, bieži vien latviešu karavīru gaitām Sarkanajā armijā pieskaroties tikai garāmejot. Tomēr autors mēģinājis pateikt, ka neatkarīgi no tā, kādas armijas formastērpos bija tērpti latviešu karavīri, to lielākajam vairumam sirdīs pukstēja Latvijas neatkarības ideja ar domu atbrīvot savu zemi no vieniem vai otriem okupantiem. Šīs idejas vārdā tad būtu iespējama arī divu pretējās pusēs karojošo latviešu karavīru konsolidācija. Jo vairāk nekā 50 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām to pretnostatījums nebūt nekalpotu Latvijas valsts pozitīvai attīstībai nākotnē. Kopumā darbs ir tradicionāls skatījums uz Latvijas Otrā pasaules kara vēsturi.

Grāmatas iznākšana pozitīvi jāvērtē arī 16.marta —latviešu karavīru piemiņas dienas — priekšvakarā. Par tajā aplūkotās tematikas nozīmīgumu un aktualitāti šodien liecina arī LR Saeimas 1998.gada 29.oktobrī pieņemtā Deklarācija par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, kas paredz, ka "Latvijas valdības pienākums ir 1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējvalstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas tiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās, 2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskāruma novēršanu Latvijā un ārzemēs". Šo vēstures problēmu plašāka analīze ir arī pēc Valsts prezidenta G.Ulmaņa iniciatīvas izveidotās vēsturnieku komisijas PSRS un Vācijas totalitāro režīmu noziegumu un XX gadsimta vēstures turpmākas pētīšanas koordinēšanai un izskaidrošanai uzdevums.

Gan Latvijā, gan citur pasaulē diskusijās par Otrā pasaules kara vēstures jautājumiem būtu jāņem vērā arī I.Kažociņa paveiktais, kas ir nozīmīgs ieguldījums Latvijas valsts un tautas vēsturiskās apziņas veidošanā un tās garīgā mantojuma saglabāšanā nākotnē.

Uldis Neiburgs, Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules karavēstures nodaļas vadītājs, — "Latvijas Vēstnesim"

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home