1954. gads
Bet, ja jūs neticat Viņa rakstiem, kā jūs ticēsiet maniem vārdiem. Jāņa ev.5 - 47.

Šis atmiņu stāstījums būs par komunisma ēras viduspunktu, par Kengiras sacelšanos no 1954. gada 16. maija līdz tās sagrāvei 26. jūnijā, par kritušajiem un dzīvajiem cilvēkiem, kam nācās pieredzēt šo traģēdiju.

Staļins bija miris 1953. gada 5. martā. Viņa paklausīgajam un uzticamajam kalpam Berijam, viņa līdzgaitnieki steidzīgi noorganizēja tiesas prāvu. Tā notika 1953.gada 23.decembrī. Kompartijas Centrālās Komitejas politbirojam, kas lēma par PSRS "vadošo" līniju, bija nepieciešams tautas acīs nomazgāt savu līdzvainīgumu genocīdā pret pašu tautu. Sākās Hruščova ēra. Viņu ievēlēja par PSKP pirmo sekretāru, un tas deva viņam neierobežotu varu.

Taču mēs, ieslodzītie, nekādas izmaiņas nejutām. Dzirdējām, ka Kolimā, Noriļskā, Ekibastūzā un Karagandā esot bijuši streiki, taču tie nežēlīgi apspiesti.

Sasniedza ziņa, ka pēc Staļina nāves izsludināta liela amnestija, ka dekrēts parakstīts 1953. gada 27. martā. Taču tā attiecās tikai uz kriminālnoziedzniekiem. Tā neattiecās uz mums, PAŠIEM BĪSTAMĀKAJIEM VALSTS NOZIEDZNIEKIEM, kuri mitām specializētajās nometnēs, kuras, sākot ar 1948. gada 16. martu, tika organizētas pēc slepena Iekšlietu ministrijas, NKVD un PSRS prokuratūras cirkulāra (tā koda numurs bija 00279/00108/72). Tās bija nometnes, kurās konvojs vai VDK darbinieks, kam bija ierocis, bez kāda iemesla, pat izprovocējot uz nepaklausību, drīkstēja nošaut jebkuru ieslodzīto, jo mēs atbildām slavenajam 58. pantam ­ par valsts nodevību.

Viena no tādām nometnēm bija Kengira, kas ietilpa "Steplaga" nometņu grupā. Tā atradās Kazahijā, Karagandas apgabalā (ap 600 kilometrus no pilsētas), Džezkazganas rajona Kengiras ciema tuvumā. To atpazina pēc pasta nodaļas numura ­ 392-3-2. 1954. gadā šo ciemu iekļāva pilsētas Džezkazganas sastāvā. Bargs, krasi kontinentāls klimats, kā jau vietā kur stepi nomaina pustuksnesis: vasaras karstas, no novembra līdz martam aukstas ziemas. Bieži pūš stipri vēji. Nokrišņu šajā teritorijā maz, ap 100 ­ 300 milimetriem gadā. Skaistākais gadalaiks ­ pavasaris, kad sazied stepju tulpes. Bet tas tikai mirkli. Un tad atkal ­ smiltis un vēlreiz smiltis, kas nepārtraukti lien mutē un grauž acis.

Kengirā atradās viens no PSRS lielākajiem vara rūdas pārstrādes uzņēmumiem, rūdu tas saņēma no 25 kilometrus attālajām Džezkazganas vara rūdas šahtām. Ieslodzītie raka rūdu, cēla vara rūdas bagātināšanas kombinātu, elektrostacijas, ēkas.

Padomju valstī, kā vēstīja tā laika paruna, bija trīs kategoriju cilvēki: vakardienas cietumnieki, pašreizējie cietumnieki un rītdienas cietumnieki. Tas pilnīgi atbilda krievu sakāmvārdam: "Neatsakies no cietuma un slimības!".

Kengirā bija četras atsevišķas zonas. Katru no tām šķīra samanu (samans ­ saulē kaltēts ķieģelis) mūra žogi. Ieslodzīto skaits turējās ap 6000 (3500 vīriešu un 2500 sieviešu). 1954. gadā Kengiras specnometnē, kur atbilstoši apkārtrakstam 00279/00108/72 vajadzēja atrasties tikai politieslodzītajiem, ieveda arī ap 600 kriminālistu.

Kāpēc GULAGa pārvalde to darīja?

Jautājums paliek atklāts vēl šodien.

Pret kriminālistiem nometnēs izturējās daudz maigāk, viņiem noteiktais režīms ļoti krasi atšķīrās no politieslodzītajiem piemērotā. Mums bija garāks darba laiks, obligāti jānēsā numuri, kas nometnē kalpoja vārda vietā, liegta sarakste ar mājām, mūsu barakas naktīs noslēdza, bija noliegta tikšanās ar tuviniekiem. Kriminālistiem tas viss bija atļauts.

Viens no iemesliem, toreiz sprieda politieslodzītie, varēja būt tas, ka politieslodzīto vidū bija sākusies nežēlīga cīņa pret ziņotājiem (stukačiem). Viņus nogalināja. Kuri to darīja, operiem, kā toreiz tika dēvēti operatīvie pilnvarotie VDK darbinieki, kuru uzdevums bija vākt ziņas par nometnē no tiekošo, neizdevās atklāt. Un, šķiet, viņi cerēja, ka kriminālisti pārņems nometnes varu savās rokās un palīdzēs operiem. Kā teica viens no "Steplaga" vadošajiem darbiniekiem: "Nometnē tiek ievests veselīgs kontingents!"

Bet... Šī iecere kļuva par sākumu traģēdijai.

Ja jūs neticat, kad jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsiet, kad Es jums stāstīšu par Debesu lietām. Jāņa ev.3-12.

­ Vai satiki Alfonu?

Gunārs jautāja savam brālim Dzintaram, izejot no virtuves, kur brāļi katru dienu satikās. Nejaušibas pēc viņa abi no pārsūtīšanas cietuma bija nokļuvuši vienā nometnē. Dzintars mazliet agrāk. Pēc nerakstītajiem čekas likumiem tuvi radinieki vienā nometnē atrasties nedrīkstēja. Darbs gan katram brālim bija savs, katram savā brigādē. Arī dzīvot viņi dzīvoja blakus barakās, kuras gan šškīra samanu žogs. Abi izbaudīja, ko nozīmē dzīvot nometnē, ko apjož augsts samanu mūris, aiz kura seko mazākie šķērszonu mūri, ko nozīmē, ka katru baraku vienu no otras nodala mūris, ko nozīmē trīs metrus platās, katru dienu no jauna uzgrābjamās zemes strēles, ko ietvēra dzeloņstieples un kas ārējo mūri nodalīja no šķērszonām. Zemes strēles pastāvīgi bija prožektoru apgaismotas. Dzeloņstieles pastāvīgi atradās zem sprieguma. Pat pieskaršanās tām nestu nāvi. Viena pēda uz uzirdinātās zemes strēles nozīmētu automātu kārtu no tuvējiem sargposteņiem. Taču ieslodzītie bija novesti līdz tādam stāvoklim, ka šķiršanās no dzīvības daudziem likās kā atvieglinājums un vilināja.

Jā gan, bads bija it kā mazinājies. Bet tas depresijas nemazināja. Viens no iemesliem ­ pārmērīgi garais soda laiks: divdesmit pieci plus pieci gadi. Bez tam vēl zvēriskā apiešanās, smagais fiziskais darbs, kas ilga neciešami garas stundas, medicīniskās palīdzības trūkums, neārstētās, ielaistās slimības, iespēja tikai divas reizes gadā saņemt vēstules no tuviniekiem, vēl vesela rinda citu aizliegumu.

Dzīvotgribu tas neveicināja. Bijām uzbudināti par katru nieku. Meklējām "kašķi", lai varētu izlādēties. Dzīves apnikums ņēma virsroku, lai arī ar prātu centāmies viens otru atbalstīt. Iekšējais protests mūsos rūga arvien lielāks un lika meklēt izeju. Vienalga kādu, bet izeju!

Tā tas nebija tikai pie mums Kengirā. Tāda pat noskaņa bija visā PSRS GULAGa sistēmā. Tie daudzi miljonu vergu, kuri kalpoja par "JAUNĀS DZĪVES" celšanas strādniekiem, bija izbaudījuši visaugstāko, ko šī totalitārā valsts vara spēja sniegt saviem pilsoņiem.

Režīms arī pēc Staļina nāves balstījās tikai uz durkļiem. Hruščovs vēl nebija runājis Kompartijas Centrālkomitejas politbirojā. Vēl staļiniskajā sistēmā nebija plaisu, vēl netaisījās sabrukt "vienīgā miera nesēja"­ PSRS. Un mēs staigājām pa nometni bez vārdiem, tikai ar numuriem, kā lopiņi. Numurs uz muguras, rokām, biksēm, pie cepures. Vietā, kur tas atradās, apģērbā izgrieza caurumu, ko aizlāpīja ar baltu drēbi.

Bija izveidota speciāla vairāku cilvēku brigāde, kas veica šo darbu. To vidū bija arī vairāki latvieši. Mākslas akadēmiju beigušais gleznotājs Augusts Zaķis, kurš pārvietojās ar spieķa palīdzību. Eksliepājnieks Arturs Paulovskis, bijušais aizsargu lidotājs, kurš ar pirmo Liepājas Karostas darbnīcās būvēto lidmašīnu "KOD" bija veicis pirmo lidojumu no Liepājas uz Rīgu. Vēl citi. Viņu uzdevums bija ar smailu otiņu un melnu krāsu uz apģērbiem rakstīt numurus. Mans bija ­ SK-804. Uz to man bija jāatsaucas. Mēs nebijām cilvēki, bet sanumuroti darba vergi ­ roboti, kam bija jāveic zināms darbs, lai pretī saņemtu šādas tādas drēbes un barību, tik daudz, lai mūs turētu uz bada un izdzīvošanas robežas.

Mūsu situāciju pasliktināja tas, ka katras nometnes priekšniekam bija ļauts ar mums paieties, kā tīk. Katrs no viņiem bija mazs cariņš, un katram bija savs jājamzirdziņš, kas viņam sagādāja izpriecas un baudu.

"Steplaga" cariņiem patika celt, norobežoties, aizslēpties aiz samanu mūriem. Protams, to mums lika darīt mūsu "brīvajā laikā" ­ svētdienās. Bet ziemas svētdienas, kad sals pārtrauca samanu mūra celtniecību, viņi izmantoja kratīšanai (šmonam). Visus izdzina no barakas ar mantām. Vispirms pārbaudīja baraku, pēc tam katru cilvēku atsevišķi, izģērbjot un iztausot katru vīlīti. Ar to izpriecas nebeidzās. Otra spēlīte sākās ar uzsaucienu "Na proverku!" (Uz pārbaudi!). Atkal visus izdzina laukā, lika stāties rindās pa pieci, un tad cilvēku pūlis lēni lēni tika skaitīts. Bet uzraugiem pierītes bija šauras, līdz vēlamajam rezultātam bija pagrūti tikt. Tika rakstīts uz finiera plāksnēm, skaitīts, atskaitīts, dalīts un reizināts, bet rezultāts bieži katram bija savs. Paldies Dievam, ja šīs skaitīšanas rezultāti viņiem sakrita. Ja ne, skaitīšana sākās no jauna, stundām ilgi. Bet laukā nereti 50 grādu sals...

Alfons, kuru meklēja Gunārs, strādāja starpzonā, maizes ceptuvē. Starpzonā atradās noliktavas, darbnīcas, plašs ogļu laukums. Tas bija vienīgais kurināmais. Ar ārpasauli to savienoja dzelzceļš, pa kuru ieveda pārtiku, apģērbu, visu, kas nometnē bija vajadzīgs. Starpzonā nebija dzīvojamo baraku, tur varēja iekšā tikt tikai ar speciālām administrācijas atļaujām, kuras bija jāuzrāda sargiem.

Ar Alfonu zēniem bija cieša draudzība. Nē, ne jau maizes dēļ. Viņš bija sakarnieks starp mums un sieviešu zonu. Tas, ko viņš darīja bija risks, ja tiktu pieķerts, varēja nopelnīt "būri" un zaudēt darbu maizes ceptuvē.

Vēstules viņš pārsūtīja pavisam oriģināli. Zināmā laikā un vietā pēc sasaukšanās pār žogiem tika mesti smagi priekšmeti, kam bija piesieti vēstuļu saiņi. Tā saņēmām informāciju par notikumiem visās zonās.

Ne mazāk svarīga šī sarakstīšanās bija tāpēc, ka palīdzēja psiholoģiski noturēties virs ūdens, atrast līdzīgi domājošus cilvēkus, kuri izprata tavas problēmas un arī pašam ļāva iejusties viņa problēmās.

No sākuma ar vēstuļu palīdzību, ko iemetām sieviešu zonā, gribējām uzzināt kaut ko par saviem radiem, sodītajiem paziņām, novadniekiem. Nevienam pat neradās doma par fizisku tuvību, par attiecībām, kādas parasti pastāv starp vīrieti un sievieti. Vēlāk sākām meklēt sievieti. Neprasījām: "Atsūti foto!", jo to vienkārši nebija. Gribējās ielūkoties sievietes pasaulē ­ viņas pasaulē, viņas dvēselē. Sarakste bija liels morāls stimuls, sevi uzturēt formā, būt labākajam starp sāncenšiem.

Tas, ko mēs viens otram tur rakstījām, bija idealizēts, pacelts jūsmas augstumos, apcerot to, kas būs pēc tam, kad atgūsim brīvību. Sievietes apcietinājumā, nebrīvē daudz smagāk pārdzīvoja stāvokli nekā vīrieši. Morālie un fiziskie pazemojumi, kas bija ik soļa gan darbā, gan sadzīvē, ģimenes, bērnu trūkums, vienveidīgās drēbes ar obligāto numuru, lika viņām meklēt vīriešu sabiedrību, kuriem kaut vēstulēs varētu izstāstīt gan savējās, gan kopējās raizes. Ieslodzītajām sievietēm bija īsta padomju vienlīdzība ­ tie paši klimatiskie apstākļi, kas ieslodzītajiem vīriešiem, tie paši darbi ­ šahtās, akmenslauztuvēs, celtniecībā, meža darbos, ceļu būvē. Jā gan, badu sievietes nez kāpēc pacieta vieglāk nekā vīrieši.

Pēc sarunas ar brāli ēstuvē Dzintars mazliet vēlāk atgriezās barakā.

­ Tev ir vēstule!

Pagriezos pret Dzintaru, un pastiepu roku, lai to saņemtu. pārmetu acis aprakstītajai lapai, un, nevēršoties ne pie viena no klātesošajiem norūcu:

­ Arī pie viņām lielu jaunumu nav.

­ Tu, čomiņ, raksti ātrāk atbildi, Jo rīt būs pēdējā diena, kad Alfons iet dienas maiņā. Pēc tam būs starpmaiņa, un pats zini, kāda ķēpa tad ar sūtīšanu.

Vēstuli ieliku kabatā, lai pēc tam vēlreiz pārlasītu un domās sagatavotu atbildi. Tā bija vienīgā saskare ar sievieti: šis vēsuļu onānims! Brīnišķie saldie sapņi, gadiem nepieskaroties sievietei, nejūtot viņas glāstus, neredzot acu šķelmīgos skatienus, tikai iztēlē jūtot sajūtot piekļāvību, trīsas, kas sabango un paceļ nezināmos augstumos jūtas ­ dvēseli!

Atmošanās no tiem ­ grūta.

Biju mazliet iesnaudies, kad sāka rādīties šīs vīzijas. Sapņot varēja atļauties tikai pēc barakas slēgšanas. Un tad varēja gatavoties randiņam ­ skūt bārdu, sakopties, lai varētu vēstuli rakstot, izbaudītu satikšanās burvību. Uzraugi to nedrīkstēja redzēt!

Vēl līdz vakara pārbaudei bija atlicis nedaudz laika, kad starp barakas durvīm pavīdēja Viļa Rozenberga, arī liepājnieka, druknais stāvs. Turēdams smēķi starp pirkstiem, viņš nāca uz mūsu pusi.

Kengiras jaunās barakas, salīdzinot ar vācu un japāņu karagūstekņu celtajām, bija labākas: tajās bija ūdens un tualete. Bet funkcijas tām bija vienas un tās pašas ­ ātri koncentrēt vēlamā vietā pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu. Barakas bija sadalītas vairākās sekcijās, kuras atdalīja starpsienas zem kopēja jumta. Sekcija bija liela telpa, kuras abās pusēs atradās koka nāras, pa vidu eja. Starp nārām kaut kas līdzīgs naktsskapītim. Jaunajās barakās vienā sekcijā iemitināja ap 100 ieslodzīto. Tās bija trīs brigādes. Katras brigādes priekšā bija brigadieris ar plašām pilnvarām. No viņa bija bija atkarīga gan darba, gan drēbju sadale, bet galvenais "paikas" (ēdiena normas) BIEZUMS. Pārtikas deva bija tieši proporcionāla tiem procentiem, ko par veikto darba normu ierakstīja brigadieris. Šie procenti bija katra ieslodzītā izdzīvošanas problēma. Statiska liecināja, ka sroku nolauzt (izdzīvot piespriestos gadus), ir lemts 90 procentiem pridurku (tā zagļu valodā sauca nestrādājošos cilvēkus, kas prata visādā veidā izgrozīties no darba vai tika iecelts amatā, kur nebija jāveic fizisks darbs).

Katram brigadierim bija palīgs, kas praktiski vadīja brigādi un veica grāmatveža pienākumus. Bez viņa bija vēl bars pridurku, kuri dzīvoja uz brigādes rēķina: balandjors (žargonā ­ brigādes pārtikas saņēmējs), šestjorki (zagļu žargonā ­ brigadiera pakalpiņi), kā arī miesassargi. Daļai brigadieru bija kriminālistu pagātne, bet 58. pantu bija dabūjuši par bēgšanu no ieslodzījuma vietām. Bijušos kriminālistus operi norīkoja arī par putras dalītājiem, maizes griezējiem vai citos amatos.

Pēc tam, kad no nometnes tika atbrīvoti karagūstekņi, ieslodzītie sāka grupēties pa nacionalitātēm. Katrai grupai bija savi vadoņi, kuri sāka vadīt pretestības kustību. Tā vispirms vērsās pret tiem, kuri sadarbojās ar nometnes administrāciju, stukačiem. Viņus slepeni nodūra vai vienkārši nosita, neviens nezināja, kas to ir izdarījis. Protams, to nezināja tikai administrācija, uzraugi. Un tas viņus tracināja. Viņi meklēja jebkādu iespēju, lai atklātu, kuri ir pretestības vadoņi. Taču nespēja, un klauvējieni pie operu durvīm apsīka. Pārmetumus par to no savas priekšniecības saņēma operu priekšnieks Beļājevs, kurš ielosdzīto vidū bija pazīstams ar iesauku Baradavka (dzimumzīme).

­ Parūmējies, ­ ar roku pieskaroties Dzintara plecam, aicinu viņu pavirzīties un atbrīvot vietu Vilim.

­ Kas jauns? ­ reizē ar jautājumu un klusu rokas spiedienu sasveicināmies. Vecs jautājums, kas vienmēr izskan, tiekoties ar cilvēkiem nebrīvē. Mēs esam izslāpuši pēc informācijas, kaut vai baumu līmenī.

­ Vai jūs par Vaņas nelaimi dzirdējāt?

­ Par kuru Vaņu tu runā?

Visus ķīniešus sauca par Vaņām, neatkarīgi no tā, kur viņi strādāja un kādu amatu ieņēma. Nometnē viņu bija vairāki desmiti. Visā "Steplagā" ­ 55. Lielākā daļa strādāja veļas mazgātuvēs. Ne tikai šeit pie mums, Kengirā, bet visā GULAGa sistēmā tā bija viņu privilēģija.

­ Tas nevar būt, ka nezināt Vaņu, to pusmetrīgo ķīnieti, kurš nesen salīga ar galveno pavāru par kukuli maizes, ka noturēs sliedes galu, ko viņa plecos uzlika seši vīri. Nu tas Vaņa, kam vienmēr pīpe mutē un kurš to tāpat tukšu plakšķina? ­ Vilis pārtrauc savu garo monologu un jautājoši paskatās uz mums.

Šo pazinām. Šanhajas taksometru šoferis, maza auguma, neparasti spēcīgu augumu, un ­ ķīnietim neierasti ­ strādāja vispārējā brigādē.

­ Kas viņam? ­ jautājām visi reizē.

­ Parastā konvoju zvērība, lai izkalpotos un dabūtu paspildus atvaļinājumu. Piesauca nabagu pie viškas, uzsauca: "Ko plakšķini tukšu pīpi?" un meta mahorkas paku. Pie tam tā, lai tā nokristu priekšzonas iekšpusē. Vaņa, muļķītis, noliecās, lai to paceltu. Bet zaldāts, kas mahorku nometa, negaidot ne mirkli, met šauteni pie pleca un šauj. Protams, likumīgi, jo Vaņa pārkāpis zonas robežu., ieliecoties priekšzonas iekšpusē. Taču šoreiz zaldāts kļūdījās. Vaņu tikai ievainoja.

­ Zēni, man jāskrien, sākas vakara pārbaude. Bet man liekas, ka kāds kūda šos memļakus, ka viņi tik cītīgi raujas pēc apbalvojumiem, kas smird pēc nāves.

Vilis vēl paspēj no kabatas izvilkt papirosus.

­ Kurš grib?

Protams, kurš gan no mums mainītu smaržīgo papirosu pret sūro mahorkas dūmu?

Uz augšējās nāras Jēkbas sauc:

­ Tādu glaunu papirosu nevar laist garām!

Jēkabs ilgi groza smēķi, pieliek pie deguna, lai izjustu smaržīgo aromātu, mēģina saburtot uz uz zeltainās paciņas papirosu marku.

­ De ­ lī, ­ viņš novelk.

Viļa stāvs pazūd sekcijas durvīs. Teju, teju jābūt vakara pārbaudei.

Atlaižos uz nāras. Satrauc ziņa par Vaņu. Arī saņemtā vēstule neliek mieru. Pamazām, nemanot plaksti aizveras...

Jūtu, ka esmu lielā pļavā. Visapkārt meitenes... Mēģinu viņām prasīt:

­ Kura no jums ir mana Klāra?

Visām nez kāpēc vienādi vaibsti. Visas smejas. Ķircina:

­ Mēs visas esam tavas Klāras. Izvēlies, kuru gribi!

Mēģinu vienu no viņām satvert, apskaut, bet nevaru noturēt rokās. Kad liekas, būšu panācis, satvēris, ka tā būs īstā, mani pamodina spējš grūdiens:

­ Ko guli!

Sapņu burvība pazūd. Ir darbdienas vakars. Jāiet uz laukumu, jāstājas rindā vakara pārbaudei. Vēsais gaiss liekas svaigs, salīdzinot ar smēķu smārdu sekcijā. Bet garā darbdiena pavēl vienu ­ uz guļu!

Kad esmu barakā, iedzeru karstu tēju, mēģinu sev iegalvot, ka jāraksta Klārai (tā sauc manu sarakstes draudzeni) atbilde. Nolemju, ka par Vaņas sašaušanu nerakstīšu. Viņa Vaņu nepazina, un negribas viņu velti uztraukt. Gan jau uzzinās no citām. Rakstu par nekad neizsmeļamu un nebeidzamu tēmu: mīlestību, par jūtām, ko vīrietis ilgojas izbaudīt ar sievieti.

Kurzemes Vārds