Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Vergu sacelšanās Kengirā
Zigfrīds Dzedulis

Šā gada jūnijā apritēja pusgadsimts, kopš bijušajā Padomju Savienībā, Kazahstānā, Karagandas apgabala Kengiras īpašajā koncentrācijas nometnē notika ieslodzīto sacelšanās. Pirms 50 gadiem nemieri notika arī Noriļskā un Vorkutā. Tomēr mērogu un upuru skaita ziņā sacelšanās Kengirā bija vislielākā. Latvijā vēl ir dzīvi tā laika aculiecinieki, viņu vidū dobelnieki Gunārs un Jānis Dzintars Austriņi.

"Imanta"

1949. gadā Jānim Dzintaram Austriņam apritēja septiņpadsmit, Gunārs bija gadu vecāks par brāli. Abi mācījās skolā un likās, ka brīdī, kad pats briesmīgākais – karš jau ir aiz muguras, abi sāks jaunu labāku dzīvi nekā tie viņu vienaudži, kuriem bija lemts uz mūžu palikt Volhovas purvos vai uz ilgiem gadiem aizklīst svešumā.

Kas lika nepilngadīgajam Jānim un gadu vecākajam Gunāram, kuri tikko sāka dzīvi, izvēlēties ceļu, kas nesolīja nekā laba?

Jānis Austriņš saka: lai to saprastu, jāzina tā laika noskaņojums Latvijas sabiedrībā. Lielākā daļa ļaužu dzīvojuši ar apziņu, ka sarkano vara Latvijā ilgi nenoturēsies. Pretestība komunistiem neapsīkusi pat pēc ļaužu tūkstošu vardarbīgās izvešanas 1949. gada 25. martā.

Latvijas brīvības cīņu kareivja Jura Austriņa dēli Balvu rajona Rugāju ciema vidusskolā iestājās pagrīdes organizācijā "Imanta", kurā bijuši ap desmit skolnieku un divi skolotāji. 1949. gada 29. septembrī Daugavpils Skolotāju institūtā apcietināja Jāni. Dienu vēlāk Kārsavas vidusskolā – Gunāru.

Brāļi Austriņi domā, ka apcietināšana notikusi pēc tam, kad Balvu pusē čekistiem izdevies ieņemt kādu no nacionālo partizānu pagrīdes bunkuriem, kuros atraduši arī "Imantas" biedru sarakstus.

Aptuveni pusgadu Jāni un Gunāru turēja Viļakas cietumā un Rīgas Centrālcietumā, pa starpām pratināja čekā. Gunārs atceras, ka pratinot čekisti – latvieši – stundām ilgi likuši stāvēt kājās, dauzot viņa seju pret mūra sienu.

1950. gada 26. martā Rīgā Baltijas kara apgabala tribunāls notiesāja sešus "imantiešus". Organizācijas vadītājam Almīram Lielpēterim piesprieda 25 gadus, Rugāju vidusskolas skolotājām Ainai Birnei un Birutai Eglītei – 10 gadus, Gunāram un Jānim Dzintaram Austriņiem – 8 gadus, sodu izciešot labošanas darbu nometnēs.

Acīmredzot tā bijusi likteņa nejaušība, ka pēc mētāšanas no viena pārsūtīšanas cietuma uz otru, no dažādām nometnēm pie Balhaša ezera, Džezkazganā un citur pa dažādiem ceļiem 1950. gada pavasarī abi brāļi satikušies Kengirā.

Tautu Bābele

Kengira, pilsēta tagadējā Kazahstānā, ir viena no daudzām bijušās Padomju Savienības pilsētām, kas vārda vistiešākajā nozīmē uzcelta uz nometņu ieslodzīto kauliem. Līdz karam pilsētas vispār nebija, tikai vara rūdas raktuves. Pirmie ieslodzītie te bijuši japāņu karagūstekņi, bet vēlāk nometnē savesti visdažādāko tautību piederīgie.

1954. gada 10. jūnijā nometņu pārvaldes "Steplag" speciālās nodaļas priekšnieks F. Savčenko ziņoja PSRS Iekšlietu ministrijai, ka Kengiras nometnē ieslodzīti 20 698 cilvēki, tostarp 16 677 vīrieši un 4021 sieviete. Gandrīz puse – 9596 – ukraiņi. No citām nācijām – 2690 lietuviešu, 2661 krievs, 1074 latvieši.

No čekistu ziņojuma redzams, ka Kengira bijusi visīstākā tautu Bābele, kurā nebrīvē turēti igauņi, poļi, rumāņi, turki, korejieši, somi, ķīnieši, grieķi, irāņi, afgāņi, vācieši, mongoļi, pavisam 33 Eiropas un Āzijas tautu pārstāvji.

Liela daļa ieslodzīto – 7784 – bijuši notiesāti uz ilgāk nekā 20 gadiem, 3044 – no 15 līdz 20 gadiem, 9441 – no 10 līdz 15 gadiem. Pēc arhīvos atrodamā čekistu vērtējuma – "sevišķi bīstami elementi, kuri notiesāti par ļoti bīstamiem kontrrevolucionāriem noziegumiem".

Nometne aizņēma aptuveni trīs kvadrātkilometrus ar dzeloņstieplēm nožogotas un sargtorņiem apsargātas teritorijas, kas bija sadalīta divās vīriešu, vienā sieviešu un saimniecības zonās. Zonas citu no citas tāpat atdalīja sešus metrus platas stigas un dzeloņstieples. Vienā zonā, kas bija aptuveni 800 metru plata un trīs kilometrus gara, bija no 3000 līdz 5000 ieslodzīto. Nometni apsargāja čekisti, ap 1000 bruņotu vīru ar sargsuņiem.

Naktis ieslodzītie pavadīja līdz pusei zemē ieraktās aizslēgtās barakās. Celšanās četros, darba diena ilgusi desmit stundas. Uz darba vietām dzīti 200 cilvēku kolonnās, katrā rindā pieci vīri, kuriem ejot jāsaķeras rokās. Ja kāds nejauši atrāvies un spēris soli sāņus, čekisti nošāvuši bez brīdinājuma.

Kurš izpildīja normu, tam deva 700 gramus maizes dienā. Kurš ne, tam 350 gramus. Divas trešdaļas tā sauktās maizes saturēja zāģu skaidas un sēnalas.

Taču lielākajai daļai nebija spēka izpildīt normas. Bada, slimību un necilvēcīgā darba novārdzinātie cilvēki bieži gaidījuši nāvi kā atpestīšanu no mokām.

Jānis Austriņš atceras, kā kopā ar citiem rakuši būvbedri. Dienā spējis ar cērti atskaldīt tik, cik cepurē var iebērt. Saķēris dizentēriju. Bet nometnē to neuzskatīja par slimību, tāpēc dzina darbā tik un tā. Trijos mēnešos Jānis bijis tiktāl izģindis, ka tā sauktā ārstu komisija atzinusi par "dohodjagu" (krieviski – nespējnieks, tāds, kurš nāvei parādā). Procedūra vienkārša: pirtī plikus nostāda rindā, veselības pārbaudītājs pieiet katram pie dibena un stiepj ciskas ādu līdz vēderam. Ja ādu var aizstiept līdz nabai, tad nelaimīgo atzīst par nespējīgu zemes darbiem un nosūta citur. Tā Jānis norīkots pie nometnes sienu mūrēšanas, kas uzskatīts par vieglāku darbu.

Vairāk nekā trīs metrus augsto žogu no ķieģeļiem un māliem ieslodzītie sākuši celt pēc tam, kad kādam vācietim, polim un uzbekam izdevies aizbēgt, izgriežot dzeloņstiepļu žogā caurumu. Tā esot bijusi vienīgā Austriņiem zināmā veiksmīgā bēgšana.

Bēgšanas mēģinājumi bijuši reti un tie paši beigušies bēdīgi – noķertie sadauzīti asiņaini, bez samaņas gulējuši nometnē visiem par biedinājumu. Cits iemesls – čekisti maksājuši lielas prēmijas vietējiem iedzīvotājiem par katru uzrādīto bēgli.

Bet pats galvenais – nebija, kur bēgt. Ap 500 kilometru lokā ap Kengiru pletās stepe, kur nebija ne piles dzerama ūdens. Izkļūt no nometnes ar viltu – izliekoties par beigtu – nebija iespējams. Pirms aizvešanas uz apbedījumu vietu mirušajam – drošs paliek drošs – apsargs parasti iegāza ar veseri pa galvaskausu un ar šautenes durkli iedūra krūtīs.

Kāpēc notika sacelšanās?

Brāļi Austriņi domā, ka tā notikusi likumsakarīgi. Ik gadu no bada, slimībām un pārmērīgā darba mira simtiem ieslodzīto. Galvenais cēlonis organizētai pretestībai bija necilvēcīgie dzīves apstākļi nometnē un apsargu patvaļa.

1953. gada sākumā PSRS Iekšlietu ministrijas Galvenās nometņu pārvaldes (GULAG) pārziņā bija 146 labošanas darbu nometnes, 687 labošanas darbu kolonijas un 52 pārsūtīšanas cietumi, kuros bija ieslodzīts 7 237 961 cilvēks, bet 10 īpaša režīma nometnēs vēl 210 000 cilvēku.

Pēc Staļina nāves 1953. gada 27. martā PSRS Augstākās Padomes prezidijs izdeva rīkojumu par aptuveni 1 180 000 ieslodzīto amnestēšanu, bet īpašo nometņu ieslodzītos amnestija neskāra.

Arī Kengiru sasniedza baumas, ka kaut kur sākuši pārskatīt ieslodzīto lietas. Tāpēc daudzu prātos pavīdēja klusas cerības: "Varbūt arī es tikšu brīvībā?"

"Brīvību vai nāvi!"

Arhīvu dokumentos redzams, ka sacelšanās ilgusi no 1954. gada 16. maija līdz 26. jūnijam.

Gunārs Austriņš gan teic, ka nemieri sākušies jau aprīlī nometnes galdniecībā. Apsargs piedāvājis cigaretes kādam ieslodzītajam, kurš, aizmirsdams par aizliegumu tuvoties sargpostenim, devies pēc kārotā smēķa un ticis nošauts. Galdniecībā nodarbinātie 300 cilvēki pārtraukuši darbu, prasot atļaut nogādāt nošauto nometnē. Sākumā čekisti piekrituši ieslodzīto prasībām, apsolīdami nošauto aizvest. Bet pēc tam piemānījuši. Ieslodzīto nošaušanas nieka pēc, bez jebkāda iemesla turpinājušās arī vēlāk. Visneģēlīgākā notikusi 17. maijā, kad čekisti nošāvuši un ievainojuši vairākus desmitus ieslodzīto.

1954. gada 18. maijā Kazahijas PSR iekšlietu ministrs V. Gubins ziņoja PSRS iekšlietu ministra pirmajam vietniekam S. Kruglovam, ka 17. maijā "Steplag" 3. nometnē notikusi masveida nepakļaušanās administrācijas pavēlēm. Ap 400 ieslodzīto mēģinājuši ielauzties sieviešu zonā, izjaukdami divas mūra sienas un neapstādamies pēc brīdinājuma šāvieniem gaisā. Pēc tam apsardze atklājusi uguni, nogalinot 13, smagi ievainojot 32, bet viegli – 27 cilvēkus. Nekārtības esot turpinājušās 18. maijā, kad 3200 cilvēku atteikušies strādāt. Ar ieslodzīto mestajiem akmeņiem ievainoti politiskās nodaļas priekšnieks un divi kareivji.

Protestējot pret apsargu nežēlību un patvaļu, kopš maija vidus atteicās strādāt visi ieslodzītie, nosprostojot ieejas nometnē.

Gunārs Austriņš atceras, ka ieslodzītie izvirzījuši 14 prasības, tostarp noteikt astoņu stundu darba dienu, pārskatīt ieslodzīto lietas, apgādāt ar labāku uzturu, atļaut sarakstīties ar tuviniekiem, sodīt ieslodzīto slepkavas, izmaksāt kompensācijas nošauto vecākiem un citas. Taču pēc ilgām un nesekmīgām sarunām ar čekas ģenerāļiem ieslodzītie beidzot prasījuši tikai vienu: "Brīvību vai nāvi!"

1954. gada 4. jūnijā PSRS iekšlietu ministrs S. Kruglovs un ģenerālprokurors R. Rudenko slepenā telegrammā dod vērtīgus padomus PSRS iekšlietu ministra vietniekam S. Jegorovam, kurš nosūtīts tikt galā ar nemierniekiem: "...visādos veidos pārlieciniet ieslodzītos, ka viņiem nav nekādu izredžu un ka pretestībai būs bēdīgs gals."

Izmēģinājušies visādi, piemēram, ik dienu skaļruņos aicinājuši nepilngadīgos, tostarp Jāni Austriņu Jura dēlu, nākt ārā, piesolot nekavējoties atbrīvot no ieslodzījuma. Kad tas nelīdzējis, ap nometni savilkuši papildu spēkus, lai ielauztos nometnē. Nemieri bija jāapspiež pēc iespējas ātrāk, jo vergu darbs vara raktuvēs bija izdevīgs. Taču ielauzties čekisti nav spējuši, jo visi nometņu vārti un sienās izlauztās ejas bijušas aizsprostotas.

Aplenkumā

Akmeņi, no baraku logiem izlauztie metāla stieņi bija aizstāvju galvenie ieroči. Kaut arī arhīvu liecībās čekisti ziņo "par ukraiņu nacionālistu sakūdītu, neapvaldītu pūli", brāļi Austriņi atceras, ka aplenktajā nometnē valdījusi kārtība un vienotība. Sacelšanos atbalstījuši visi ieslodzītie, nešķirojot pēc tautībām.

Augstākais ieslodzīto varas orgāns bijusi tautas sapulce. Balsojot tā lēmusi par vissvarīgāko, piemēram, par maizes normām, ņemot vērā, ka nometnē atlikušie pārtikas krājumi ieslodzīto tūkstošiem pamazām izsīka.

Tautas sapulcē ievēlēja padomi, kurā no katras tautības ieslodzīto grupas bija savs pārstāvis. Padomi vadīja bijušais sarkanās armijas apakšpulkvedis.

No "Steplag" speciālās nodaļas čekistu ziņojumiem priekšniecībai zināms, ka sacelšanās vadītājs bijis Kapitons Kuzņecovs.

Padomē darbojušies vēl astoņi ieslodzītie, tostarp trīs sievietes.

Brāļi Austriņi stāsta, ka nometnes ieslodzītie neesot gājuši darbā 40 dienas. Šajā laikā čekisti vairākkārt lauzuši nometnes sienās caurumus, lai, šaujot no ložmetējiem, iekļūtu nometnē. Bet katru reizi, kad mēģinājuši ielauzties un šaut, viņus sagaidījusi akmeņu krusa. Lai vīriem kaujā nezustu drosme, uz barikādēm aiz viņiem stāvējušas sievietes.

Nometnē bijuši ieslodzīti dažādu profesiju ļaudis, tostarp speciālisti ar augstāko izglītību, kuru zināšanas noderēja pretošanās laikā.

Nometnes saimniecības zonā bijusi stikla ražotne. Gunārs Austriņš stāsta, ka ieslodzīto vidū bijis kāds latvietis Cīrulis, kurš kara laikā bija iesaistīts vācu raķešu "Fau-2" ražošanā. Viņa vadībā no stikla ražošanai nepieciešamajām izejvielām ieslodzītie gatavojuši sprāgstvielas. Taču tām gan bijis vairāk psiholoģisks iespaids.

Slaktiņš

Pirmie čekistu mēģinājumi apspiest sacelšanos ar spēku izgāzās. Neizdevās arī iebrukt nometnē ar kādas armijas apakšvienības palīdzību. Armijas vienības komandieris atteicās šaut uz neapbruņotiem cilvēkiem.

Jūnija beigās nometnē pamanījuši, ka pa dzelzceļu lokomotīve velk platformas ar aptuveni 10 tankiem T-34. Kļuvis skaidrs, ka čekisti izmantos tankus.

26. jūnijā ap trijiem no rīta tanki ielauzās nometnē. Tiem ķēdē sekojuši čekisti ar ložmetējiem. Kurus uzreiz nesabradāja tanku kāpurķēdes, tos apšāva ar ložmetējiem. Tanku ieņemto teritoriju kājinieki nekavējoties norobežojuši ar dzeloņstiepļu "āžiem", ap vēl dzīvajiem pakāpeniski savelkot aplenkuma loku.

Gunārs Austriņš atceras, ka, tanku motoru rēkoņas, spožo starmešu gaismas, lielgabalu un ložmetēju nemitīgo šāvienu apdullināts, pārbīlī paslēpies barakā.

Barakās no tankiem slēpusies lielākā daļa ieslodzīto. Klajā vietā nebija izredžu palikt dzīvam. Pie barakas, kurā atradies Jānis Austriņš, piebraucis tanks un izšāvis barakas logā. Pēc tam kājinieki metuši dūmu granātas. Pēdējais, ko atceras Jānis Austriņš, – belziens ar patšautenes laidni pa galvu.

Kad Jānis atguvis samaņu, viņš jau bijis noguldīts stepē ar seju pret zemi. Kurš cēlis galvu augšā, to tūlīt nošāvuši. Tā nepakustēdamies, bez pārtikas un ūdens dzīvi palikušie Jānis un Gunārs nogulējuši divas diennaktis, kamēr čekisti aizvākuši nometnē nošauto līķus. Starp nošauto simtiem Jānis un Gunārs atminas arī latviešus: leģionāru Juri Rozenfeldu no Liepājas, leģionāru Kārli Zīvertu no Mellužiem un citus.

Pēc nemieru apspiešanas ieslodzītos izšķiroja. Vārgākos un gados vecākos, tostarp brāļus Austriņus, atstāja Kengirā. Nemieru vadītājus un stiprākos aizsūtīja uz ziemeļu nometnēm Magadānā.

Par tanku sabradāto un nošauto skaitu pilnīgi precīzu ziņu nav.

1954. gada 28. jūnijā PSRS iekšlietu ministra vietnieks S. Jegorovs ziņo PSRS iekšlietu ministram S. Kruglovam, ka ap 500 ieslodzīto pretojušies nometnē ievestajam karaspēkam ar paštaisītām granātām, pistolēm, dzelzs pīķiem un akmeņiem. Tāpēc tankistiem pavēlēts šaut ar tukšiem lādiņiem. Pret pūli sieviešu zonā izmantotas raķešu pistoles un sargsuņi. Pēc operācijas beigām nometnē esot atrasti 35 līķi.

Taču gan sacelšanās dalībnieku, gan bojā gājušo skaitu čekisti tīšām uzrādījuši mazāku nekā patiesībā. Gunārs Austriņš teic, ka sacelšanās brīdī nometnē bijuši vismaz ap 12 000 ieslodzīto. Pēc pieminētā nometņu pārvaldes "Steplag" speciālās nodaļas priekšnieka F. Savčenko ziņojuma – vairāk nekā 20 000.

Brāļi Austriņi liecina, ka sacelšanās pirmajās dienās, kad nometnes zonu ieslodzītajiem izdevies apvienoties, stigās starp zonām un čekistu pirmo iebrukuma mēģinājumu laikā vien krituši ap 300 ieslodzīto. Bet pavisam nogalināti ap tūkstoš ieslodzīto.

Ieguvumi

Kaut arī Kengiras sacelšanās iznākums bija asiņains, sacelšanās vadītājus nošāva vai aizsūtīja uz nometnēm aiz Polārā loka, tomēr, baidoties no nemieriem citās nometnēs, komunistu vara piekāpās.

Ieslodzīto baraku logiem vairs nebija restu, naktīs durvis vairs neaizslēdza. No ieslodzīto apģērbiem pazuda numuri. Atļāva pastāvīgi sarakstīties ar tuviniekiem un saņemt pārtikas sūtījumus. Par labu darbu saīsināja soda izciešanas laiku.

Ieslodzītajiem ar īsāku ieslodzījuma laiku atļāva pārvietoties bez konvoja, sākuši dot vairāk maizes. Pēc kartītēm, kurās rakstījuši, cik naudas nopelnīts, varējuši nopirkt pārtiku veikalā.

Taču pats galvenais – pamazām sāka pārskatīt lietas.

1954. gada rudenī pēc nebrīvē pavadītajiem pieciem gadiem Jānis un Gunārs Austriņi atgriezās mājās.

Noziedzīgajai komunistu varai viņi bija dzimtenes nodevēji.

Mums viņi ir patrioti, kuri atdeva piecus savas dzīves labākos gadus par dzimtenes mīlestību.

Latvijas Avīze 2004. gada 16. jūlijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home