Latviešiem šī gadsimta vēsturē viens no drūmākajiem periodiem ir deportāciju laiks. Šķiet, ir maz notikumu, kas būtu atstājuši tik lielu ietekmi uz nacionālo apziņu kā 1941.-1953. gada izsūtīšanas. R. Tāgepera par igauņiem rakstīja: "Ja atskaita izsūtītos, viņu bērnus un tuvākos radiniekus, paliek pāri ļoti maz igauņu." (1993, p. 218) Nav nekāds brīnums, ka, sākot jau no pirmās lielākās pretpadomju uzstāšanās 1987. gada 14. jūnijā (piemiņas dienā), politiskajā retorikā un simboliskajos tēlos atsauces uz deportācijām ir kļuvušas pastāvīgas. Vienlaikus tās tiek izmantotas, lai skaidrotu fundamentālus pavērsienus Latvijas vēstures pēdējos 55 gados. Minēsim tikai dažus, visiem zināmus piemērus: ar deportācijām un represijām var izskaidrot, kāpēc latvieši nepretojās un pat aktīvi sadarbojās ar vāciešiem 1941. gadā, kāpēc liels skaits iedzīvotāju bēga uz Rietumiem 1944. gadā (Latviju pameta puse no tiem, kam bija augstākā izglītība), kāpēc tik ilgstoši noritēja mežabrāļu cīņas pēckara laikā, kāpēc 1949. gadā zemnieki tik strauji, pat paniski iestājās kolhozos. Daļēji deportācijas ir pamatā arī nacionālajai spriedzei mūsdienās. Deportācijas līdz ar imigrantu nelegālo iebraukšanu Latvijā pēckara gados (turklāt imigranti bieži vien iekārtojās izsūtīto mājvietās) tiek raksturotas kā padomju okupācijas nelikumības izpausmes un reizē arī kā tās spilgtākā iezīme. Īsi sakot, deportācijas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas izskaidro latviešu atrašanos trimdā visā pasaulē.

Uz šī dramatiskā fona šķiet apbrīnojami, ka gandrīz pilnīgi trūkst vēsturisko pētījumu par deportācijām, it īpaši, ja salīdzinām tās ar pirms Republikas notikumiem un 1939.-1940. gadu. (Es tomēr nedomāju, ka šī neziņa (sociālā izcelsme, vietas un izsūtīto sadalījuma sistemātiska aina, pat precīzs skaits - ir tikai novērtējumi "aptuvenos tūkstošos" -utt.) ir vienīgi Latvijai raksturīga. Ir, protams, dažādi vispārīga rakstura objektīvi šķēršļi, kas traucē aprakstīt masu kataklizmas, it īpaši tās, ko radījis 2. pasaules karš. Taču tas nemaina jautājuma svarīgumu un pētījumu nepieciešamību.) Šajā oficiālās vēsture klusēšanas gaisotnē cilvēku dzivesstāstiem un atmiņām ir ārkārtīgi liela nozīme. Pēdējos gados publicēto atmiņu virkne aizpilda vēsturnieku atstāto tukšumu, kalpojot gan par izziņas materiālu un secinājumi adekvātuma vērtēšanas standartu, gan (un tas ir vissvarīgāk) par iztēle vielu un nacionālā pašportreta veidotāju.

Deportēto atmiņas ir pārāk smags un komplicēts veidojums, un tāpēc apstāšos tikai pie dažām piezīmēm. Nav noslēpums, ka izsūtīšanai nozīmēja visu iepriekšējo sociālo saišu saraušanu un lejupejošu sociālo mobilitāti. Iepriekšējās sociālās klasifikācijas - īpašums, sociālais statuss, pat radniecība un politiskā pārliecība (izsūtīja arī daudz komunistu!) vairs nebija derīgas jaunajā vidē. Nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka gan personiskā, gan sociālā identitāte bija jāveido no jauna. (Vietas trūkuma dēļ nevaram šeit aplūkot identitātes stadijas tā, kā tās raksturotas atmiņās (sākot ar pēdējo cilvēciskās dzīves dienu - "dienu iepriekš" un "necilvēcisko stāvokli", "mūs aizveda lopu vagonos", "kolhozu priekšsēdētāji izvēlējās mūs darbam kā vergu tirgū" un beidzot ar apzīmējumu "deportētais" ilgi vēl pēc atgriešanās). Šie jautājumi detalizēti aplūkoti manā filozofijas maģistra disertācijā, kas aizstāvēta Kembridžas universitātē.)

Jāmin arī daudzās atmiņās uzsvērtais: nepanesamajos apstākļos cilvēki atklāja, kas viņi patiesi ir. Tā kā Sibīrija un vēlākie gadi atņēma "ārējās" kategorizācijas iespējas, izpaudās (attiecībā uz retrospekciju konstrukciju) personības neviltotās, "sākotnējās" iezīmes. Tādējādi, ja šie sevis paša un citu cilvēku apraksti ir tapuši šādos piespiedu patiesīguma apstākļos, grūti apšaubīt, ka cilvēki tādi patiesi nebūtu bijuši un minētās rakstura un rīcības iezīmes būtu izdomātas. Vārdu sakot, deportāciju atmiņas apvij autentiskuma aura. Tur izteiktās izjūtas un raksturojumi kļūst par aktīviem sabiedrības veidotājiem. (Es uzdrošinos apgalvot, ka šī identitātes problēma rod savu izpausmi izmisīgā cīniņā par skaidrību atmiņu pārstāstā. To var konstatēt jau krājumā "Via Dolorosa". Tajā atmiņu autori lielākoties ir ar augstāko izglītību un tādējādi, šķiet, ar pietiekamām iemaņām izteikties sakarīgi.)

Viena stāstītāju daļa baidās, ka neatkarīgi no cenšanās rakstīt secīgi tomēr var gadīties nesaskanības vai pat izdomājumi. Otri apgalvo, ka spēj aprakstīt tikai fragmentus. Jo pārdzīvotais kopumā neiekļaujas nekādos vārdos. Man šķiet, ka atmiņu rakstītājiem ir grūti rast kādu dziļāku "jēgas pavedienu", kas varētu saistīt viņu tagadnes "Es" ar pagātnes "Es", vai arī ka par šādu saikni viņiem nav iespējams dalīties domās, t. i., stāstīt pieņemamā veidā. Ir sarežģīti rast atbildes uz trim jautājumiem: "Kāpēc tieši mani? Kā es varēju izdzīvot? Kāpēc es to visu rakstu?"

Kāpēc tieši mani? Viens ticis izsūtīts uz Sibīriju, jo mājās bijis daudz grāmatu, lai gan neviena par Staļinu. Otrs tāpēc, ka lustras atsvaram izmantotās skrotis it kā liecinājušas, ka ģimene glabā ieročus. Trešais deportēts sen mirušā tēva vietā. (Protams, vairumā gadījumu "saprotamu iemeslu" bija pietiekami daudz. Taču nejau izsūtīto kategoriju saraksts bija par pamatu, jo, it īpaši 1941. gadā, padomju virsnieki nezināja vietējos apstākļus un paļāvās uz vietējiem ziņotajiem, kuriem bija savi personiski iemesli. Svarīgāks gan ir rezultāts: rakstīšanas brīdī, ņemot vērā zaudējumus un ciešanas, atmiņu autori šādu pamatojumu neuzskata par pietiekami nozīmīgu.)

Kā es varēju izdzīvot? Kad daudz stiprāki, veselīgāki un bieži vien jaunāki cilvēki aiziet bojā, tad izdzīvošana parasti ir laimīga gadījuma noteikta. "Man paveicās" ir bieži sastopama stāstījuma formula. Var būt arī otrādi, piemēram: "Ja vien es būtu atnācis mājās piecas minūtes vēlāk vai paņēmis vairāk pārtikas, likteņa gaita būtu citāda." Stāstītāji, kas ir pamatoti lepni par to, ka izdzīvojuši, tomēr nereti šaubās, vai ar laimīgu gadījumu vien izdzīvošanai būtu pieticis.

Kāpēc es to visu rakstu? Kāda no deportētajām domā, ka rakstīšana atbrīvos viņu no smagās nastas un varbūt ļaus atgūt cilvēcisku pašcieņu. Citi deportētie velta savas atmiņas bērniem un mazbērniem. Kāda sieviete cer, ka godprātīgi uzrakstītas atmiņas par pagātni kaut kā varētu palīdzēt citiem. Tālāk gan viņa šaubās, vai nākamā paaudze tās uztvers nopietni, jo jau tagad daudzi netic, ka cilvēki spējusi uzveikt milzīgās grūtības. Kopumā vairums domā, ka citi atradīs kādu jēgu viņu rakstītajā.

Ja cilvēkiem, kuri paši pārcietusi izsūtīšanu, nav viegli sameklēt pārciestā dziļāko jēgu (bieži atkārtojas frāze: "Mana dzīve ir izniekota") un artikulēt sava "Es" kontinuitāti, kā tad panākt, lai šādas atmiņas būtu saprotamas un nozīmīgas citiem, īpaši tiem, kas deportācijas nav piedzīvojuši? (Šī problēma, varbūt citā griezumā, parādās arī atmiņu stāstījumos ģimenes lokā, jo tad tāpat jācenšas panākt, lai tie kļūtu "saprotami". Turklāt, cik man zināms, daudzās ģimenēs atmiņas netika stāstītas, lai nekaitētu bērniem.)

Es gribētu apgalvot, ka pastāv noteiktas procedūras, ar kuru palīdzību personiskās atmiņas tiek "kolektivizētas" (t. i. atsevišķie savdabīgie notikumi vispārināti), atlasītas un sijātas, sameklējot "vajadzīgos" simbolus un metaforas abstraktām un sociāli nozīmīgām idejām. Tam visam ir viens mērķis, proti, likt lasītājiem saprast, ka tā ir kolektivitāte, kas runā ar atsevišķu cilvēku muti.

Jau pieminētā grāmata "Via Dolorosa" ir labs piemērs tam, kā individuālu, atšķirīgu dzīvesstāstu sakopošana rada visaptverošu traģiska vēsturiska perioda tēlu, nošķirot vairākas "kopīgas" nozīmes, kas funkcionē kā pamattēmas ar variācijām (Bārtleta shēma). Pirmkārt, grāmatā ir atmiņas par latviešiem, kuri tika represēti jau 30. gados Padomju Savienībā, 1941. un 1949. gadā izsūtīto atmiņas un pat to cilvēku atmiņas, kas paši netika izsūtīti. Otrkārt, atmiņu lielāko daļu rakstījuši izglītoti un pat plašāk pazīstami cilvēki (lielākoties pēc 1987. gada). Treškārt, kaut arī redaktore Anda Līce raksta, ka grāmata iecerēta kā liecību kopojums, šīs liecības mijas ar diezgan lielu skaitu dzejoļu.

Cita stratēģija ir nošķirt un atkārtoti izmantot avīzēs, piemiņas sarīkojumos, arī skolās noteiktas tēmas, kurām raksturīgas izteiktas asociācijas ar kolektīviem simboliem. Dažas no šādām tēmām ir stoicisma pilna cīņa, lai atjaunotu personisko kontroli par savu dzīvi, personiskās dzīves saikne ar Baltijas tautu vēsturi, kurā varenāki spēki vienmēr pakļāvuši mazās tautas. Pesimistiskāka ir vienīgi fiziskās eksistences tēma, kas atspoguļo veco tradīciju pilnīgu sagraušanu laikā, kad to potenciālie mantinieki fiziski vēl turpina dzīvot. Populārs ir dziedāšanas un dziesmas varas uzsvērums, un tā simboliskā ietekme ir ļoti liela. Visbeidzot - un tas man šķiet viens no visefektīvākajiem "jēgas pavedieniem" (kaut arī paradoksālā nozīmē) - tiek uzsvērta atziņa, ka cilvēks var turpināt dzīvot pat tad, ja visa pagātne ir sagrauta, - tāpat kā dzīvo tie, kuriem nav zināmas pat vecāku un tuvinieku kapa vietas Sibīrijā. (Morālu iemeslu dēļ nepieciešama viena piezīme. Es nedomāju, ka cilvēki apzināti manipulē ar sāpīgajām tēmām politisku dividenžu dēļ. Taču neizbēgamā atminu kolektivizācija paredz tematizācija un vienkāršošanu. Šādas tēmas nav nejaušas, bet izriet no kolektīvās identitātes kopas tēmu repertuāra. Tomēr pēc apstrādes šādi tematizētas personiskās atmiņas kļūst par tautas atmiņas atsevišķiem gadījumiem. Citiem vārdiem, mani interesē tieši šis ceļš no personiskās atmiņas uz kolektīvo atmiņu. Šis ceļš nepavisam nav dabisks vai pašsaprotams, bet ir sociāli un kulturāli īpašs un nosacīts).

Nobeigumā daži vārdi par atmiņu iespējamo ietekmi uz vēsturiskās apziņas veidošanos. Šķiet, Latvijā cilvēkus vēl ilgi vairāk ietekmēs šāda rakstura liecības, nevis vēsturiski sacerējumi par deportācijām. Pašlaik nevis vēsturnieki, bet izsūtītie ir "atgādinātāji", kas cenšas saprast, kāpēc traģēdija notika. Es pat šaubos, vai vēsturnieku pētījumi jebkad mazinās to autentiskuma un pirmavota vērtību, kas apvij šādas atmiņas. Tieši otrādi, atmiņas un to tematizācija drīzāk veidos vēsturiskā skatījuma struktūru, un to morālā autoritāte allaž ierobežos vēsturnieku centienus pēc "objektīvas un faktuālas" notikumu ainas. Turklāt jau publicētās atmiņas savā ziņā ietekmēs arī vēlākos stāstītājus. Tomēr ir skaidrs, ka atmiņas ir un būs etniskās pašidentifikācijas tēlu un metaforu avots, kaut arī tas nav visvieglāk un ērtāk izmantojams.

Manis aplūkotie piemēri nav cieši saistīti savā starpā, taču tie ir viena vispārīgāka argumenta divas ilustrācijas. Proti, vai tās būtu oficiālās kolektīvās atmiņas (vēsture) vai personiskais dzīvesstāsts, neviens no šiem skatījumiem nacionālajā pagātnē nav dabisks un pašsaprotams. Katrs no tiem nes sev līdzi kā notikumu reģistrācijas nosacījumu naratīvās pagātnes uztveres mikrostruktūras, kuras var dažādā veidā saistīties ar kultūrā izkoptām to interpretācijas stratēģijām. Latviešu etniskais paštēls ir viena no "nozīmju un tēmu" kopām, kas tiek lietota, lai pagātne kļūtu nozīmīga tagadnē, un ļauj nodibināt nepieciešamo sakaru starp notikumiem, kuri atrauti no konteksta. Taču pašas tēmas un shēmas ir sociālo nosacījumu radītas un pastāvīgi atrodas to nosacījumu ietekmē, kuri "atlasa" dotā brīža aktuālākās atziņas. Sociālā atmiņa ir selektīva un atgādina tikai dažus no kādreiz pilnasinīgās realitātes fragmentiem. Es centos aplūkot dažus no selekcijas principiem.