Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kurzemes katla žņaugos
Alfrēds Leja

Krievi Latvijā ienāca 1944. gada 18. jūlijā pie Šķaunes. Jūlijā – septembrī notika 1927. un 1928. gadā dzimušo jaunekļu iesaukšana gaisa spēka izpalīgos. Tā bija kārtējā vāciešu nodevība pret latviešu tautu. Tikai krievu straujā virzīšanās uz rietumiem būtībā paglāba Aizvīķu jaunekļus, t.sk., šo rindu autoru no dienesta vācu armijā.

Jūlijā pagastmājā aicināja ierasties vīrus un jaunekļus, kas gatavi palīdzēt pašaizsardzības vienībai. Atbrauca latviešu leģionāri, izdalīja vintenes apmēram 50 brīvprātīgajiem, apmācīja, kā ar tām rīkoties, tāpat arī ar granātām, iedeva zaļās lentes, kuras jānēsā virs piedurknes. Laiku pa laikam izsūtīja nakts reidos Vaiņodes pusē, kur it kā pamanīti sarkanarmijas parašutisti vai padomju partizāni. Bija jābrauc Ezerē apsargāt krievu bēgļus, kurus iesaistīja aizsardzības līnijas būvdarbos. Vācieši bija iecerējuši gar Ventu izbūvēt līdzīgu joslu kā frančiem Mažino un somiem Mannerheima līnijas. Tam netika žēlots cements, kuru visā kara laikā nevarēja dabūt. Dažviet izveidoja par betona ložmetējligzdas un bunkurus. Kreiso krastu noraka tik stāvu, ka pat puišeļi nevar uzrāpties, kur nu vēl tanki un kara tehnika. Izcirta Ventmalas krūmus, lai to aizsegā nevarētu slēpties ienaidnieks. Līčloču tranšejas būvēja arī citviet pagastos visā Kurzemē. Taču izrādījās, ka viss lielais darbs bija veltīgs. Krievi domāja savādāk nekā vācieši un Lejaskurzemē ienāca ne no austrumiem, bet rietumu puses, caur Lietuvu. Neviens vācu zaldāts izraktajās tranšejās neiekāpa.

Vācieši bija laikus atšifrējuši PSRS bruņoto spēku ģenerālštāba nodomu izlauzties uz Klaipēdu, lai izveidotu ielenkuma maisu Kurzemē. Arī Aizvīķu pagastmājā un tuvākās saimniecībās pēdējās dienās bija ieradušies vācu vezumnieki un karavīri. Naktī no 7. uz 8. oktobri vācieši negaidīti devās ceļā. Ceļmalnieku mājās esošie zaldāti pēkšņi pēc pusnakts sāka šaudīties. Saimnieki nesaprata iemeslu. Izrādījās, ka vācieši sašāva pagalmā esošajām sešām mašīnām riepas un, sasēdušies vienā, aizbrauca. Divos naktī no Ķempju mājām zvanīja uz pagastmāju un nodeva satraucošu vēsti – krievi nāk! Vācieši atstāja pagastmāju. Caur Aizvīķiem sāka plūst lietuviešu bēgļu karavāna. Lejaskurzeme sakustējās.

Pie pagastmājas bija piebraucis tanks ar pārplēstu lielgabala stobru, kas izskatījās kā atvēries lilijas zieds. Drīz ar vilīti ieradās krievu virsnieks un interesējās, cik tālu Liepāja.

– Piecdesmit kilometru!

– Značit, rītvakar mēs tur būsim.

Tie bēgļi, kas nekavējoties atstāja dzimtās sētas un neapstājoties devās Rucavas virzienā, paspēja apsteigt krievus un nokļūt Austrumprūsijā. Kas šaubījās, domāja, nevarēja izšķirties, tie Liepājas – Palangas šoseju sasniedza par vēlu. "Kurzemes katlam bija uzlikts vāks!" Priekšā jau risinājās kaujas, tarkšķēja ložmetēji, pāri galvām, dīvaini sīkdami, lidoja krievu lielgabalu šāviņi un krita kaut kur vācu aizmugurē. Cilvēki dažās dienās pārdzīvoja veselu mūžu.

Plūda divas straumes. Virzienā uz Liepāju devās bēgļu karavāna ar piekrautiem ratiem, ģimenes locekļiem, ar vienu vai divām govīm, piesietām pie redelēm. Bērni raudāja, govis māva, dažos ratos brēca aitas. Bēgļu ratiem pa vidu brauca sašautās vācu tanketes ar kritušiem karavīriem. Viss ceļš bija pārpildīts ar ļaudīm. Pretējā virzienā kaujā devās vācu karavīri, tehnika un tanki, kas virzījās blakus ļaužu pārpildītai šosejai.

Nonākušiem Liepājā, bēgļiem bija jāizšķiras – meklēt iespēju ostā nokļūt uz kuģa vai doties dziļāk Kurzemes iekšienē. Grobiņas – Medzes šosejas malas krūmi bija pilni ar bēgļiem, kuri vairākas dienas nevarēja izšķirties, ko darīt. Ļaužu prātus mulsināja vēsts – krievi kontrolē jūras satiksmi, ir nogremdēts kuģis ar bēgļiem. Kuģus torpedē gan zemūdenes, gan bombardē no gaisa lidmašīnas.

Bet kas notika Aizvīķos?

Vācieši bija attapušies un sāka sakārtoties krievu apturēšanai. Gramzdas baznīcas apkārtnē vācieši raka aizstāvēšanās tranšejas. Kalētos vairākās mājās artilēristi izvietoja lielgabalu baterijas ar stobriem uz Aizvīķu pusi. Pāri Ruņas upei blakus tiltam pārcēlās izdaudzinātie vācu "Panteras" tipa tanki. Milzeņi, mērenas mājas lielumā. Aizvīķi kļuva par abu pasaules vareno armiju sadursmes vietu pēc frontes pārrāvuma Lietuvā. Šāvienu troksnis nāca aizvien tuvāk. Kauja izvērtās Vidvides upes gravā. Dega Birzmalu, Ozolu, Vecvagaru mājas, Zariņu un Janaišu šķūņi. Šie ugunsgrēki pacēlās debesīs kā lāpas, pavēstot apkārtnei: Kurzeme ir briesmās.

"Panteras" izvietojās vienā līnijā uz Dravnieku un Lejiņu māju zemēm un sāka spalgi šaut Lietuvas virzienā. Drīz gārdzuļodami pretī lidoja mīnmetēju lādiņi, kas bija adresēti tankiem. Vidvides upes gravā pulcējās tuvējo māju iedzīvotāji cerībā, ka tur lodes viņus tik viegli nesasniegs. Tarkšķēja ložmetēju kārtas. Varēja dzirdēt: krievi kliedz: "Za roģinu, za Staļina! Urrā!" un nāk uzbrukumā, bet tas bija tikai skaļrunis, lai vāciešus iebaidītu. Kauja apklusa tikai vakara pusē.

Cilvēki nezināja, ko darīt. Šīs trauksmainās dienas atceras Aina Auziņa-Sudmale.

"Liekas, tas bija 5. oktobris, kad pa ceļu no Lietuvas sāka braukt vācu kara mašīnas, pārvietojās zaldāti. Arī pie mums, Robežniekos, izvietojās kādi desmit armijas cilvēki. Naktī uz 8.oktobri ap pulksten 2.30 karavīri ātri saposās un aizbrauca. Bija dzirdams šāvienu troksnis. Bijām panikā. Aprunājāmies ar tuvākajiem kaimiņiem. Daudzi gatavojās izbraukt no Latvijas. Bijām iebaidīti, ka krievi ļoti slikti izturas pret civiliedzīvotājiem. Izlaidām govis no kūts un ielaidām aplokā. Cūkas un vistas atstājām kūtī. Brālis Imants sāka segā krāmēt dažādas ikdienā nepieciešamas drēbes un mantas. Bija žēl visu atstāt. Atnāca Radumu ģimene, kas dzīvoja pilī. Arī viņiem bija bail palikt mājās. Nolēmām nogulties pils ābeļdārza grāvī ar nedaudz ēdamā, mantu paunām un koferiem. Vakarpusē gājām paskatīties, kas notiek mājās. Tās bija pilnas ar krievu zaldātiem. Tie pret mums izturējās agresīvi, saukāja par fašistiem un dzina mūs prom. Zaldāti bija manāmi iereibuši, jo bija atraduši kulšanas talkai izbrūvēto alu. Skatu, ko ieraudzījām, iegājuši istabā, aptvert nevarējām. Istabas vidū izgāzts viss skapju un atvilktņu saturs, samīdīts ar kājām. Pārtikas pieliekamā kambarī ievārījumu burkas sasistas, milti izbārstīti un sajaukti ar stikliem, citur izlieta petroleja. Bišu stropi pielieti ar ūdeni, izņemts pēdējais medus. Bijām palikuši bez pārtikas, izņemot kartupeļus pagrabā.

Nakti pavadījām, sasēdušies visa ģimene istabā uz dīvāna. Dzirdami bija šāvienu trokšņi, lidoja lidmašīnas, tuvumā meta bumbas, visa māja līgojās. Krievi bija ierakušies Apšes upītes gravā. Mūsu labības šķūnī bija apmetušies jātnieki. Baroja zirgus ar labību, kurināja ugunskuru, ārdot šķūņa dēļus. Tanki izbraukāja jauno ābeļdārzu. vakaros varēja redzēt, kā bombardē Liepāju. Mūsu mājā iekārtoja dzīvošanu armijas ģenerālim, tur privātiem vairs nebija vietas. Mums bija jāpārceļas vecajā muižas ērberģī, kur bija viena neliela istabiņa ar vecu plīti un māla klona grīdu.

Kūtī bija palikušas govis un divas cūkas. Lai būtu ko barot, gājām uz lauka un no sasalušās zemes lauzām ar dakšām tur palikušās cukurbietes. Zirgus mums atņēma jau pirmajās dienās. Imantu iesauca armijā, neņēma vērā nekādus pierādījumus, ne lūgumus, ka viņš atbrīvojams smagas slimības dēļ.

Lielas bailes piedzīvojām 23.februārī. Gaisā sadūrās divas lidmašīnas. Vienā bija bumbas, tās sprāga, un lidmašīnas nogāzās, ierokoties dziļi zemē. Daži lidotāji bija saplosīti mazos gabaliņos, citi nositās, iekrītot kokos, dažiem izdevās izlēkt ar izpletni. Lidmašīnas nokrita netālu no "Akmentiņu" un "Zitišķu" mājām.

Iebrucēji pret sievietēm izturējās kā pret kara laupījumu, kam nav nekādu tiesību. Varmācības aktiem bija maz kopīga ar seksu. Parasti notika process, kādu biologi piedēvē sugas tēviņu dziņai izplatīt savu sēklu pēc iespējas plašāk. Kara laikā seksualitātei nepastāvēja ne sociāli, ne morāli, ne disciplīnas ierobežojumi. Ne visi krievu virsnieki izturējās vienaldzīgi pret šādām izdarībām. Pēc kapitulācijas bija gadījums pie Dzērves skolas, kad virsnieks nošāva zaldātu pēc latviešu meitenes izvarošanas.

Krievus apturēja 11. oktobrī aiz Aizvīķu robežas Gramzdā ar virzieniem uz Bārtu un Vaiņodi. Aizvīķi kļuva par tuvāko aizmuguri frontei. Krievi nedemolēja mājas, kurās bija iedzīvotāji. Pilī, skolā, pagastmājā bija iekārtoti kara hospitāļi, apkārtnē saceltas teltis. Parkā bija iekārtots bunkurs komandieriem. Tur bija izvietoti krievu reaktīvie bezstobru lielgabali, kas raidīja daudzšāviņu zalvjuguni, ko dēvēja par katjušām.

Hospitāļi bija iekārtoti arī Salmiņu, Pauļu un citās mājās. R.Šenfelde atceras: "Drausmīgs skats bija, kad lielā salā un sniegā veda ievainotos, saliktus citu citam virsū kā malku. Neapsegtus, pusdzīvus, ar asiņainām galvām, kājām, rokām. Sasalušais sniegs drausmīgi čirkstēja, ievainotie vaidēja. Ievainoto bija ļoti daudz. Likās, ka daudziem ievainotie locekļi varēja arī atsalt pie dzīvas miesas. Amputētās kājas un rokas dedzināja ugunskurā. Bija iespaids, ka cilvēks ir ļoti nevērtīgs. Niknas cīņas bija pie Priekules, kura septiņas reizes gāja no rokas rokā abiem ienaidniekiem. Netālu no mūsmājām bija nomaskētas katjušas, kas šāva tumsā ugunīgas lodes. No Priekules puses vācieši šāva pretī. Šāviņi krita mūsu apkārtnē, par laimi nevienam netrāpīja."

Miera zem Kurzemes debesīm nebija. Cilvēki varēja vērot brīvdabas izrādes, kā gaisa kaujās cīnās bumbvedēji un iznīcinātāji. Ļaudis gāja skatīties, kas palicis pāri no varenās kara tehnikas. Pie Grobiņas notriektā lidmašīnā atrada saraustīta pilota ķermeņa daļas. Smalkā rociņa ar zelta gredzentiņu liecināja, ka arī sievietes sēžas lidmašīnu kabīnēs. Nakts mieru traucēja kukuruzņiki – lēnie divplākšņi, kas, klusi ņurrādami, izmeta svecītes, kas, ilgi karājoties izpletņos, apgaismoja apkārtni gaišu kā dienā.

Hitlers pavēlēja Kurzemi noturēt par katru cenu, bet Staļins domāja tieši pretēji, viņš vēlējās Oktobra svētkus atzīmēt ar uzvaru Kurzemes cietoksnī. Pirmā lielkauja ilga astoņas dienas.

Pēc dažu dienu atelpas 27.oktobrī sākās otra lielkauja Priekules – Vaiņodes joslā un pie Auces, kur krievi uzbruka 12 kilometru platumā.

Trešā lielkauja sākās 21.decembrī. Saldus apvidū. Bet 23.decembrī fronte dārdēja visā garumā. Atceroties Pirmo pasaules karu, vecie latviešu streļķi šīs kaujas nosauca par otrām Ziemassvētku kaujām. Dvēseļu putenis pierima 31. decembrī. Zaldāti aizgāja aplaizīt brūces un sagaidīt Jauno gadu, ieraujot pa graķītim no spicglāzītēm. Miers virs zemes un Josifam labs prāts! Klusa nakts, svēta nakts!

Pēc mēneša atelpas ceturtā lielkauja uzliesmoja 23. janvārī. Krievi armijā iesauca 1903. gadā dzimušos vīrus. Latviešu 19. divīzijai stāvēja pretī 130. latviešu strēlnieku korpuss. Tieši šajās cīņās visspilgtāk izpaudās latviešu tautas traģēdija, kas būtībā bija brāļu karš. Gan sarkanie, gan pelēkie uzskatīja, ka cīnās par brīvu Latviju. Divi brāļi Kļavas leģionāri saņēma gūstā trešo – jaunāko brāli, kuru vācieši jaunības dēļ nebija iesaukuši, bet krieviem viņš derēja. Bija gadījumi, kad dēls saņēma gūstā tēvu, kad kaimiņš ieraudzīja pretī pavērstu kaimiņa ieroci.

Piektā lielkauja iedegās 12. februārī un beidzās marta vidū, lai 17. martā sāktos sestā lielkauja Saldus – Brocēnu – Remtes – Blīdenes rajonā. Sestā lielkauja pierima 3. aprīlī. Turpmāk rītos krievi izaicinoši pašaudījās ar dižgabaliem dažos frontes sektoros, ko vācieši dēvēja par morgenkonzert. Kara liktenis būtībā bija izšķirts, bet tas netraucēja krievu iznīcinātājiem zemā, pļaujošā lidojumā vēl 7. un 8. maijā pārlidot Kurzemi līdz ar koku galotnēm un apšaudīt jebkuru kustību uz ceļiem.

Kurzemes katls saplīsa 1945. gada 8. maijā.

Visa Kurzemes katla dzelzs stīpa, kas apjoza mazo zemes stūrīti, naktī uz 9. maiju liesmoja. Tā nebija kauju un iznīcības uguns, tā bija patiesa prieka un laimes izpausme. Nešāva pretinieka virzienā, šāva gaisā. Debesīs pašķīda daudzkrāsainas raķetes, spindza trasējošās lodes, radot ugunīgas trajektorijas, dārdināja lielgabalu salūtšāvieni. Ne tikai karavīri, bet visi cilvēki priecājās kā bērni.

Dažas dienas pēc kapitulācijas Kurzemi pārslaucīja sarkanarmiešu ķēdes, savācot visus karotspējīgos vīrus un jaunekļus. Savāktos vīrus krievi beidzot sadzina dažādu pilsētu noliktavās un cietumos, kur čekisti veica pratināšanas dienu un nakti. Visiem, kuri spēja pierādīt savu nevainību pret padomju varu, izdeva krievu valodā spravku , kas kalpoja pases vietā. Kuri nespēja pierādīt savu alibi, vienkārši pazuda. Dievs vien zina, kur viņi palika. Visu šo pārdomāto un labi organizēto procesu sauca par filtrāciju. Kad visi Kurzemes katla iemītnieki bija izfiltrēti, atvēra frontes joslu un bēgļi varēja atgriezties savās dzimtajās mājās. Lēnais gājiens cauri frontes joslai govs tempā bija asaraini sāpīgs. Ceļmalas pilnas ar vācu un krievu kara tehniku, kuru rotāja gan kāškrusts, gan sarkanā zvaigzne. Pakalnos un grāvjos baloja vācu karavīru melnu tārpu sagrauzti līķi.

Daudzi atstāja dzimteni cerībā uz neilgu laiku. Daudzi cerēja, ka angļi un amerikāņi palīdzēs Latvijai atgūt zaudēto neatkarību, bet nekas tamlīdzīgs nenotika.

Kurzemes vārds, 4. oktobris, 2004

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home