Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Lai gan janvāris pagājis un līdz ar to arī tradicionālie 1991.gada janvāra notikumu atceres pasākumi, publicējam Dzintara Kļavas atmiņas, kuras uzrakstīt viņu rosināja gada sākumā "LV" publicētā intervija ar bijušo Ģenerālprokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju Ritu Aksenoku. Publicējam nevis tāpēc, ka pēc tam, kad viņš piezvanīja uz redakciju, lai paustu savu viedokli, paši lūdzām tās uzrakstīt, bet gan tāpēc, ka šajās atmiņās ir daudz jaunu, pilnīgi unikālu faktu, kā arī sīks to notikumu atspoguļojums, par kuriem barikāžu laika kopsakarā ticis un tiek runāt nelabprāt. Dzintars Kļava vārda vistiešākajā nozīmē notrauš putekļus no laika un notikumiem, kas jau sāk aizmirsties, mēģinot uz to visu palūkoties plašākās kopsakarībās.

Atmiņām nav noilguma
Dzintars Kļava

Runājot par 1991.gada notikumiem, ļoti grūti nodalīt kādu vienu atsevišķu epizodi, jo katra no tām ir iepriekšējās turpinājums. Tas attiecas arī uz Iekšlietu ministrijas ieņemšanu. Visprecīzāk notikušo var saprast, papildinot savus iespaidus ar citu liecinieku redzēto. Svarīgs ir arī vērotāja skatupunkts gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Tieši tādēļ nolēmu ar paša piedzīvoto un savām atmiņām papildināt bijušās sevišķi svarīgu lietu izmeklētājas Ritas Aksenokas stāstījumu, kas publicēts laikraksta "Latvijas Vēstnesis" šā gada 9. un 10.numurā.

Sākšu ar nelielu atkāpi.

Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā milicija, aizbildinoties ar aizņemtību, bieži ignorēja daudzo sabiedrisko organizāciju lūgumus nodrošināt kārtību masu pasākumos. Bija gadījumi, kad vairāk vai mazāk organizēti, šovinistiski noskaņoti cilvēki mēģināja izraisīt konfliktus, bet dažreiz arī - pārņemt notiekošā pasākuma vadību.

Daļa sabiedrisko organizāciju arī pašas atteicās no milicijas pakalpojumiem. LNNK, būdama viena no tā laika radikālākajām organizācijām, sāka veidot savus kārtības sargus, kurus daudzās vietās pārņēma jaunievēlētās pašvaldības. Tā izveidojās arī īpašās brīvprātīgo kārtības sargu vienības, kuras rada mājvietu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas pašvaldībā. Sākotnēji tika pildīti dažādi uzdevumi, piemēram, es personīgi piedalījos LNNK 2.kongresa apsargāšanā un kārtības uzturēšanā. Pārvarot augšanas grūtības, šīs vienības kļuva par nopietnu OMON pretsvaru, tautā sauktu "baltās beretes" - pretstatā melnajām (melnas beretes valkāja OMON kaujinieki). Par "balto berešu" sagatavotību var liecināt fakts, ka valdības un Augstākās Padomes apsardzes dienesti vēlāk papildinājumu izvēlējās tieši no tām.

Vienlaikus katastrofāli trūka tehnikas, transporta, sakaru līdzekļu. Apliecības un legālo statusu vienības ieguva 1990.gada 4.maijā (pēc neatkarības balsojuma). Tomēr vienībā veidojās sava sazarota struktūra, piemēram, es skaitījos ierindas kaujinieks Māra Zvirgzdiņa vadā, bet vienlaikus pildīju tuvcīņas apmācību instruktora pienākumus, turklāt tikai šaurs cilvēku loks štābā zināja, ka esmu vienības izlūku sakarnieks.

Pienāca 1991.gada 1.janvāris. PSKP (kompartijas) Latvijas CK pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks deva uzdevumu OMON ieņemt Preses namu.

1991.gada 13.janvārī bija paredzēts masu pasākums Latvijas neatkarības atbalstam. Tādēļ no sievas svārkiem paredzēta auduma un palaga gabala 12.janvāra vakarā šuvu karogu. Lieki būtu atgādināt - kaut arī par latviešu nacionālā karoga izkāršanu vairs nesodīja, tādu drānu oficiāli nopirkt nevarēja. Šūšana ieilga pēc pusnakts. Ar lielu nepatiku konstatēju, ka plkst. 5.30 zvana tālrunis. Zvanītājs bija mans bērnības draugs Juris Neikens, kurš darbā pa nakti attīstīja fotofilmas un, grozot radio, bija uzgājis Kauņas raidstaciju. Tā dažādās valodās informēja par traģiskajiem nakts notikumiem Viļņā pie Televīzijas torņa. Juris ieteica arī man sameklēt minēto staciju apmēram 200 m diapazonā. Noklausījos ziņojumu vairākās valodās. Diktorei, kura runāja poliski, asarās aizlūza balss. Pats it kā pamodies no sastinguma, metos pie tālruņa un sāku zvanīt visiem paziņām, zvanīju arī savam bijušajam kuratoram doc. Rimšam, jo viņš dzīvoja Teikas rajonā netālu no RTU un LU studentu kopmītnēm. Daudzi apzvanītie jau zināja par notiekošo. Arī Rimša, jo naktī no Lietuvas atgriezusies studentu ekskursantu grupa par notiekošo bija informējusi daudzus cilvēkus.

Mežaparkā savācu astoņus cilvēkus, kuriem nebija transporta, lai tik agri nokļūtu Vecrīgā, un, lūdzot Dievu, lai mans zaporožecs to izturētu, devāmies uz Rīgas centru. Pie kino "Pionieris" (tagad "Oskars") atstājām ZAZ un ar atritinātu karogu devāmies uz Vecrīgu. Pie Bastejkalna mūs apturēja angļu žurnālists, kurš jautāja, ko darīsim, ja Krievijas armija lietos ieročus. Lepni atbildēju, ka mums ir tautasdziesmas, ko likt pretī. Vecrīgā uzmeklēju citus vienības kaujiniekus, vienojāmies par darbības koordināciju, pēc iespējas lielāka cilvēku skaita informēšanu un pretošanās organizēšanu. Ap pusdienas laiku saņēmu informāciju, ka nodibināts koordinācijas štābs, kurš sākotnēji darbojās diezgan haotiski, un daudzas lietas izšķīra cilvēku rīcība uz vietas. Mūsu vienībai kā cilvēkiem ar atšķirības zīmēm bija jāuzņemas atbildība par spēku un resursu koordināciju. Problēmu bija daudz. Jau pirmās dienas vakarā atnāca zemnieks un prasīja: "Atvedu pienu, krējumu un gaļu. Kur to likt?" Skrēju uz 3.vidusskolu, jo zināju, ka tur dežurē arī virtuves darbinieki.

Nakti dežurējām Rīgas Radio mājā. Gaidījām gaisa desanta ierašanos, jo Doma laukums ir iekšpilsētā, nevis klajumā kā Viļņas TV. Nogāju mājas pagrabā, kur salasīju cauruļu galus, kas bija palikuši pēc apkures sistēmas remonta. Paldies remontstrādniekiem - dzelžu tur bija palicis pietiekami. Augu nakti Spilves lidostā dislocētie helikopteri ik pa brīdim pacēlās gaisā, apmeta loku virs Rīgas un atkal sēdās zemē (līdzīgs scenārijs cilvēku iebiedēšanai turpinājās visu barikāžu laiku). Satiku brāli, kurš Doma laukumā bija ieradies no Liepājas. Brālis bija tikko no dežūras un tādēļ muitnieka formā (PSRS miliča forma ar Latvijas kokardi pie cepures un pogām ar Latvijas ģerboni, pie apkakles muitas simbolika). Minētās līdzības dēļ izcēlās neviens vien pārpratums. Aizsūtīju brāli uz ugunsdzēsēju depo meklēt šļūteņu galus, lai panāktu cietu strūklu, jo Radio mājā bija tikai "dušas", kas paredzētas aparatūru dzēšanai un nederēja desantnieku noskalošanai no jumta. Šos uzgaļus izdevās dabūt tikai Ropažu ugunsdzēsēju depo.

Nākamajā dienā turpinājās barikāžu nostiprināšana. Kāds zemnieks bija ieradies ar vircas mucu (ar visu sūkni), kuru novietoja iepretī RTU korpusam, apmēram tur, kur tagad ir Rīgas Rātsnams, un paziņoja: "OMONs te cauri netiks."

Turpinājās Zaķusalas nocietinājumu nostiprināšana. Cilvēku evakuācijai no Zaķusalas vajadzēja risinājumu, jo bija paredzams, ka Krievijas armija bloķēs tiltu. Piezvanīju bijušajam trenerim, kurš dzīvo Carnikavā, un lūdzu sazināties ar zvejniekiem. Pēc brīža sazvanījos atkārtoti, lai noskaidrotu sarunu rezultātu. Atbilde bija: "Mūsu kuģi ir nolikti ziemošanai, bet jūs gaida "9. maijā" un "Uzvarā" - Vecmīlgrāvī un Lielupē. Kad brālis ieradās "9. maijā", kapteinis, noskaidrojis, ka jāiet uz Zaķusalu, paņēma zāģi un sāka zāģēt antenu mastu. Stūrmanis sašuta, ka būs jāiet jūrā (uz masta atrodas uzskaņota navigācijas iekārtas antena), kapteinis spītīgi caur zobiem izgrūda - jūra pagaidīs. Zvejnieki atsveicinājās no ģimenēm un devās uz Rīgu. Kad uzzināju par viņu ierašanos, devos uz Daugavmalu un sarunāju par darbības koordināciju un signāliem. Zvejnieki teica: "Lai arī tās tupeles ir vecas, viņas ir gaitīgākas ūdenī nekā BTR (bruņu transportieri), un mēs ne vienu vien no krievu BTR-iem nogremdēsim".

Tajā dienā brālis ar draugu atveda arī divas Krievijas armijas desanta rācijas, kuras viņiem bija iedevuši PSRS armijā dienošie puiši. Notikumi norisinājās šādi - brālis ar draugu aizbrauca pavērot Ādažu divīzijas aktivitātes, jo OMON kaujinieki darbojās kopā ar flotes kājniekiem. Šīs jauktās grupas, piemēram, sašāva un sadedzināja kravas automašīnas, ar kurām Rīgas aizstāvji bloķēja Brasas tiltu, saspārdīja ar kājām Vecmīlgrāvja tilta aizstāvjus.

Pie brāļa mašīnas no krūmiem pienāca puiši PSRS armijas formā un pajautāja: "Vai uz pilsētu brauksiet? Mēs esam igaunis, lietuvietis un baltkrievs. Nogādājiet šo saini pilsētā." Mans draugs Aldis prasīja, kam konkrēti, bet minētie puiši atbildēja: "Gan jau tiksiet skaidrībā" un aizskrēja.

Organizēju ētera noklausīšanos (ja nemaldos, apsviedīgie puiši bija no Jēkabpils un Aizkraukles), žurnālā tika fiksēts viss dzirdētais un laiks, kad saruna notika. Visus pārtvertos ziņojumus nesu uz LR AP, kur bija izvietots štābs. Tālākais ziņojumu un šo rāciju liktenis pēc to nodošanas štābā man nav zināms. Noklausīšanās telpa tika ierīkota un ilgi atradās RTU Fizkultūras un sporta katedras vadītāja H. Čebrikova kabinetā.

Regulāri mainīju krastmalā esošo kuģu koordinatoru atrašanās vietas, par ko vairākkārtīgi pa rāciju dzirdēju omoniešu lamas (pēc kārtējā paziņojuma, piemēram: "gruzovik - 5 ballov"- tas nozīmēja, ka kravas mašīna pārbaudīta, bet nekas nav atrasts).
Brālis savukārt iesaistījās mobilo novērotāju grupas darbā. Koordinācijai izmantojām katedras tālruni, pie kura dežūrēja RTU studentu koordinators Aleksejs Ozoliņš. Piezvanot varēju uzzināt, cikos vēl ar brāli viss bijis kārtībā, varēju ziņu atstāt arī pats.

Ja nemaldos, tas bija 15.janvārī, kad patruļa no apgaitas pa RTU korpusu atveda aizturētu jaunieti, kurš bija mēģinājis atvērt zālē logus. Logi, kā tajā laikā parasts, bija aiznagloti, tādēļ jaunekļa centība iekrita acīs. Kad mēģinājām noskaidrot viņa personību, viņš pasniedza skolnieka apliecību ar latviešu puiša vārdu un uzvārdu, taču pat elementāras lietas nesaprata latviski. Kad viņš atteicās atģērbties, piedraudēju, ka virsjaku novilksim ar spēku, ja pats nenovilks. Pēc tam, kad viņš jaku novilka, atklājās īpatnējs ekipējums - hokejista bruņas, divas siksnas ar masīvām metāla sprādzēm (viena bija PSRS armijas karavīru josta), kuras nebalstīja bikses, bet bija uzliktas vieglai noņemšanai kautiņa gadījumā. Kad sākām tincināt, aizturētais pastāstīja, ka viņa tēvs ir Baltijas kara apgabala Rīgas garnizona Aviācijas daļas priekšnieka vietnieks tehniskajos jautājumos, bet logus atvērt viņam likuši Alkšņa kara skolas kursanti, lai varētu iemest spridzekli, un par minēto uzdevumu solīta samaksa 300,00 rubļu. Izsaucām "Labvakar" filmēšanas grupu, kura minētos faktus iemūžināja lentē. Neraugoties uz milicijas aizliegumu, ar MP priekšsēdētāja svētību to parādīja televīzijā. Pēc televīzijas ierašanās izsaucām arī milicijas pārstāvjus, kuri aizturēto nogādāja Iekšlietu ministrijā. Pēc miliču aizbraukšanas konstatēju, ka nokritis zemē un aizmirsts guļ aizturētā paskaidrojums. Paņēmu paskaidrojumu un devos uz IeM dežūrdaļu, kur bija nogādāts aizturētais. Ministrijas ieejas durvīm (no Remersa ielas) pretī bija novietots galds, pie kura četri miliči spēlēja kārtis un malkoja tēju. Uz manu jautājumu - vai viņus nebiedē pašu bezrūpība, viņi nosmēja, ka zaļās bruņuvestes vienalga nepaglābs.

Atgriežoties koordinācijas centrā, ieraudzīju, ka Strēlnieku laukumā iebrauc divi autobusi ar miličiem un, apbraucot laukumu, apstājas pie Kaļķu ielas stūra. Sagatavojāmies uz ļaunāko, izvietoju tuvumā esošos barikāžu aizstāvjus aizsardzības pozīcijās un pienācu pie autobusa (PAZ), atvēru durvis, uzrādīju apliecību un lūdzu stādīties priekšā. Saņēmu atbildi skaidrā latviešu valodā: "Mēs esam miliči no Bauskas, atbraucām palīgā..."

Par situāciju IeM noziņoju štābā, kur mani informēja, ka Bauskas miliči norīkoti pastiprināt IeM apsardzi.

Nākamajā dienā man atzvanīja IeM pārstāvis un paskaidroja, ka puisis ieradies ar advokātu un noliedz savu iepriekšējo atzīšanos, aizbildinoties ar fizisku ietekmēšanu. Uz manu jautājumu, vai puisim nozīmēta medicīniskā ekspertīze, klausule tika nolikta.
Izgāju paēst vakariņas un pie viena aizgāju uz Pēterbaznīcu, no kuras torņa mans brālis ar skolas teleskopu tobrīd vēroja Preses namu, kuru apsargāja omonieši. Paskatoties pa logu Preses namā, ievēroju, ka cilvēki telpās ģērbti šineļos, nevis OMON formās. Ziņoju štābam redzēto un izteicu aizdomas, ka omonieši atpūšas pirms kādas lielākas operācijas.

Savukārt jau vēl pēc dienas, vakarā, dežurējām baltā mikroautobusā "Latvija" uz Tallinas šosejas, netālu no Pleskavas šosejas, kad saņēmām pa rāciju izsaukumu uz centru. Pa ceļam neviens nekādus paskaidrojumus nesniedza, tikai, kad bijām jau pie Brīvības pieminekļa, saņēmām ziņu - jābrauc uz Slokas ielu palīgā citai mūsu mašīnai, jo pēdējā informācija esot bijusi: "pilna kaste neliešu"(pilna mašīna omoniešu). Pa Slokas ielu nobraucām visā garumā, galā redzējām militāro busiņu Eraz. Centrs uzdeva noskaidrot tā numuru. To noskaidrojām, busiņu panākot pie Volleriem. Atpakaļceļā apstājāmies pie mājas pretī lidostai "Spilve", lai precizētu turpmāko darbību, kad balss no "Centra" prasīja precizēt mūsu koordinātes. Apzinoties, ka mūs noklausās, pateicām, ka esam pie Laku - krāsu rūpnīcas (1 km pietiekoša distance, lai manevrētu, bet 1 min. ceļā, ja jāsteidzas). Pēkšņi atskanēja cita balss, kura paziņoja, ka Pārdaugavā ir maiss. Lūdzu precizēt maisa robežas, bet pretī saņēmu pavēli pamest dislokācijas vietu. Kā apstiprinājums vārdiem par maisu mums garām pabrauca 15 mašīnu kolonna. Sapratu. Tā bija liela mēroga operācija, kuru nevarēja realizēt OMON viens pats. Izslēdzām rāciju un gar Spilves lidlauku devāmies uz Buļļu ielas pārbrauktuvi, tad caur Imantu uz Āgenskalnu, kur pie viena puiša mājās sagaidījām rītu (no taksofona piezvanīju uz štābu, informēju par stāvokli, un saņēmām rīkojumu nogaidīt). Vēlāk vienībā pārrunājām apstākļus, un noskaidrojās, ka maisā bijušas 7 vai 8 mūsu mašīnas, aizturēta tikai tā, kurā bija Tepers ar saviem puišiem. Vēlākajā dienesta pārbaudē, kuru veica vienības inspekcija un kurā piedalījās Gints Vaznis, atklājās, ka cilvēks, kurš mūs iesūtīja šajā maisā, bija vīrs ar uzvārdu Grigulis. (Nejaukt ar cilvēkiem, kam līdzīgs uzvārds un kas šodien ieņem atbildīgus amatus, jo šis Grigulis bez pēdām kaut kur pagaisa līdz ar Latvijas pilnīgas neatkarības atgūšanu.)
Aizbraucu mājās, nomazgājos un pāris stundas pagulēju. Vakarā devos atpakaļ uz barikādēm. Valdemāra (Gorkija) ielas un Raiņa bulvāra stūrī pēkšņi priekšā braucošais trolejbuss apstājās, un no tā kā zirņi izbira cilvēki. Apstājos arī es, izkāpu no sava ZAZ un vēroju notiekošo - tas bija uzbrukums IeM. Pēc brītiņa piebrauca koši dzeltens žigulis (ja nemaldos, VAZ 2105), kurš pa ietvi pabrauca Brīvības ielas virzienā un apstājās. No tā izkāpa Gončarenko (omoniešu faktiskais komandieris jeb kurators) bruņuvestē un, galvā stīvējot ķiveri, skrēja IeM virzienā.

Vēl pēc brīža piebrauca mans brālis (sanitārā transporta volgā). Novietoju ZAZ uz ietves pretī Rīgas domei un ar volgu apbraucām apkārt kvartālam. Pie Baltijas kara apgabala štāba ķēdē stāvēja karavīri bruņuvestēs ar paceltiem automātiem, gaidīja komandu uzbrukumam. Pie "Rīdzenes" dega automašīna. Pie kafejnīcas "Sigulda" (pretī "Saktai") premjers Ivars Godmanis bija apturējis mūsu sportistu grupu, kura gatavojās uzbrukt omoniešiem no sāna. Pārsteidza Godmaņa tālredzība, jo viņš nebija redzējis otro loku, kuru redzējām mēs, bet viņš saprata, ka tā ir provokācija ar mērķi iesaistīt barikāžu aizstāvjus bruņotā konfliktā, lai varētu vēlāk paziņot, ka dumpīgie latvieši uzbrukuši Iekšlietu ministrijai un prokuratūrai.

Vēlāk dienesta biedri, kuri tobrīd aizstāvēja IeM, pastāstīja, ka pa jumtu no Lauksaimniecības ministrijas (tagad LR Ģenerālprokuratūra) un Kirova (Centra rajona) Kara komisariāta ministriju šturmēja toreiz par trešo spēku dēvētā (lasi: PSRS viselitārākās specvienības "Alfa") kaujinieki, kuru apbruņojums un ekipējums atšķīrās no OMON apbruņojuma. To apliecina arī majors Kuno Bušs, kuram uz sejas ar automāta laidi sasita brilles. Sagūstītos IeM aizstāvjus izveda ministrijas pagalmā, kur tos nostādīja ar paceltām rokām, sākotnēji draudot, ka nošaus tos, kam būs izšautas patronas. Kā izrādījās, uzbrucējiem pretī šāvuši bija visi.

Pēc šī incidenta Godmanis paziņoja, ka barikāžu aizstāvjiem jādodas mājās, jo turpmāko valdības un Augstākās padomes apsardzi veiks profesionāļi, kuru dienesta pienākumos ir šīs funkcijas, bet ļaudis neizklīda, jo bija nākuši sargāt sevi, savu ģimeni un māju. Cilvēki bija apņēmības pilni mirt, bet "baigo gadu" vairs nepieļaut. Atnāca pie manis arī Normunds Lakučs ar Guntaru Krastu un teica, ka jāiet mājās. Atbildēju - kamēr ir barikādes, mana vieta ir uz tām.

Pēc pāris dienu pieklusuma atsākās OMON aktivitātes. Bezkaunīgi melīgas un provokatoriskas "reportāžas" (lasi: "mākslas filmas par tēmu") gatavoja Krievijā milzīgi populārais žurnālists Ņevzorovs.

Nervu spriedze bija sakāpināta maksimāli. Arī žurnālisti nepārtraukti strādāja nolemtības apstākļos, kaut arī apzinājās, ka viņus sargās līdz beigām, jo no tā, ko varēsim paziņot pasaulei, atkarīgs iespējamo represiju smagums (Gorbačovs tēloja demokrātu).
Regulāri notika reidi Ādažu mācību centra teritorijā, kur bija sagatavoti lidmašīnu nosēšanās laukumi un tanki dislocēti grupās gatavi maršam.

Notika arī nepārtraukta OMON bāzes novērošana, kas īpaši kaitināja omoniešus. Par minēto notikumu spriedzi liecina fakts, ka, vajājot vienības izlūkus, vienā naktī vien omonieši sasita 8 mašīnas. Transporta problēmas OMON risināja caur sev lojāliem iestāžu darbiniekiem, bieži pārvietojās ar maizes, pasta mašīnām, taksometriem.

3. februārī nesaņēmu ziņu no brāļa, taču, zinot, ka iepriekšējā vakarā viņš bija pārguris, jo divas diennaktis tika patrulējis pie OMON bāzes, sākumā neuztraucos. Ap pusdienas laiku man piezvanīja mūsu kopējais draugs Aldis Alders un informēja, ka pa radio esot ziņots par divu kārtības sargu sagūstīšanu, bet iespējams, ka tas neattiecas uz manu brāli, jo minētais vārds esot bijis Guntars Kļava, bet brāli sauc Gundars. Tomēr šaubīgais mierinājums bija īslaicīgs - zvanīja sieva un teica, ka zvanot cilvēki no visas Latvijas, izsakot līdzjūtību un atbalstu, pieteikušies arī advokāti, kuri esot gatavi bez maksas aizstāvēt brāli iespējamā PSRS tiesas farsā. LNNK rīkoja piketu pretī LPSR Prokuratūrai, kura atradās pašreizējās Francijas Republikas vēstniecības telpās. Tas, ko brālim nācās pārciest OMON bāzē, Sarkandaugavas milicijas nodaļā un LPSR Prokuratūras pagrabā, ir atsevišķs stāsts, varu tikai pateikt, ka 3 dienu laikā viņš bija zaudējis gandrīz 10 kg svaru. 5.februārī ap pusdienlaiku viņu sagaidījām pārmetinātā (bruņotā) RAF busiņā, ar kuru viņš tika nogādāts Vidzemes priekšpilsētas pašvaldības telpās, kur vakarā sniedza intervijas BBC un "Labvakar" žurnālistiem.

Patiesībā Ņevzorova mašīnu, par ko viņu apsūdzēja, bija sašāvuši paši omonieši, lai efektīvāka izskatītos kārtējā reportāža no "karstajiem punktiem", ko tas gatavoja. Pēc tam lieciniekus, kuri bija ne tikai to redzējuši, bet arī pa rāciju komentējuši, sodīja par neuzmanību, lai gan - kādēļ cilpā bija jāsūta pārguris cilvēks, kura parastā pārinieka vietā nozīmēja kādu jaunu puisi - Jāni Vorobjovu, kas bija pieteicies it kā no PSRS militārā dienesta bēguļojošs.

Pēcāk viņa iepriekš izmantotajā mašīnā remonta laikā atrada signāla devēju, tā saukto dzeguzīti, jo rācijā tās signāls atgādināja dzeguzi. Dīvains ir arī fakts, ka momentā, kad omonieši aizturēja abus izlūkus, manu brāli sita, plēsa aiz matiem, tad noguldīja UAZ 469, kuram izņemti aizmugurējie sēdekļi, uz grīdas, bet pie galvas turēja šaušanas gatavībā uzvilktu ložmetēju, kamēr otram pateica: "Nu vorobeičik, saģis za ruļ" (nu, zvirbulīt, sēdies pie stūres).

Pagājuši daudzi gadi, daudzi sīkumi aizmirsušies. Daudz kas piedots. Par daudz ko palikusi neziņa un neizpratne. Ja PSRS struktūras pārņēma materiālus par OMON darbību Latvijā, vai tad tiešām nepalika nekādi materiāli Latvijas prokuratūrās? Un, ja nepalika, tad kāpēc? Kas tajā bija ieinteresēts? Taču ne jau sīkas amatpersonas deva šos rīkojumus. Tad nobijās tie, kas visu atdeva Maskavai vai vēlējās kaut ko noslēpt? Laikam jau tik tiešām nekad vairs to neuzzināsim.

Neizpētīti ir arī vienības cilvēku (Tepers un vēl četri) aresta, transportēšanas un spīdzināšanas apstākļi. Viens jau ir viņā saulē, jo arī spēcīgam jaunam organismam ir savs vadzis.

Tomēr bez vēsturiskā aspekta ir vēl arī tiesiskais aspekts. Gribētu lūgt Valsts prezidenti izvērtēt iespēju mainīt likumu, kurš nosaka, ka nacionālā pretošanās kustība Latvijā beidzās 1961. gadā, - tad Gunāram Astram un arī citiem cietušajiem pienāktos pretošanās kustības dalībnieku statuss.


No Laumas Ērgles barikāžu dienu pierakstu burtnīcas

13.janvāris bija svētdiena. Septiņos no rīta man zvanīja māsa Māra un pavēstīja satraucošas ziņas par padomju armijas sarīkoto slaktiņu Lietuvā. Steidzīgi saģērbušies, mēs ar dēliem braucām uz Doma laukumu, lai piedalītos Tautas frontes mītiņā Daugavmalā. Atceros neredzēti lielo ļaužu un sarkanbaltsarkano karogu jūru, kas piepildīja visu krastmalu no Rīgas pils līdz dzelzceļa tiltam. Cilvēku sejās dažbrīd varēja manīt arī neziņu un bažas, bet visus vienoja apņēmība un stiprināja pleca sajūta.

Pēc mītiņa mēs ar jaunāko dēlu aizgājām līdz manai darbavietai Baznīcas (toreiz Veidenbauma) ielā 4. Vecākos dēlus aizsūtīju ārpus Rīgas pie draudzenes, baidoties no jauniesaucamo tvarstītājiem - padomju armijas desantniekiem, kas tieši ar šādu uzdevumu bija iesūtīti Latvijā. Karstu kafiju padzēruši un mazliet apsildījušies, kopā ar prāvu bariņu manu darbabiedru devāmies atpakaļ uz Vecrīgu. Sajūta bija ne pārāk omulīga. Visvairāk biedēja, neziņa. Likās, ka kuru katru brīdi būs klāt krievu tanki, bet tajā pirmajā vakarā Vecrīga bija tukša un neaizsargāta. Cilvēki te bija, bet nevarētu teikt, ka ļoti daudz. Tajā naktī mēs darījām daudz ko: skvēriņā pie Mazās ģildes ieraudzījām savus trīs metrus garu ietaisi uz riteņiem, to aizvilkām šķērsām priekšā Amatu ielai, un automašīnām iela bija nosprostota. Cauri palaidām tikai taksi, kurā brauca kāda māmiņa ar mazu bērnu. Pie mūsu "aizsprosta" palika stāvam melna "Volga". Redzēdami, ka te cauri netiks, iekšā sēdošie sāka krievu valodā rupji lamāties, bet grieza savu mašīnu apkārt. Vēlāk piedalījāmies bruģakmeņu barikādes būvēšanā pie toreizējās Ārlietu ministrijas Pils ielā. Kāds lauza ārā bruģa akmeņus, bet mēs, no rokas rokā padodami, tos transportējām uz ielas galu, kur tika uzbūvēta īsta barikāde. Kāds zināja teikt: ja aiz barikādes izraktu pietiekami dziļu bedri, neviens tanks tai pāri netiktu. Jau uz rīta pusi no Centrālā universālveikala pagalma sākām stiept visādus dzelžus, sliežu gabalus - visu, ko vien varējām panest, uz Zirgu ielu pie radiomājas. Tur tapa uzbūvēta liela barikāde. Visu nakti centāmies kaut ko darīt Vecrīgas aizsardzības labā.

No rīta aizgāju uz darbu. Skaitļošanas centra direktors Andris Krēķis atļāva visiem inženieriem iet uz barikādēm, liekot palikt tikai dažiem cilvēkiem, lai darbs neapstātos. Būdams pēc izglītības dakteris, viņš mūs instruēja, kā jāuzvedas, lai, ilgstoši aukstumā uzturoties, nesaslimtu. Turpmākajās dienās mūsu nodaļas vīrieši sargāja Telefona centrāli Dzirnavu ielā.

14. janvārī pa dienu jau bija sabraukusi smagā tehnika, visas ieejas Vecrīgā bija aizbarikādētas, ļaužu bija daudz. Tajā vakarā pie ugunskura toreizējās Augstākās Padomes nama priekšā daudz dziedājām.


15. janvāris bija Interfrontes mītiņa diena. No laukuma pie Augstākās padomes sievietes tika aizraidītas projām. Mani dēli palika tur, es aizgāju uz Doma laukumu. Ap divpadsmitiem sievietes tika aizraidītas arī no Doma laukuma. Gāju iekšā Doma baznīcā, kur dežurēja arī mana māsa ārste Māra Bērziņa. Tajā dienā Doma baznīcā tika atskaņots Mocarta "Rekviēms". Diriģents bija no Vācijas. Viņš vēlāk dalījās savos iespaidos, teica, ka izjutis lielu saviļņojumu, diriģējot "Rekviēmu" baznīcā, kas pilna ar barikāžu cilvēkiem un mediķu posteņiem.

Baznīcā vai katru stundu tika noturēti īsi dievvārdi un lūgšanas. Cilvēki ienāca, mazliet atpūtās un atkal gāja ārā. Nāca citi. Tikko ienākušos vīrus izjautāju par to, kas īsti ārpusē notiek. Viņi stāstīja, ka kāds esot licis vīriem stāties ierindā, bet tad pienācis viens no īstajiem barikāžu komandieriem un atcēlis šo rīkojumu, teikdams, ka šo viltus pavēli devis kāda provokators, jo - neapbruņota tauta ierindā neiet, bet provokators droši vien gribējis nofotografēt vīrus ierindā, lai tos varētu nodēvēt par kaujiniekiem.

15. janvārī, jau ap pusnakti ejot gar Lielo ģildi, uz maza ledus laukumiņa paslīdēju un, atmuguriski krītot, stipri sadauzīju muguru tā, ka tikai pēc laba brīža varēju elpu ievilkt. Par laimi, biju kopā ar dēlu. Ingus man palīdzēja aizvilkties līdz trolejbusam. Divas dienas nogulēju mājās, pēc tam gāja atpakaļ uz barikādēm, kad vien nebija jābūt darbā. Mans Andrejs savukārt dienas pavadīja darbā, naktis - Doma laukumā ar radiouztvērēju pie auss. Viņam nebija tik saprotoša priekšniecība kā mums.
Visapkārt Vecrīgai un ap Ministru padomi sabūvētās barikādes solīja zināmu drošību. Sajūta bija pavisam citāda nekā tai pirmajā 13. janvāra naktī, kad pilsēta likās tukša un neaizsargāta.

Dažas atmiņā palikušās epizodes

Kādu rītu ap pieciem abi ar jaunāko dēlu Valdi bijām iegājuši Doma baznīcā mazliet atpūsties. Cilvēki te snauduļoja kā nu kurš - citi tāpat solos sēdēdami, citi bija atgūlušies uz mediķu nestuvēm. Juris Podnieks filmēdams lēnām gāja gar ļaužu pilnajiem soliem ar savu kameru uz pleca. Doma baznīcas galā pie ugunskura vienmēr varēja sastapt pulciņu kurzemnieku, kas runāja ventiņ' mēlē. Viņu sabiedrībā man ļoti patika - optimisti ar humora dzirksti valodā un dziesmās. Skaistas bija agrās rīta stundas, kad sešos Latviju modināja tautas lūgšana, kas atkal bija kļuvusi par mūsu himnu un tika raidīta pa radio. Viss Doma laukums piecēlās kājās un dziedāja līdzi. Radio bija Latvijas sirds un dvēsele - visas aktuālās un operatīvās ziņas tika raidītas nepārtraukti. Mēs mājās pat gulēt gājām ar ieslēgtu radiouztvērēju blakus.

Šajā janvāra nedēļā pieredzēju to, ko nekad agrāk nebiju piedzīvojusi - mana tauta, katrs barikāžu cilvēks bija kļuvis atsaucīgs un pretimnākošs. Cilvēku acīs staroja iekšējs spēks un gaišums. Nekad Rīgā neesmu jutusies tik droši kā barikāžu dienās un naktīs. Varēju bez bažām nakts vidū iet no darba uz Vecrīgu vai otrādi. Šī tautas kopības sajūta, kas tajās dienās valdīja barikādēs, bija priecīgākais atklājums pēc daudzajiem pazemojuma un beztiesības gadiem. Vairs nespēja iebiedēt arī tie daži vīri melnā apģērbā un ar melnas dvēseles atblāzmu sejā, ko varēja redzēt ātrā gaitā ejam cauri Vecrīgai. Sveši un naidīgi tie nolūkojās uz to, kas notiek barikāžu iekšpusē.

Mani darbabiedri tajā laikā bija pavisam pārvākušies uz Rīgas centru un atradās vai nu darbā, vai pie Telefona centrāles. Viņiem barikāžu laikā bija pat "kopīgais katls" - sameta naudu un kopīgi pirka pārtiku. Atnāca no posteņa, paēda, kādu stundiņu pagulēja un atpakaļ uz barikādēm. Dzīvoja kā lielā ģimenē. Protams, arī darbs tika padarīts.

20. janvārī visu dienu bijām pavadījuši Doma laukumā. Vēl nekas nevēstīja par tā vakara traģiskajiem notikumiem, un arī man nebija nekādas nojausmas. Biju te palikusi pēdējā no ģimenes un ap astoņiem vakarā nolēmu braukt mājās izgulēties - nākamā man bija darbadiena, un te tāds miers, ka pat garlaicīgi kļuva. Tikko pārrados mājās, sākās "Panorāma", - premjerministrs Ivars Godmanis aicināja nojaukt barikādes, bet Ojārs Rubenis viņu pārtrauca ar ziņām par apšaudi pie Iekšlietu ministrijas.

Ar šīsdienas acīm raugoties atpakaļ uz tām satraukuma, neziņas un cerību pilnajām dienām, gribētos novēlēt manai mīļajai latviešu tautai, kas toreiz prata ar nesatricināmu mieru un gara spēku atgūt savu valsti, šodien nenogrimt cinismā un nešūpoties ne austrumu, ne rietumu vējiem līdzi, bet, godīgi strādājot, celt savu nākotni uz stabiliem pamatiem ar to pašu gara spēku, kas tajās dienās bija izšķirošais.

Latvijas Vēstnesis  13.01.2004 5.02.2004, 06.02.2004

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home