Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Ekspedīcijas | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Ilmārs Knaģis
ATGRIEŠANĀS
1988

Jau kuru nakti es sapņos esmu ziemeļos. Klupdams, krizdams es skrienu pa akmeņaino Jeņisejas krastu Kājas, ka jau parasti sapnī, kā sapītas. Viss bezkrāsains, drūms un auksts. Tas atkārtojas katru nakti kopš atgriešanās no ceļojumiem pa manām “Atmiņu takām” ziemeļos.

Nebiju domājis, ka ūdenstūrista gaitas kādreiz aizvedīs mani vietās, kur pagāja daudzi bērnības un jaunības gadi.

Mēdz teikt, ka nevajagot atgriezties vietās, ar kurām saistītas sāpīgas atmiņas. Nav tiesa. Es jutu dziļu gandarījumu, vēlreiz tās izstaigājot. Daļēji gan varbūt tādēļ, ka mani, ka daudzus, kas kādreiz dzīvojuši ziemeļos, visu mūžu kaut kāds spēks vilina atkal uz turieni. Īpaši, ja tev toreiz bija 16 gadi, ja tu biji salasījies Džeku Londonu, Semptonu Tomsonu, Bianki.

Augusta pirmajās dienās mēs, četri ūdenstūristi no Rīgas, nolaidāmies Igarkas lidostā.

Mūsu maršrutam bija divi mērķi. Pirmais — ūdenstūrisma maršruts Ne pārāk sarežģīts sportiskā ziņā, bet, ņemot vērā rajona reto apdzīvotību un ziemeļu specifiku, ar nenoliedzamu riska faktoru.

Otrs un galvenais mērķis bija, cik iespējams, un ja to atļaus atmiņa, apmeklēt vietas, ar kurām saistīt daudzu latviešu likteņi.

Sastādot ceļojuma plānu, orientējamies daļēji arī uz mana jaunības dienu drauga Leopolda Baranovska (dzīvo Igarkā un tagad ir šīs pilsētas Goda pilsonis) palīdzību. Izrādījās, šī palīdzība bija daudz lielāka nekā cerēts un, pateicoties tai, ieplānotā 250— 300 km maršruta vietā veicām apmēram 450 km un redzējām arī to, ko nebijām cerējuši un plānojuši.

Leopolda sagādātais kuteris mūs izsēdina Jeņisejas labajā krastā 35 km uz ziemeļiem no Igarkas,. Otrā krastā – Nosovaja. Kādreiz te bija kādas 21 mājas, veikals, skola. Tagad palikušas tikai dažas pussagruvušas mājas.

Vietā, kur mūs izsēdina, kādreiz atradās būda, viena no maniem mednieku gaitu mitekļiem. Būda sabrukusi, netālu uzcelta jauna, bet ne tik pamatīga kā vecā. Nakšņojam teltī upes krastā, cik iespējams tālāk no moskītu pilnajiem krūmiem.

Pēdējās gaišās naktis. Jau jūtama rudens un ziemas dvesma. Kamēr spīd saule — vasara, pēc saules rieta — rudens.

Naktī mūs uzmodina lāča rēcieni. Vakar redzējām lāča pēdas un netālu krūmos uzmeistarotās lāču lamatas. Un vajadzēja gadīties, ka tieši šonakt, kad mēs te nakšņojam, tajās iekrita lācis. Visā apkārtējā taigā atbalsoja rēkoņa. Tikai uz rīta pusi tā apklusa. Žēl zvēra, bet ko darīt? Nolādētie malu mednieki Vakar vēlu viņi te atbrauca ar motorlaivu. Krietni vien iedzēruši. Pārbaudīja lamatas.

. .. Nāk prātā 1944. gada vasara, kad mūs Bedovaja ezerā lāči bija burtiski apsēduši. Kādi četri vai pieci. No rīta eju uz upīti mazgāties, otrā krastā lācis. Saslienas pakaļkājās un rēc. Upīte metrus piecus plata. Ne vienu vien reizi lāči saplēsa mūsu tīklus. Vecais Koiefevs reiz, vērdams vaļā durvis, iebukņīja ar tām lāci. Zivju apstrādāšanas nojumē Zaķa kundze, noliekusies pār mucu, kārtoja tajā zivis, bet dažus metrus tālāk, palīdis zem galda, lācis tiesāja zivju ķidas. Laikam vienlaicīgi pamanījuši viens otru, Zaķa kundze un lācis ar briesmīgu troksni metās katrs uz savu pusi.

Mēs ar Košeļevu pēc tam uztaisījām lamatas, tā saukto «kuļomu», bet, paldies Dievam, neviens lācis tajās neiekāpa. Man liekas, ka nogalināt lāci ir tas pats, kas nogalināt cilvēku. Šķiet, neviens dzīvnieks nav tik līdzīgs cilvēkam kā lācis.

No rīta liekam mugursomas plecos un dodamies meklēt taku uz ezeriem. Šo taku man ne vienreiz vien nācās mērot četrdesmitajos gados, bet ar katru noieto kilometru Jūtu, kāda starpība ir iet pa šo taku jaunībā un tagad — sešdesmit gadu vecumā ar spieķa palīdzību. Atrodu vēl vienu piemērotu koku un ņemu to otrā rokā, Kad katrā roka pa spieķim, tomēr ir vieglāk. Mani ceļa biedri paņem katrs pa mazumam no mana nesamā. Jā, šis pārgājiens laikam ir mana "gulbja dziesma” lielajā tūrismā. Ja jau pats vairs netieku galā ar savu kravu, tad tādiem grūtiem un tāliem ceļojumiem jāvelk krusts pāri.

Kājas līdz puslieliem grimst sūnās, pinas pundurbērziņos. Vietām brienam pa purvu līdz ceļiem. Ap mums odu un knišļu mākonis. Karsti. Galva reibst no saulē sakarsēto vaivaru smaržas. Sviedri plūst straumēm.

Nezin kādēļ pārgājienos vienmēr iznāk tā, ka karstā un sausā laikā, kad būtu tik labi sēdēt laivā, jāsoļo ar smagu mugursomu plecos pa krūmiem jeb krasta akmeņiem. Bet aukstā laikā, kad pūš vējš, līst lietus, jāairē pa upi vai ezeru. Šis «nelietības likums» bija spēka arī šoreiz.

Sviedros mirkdami, nostaigājām pa taigu un tundru vairākas dienas. Ogas gan paēdāmies — zilenes un lācenes, bet krietni vien ar savām asinīm pabarojām arī vietējos cilvēkēdājus — odus un knišļus.

. . . Šo taku mēs ar māti pirmoreiz mērojām 1943. gada pavasarī. Toreiz mūs, lielāko dalu Jeņisejas zvejnieku, no bagātās Jeņisejas, kur vismaz vasarā varēja paēst zivis, izmētāja pa ezeriem, kur zivju bija maz un tās pašas lētas. Ne pašiem, ne valstij — nekāda labuma. Viens no tiem idiotismiem, ar kuriem tik pārpilna izsūtīto dzīve. Pie ezeriem mūs sagaidīja 16 aiz bada tikko dzīvas latvietes un brigadieris Košeļevs, kurš gan neizskatījās badā novārdzis — no vaigiem tauki pilēja. Šeit es pavadīju vairākus gadus. Dzīve šo inteliģento un izglītoto cilvēku sabiedrībā man toreiz zināmā mērā kompensēja grāmatu un skolu trūkumu.

Kad atkal iznākam pie Jeņisejas, tā mūs sagaida ar stindzinošu ziemeli.

Gatavojam savu floti — divus katamarānus un dodamies ceļā pret vēju, kurs arvien pieņemas spēkā. Viens sēž uz katamarāna un stūrē, otrs iet pa krastu un velk braucamo virvē. Spēcīgie viļņi brīžiem met katamarānus krasta.

Garam slīd Jeņisejas krasti. Kādreiz šinī laika — rudenī, visas krastu pļavas bija pilnas ar siena kaudzēm. Pavasarī zāle šeit auga gandrīz acīm redzami.

Tagad šo bagāto nostūri ir piemeklējis tāds pats liktenis kā daudzus citus. Vecie ļaudis apmiruši, jaunie, neredzot nekādas perspektīvas, pametuši Jeņisejas krastus. Vai, labākajā gadījumā, pārcēlusies uz Igarku, Dudinku, Noriļsku, bet lielākā daļa vispār atstājusi ziemeļus. Agrāk ik pēc katriem 10—20 kilometriem Jeņisejas krastā varēja sastapt zvejnieku ģimeni jeb mazu artelīti. Ik pēc 40—50 km bija liels ciems. Vecā Igarka, Nosovaja, Plahino, Karasino . . . No visa tā vairs atlikuši tikai apdeguši balķu gali. Kam vajadzēja to visu iznīcināt?

Tagad zvejo sezonas strādnieki. Viņiem par zivīm maksā 15—20 reizes vairāk nekā kādreiz maksāja mums. Lopkopība šeit Jeņisejas krastos vispār ir aizmirsta. Dudinkas govīm sienu vedot no Krasnojarskas. Laikam, lai atdzīvinātu Jeņisejas krastus, uz šejieni atkal būtu jāatsūta daži desmiti tūkstošu latviešu . . .

Apmēram 90 km uz ziemeļiem no Igarkas Jeņisejas kreisajā krastā ir Sopočka. 1942. gada Jāņu dienā šeit no baržas izsēdināja dažus desmitus latviešu sieviešu un dažus pusaudžus. Starp tiem biju arī es. Toreiz augstajā krastā stāvēja liela baļķu māja, kādas cara laiku tirgotājas faktorija. Tepat netālu viņa arī ir apglabāta. Te bija mūsu pirmais miteklis ziemeļos. Tagad no šīs ēkas vairs nav ne miņas. Ir tikai kails paugurs

Šeit sākās manas zvejnieka un mednieka gaitas. No šejienes mēs ar Siliņu Janku vētrā, kad pat neviens vietējais nelaidās upē, nočiepuši mātēm palagus burām, laidāmies pāri Jeņisejai aplūkot ledus blāķus un klintis pretējā krastā. Visa Jeņiseja skanēja no mūsu dziesmām: «. . . mēs esam latvju pļunduri, mums nekož krievu dunduri!» Bet koda jau gan. Un briesmīgi! Koda odi, koda dunduri, bet it īpaši knišļi, tā sauktās moškas. Tie varēja cilvēku patiešam padarīt traku.

.. . Šeit, no augstas kraujas, es toreiz raudzījos uz garām peldošajiem kuģiem. Jo tuvāk nāca ziema, jo mazāk palika cerību uz atgriešanos dzimtenē. Kuģi mirdzēja uguņos, uz tiem spēlēja jautra mūzika, tur brīvi cilvēki ceļoja kurp gribēja. Un sirds sažņaudzās izmisumā un bezcerībā. Vajadzēja paiet vēl vairākiem gadiem lai es saprastu, ka Staļina impērijā brīvība bija tikai relatīvs jēdziens un ka bija tikai laika un dažu cilvēku iegribas jautājums, kurā pusē žogam katram atrasties.

Bet šeit arī pirmā ziemeļblāzma lika elpai sajūsmā aizrauties .. .

Sopočkā notika pirmie kontakti ar vietējiem iedzīvotājiem, kuriem par mums bija sastāstītas briesmu lietas: atbraukšot latviešu fašisti, gandrīz vai sumpurņi ar divām galvām un astēm. Kam tas bija izdevīgi, kam tas bija vajadzīgs!

No Sopočkas uz ziemeļiem vairākus kilometrus stiepjas smilšains krasts — Kosa. Tā bija mūsu zvejas vieta., šeit mēs zvejojām pat vēl vēlā rudenī, kad tīkli sasala raga, bet mēs basām kājām. Pa 12—16 stundām dienā, slapji līdz ādai no lietus un viļņiem. Diendienā. Tagad grūti noticēt, ka kaut kas tāds varēja notikt.

Desmit kilometrus uz ziemeļiem no Sopočkas ir Plahino. Kādreiz te bija liela sādža, kolhoza «8. marts» centrs. Te bija skola, klubs, kādas 50—60 mājas. Tagad tikai no dažām mājām ir palikušas kaut kādas nožēlojamas paliekas. Vieta, kur kādreiz bija kapi — tajos apglabāti arī latvieši, aug puķes cilvēka augumā, bērzi un alkšņi. Grūti saskatīt kapu vietas. Izgatavojam krustu un ierokam kapos.

Ar Plahinu man saistās daudz atmiņu. Šeit dzīvoja radists Seļezņevs, atbraucis uz ziemeļiem no Ļeņingradas ar komjaunatnes ceļazīmi. Viņš bija pirmais, kurš, ja tā var teikt, mūs ar Janku apsildīja. Viņš deva mums lasīt grāmatas. Krievu valodu mēs vēl zinājām slikti un sapratām sākumā labi ja piekto daļu, bet uz pavasara pusi es jau pieveicu «Pēteri I». Kad mūs ar Janku ziemā norīkoja par medniekiem, Selezņevs bija vienīgais, kurš mums kaut ko iemācīja, lai gan pats vēl zināja gaužām maz. Šo cilvēku es vienmēr esmu atcerējies ar dziļu pateicību un cieņu. Pavasarī viņu iesauca armijā.

Vēlāk normalizējās arī mūsu attiecības ar vietējo iedzīvotāju lielāko daļu. Iedraudzējāmies ar zēniem, kurus gan citu pēc cita iesauca armijā. Lielākā dala no viņiem krita. Kad es 1944. gadā teicu mūsu komendantam, ka gribu iet karot, saņēmu atbildi, ka mana vieta esot cietumā.

12 kilometrus uz ziemeļiem no Plahinas Jeņisejas labajā krastā, netālu no Hantaikas ietekas Jeņisejā atrodas mūsu ceļojuma pats tālākais punkts ziemeļos — Agapitova — Nāves sala, ka mēs šo vietu saucam toreiz. Šeit vientuļā akmeņainā krastā 1942. gada rudenī izsēdināja 600 vai 700 cilvēku. Noteiktu skaitli tagad neviens nevar pateikt. Tur bija Pievolgas vācieši, Ļeņingradas apgabala somi jeb karēļi un latvieši. Sievietes un bērni. Starp vāciešiem un somiem bija arī pa kādam vīrietim. Līdz pavasarim izdzīvoja nepilni divi simti. Līdz janvārim viņi dzīvoja lielās teltīs pa 100— 150 cilvēku. Telts vidū krāsns — tukša benzīna muca. Līdz janvārim — pateicoties galvenokārt somu vīriešiem, uzbūvēja 4 vai 5 zemnīcas. Mazie bērni un vecie cilvēki apmira jau pirmajos mēnešos. Tā gāja bojā veselas ģimenes. Ja nomira māte, bērni bija nolemti bojāejai, ja nomira bērni, māte zaudēja dzīves jēgu. Arī Leopolds Baranovskis ir viens no šīs Nāves salas kādreizējiem iemītniekiem. Vēl 4 vai 5 cilvēki no viņiem dzīvo Rīgā un Jūrmalā.

Mēs, kurus uz ziemeļiem atsūtīja pavasarī, pa vasaru pieradām pie ziemeļu klimata, mums, vismaz jau no paša sākuma, bija jumts virs galvas. Starp mums nebija ne mazu bērnu, ne pārāk vecu cilvēku. Bet tie, kurus atveda rudenī, bija nolemti iznīcībai. Viegli jau nebija arī mums. Salām un mirkām ūdenī, bet vismaz vasarā gluži badā nebijām. Zivis, kaut arī zagtas, ēdam. Visu vasaru ziemeļu upes un ezeri skanēja no latviešu dziesmām, un, liekas, dažs labs tur «augšā» sašutis domāja:  «Ak, jūs vēl dziedat!! Parādīsim jums dziesmas! Latviešu dziesmas ziemeļos vairs neskanēs!»

Zeme vaid ne tikai Buhenvaldē un Osvencimā, Salaspilī un Audriņos, bet arī Agapitovā, Ļebeģas sādža, kuru sava dienasgrāmatā aprakstījis O. Mednis. Vaid Jeņisejas un daudzu citu Sibīrijas upju krasti un ziemeļu ezeri.

Šī ceļojuma laika manī iedegās karsta vēlēšanās kādreiz šajās vietās savākt kopā visus tos vēsturniekus, juristus, valsts un partijas darbiniekus, tos, kuri vai no ādas lien ārā, lai attaisnotu tās ļaunprātības, kuras nodarītas latviešu tautai kaut kādu augstu ideālu vārdā, kuri ir pārliecināti, ka vienai tautas daļai jāiet bojā, lai atlikusī dzīvotu laimīgi.

Visus pirmos trimdas gadus mēs dzīvojam no tenkām, baumām un cerībām. Cerībām uz vācu uzvaru un mūsu atpestīšanu. Uz ko gan citu mēs vēl varējām cerēt? Vai gan mēs bijām vainīgi, ka vajadzēja cerēt uz vācu uzvaru? Mums, latviešiem, kuriem bija iebarots naids pret mūsu gadsimtu ienaidniekiem — vāciešiem. Mans tēvs izkaroja visu pilsoņu karu Sarkanās Armijas rindās un man tagad bija jāgaida uz šīs armijas sagrāvi kā manis un arī tēva atpestīšanu! Es toreiz vēl nezināju, ka tēvs jau 1941. gada beigās gājis bojā Kirovas apgabalā — Vjatkas nometnēs. No Agapitovas nav pāri palicis nekas. Redzamas tikai zemnīcu bedres, daži apdeguši baļķu gali. Mežā visapkārt laukumam, kurā atradās zemnīcas, kapi. Tos vēl var manīt. Atradām arī dažus satrunējušus krustus. Tie no vēlākiem laikiem — to pirmo rudeni neviens par krustiem nedomāja. Glabāja pa 10—20 vienā kapā. Novārgušajiem cilvēkiem nebija spēka kalt sasalušo zemi. Mirušos krava grēdās citu uz cita. Tur tie gulēja, dažreiz vairākas dienas zem klajas debess.

Grūti stāstīt par to, bet notika lietas, par kurām pat rakstīt baismi.

Norunātajā dienā aiz zemesraga parādās kuteris. Jau pa lielu gabalu var saskatīt vējā plīvojošo balto Leopolda bardu. Kamēr mēs novācam teltis un sametam mantas uz kuģa klaja, Leopolds uz dažām minūtēm uzkāpj kalnā. Šeit viņš ir piedzīvojis visbaismīgāko ziemu savā mūžā. Šeit apglabāta viņa mazā māsiņa, kuras kapu vairs neviens nekad neatradīs, Viņa jaunākais brālis bija miris ceļā uz šejieni.

Aiz muguras paliek vieta ar nosaukumu Agapitova. Pliks laukums Jeņisejas krastā. Tāds pats kā Sopočka, kā Plahinā. Un nekas vairs neliecina par traģēdiju, kura te risinājās 45 gadus atpakaļ. Es domās redzu šeit kādreiz uzcelto milzīgo krustu. Tieši krustu, jo lielākā daļa no šeit bojā gājušajiem bija ticīgie. Pievolgas vācieši bija ļoti reliģiozi, gados vecākie latvieši arī. Šim krustam jābūt redzamam no kuģiem, kuri peld garām. Un katram kuģim šeit būtu jādod skaņas signāls un kādam jāizstāsta pasažieriem par to, kas šeit kādreiz noticis.

Mēs šeit atstājām divus bērza mizā iegrieztus krustus un sauju dzimtenes smilšu no kādreizējās Agapitovas iemītnieces Nellijas Zaķes.

Vējš tagad pūš no dienvidiem un grūti pat iedomāties, kā mums tagad ietu, ja vajadzētu pašu spēkiem tikt atpakaļ uz Igarku. Atkal braucam garam Plahinai, Kosai, Sopočkai. Netālu no Filkina salas ieraugu vietu, kur 1947. gadā uzbūvēju būdu. Tā bija ceturtā un pēdējā manis cirstā būda ziemeļos. Izkāpt krastā nav iespējams. Krasts ir akmeņains, viļņi lieli.

Uz vakara pusi tālumā parādās Igarka. Vēl naktis ir gaišas. Bet, ja Igarkai tuvojas pa upi vēlāk rudenī, iespaids ir tāds, it kā tur būtu milzīga pilsēta. Jo ne tikai pati pilsēta, bet arī visa gatavas produkcijas noliktava, kas stiepjas 5 km garumā starp veco un jauno pilsētu, mirdz laternu un prožektoru gaisma. Ostā desmitiem apgaismotu kuģu. Ļoti iespaidīgi un skaisti.

Igarka! Kas zināms par šo pilsētu mūsu zemes iedzīvotajiem? Arhangeļska, Murman-ska, pat Kamčatkas Petropavlovska, jā — par šīm ziemeļu pilsētām vai katram ir kas zināms. Bet Igarka?

1929. gadā vientuļā Jeņisejas krastā izkāpa pirmie celtnieku desmiti un sāka būvēt cehu no augšas pludināmo baļķu zāģēšanai. Pēc četriem mēnešiem Jeņisejas ziemeļu industrializācijas pirmdzimtais sāka dot produkciju. Sākas kolektivizācija, kulaku iznīcināšana, un pa Jeņiseju uz ziemeļiem peldēja baržas ar lētu darbaspēku. Tā kādreiz no Āfrikas krastiem uz Ameriku peldēja kuģi ar melnajiem vergiem.

Nav šaubu, ka visu Padomju Savienībā veikto deportāciju iemesls bija ne tik daudz kāda noteikta iedzīvotāju kontingenta izolācija, bet gan lēta darbaspēka nepieciešamība dotajā momenta.

Četrdesmito gadu sākumā pa Jeņiseju atkal peldēja baržu karavānas un visus četrdesmitos gadus ziemeļi tika apgādāti ar lētu darbaspēku. Tie galvenokārt bija arestanti un specizsūtītie. Putoranu kalnos uz arestantu kauliem auga polārais brīnums — Noriļska, daudzu Latvijas armijas virsnieku pēdējā dzīves vieta. Man šķiet, nav jēgas tagad strīdēties par to, cik Latvijas armijas virsnieku iznīcināja kara sākumā Litenē. Pietiekami daudzi no viņiem tika iznīcināti Noriļskā.

Četrdesmitajos gados Igarka un tās apkārtne pārvērtās par īstu Bābeli. Latvieši, Pievolgas un Ļeņingradas apgabala vācieši, somi, moldāvi, grieķi, kalmiki, lietuvieši. Lietuviešus atveda 1949. gadā. Trīs tūkstošus. Savus mirušos viņi glabāja atsevišķi. Mēs apmeklējam šos kapus. Nekāda ceļa uz turieni nav, lauzāmies cauri īstiem džungļiem. Iespaidīgs skats. Lieli 3—4 metrus augsti krusti. Var redzēt, ka dažus kapus vēl tagad šad un tad apkopj. Dažreiz šeit ierodas kāds no Lietuvas. Lietuva taisoties šo kapsētu ņemt sava aprūpē,

Četrdesmito gadu beigas Igarkas un visu polāro apgabalu vēsturē ieņem sevišķu vietu. Manā biogrāfijā arī.

1947. gadā iznāca NKVD rīkojums, ka bērni, kuri 1941. gadā, kad viņus izveda no Baltijas republikām, bijuši nepilngadīgi, drīkst atgriezties dzimtenē. Gada beigās es atgriezos Rīgā. Nerakstīšu par saviem piedzīvojumiem ceļā uz Rīgu un Rīgā, 1949. gada beigās, drusku pasēdējis Rīgas, Maskavas un Krasnojarskas cietumos, es atkal atrados Igarkā.

Toreiz Igarka piedzīvoja savus ziedu laikus. Līdz šim galvenā Igarkas rūpniecības nozare — kokmateriālu sagatavošana eksportam, — atvirzījās otrā plānā, bet pirmo un galveno vietu ieņēma dzelzceļa būve.

Bija paredzēts, ka jaunais dzelzceļš savienos Polāros Urālus, Vorkutas dzelzceļa līniju ar Ziemeļsibīriju, pēc tam ar Tālajiem Austrumiem. Citiem vārdiem, savienos Saļehardu pie Obas ar Igarku, pēc tam ar Aldanu un Kolimu. Bez tam atzarojums uz Noriļsku. No Saļehardas līdz Igarkai ir apmēram 900 km. Tundra, purvi, daudz upju un strautu, ezeri. Mūžīgais sasalums ar visu, kas no tā izriet Un sākt tādu būvi tūlīt pēc kara, kad simtiem pilsētu gulēja drupās, kad tauta dzīvoja skrandās un pusbadā, tāda ideja varēja rasties tikai tādu cilvēku smadzenēs, kuriem nebija ne mazākās jēgas par ziemeļiem un kuri pilnīgi nerēķinājās ar cilvēkiem. Lai veiktu tādu būvi, nepieciešama tehnika, kādas mums nav vēl šodien. Tehnika uz gaisa spilveniem, dirižabļi, speciāli materiāli un daudz kas cits, par ko pagaidām varam tikai sapņot un pilnībā nevaram pat paredzēt.

Toreiz visu plānoja galvenā kārtā uz darbaspēku, kurš strādā tikai par balandu viras bļodu. Visa tundra starp Saļehardu un Igarku bija piedzīta pilna ar arestantiem. Tikai pēc oficiāliem, nesen publicētiem datiem, šis dzelzceļš izmaksāja apmēram 50 miljardus rubļu. 50 miljardi rubļu aprakti purvos Un arī cilvēku . . .

Patiesības labā gan jāpiebilst, ka šajā dzelzceļa būvē ieslodzīto apstākļi bija labāki nekā iepriekšējās Staļina laika celtnēs. Tas galvenokārt bija paša celtniecības priekšnieka Barabanova nopelns. Atsauksmes par viņu toreiz bija ļoti labas.

Jāatzīst arī, ka šī celtniecība atstāja lielu iespaidu uz Igarkas kultūras līmeni. Uz Igarku un apkārtējam apdzīvotām vietām atsūtīja simtiem politisko izsūtīto. Tos, kuri bija palikuši dzīvi pēc trīsdesmito gadu Staļina koncentrācijas nometnēm un čekas cietumiem. Ar daudziem no tiem sastapos jau Maskavas cietumā, ceļā uz ziemeļiem un pēc tam Igarkā. Visi viņi bija nosēdējuši savus 10 gadus, padzīvojuši brīvībā pusgadu, gadu — kā nu kuram laimējās, kad 1949. gada viņus atkal apcietināja. Visi viņi bija lieliski cilvēki, inteliģenti, izglītoti.

Dzelzceļa celtniecības inženiertehniskais korpuss sastāvēja no izsūtītajiem un ieslodzītajiem.

Uz teātri, kurš bija Maskavas un Ļeņingradas teātru līmenī, aktierus no zonas veda konvojs. Restorānā varēja dzert spirtu un uzkost stori pie Ļeņingradas profesora C. vijoles skaņām.

Tā jau agrā jaunībā es kļuvu ne tikai par savas, bet arī par daudzu citu tautu traģēdijas liecinieku. Jo katra šo cilvēku dzīve bija traģēdija.

Ziemeļos izgāju īstu internacionālisma skolu. Tādos apstākļos nokļuvušos cilvēkus apvienoja un tuvināja vispirmām kārtām tīri cilvēciskas īpašības.

1952. gadā Jeņisejas kreisajā krastā, 100 km uz dienvidiem no Igarkas, gandrīz tieši uz paša polārā loka izauga jauna pilsēta — Jermakova un turpināja augt līdz 1954. gadam. Visa kūsājošā lielās dzelzceļa celtniecības dzīve no Igarkas pārcēlās uz šejieni. Šajā vietā dzelzceļam bija jāšķērso Jeņiseja. Tam nolūkam bija paredzēts īpašs prāmis. Šo ārzemēs būvēto prāmi atpludināja uz Jermakovu pa Ziemeļu Ledus okeānu. Tas saucās «Poļarnij». Tagad tas pārceļ dzelzceļa vagonus pāri Kerčas šaurumam un saucas «Južnij».

1953. gadā, tūlīt pēc Staļina nāves, dzelzceļa būvi pārtrauca. Likvidēja nometnes. Sākās vispārēja amnestija. Cits pēc cita uz mājam devās politiskie. Kad es tagad atceros 1953. gada pavasari, man liekas, ka visu laiku spīdēja saule. Beidzot bija pienākusi atpestīšanas diena visai tautai.

Visu atlikušo 1953. un 1954. gadu strādāja likvidācijas komiteja. Ņēma nost sliedes, kuras bija uzliktas jau gandrīz visā trases garumā. Arī vilcieni jau kursēja visā trases garumā, bet tikai no upes līdz upei. Uz daudzām upēm balsti jau bija uzbūvēti, bet salaiduma posmus, kuri bija pārsviesti pāri, nonesa pirmie palu ūdeņi.  Tagad tundrā un purvos stāv pamestas staciju ēkas, depo, vagoni un lokomotīves. Uzbērumu aprijuši purvi.

Šo dzelzceļu savā dokumentālajā romānā «Mirušais ceļš» aprakstījis pazīstamais ģeodēzists Pobožijs. Romānu 1962. gadā publicēja žurnāls «Novij mir». Tas bija uzrakstīts to laiku atļautības robežās.

Pasta kuteris mūs izsēdina krastā pie Jermakovas. Desmitiem māju. Dažas vēl ciešamā stāvoklī. Dažas nodedzinātas, daudzas nojauktas un aizvestas. Daudzas pamestas pusizjauktas.

Ka jau parasti tādos gadījumos, norakstītais ir jālikvidē. Likvidkoms visu norakstīja, bet iznīcināt nepaspēja. Nebija vairs pa spēkam. Pat, lai visu to izjauktu, iznīcinātu, bija vajadzīgs darbaspēks.

... Milzīga jaunu kirzas zābaku kaudze. Vecis ar cirvi rokā ņem no kaudzes zābakus, liek uz bluķa un — šņaks! — zābaka galva uz pusēm. Simtiem tūkstošu jaunu zābaku miljoniem cilvēku nebija, ko aut kājās un ģērbt mugurā.. Tāds pats liktenis piemeklēja vatētās jakas un bikses. Un tas notika laikā, kad miljoniem cilvēku nebija ko aut kājās un ģērbt mugurā.

Dodamies meklēt nometni, kurai jābūt kādus 8—10 kilometrus no Jermakovas. Atrodam dzelzceļa uzbēruma paliekas un ejam pa tām. Lokomotīvju depo, diezgan labi vēl saglabājies. Pussagruvusi, drīzāk gan pussagrauta pirts. Līdzās pirtij milzīga apaļa metāla tvertne ar durtiņām sānos. Iekšā vairākās rindās metāla āķi. Mani ceļa biedri nevar saprast, kas tā par ierīci. Es šajā virzienā esmu vairāk izglītots un noprotu, ka šeit bijis atutošanas punkts, tā saukta prožarka. Uz āķiem sakāra drēbes un tvertnē ielaida pārkarsētu tvaiku. Utis bira zemē kā pupas.

Krūmos ieaugusi, stāv lokomotīve. Tālāk vēl viena —apgāzta. Trešā jau daļēji sagriezta ar autogēnu. Kādu simts metru garumā vēl saglabājies sliežu ceļš. Un pēkšņi aiz līkuma — nometne. Augsti torņi, kurus sākumā noturējām par sargtorņiem, bet izrādās, tas ir kaut kādas milzīgas rūpnīcas ventilācijas caurules. Krūmos guļ nogāzts skurstenis Beidzot nākam pie secinājuma, ka tā ir bijusi ķieģeļu rūpnīca. Sēta, kas apjoza nometni, vairs tikko manāma. Tikai viens sargtornis ir palicis stāvam.

Laužamies cauri īstiem džungļiem. Ka kādreiz maiju un inku pilsētas, viņu senā kultūra, aizauga ar džungļiem, tāpat šeit Staļina «kultūra» ieaugusi Sibīrijas džungļos.

Visas barakas diezgan labi saglabājušas. Apmetums no iekšpuses un ārpuses. Katrā telpā pa vidu ķieģeļu krāsns. Divstāvu nāras. Katrā barakā apmēram 120 vietas. Tādas barakas saskaitījām kādas 12. Liels klubs, kinozāle. Blakus virtuve. Milzīgā plītī iemūrēti 8 katli metru diametrā.

Redzams, nometne būvēta tā, lai kalpotu gadu desmitiem. Tagad tikai mazliet pielabot un tā atkal varētu uzņemt jaunus iemītniekus . . .

Vai starp Obu un Jeņiseju vēl saglabājušās citas tādas nometnes? Es zinu, ka Rīgā ir vēl cilvēki, kas šo dzelzceļu būvēja no pretējās puses — no Saļehardas. Kaut kur pusceļā starp Saļehardu un Igarku — Urengojā latvieši tagad būvē ceļus naftas atradnēs. Vairs ne ieslodzītie. Vai viņiem zināms par šo mirušo ceļu?

Laukums iepretī kluba durvīm noklāts ar biezām, tagad jau pilnīgi satrunējušām plankām. Tepat Goda dēlis — tīri labi saglabājies.

Laužamies tālāk caur alkšņiem, bērziem un puķēm. Viss vienos sarkanos un violetos ziedos.

Kādā barakā atrodam latviešu avīzes driskas. Vienā pusē Staļina portrets, otrā — ziņojums par viņa nāvi. 1953. gads.

Spīd spoža saule. Mēs guļam zālē barakas pakājē. Visapkārt puķes. Virs mums, piestiprināts pie barakas pakša, vējā pland sarkanbaltsarkanais karogs.

Mūsu ceļojums ir galā, Ziņa par Staļina nāvi un sarkanbaltsarkanais karogs pār kādreizējo koncentrācijas nometni — tāds ir mūsu ceļojuma simboliskais nobeigums.

Mēs stāvam uz prāmja, kurš pēc dažām minūtēm pārcels mūs uz salu, kur atrodas lidlauks. Mēs ar Leopoldu apkampjamies. Tad viņš nolec no prāmja un, atpakaļ neatskatīdamies, lieliem soļiem kāpj stāvajā krasta kraujā. Pēdējais Igarkas latvietis. Igarkas Goda pilsonis. Bet kas viņš bija un vēl ir viena otra vēsturnieka un Latvijas valdības acīs? Tautas ienaidnieks? Piecpadsmit gadu vecumā izvests no Latvijas.

Viņš kāpj kalnā neatskatīdamies. Baltie mati un bārda plīvo vējā. Man it kā kamols iestrēdz kaklā.

Lidmašīnas iluminatorā pamirdz Igarkas ugunis un izzūd. Zem mums plešas purvi un tundra, kurā guļ  latviešu kauli. Mirušais ceļš . . . Pēdēja Staļina celtne. Viens no Staļina «sociālisma» Sīzifa akmeņiem. Ceļš uz nekurieni . . .

  Ekspedīcijas  

 Sākumlapa Home