|
Dzeržinska un Višinska pēdās
Ilmārs Knaģis, publicists, TZO kavalieris
Es nerunāšu par čekas maisu problēmas tehnisko pusi, jo tā tiem, kuri taisās
pieņemt lēmumu par maisu atvēršanu, ir zināma labāk nekā man. Es nerunāšu
par mistiskajiem skaitļiem (4000, 6000, 27 000). Es neminēšu un nezīlēšu,
kādos apmēros 16 gadu laikā ir mainījies maisu saturs gan skaitliskā, gan
kvalitatīvā ziņā. Es nerādīšu ar pirkstu uz tiem, caur kuru rokām šie
maisi ir gājuši, jo visi man nav zināmi, bet viens otrs no zināmiem manī
nevieš ne uzticību, ne cieņu. Jautājums par čekas maisu atvēršanu ir
viena no mūsu atjaunotās neatkarības sešpadsmit gadus vecās vēstures jautrākajām
anekdotēm, par kuru varētu pasmieties, ja "medaļai" nebūtu otras
puses morālās. Un šī otrā puse paliks kā melns kauna traips mūsu vēsturē.
Kādēļ? Mēģināšu paskaidrot, mazliet ieskatoties manas raibās biogrāfijas
lappusēs.
1949. gadā es tāpat kā lielākā daļa to, kas 1941. gadā tika izsūtīti uz
Sibīriju un dažādos laikos atgriezās Latvijā, tiku atkal arestēts un
transportēts atpakaļ uz Sibīriju. Visus pēckara gadus, bet it sevišķi
1948. un 1949. gadā Padomju Savienībā cietumi un lēģeri bija pārpildīti.
Gribu pieminēt vienu kontingentu, kas 1949. gadā ieņēma vienu no ievērojamākajām
vietām cietumu hierarhijā gan skaitliskā, gan visādā citādā ziņā. Tie
bija t. s. "povtorņiki" ("otrreizējie"), tie, kas tika
apcietināti t. s. lielā terora laikā 30. gadu beigās un atsēdējuši savus
desmit gadus, pēc dažu gadu brīvības atkal arestēti un sūtīti uz Sibīriju.
Es nokļuvu šo cilvēku sabiedrībā.
Tā bija interesanta kompānija. Te es pa īstam iepazinos ar sarkanās krievu
impērijas inteliģenci. Katra šī cilvēka dzīve bija vesels romāns. Vēlāk,
lasot Solžeņicinu, Šalamovu, Paņinu, Ginsburgu, nāca prātā, ka daudz no
lasītā es biju jau dzirdējis tajā cietuma kamerā un vēlāk izsūtījumā.
Visu sākumā nesaprotamo un neticamo manas naivās, līdz tam ne ar ko pārāk
nepārlādētās smadzenes uzsūca kā sauss sūklis ūdeni.
Kamerā notika politiskas sarunas. Tika spriests par tiem partijas un čekas
bosiem, par kuriem jau varēja runāt bez bailēm. Par jau nošautajiem Jagodu,
Ježovu, Buharinu. Dzirdēju arī latviešu uzvārdus: Eihe, Eidemanis, Alksnis.
Klusiņām tika pieminēts arī ūsainais. Jāsaka gan, ka, ja arī Staļina
dievinātāju starp viņiem varbūt nebija, tad viņa politikas attaisnotāji
gan bija liela daļa no viņiem. Tika izteikts pat tāds viedoklis, ka, ja, piemēram,
mūsu kamerā starp gandrīz simta nevainīgu cilvēku ir viens vainīgais,
ienaidnieks, tad, lai to iznīcinātu, ir attaisnojama arī pārējo, nevainīgo,
iznīcināšana. Man ar savu sešu klašu izglītību bija grūti strīdēties
ar augstākajās partijas skolās apmācītiem, gudriem vīriem, bet gluži dumjš
jau arī es nebiju. Es atgādināju viņiem par tām bērnu asarām, kuru
neviena ideja nav vērta.
Šīs atmiņu lappuses man uzpeldēja sakarā ar pēdējo mēnešu ažiotāžu
nelaimīgo maisu lietā. Un vēl tas lika man atcerēties it kā Fēliksa Dzeržinska
teikto: "Ja jūs vēl līdz šim neesat arestēts, tad tā ir nevis jūsu
nevainības liecība, bet gan mūsu neizdarība..."
Visu iepriekšrakstīto varētu izteikt vienā teikumā un proti: ja ir pilnīga
garantija, ka tajos maisos ir absolūta taisnība, tad sieniet vaļā un publicējiet.
Bet, ja tādas garantijas nav, tad jūsu rīcība, kungi, ir Dzeržinska čekas
darbībai un Višinska jurisdikcijai līdzvērtīga. Viegli pateikt, ka pēc tam
visu lems tiesa. Lai kāds arī būtu tiesas lēmums, kauna traips nebūs nomazgājams.
Kas uzņemsies atbildību par infarktiem, insultiem, pašnāvībām, kaut vai
par vienkāršām pļaukām jeb spļāvieniem ģīmī?
Mīļās tantiņas un onkulīši, kas tik ļoti kāro pēc atriebības par čekas
nodarīto, nomierinieties! Nav tajos maisos to, kuriem vajadzētu atriebties!
Visa tā ažiotāža atgādina vecu veco anekdoti, kad zaglis ar nozagto mantu
azotē skrien caur tirgus burzmu kliegdams: "Ķeriet zagli!"
|