Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Dzeržinska un Višinska pēdās
Ilmārs Knaģis, publicists, TZO kavalieris

Es nerunāšu par čekas maisu problēmas tehnisko pusi, jo tā tiem, kuri taisās pieņemt lēmumu par maisu atvēršanu, ir zināma labāk nekā man. Es nerunāšu par mistiskajiem skaitļiem (4000, 6000, 27 000). Es neminēšu un nezīlēšu, kādos apmēros 16 gadu laikā ir mainījies maisu saturs gan skaitliskā, gan kvalitatīvā ziņā. Es nerādīšu ar pirkstu uz tiem, caur kuru rokām šie maisi ir gājuši, jo visi man nav zināmi, bet viens otrs no zināmiem manī nevieš ne uzticību, ne cieņu. Jautājums par čekas maisu atvēršanu ir viena no mūsu atjaunotās neatkarības sešpadsmit gadus vecās vēstures jautrākajām anekdotēm, par kuru varētu pasmieties, ja "medaļai" nebūtu otras puses – morālās. Un šī otrā puse paliks kā melns kauna traips mūsu vēsturē. Kādēļ? Mēģināšu paskaidrot, mazliet ieskatoties manas raibās biogrāfijas lappusēs.

1949. gadā es tāpat kā lielākā daļa to, kas 1941. gadā tika izsūtīti uz Sibīriju un dažādos laikos atgriezās Latvijā, tiku atkal arestēts un transportēts atpakaļ uz Sibīriju. Visus pēckara gadus, bet it sevišķi 1948. un 1949. gadā Padomju Savienībā cietumi un lēģeri bija pārpildīti. Gribu pieminēt vienu kontingentu, kas 1949. gadā ieņēma vienu no ievērojamākajām vietām cietumu hierarhijā gan skaitliskā, gan visādā citādā ziņā. Tie bija t. s. "povtorņiki" ("otrreizējie"), tie, kas tika apcietināti t. s. lielā terora laikā 30. gadu beigās un atsēdējuši savus desmit gadus, pēc dažu gadu brīvības atkal arestēti un sūtīti uz Sibīriju. Es nokļuvu šo cilvēku sabiedrībā.

Tā bija interesanta kompānija. Te es pa īstam iepazinos ar sarkanās krievu impērijas inteliģenci. Katra šī cilvēka dzīve bija vesels romāns. Vēlāk, lasot Solžeņicinu, Šalamovu, Paņinu, Ginsburgu, nāca prātā, ka daudz no lasītā es biju jau dzirdējis tajā cietuma kamerā un vēlāk izsūtījumā. Visu sākumā nesaprotamo un neticamo manas naivās, līdz tam ne ar ko pārāk nepārlādētās smadzenes uzsūca kā sauss sūklis ūdeni.

Kamerā notika politiskas sarunas. Tika spriests par tiem partijas un čekas bosiem, par kuriem jau varēja runāt bez bailēm. Par jau nošautajiem Jagodu, Ježovu, Buharinu. Dzirdēju arī latviešu uzvārdus: Eihe, Eidemanis, Alksnis. Klusiņām tika pieminēts arī ūsainais. Jāsaka gan, ka, ja arī Staļina dievinātāju starp viņiem varbūt nebija, tad viņa politikas attaisnotāji gan bija liela daļa no viņiem. Tika izteikts pat tāds viedoklis, ka, ja, piemēram, mūsu kamerā starp gandrīz simta nevainīgu cilvēku ir viens vainīgais, ienaidnieks, tad, lai to iznīcinātu, ir attaisnojama arī pārējo, nevainīgo, iznīcināšana. Man ar savu sešu klašu izglītību bija grūti strīdēties ar augstākajās partijas skolās apmācītiem, gudriem vīriem, bet gluži dumjš jau arī es nebiju. Es atgādināju viņiem par tām bērnu asarām, kuru neviena ideja nav vērta.

Šīs atmiņu lappuses man uzpeldēja sakarā ar pēdējo mēnešu ažiotāžu nelaimīgo maisu lietā. Un vēl tas lika man atcerēties it kā Fēliksa Dzeržinska teikto: "Ja jūs vēl līdz šim neesat arestēts, tad tā ir nevis jūsu nevainības liecība, bet gan mūsu neizdarība..."

Visu iepriekšrakstīto varētu izteikt vienā teikumā un proti: ja ir pilnīga garantija, ka tajos maisos ir absolūta taisnība, tad sieniet vaļā un publicējiet. Bet, ja tādas garantijas nav, tad jūsu rīcība, kungi, ir Dzeržinska čekas darbībai un Višinska jurisdikcijai līdzvērtīga. Viegli pateikt, ka pēc tam visu lems tiesa. Lai kāds arī būtu tiesas lēmums, kauna traips nebūs nomazgājams. Kas uzņemsies atbildību par infarktiem, insultiem, pašnāvībām, kaut vai par vienkāršām pļaukām jeb spļāvieniem ģīmī?

Mīļās tantiņas un onkulīši, kas tik ļoti kāro pēc atriebības par čekas nodarīto, nomierinieties! Nav tajos maisos to, kuriem vajadzētu atriebties!

Visa tā ažiotāža atgādina vecu veco anekdoti, kad zaglis ar nozagto mantu azotē skrien caur tirgus burzmu kliegdams: "Ķeriet zagli!"

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home