|
KRUSTI IZSŪTĪJUMA
ZEMĒ Māra Grīnberga 14. jūnijā Latvijas televīzija
demonstrē filmu par ekspedīciju uz Vjatlaga un Usoļlaga nometnēm «Aizbraukt uz Vjatlagu, kur 1941. gadā nokļuva mans tēvs, uzskatīju par pienākumu, kaut gan necerēju atrast viņa kapavietu. Devos ceļā ne vien tēva, bet visu šeit nomocīto latviešu dēļ,» saka ekspedīcijas iniciators, politiski represēto apvienības loceklis, jēkabpilietis Ilmārs Knaģis, kurš izsūtīšanu pats piedzīvojis divreiz 1941. gada 14. jūnijā, būdams vēl pusaudzis. un 1949.gadā. «Savu tēvu pēdējo reizi redzēju 1941.gadā Krustpils stacijā, bet pēc tam uzzināju, ka viņš miris Vjatlagā 1941.gada 5.oktobri no «abpusēja plaušu karsoņa un miokardīta» diagnoze, ko nometnēs tradicionāli uzdeva par nāves cēloni. «Apbedīts īpaši tam norādītā vietā,» tā bija teikts dokumentos par Egila Knaģa apbedīšanu. Tā kā tikpat «konkrētas» norādes bija atrodamas daudzu te palikušo miršanas dokumentos, par kapa vietu varējām uzskatīt jebkuru purvainās zemes pēdu. Krievu virsnieki, kas mūs pavadīja uz bijušo 7. lēģera punktu Vjatlaga centrā Ļesnajā, aptuveni paradīja, kur varēja būt latviešu kapi. Te viņi pagāja nostāk, ļaujot mums brīdi pabūt vieniem. Tomēr, kopš spērām kāju uz Vjatlaga zemes, vieni nebijām ne mirkli. Neesmu sevišķi reliģiozs, tomēr šķita, ka Dievs mums palīdz vēlāk, krustu tēšot, likās, ka cirvis pats kustas,» stāsta Ilmārs Knaģis. Ekspedīciju atbalstīja un visas Krievijas varas iestāžu atļaujas gādāt palīdzēja Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters. Šis pasākums bija turpinājums Ilmāra Knaģa gājienam ar Latvijas karogu pa Jeņisejas krastu 1988.gadā, kad arī šis upes krastos Igarkā un citās bijušo nometņu vietās, kur izsūtījuma laiku bija pavadījis Ilmārs Knaģis, tika uzstādīti piemiņas krusti. Šī brauciena mērķis bija arī piekļūt izsūtīto latviešu «lietām», kas vēl glabājas arhīvos. «Tikai Vjatlagā vien esot bijuši vairāk nekā 3200 latviešu. bet pavisam šim nometnēm cauri izgājuši apmēram 150 000 cilvēku. Tie visi bija politiski ieslodzītie, bet baltiešu lietas tika glabātas atsevišķi, un dažas no tām mēs redzējām. Taču, ja gribam ziņas par visiem šeit bojā gājušiem latviešiem, tad nepieciešama vienošanās starp Latvijas un Krievijas valdību par šo dokumentu izdošanu. Vjatlags, kur vēl joprojām atrodas ieslodzījuma vietas, pēc kādiem piecieni gadiem tikšot likvidēts. Tad var tikt iznicināti arī dokumenti no mūsu tautas vēstures tad zudīs vairākas būtiskas lappuses, kurās ierakstīti nomocīto tautiešu vārdi. Par ekspedīciju stāstījām Valsts prezidentam Guntim Ulmanim, bet tagad jau trīs mēnešus nevaram tikt uz pieņemšanu pie ārlietu ministra, lai beidzot sāktu kustināt nepieciešamo starpvalstu vienošanās lietu. Maldās tie, kuri domā, ka izsūtīto likteņi un viņu sāpes Latvijai vairs nav nozīmīgas,» uzskata Ilmārs Knaģis. Par ekspedīciju tapusi dokumentāla filma, kurā fiksētas sarunas ar vietējiem varas vīriem, krusta darināšana, bet visvairāk zemās Vjatlaga un Usoļlaga debesīs un, šķiet, tikpat pelēkā zeme, kuras purva glūdu atkal min latviešu kājas. Filmu VjatlagsUsoļlags'95 varēs skatīt Latvijas TV piektdien, 14. jūnijā. No ekrāna Ingvara Leiša uzņemtajā filmā runā deviņdesmitgadīgais Silvestrs Čamanis: «Man sāp, ka tā otrā Latvija ir citādāka, nekā bijusi mūsu pirmā valsts. Kur lai tauta, kurai norauta galva, meklē tos labos, vērtīgos, inteliģentos cilvēkus?» Silvestrs Čamanis, kurš arī bija izsūtīts, būdams ārsts, daudzus paglāba no nāves. Viņš zināja, ka daudziem īstenībā nāves cēlonis ir nevis miokardīts vai plaušu karsonis, bet gan avitaminoze un pilnīgs spēku zudums bada dēļ. Tāpat to zināja feldšeris Vidiņš ārsta Jura Vidiņa tēvs. Par to. kā latviešu ierašanos uzņēma vietējie iedzīvotāji, liecina dažas epizodes, kuras piemin Ilmārs Knaģis. Tā, piemēram, Ļesnajā, virsnieks Veremjevs ierosinājis krustu likt vietā, kur pašlaik atrodas F. Dzeržinska piemineklis. «Vienreiz tak mums tie grēki jānožēlo,» sacījis virsnieks. Par latviešu ekspedīciju rakstīja vietējais laikraksts, minot, ka šīs ir jau ceturtais krusts gulagā bojā gājušo latviešu piemiņai. 1995. gada ekspedīcija tomēr ir tikai daļa no tā vēstures izziņas darba, ko savu likteņbiedru vārdā veic Ilmārs Knaģis. Tapis apjomīgs apcerējums par viņa paša un ģimenes gaitām Sibīrija daļēji tas dienas gaismu ieraudzīja 1992.gadā publikāciju sērija laikrakstā Jēkabpils Vēstnesis, taču savu kārtu gaida arī grāmatā apkopotais likteņstāsts sērijā Cilvekarhīvs.. Taču. kā saka Ilmārs Knaģis, ne grāmata, ne filma nespēj pilnībā parādīt visu, ko pārdzīvo cilvēks un tauta šādu masveida represiju laikā. Savulaik Ilmāra Knaģa apcerējums par lēģeros piedzīvoto saucies Tautas ienaidnieka piedzīvojumi. Tagad viņš nolēmis to mainīt Bez naida sirdī. «Nejūtu naidu, tas kaitētu tikai man. Nevar piedot sistēmai, taču kam es tagad atriebšos nav tās konkrētās personas. Šis ceļojums man bija ne tikai sāpīgas atmiņas: ja šajos ilgajos gados savu tēvu izjutu drīzāk kā leģendu, tad tur Vjatlagā pirmoreiz atkal izjutu tēvu kā reālu personu,» vērtē Ilmārs Knaģis. Pie katra no krustiem izskanējusi Dievs, svēti Latviju!, izdzisušas uz ciņiem dedzinātās sveces, bet lielie krusti Vjatlagā un Soļikamskā redzami jau iztālēm, gluži tāpat kā baznīcas tornis. Tie šajās pilsētās kļuvuši par vēsti no visiem tiem latviešiem, kuri savu piederīgo atdusas vietas apmeklēt nevarēja. Diena, 1996.g. 14. jūnijā |