Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Ekspedīcijas | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
"Es sapņos vienmēr redzēju zirņu biezeni..."
ILMĀRS KNAĢIS
(izsūtīts 1941. gadā no Jēkabpils, pēc atgriešanās Latvijā 1949. gada augustā — izsūtīts otrreiz)

Jeņisejas krastā aiz Polārā loka, netālu no Hantaikas upes grīvas, ir vieta, kuru tajos drūmajos laikos, pirms pusgadsimta, sauca par «Nāves salu». Šīs vietas īstais nosaukums ir Agapitova, jo tai pretim atrodas Agapitovas sala.

Nav saskaitāmi noziegumi, kurus Krievijas un tās pakļauto zemju tautām ir nodarījusi. Sistēma, kurai mēs pat nosaukumu lāgā nevaram izdomāt. Es gribu pavēstīt tikai par vienu šīs sistēmas noziegumu, par noziegumu, kuru izdarīja 1942./43. gada ziemā Agapitovā.

Tur nebija koncentrācijas nometne; viena no tām, kādas attēlojis Solžeņicins, Salamovs, Gabris un Pelēcis, Tur nebija ne dzeloņdrāšu, ne suņu, ne sargtorņu, Pat žoga tur nebija. Bija tikai akmeņains Jeņisejas krasts.

Un šajā krastā 1942. gada vēlā rudenī no baržām tika izsēdināti apmēram 400 cilvēki — sievietes, vecīši, mazi bērni un pat zīdaiņi, Latvieši, vācieši, somi un karēļi. Nākamā gada pavasara sauli ieraudzīja tikai 150—200 cilvēku.

Tagad nekas vairs neliecina par traģēdiju. kas notika tajā ziemā. Aizgruvušas un aizaugušas zemnīcu bedres, šur tur no zemes rēgojas pārogļojies baļķa gals. Kapi, kuri šo vietu apjoza pusaplī, aizaugusi ar zāli cilvēka augumā, ar bērziem, alkšņiem un eglēm, Tikko saskatāmas dažas kapu kopiņas, Viens vienīgs. satrunējis krusts vēl stāv ieķēries alkšņu zaros

Kad es 1988. gadā stāvēju tajā vietā, šķita, ka zem kājām līgojas zeme. Visu 1942. gadu tūkstošiem politiski represēto no Krasnojarskas apgabala dienvidiem tika vesti uz ziemeļiem. Šāda «balto vergu» transportēšana pa Sibīrijas upēm sākās divdesmito gadu beigās līdz ar kolektivizāciju un «kulaku» izsūtīšanu un turpinājās visus trīsdesmitos, četrdesmitos un piecdesmitos gadus.

1942. gadā «balto vergu» armiju galvenokārt veidoja latvieši. Pievolgas un Ļeņingradas apgabala vācieši, Ļeņingradas apgabala somi, igauņi un karēļi. Bija arī moldāvi (vēlāk nāca kalmiki, tadžiki, grieķi, tatāri, ukraiņi un baltkrievi).

Izsūtīto transportēšana uz ziemeļiem turpinājās visu navigācijas laiku, tas ir, no jūnija līdz oktobrim. Izsūtītos nometināja pa visu Jeņisejas krastu no Krasnojarskas līdz Ziemeļu ledus okeānam un arī okeāna piekrastē. Tāpat arī ap Jeņisejas pietekām un ezeriem, ar kuriem ļoti bagāti Sibīrijas ziemeļi. Nebija nevienas sādžas, kurā nebūtu nometināti tautas ienaidnieki. Vietējos iedzīvotājus jau iepriekš naidīgi noskaņoja. Viņus brīdināja, ka atvedīs fašistus, nodevējus, kuri vainojami pie kara sākšanās un visām neveiksmēm karā.

Vienā ziņā laimējās tiem, kuri nokļuva ziemeļos ar pirmajām baržu karavānām — vasarā. Pa vasaru viņi pierada, aklimatizējās ziemeļu apstākļos. Zvejoja, dažreiz arī zaga zivīs. Bieži vien gan iztika vienīgi no zivīm, bet — tomēr bija paēduši. Dažiem bija kaut kādi produktu krājumi ziemas sākumam. Bads iestājās tikai ziemas otrajā pusē, uz pavasari. Pie šiem «laimīgajiem» piederēju arī es. Nesalīdzināmi grūtāk klājās tiem, kuri ziemeļos nokļuva rudenī. Jāpiebilst vēl, ka pavasarī atveda sievietes ar lieliem bērniem, bet rudenī — ar mazuļiem un arī vecos cilvēkus.

Mums vismaz bija jumts virs galvas. Mēs bijām pieauguši, (ja par pieaugušiem var uzskatīt 15—16 gadus vecus puikas un meitenes. Un reti kāda no mūsu sievietēm bija vecāka par 40 gadiem. Mani un Janku Siliņu ziemas sākumā norīkoja zvēru medībās, bet neviens pat nedomāja mums parādīt, kā to dara. Iedeva tikai maizi veselam mēnesim. Pa kilogramam dienā katram (mums pietika divām nedēļām. Dzīvojām vientuļā būdā Jeņisejas kreisajā krastā. Tā vieta saucas Sopočka. Agapitova atradās 25 kilometrus no mums uz ziemeļiem. Pusceļā starp Sopočku un Agapitovu bija Plahina, kurā dzīvoja 20 cilvēki, ar kuriem kopā mūs atveda pavasarī.

Par to, kas notiek Agapitovā, mēs uzzinājām tikai ziemā, kad uz Plahinu sāka nākt no bada pusdzīvi cilvēki, lai dabūtu kaut ko ēdamu, iemainot pret mantām, kas vēl bija saglabājušās. Tajos 12 kilometros starp Plahinu un Agapitovu daudzi palika uz Jeņisejas ledus, ieputināti sniegā.

Maz vairs palicis to, kuri izkāpa Agapitovas krastā tajā — 1942. gada rudenī. Viens no viņiem — Leopolds Baranovskis (viņam toreiz bija 16 gadi) stāsta, ka viņiem iedotas piecas vai sešas teltis. Katrā teltī nometinājuši 120—150 cilvēkus. Telts vidū no benzīna mucas izgatavota krāsns. Visiem nav bijusi iespēja pat sasildīt ūdeni dzeršanai. Krāsns kaut cik apsildījusi tikai telts vidu. Jau rudenī cilvēki sākuši mirt. Sākumā bērni, tad vecie cilvēki. Tā izmirušas veselas ģimenes.

Nellija Zaķe, kurai toreiz bija 17 gadi, stāsta, ka bērni piesaluši pie nārām. Sākusies caureja, un viss sniegs ap teltīm bijis. sarkans no asinīm. Novājējušiem cilvēkiem nav bijis spēka izkalt kapus sasalušajā zemē, mirušos kaut kā iekasīja 50—60 centimetru dziļumā. Kapos saimniekojuši vilki, polārlapsas un sermuļi. Grēdās sakrautie līķi dienām gulēja līdzās teltīm. Gadījās arī kanibālisma gadījumi. Par mirušo uzreiz neziņoja, lai dzīvie varētu kaut vai vienu dienu izmantot viņa maizes devu. Dažreiz mirušie zemnīcā gulēja vai veselu diennakti.

Vēlā rudenī atveda kokmateriālus baraku celšanai. Kokmateriāli krastā iesala ledū, un tos visu ziemu ar laužņiem cirta no ledus un ar virvēm vilka stāvajā kraujā. Darbā piedalījās arī bērni. Lai mūžīgajā sasalumā izraktu bedres zemnīcām, vajadzēja dienām un naktīm kurināt lielus sārtus. Sārtiem vajadzēja sagatavot simtiem kubikmetru malkas. Malkas gatavošana sārtiem, bedru rakšana, kokmateriālu izciršana no ledus bija tikai palīgdarbs — darbs pašiem sev. Galvenais darbs bija malkas gatavošana nākamajai tvaikoņu navigācijas sezonai. Bija jāizpilda norma, lai dabūtu dažus simtus gramu maizes sev un bērniem.

Leopolda Baranovska māsai Valentinai toreiz bija 11 gadi. Jaunāko brāli, kurš piedzima jau Sibīrijā, viņi bija paglabājuši ceļā uz ziemeļiem. Otrs brālis mira Agapitovā.

Man bija tikai 11 gadi, bet es labi atceros to izmisumu, kas pārņēma mūs visus, kad mūs izsēdināja neapdzīvotā akmeņainā krastā. Pat mēs, bērni, sapratām, kas mūs gaida, atceras Valentīna. «Atceros, ka gulējām teltīs. Lāvas bija izgatavotas no šauriem dēlīšiem. Katram cilvēkam pienācās pa trīs dēlīšiem. Mēs gulējām tālu no krāsns. No griestiem brīžiem tecēja ūdens, nokarājas lāstekas.

Pēc maizes stāvējām garā rindā. Bija ļoti auksts. Vēlāk es saslimu. Gulēju gandrīz visu ziemu. Atceros, ka māte mani kratīja, raudāja un kliedza, lai es neverot acis ciet. Vēl pirms manas saslimšanas nomira mazais brālītis. Es līdz šim laikam nespēju aizmirst viņa nāvi. To ir baismi atcerēties.

Un utis, šīs šausmīgās utis! Kad cilvēks nomira, utis pilnīgi pārklāja mirušā drēbes.

Tādos ekstremālos apstākļos kā karš, stihiskas nelaimes un bads vienmēr atrodas subjekti, kas spējīgi iedzīvoties uz nelaimes piemeklēto rēķina. Arī toreiz tādi bija. Netālu no Agapitovas dzīvoja zvejnieks Litkins, kādreiz uz šejieni izsūtīts «kulaks». Stāstīja, ka viņš stores galvu iemainījis pret bostona uzvalku. Litkins nosūtīja pašam Staļinam lielu naudas summu tanka vai lidmašīnas būvei. Kad es, 1988. gadā ceļodams pa šīm vietām, Jautāju netālu no Agapitovas sastaptajam zvejniekam, vai viņš atceras Litkinu viņš atbildēja: «Kas tad neatceras to nelieti, kurš tā iedzīvojās uz nelaimīgo izsūtīto rēķina.

Plahinas sādžā, kurā bija 50—60 mājas, arī viens otrs no vietējiem iedzīvotājiem neuzskatīja par grēku gandrīz par velti «iegādāties» kādu mantiņu.

Bija vēl tāds, gandrīz neticams, gadījums. Kāda sieviete, uzvārds viņai bijis Koka-Malendere, bija atvesta uz Agapitovu ar diviem 10—12 gadus veciem dēliem. Viens no dēliem mirdams lūdza māti un brāli, lai viņa kauliņus aprok dzimtenē Māte pēc vairākiem gadiem, jau pēc kara, izraka dēla līķi, slepus sadedzināja un pīšļus paciņā aizsūtīja uz Latviju, kur radinieki tos apglabāja Alūksnes kapos. Otrs dēls no bada un aukstuma palika invalīds un mira drīz pēc atgriešanās Latvijā. Daudzi no tiem retajiem dzīvi palikušajiem agapitoviešiem, arī no visiem pārējiem mūsu «sibīriešiem», tagad ir invalīdi.

Kad izsūtīja Kazaku ģimeni, viņi bija septiņi cilvēki, bet Latvijā atgriezās tikai Biruta. Tajā 1942. gada rudeni viņai bija 9 gadi.

«Barža lēni slīdēja pa lielo Sibīrijas upi. Auksts, visu laiku lija. Pieaugušajiem asaru vairs nebija, tās sen izraudātas. Mums. bērniem, tās tecēja, kad redzējām raudam mātes vai kad bija auksts, gribējās ēst. Mūs izsēdināja akmeņaina krastā. Augstā kalnā stāvēja kāda māja. Mēs paņēmām savas pekeles un sākām kāpt kalnā. Mājiņu un teltis bija jau ieņēmuši agrāk atvestie Pievolgas vācieši.

Mūs tūlīt norīkoja celt zemnīcas. Arī mēs, bērni, palīdzējām. Nesām izrakto zemi un stiepām dēļus. Vīriešu nebija, tāpēc darbs virzījās uz priekšu ļoti lēni. Nezinājām, kā tās zemnīcas ceļ. Visu laiku lija riebīgs, auksts lietus. Un visu laiku bijām slapji. Bērni raudāja un sāka klepot Tad bērnus sadzina vienā, jau gatavā zemnīcā, kura atradās augstāk kalnā. Lielo «buržujku» kurinājām visas 24. stundas. Tiem, kuri bija tuvāk krāsnij. kļuva nelabi no karstuma, tie, kuri atradās tālāk, ļoti sala. Te mitinājāmies kādu laiku. Mātes tikai ieskrēja mūs pabarot. Lielākie bērni palīdzēja celt zemnīcas. Mazākie gādāja malku un pieskatīja «sīkos». Pa šo laiku vēl pāris reizes tika atvesti cilvēki.

Mūsu ģimenē tagad bija pieci cilvēki: māmiņa, vecāmāte, es, brālītis Valdis un māsiņa Ieviņa, kurai tad bija 10 vai 11 mēneši. Septiņus gadus vecā māsiņa Edīte bija nomirusi Jau Krasnojarskā. uzkrita sniegs. Visus sadalīja pa zemnīcām. Mēs palikām jau apdzīvotajā zemnīcā.

Pienāca ziema, bet apavu nebija. Es tinu kājas ar lupatām, lai varētu izskriet laukā. Zemnīcu bija daudz. Viss kalns bija izrakņāts, bet bija arī vēl teltis pilnīgi iegrimušas sniegā. Dzelzs dūmeņi spļāva dūmus un dzirksteles. Es ātri sadraudzējos ar bērniem. Mums kopīgi bija jāiet uz mežu un jālasa kritušie koki un zari. To vajadzēja ļoti daudz, lai bez pārtraukuma kurinātu mūsu «buržujkas». Dažu baļķēnu nesām trijatā, četratā. Ģimenēm ar maziem bērniem izdeva vecus, netīrus matračus. Gulēt uz tiem bija siltāk un mīkstāk nekā uz lupatām. Decembra sākumā nomira māsiņa Ieviņa. Pat māmiņa raudāja maz un teica: «Mēs visi paliksim te, šo ziemu neizturēsim.»

Daudz bija bērnu skolas vecumā. bet skolas nebija. Visa diena pagāja. sagādājot malku. Vakaros mēs klusu sēdējām pie krāsniņas un klausījāmies māmiņu sarunās.

Ēst gribējās vienmēr. Man nezin kādēļ sapnī vienmēr rādījās zirņu biezenis un piens. Ņemu to ar karoti, bet nekā nevaru paņemt, stiepjos pēc piena krūzes un arī nevaru to saņemt rokās. Citiem bērniem arī sapņos rādījās kaut kāds ēdamais. Par citu mēs nemaz nedomājām un arī runājām tikai par ēdamo.

Neatceros, ko māmiņa ar vecomāti darīja sākumā, bet uz pavasara pusi viņas strādāja apbedīšanas brigādē. Mirušajam apsēja striķi ap pleciem, un vairāki cilvēki vilka viņu lejā no ziemeļu kalna augšā uz blakus esošo dienvidu kalnu. Māmiņa mani turp nelaida. un es nezinu, kā notika apbedīšana. Māsiņa tika apglabāta netālu no ziemeļu kalna. kad glabāja vēl pa vienam mežā.

Cilvēki gāja pāri upei uz Plahinu, kur pret atlikušajām drēbēm varēja iemainīt kaut ko ēdamu. Atceros šaušalīgu skatu, kad ceļā no Plahinas ejot nosala cilvēks. Tas bija ebreju zēns no mūsu zemnīcas» 18— 20 gadus vecs. vārdā Falka. Kad viņu apgrieza uz muguras, drausmīgas izskatījās viņa rokas un kājas — kā gulošam zvēram, kad viņš spēlējas, tikai nekustīgas, aptītas ar lupatām. Rokas netīri dzeltenas, krampjaini saspiedušas sniegu. pussaliektas,: nekustīgas. Un seja dzeltena, vaļējām acīm un drausmīgi atņirgtu muti. Es vairākas dienas nespēju iet ārā un reizēm redzēju šo ainu sapnī. Ja kādreiz vēl dzirdēju. ka kāds ir nosalis, tad skatīties vairs negāju.

Uz pavasara pusi cilvēki šausmīgi mira. Ne vienmēr uzreiz varēja viņus apglabāt, tāpēc atstāja speciālā teltī. Reiz mēs ar zēniem tur ielavījāmies (telti apsargāja, lai kāds neiedomājas nogriezt gabalu no mirušā — notika arī tādas lietas). Viņi visi gulēja, rindā salikti — gan mazi, gan jauni, gan veci. Mums blakus zemnīcā dzīvoja māmiņa ar diviem zēniem — Vanagi, bet līdz pavasarim dzīvs nepalika neviens. Arī viena somu ģimene bija mums blakus — jauns vīrietis, sieviete un divgadīga meitiņa. Arī viņi visi nomira. Sievietei bija drausmīgas vātis uz rokām un kājām. izkrita mati un zobi. Vēl rudenī viņa bija ļoti skaista, gaišiem matiem. Mēs, meitenes, spēlējoties gribējām būt viņai līdzīgas, bet pavasarī viņa izskatījās pēc šausmīgas vecenes.

Zemnīca palika pustukša. Atceros vēl, kā naktīs gaudoja vilki. Visapkārt mūsu zemnīcām mežā, tur, kur bija kapi. Ja vakarā vai agri no rīta izgāja ārā un klusi pastāvēja, tad varēja redzēt vilku acis — kā dzirkstošas oglītes. (Jāpiezīmē, ka Sopočkas apkārtnē mēs ar Janku neviena vilka neredzējām, pat i pēdas ne. Tādā dziļā sniegā viņi nebija spējīgi neko nomedīt. Agapitovas tuvumā, kā redzams, tie turējās līķu dēļ -- I. K.).

”Reiz māmiņa paņēma mani ar brāli pie rokas un mēs aizgājām uz krastu apskatīties, vai nav kur izlīdusi zālīte, ko varētu apēst. Ļoti nogurām, kaut arī daudz nebijām staigājuši. Nebija vairs spēka, visu laiku nāca miegs. Mēs apsēdamies uz akmens, kaut gan vajadzēja iet mājās. Tad ieraudzījām nākam pa krastu kādu vīrieti. Viņš pienāca pie mums. Tas bija vecs vīrs, viņš runāja ar māmiņu, kaut ko tai stāstīja un rādīja uz mežu. Pēc tam viņš izņēma no maisiņa divas sasalušas zivis, ar cirvīti sacirta tās gabalos un lika mums tūlīt apēst. Man likās, ka neko garšīgāku es nekad nebiju ēdusi. Vīrs māmiņai stāstīja, ka vajagot dzert egļu skuju tēju trīs reizes dienā un pie kokiem, kur sniegs nokūst, meklēt ogas. Ar šo cilvēku tajā pašā vietā mēs vēl vairākas reizes satikāmies, un viņš vienmēr atnesa mums zivis vai arī sasalušu brieža gaļu, ko mēs tūlīt apēdām.

Pēc pirmās tikšanās ar šo cilvēku es savācu bērnu pulciņu, paņēmām kociņus apstrādātu lāpstiņu veidā un ar pirmo gaismu gājām ogot. Tā mēs dzīvojām visu pavasari, ēdām ogas, kuru zem sniega bija ļoti daudz. Tikai pēc tam ļoti gribējās ēst. Klaiņojām. pa krastu, meklējot nosalušus sīpolus, skābenes, zālīti, kura vasarā zied ar rožainiem ziediem. (es atceros, un arī agapitovieši stāsta, ka bijusi saindēšanās gadījumi ar kaut kādām saknēm. Aizgāja bojā vairākas ģimenes — I. K.).

Kad sniegs sāka kust, tas pats tēvocis parādīja. kā bērziem noņemt mizu un nokasīt saldo plēvīti no koka. Atstāja mums pat nazīti. Kaut gan sākumā, kad sniega bija daudz, atrakt ogas bija ļoti grūti un dabūjām katrs tikai pa saujiņai ogu, entuziasms bija liels. Reizēm mēs atnesām kādas odziņas arī citiem, kuriem vairs nebija spēka iet uz mežu. Tā pateicoties vienam svešam cilvēkam mūsu bērnu pulciņš vairs nesaruka. Izdzīvojām.

Par spīti drausmīgajiem apstākļiem, mēs, bērni, bijām ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Ja kāds paņēma lielāku koku vai citādi nebija spēka, mēs palīdzējām vai pilnīgi atbrīvojām no nastas. Vārgākajam un mazākajam atdevām lieku ogu. Mežā priecājāmies par skaisto sniegu un kokiem, par mūsu augumu nospiedumiem sniegā, jo bijām ērmoti ģērbti. Kad kļuva drusku siltāks, aizmirsām pat savu malkas gādāšanas pienākumu, gandrīz nosaldami, sapņojām par to, ka te mācīsimies ķert zivis un varēsim ēst tās, cik gribas. Iemācīsimies taisīt cilpas un ķert irbes, un tad mums arī gaļas būs papilnam. Brauksim ar kuģiem, un mums būs grāmatas ar skaistām bildēm ...

Bija jau izgājis ledus. kad mēs no zemnīcas pārgājām dzīvot tikko uzbūvētā barakā. Tad nu gan bija prieki! Īsta grīda. Mēs pat sākām mācīties dejot. Bet mūsu drausmīgās zemnīcas bija ūdens pilnas. Grūti bija pat ticēt, ka mēs kādreiz tajās dzīvojām. Un vēl daudzi tur dzīvoja, jo pagaidām baraka bija tikai viena.

Pirmā ziema bija galā. Vai tā bija visšausmīgākā? Agapitova man blakus bija māte un vecāmāte. Pēc tam bija Plahina otrā Jeņisejas krastā. Tur nomira vecāmāte un saslima māte. Šausmīga dzīve sākumā bija arī lgarkā. Jo tad es patiku pilnīgi viena, nevienam nevajadzīga. bez kaktiņa, kur atpūsties un sasildīties, ar maizes kartīti, ko nespēju izpirkt.»

Tādas ir deviņus gadus vecās Birutas atmiņas.

Nepiepildījās Agapitovas bērnu sapņi. Bērnība viņiem bija atņemta uz visiem laikiem. Bet nepiepildījās arī to plāni, kuri uz nevainīgu sieviešu kauliem gribēja uzcelt kolhozu ar skaļu nosaukumu, neatceros, vai «Sarkanais Oktobris” vai «Oktobra Ausma».

Dzīvi palikušie, kā nu kurš mācēja un varēja, jau pavasari sāka bēgt no Agapitovas. Daži kā «zaķi» aizlaidās uz Igarku baržās, daži pārbrauca uz Plahinu. Dažus pusdzīvus aizveda uz Igarkas slimnīcu — Leopoldu šausmīgi taigas knišļu sakostu, Nelliju ar kā bluķiem sapampušām kājām, Valentīnu ar krampjos sarautu kāju.

Kad Igarkā sāka parādīties pirmie agapitovieši, komandants izbrīnījās: «Vai tad tur kāds vēl dzīvs ir palicis?»

Tā cēla sociālismu Sibīrijā. To pašu sociālismu, ar kura celšanu vēl tagad dažs labs lepojas no augstām tribīnēm. Nav vairs ne Sopočkas, ne Plahinas, ne Agapitovas. Jeņisejas krasti simtiem kilometru garumā ir tukši kā izmiruši. Viss nopostīts, nodedzināts.

Nav un laikam vairs nekad nebūs iespējams apsekot visas represēto latviešu kapu vietas. Nekad viņiem nebūs ne krustu, ne pieminekļu. Un vai gan uz ilgu laiku krusti un pieminekļi zemē, kurā desmitiem gadu vandālisms bija valsts politika?

  Ekspedīcijas  

 Sākumlapa Home