Mūsu pēdējais sūtnis Padomju Savienībā
Dr. habil. hist. Rihards Treijs Latvijas Vēstnesim
Friča Kociņa darbam Latvijas ārpolitiskajā dienestā ir divas raksturīgas īpašības: pirmkārt, viņš kļuva par diplomātu pēc ilgstošas atrašanās militārajā sfērā, vispirms Krievijas, pēc tam Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Otrkārt, F. Kociņš nostrādāja par sūtni gan tikai vienā valstī, taču tā nebūt nebija draudzīga Latvijai, lai neteiktu vairāk, proti, totalitārajā Padomju Savienībā, turklāt laikā (19361940), kad izšķīrās latvju zemes neatkarības liktenis, diemžēl par sliktu pēdējai.
Augstskolas vietā kazarmas
1895. gada 10. maijā Jelgavā amatnieka ģimenē pasaulē nākušais Fricis Kociņš, 1914. gadā beidzis vietējo reālskolu, devās uz Maskavu, lai studētu turienes Komercinstitūtā. Taču klāt jau bija pirmais lielais tautu slaktiņš, un 1916. gada aprīlī arī jaunajam jelgavniekam vajadzēja uzģērbt pelēko karavīra formu. Tā kā F. Kociņš jau bija guvis pietiekamus zināšanu pamatus, viņam vajadzēja doties uz Odesas praporščiku skolu, lai pēc nepilna pusgada saņemtu spīdošos uzplečus. Nodienējis pāris mēnešu krievu daļās, jaunais virsnieks 1917. gada aprīlī sasniedza vai visu latviešu karavīru ilgu mērķi karot pret vāciem savu pulku sastāvā. Latviešu strēlnieku rindās Fricis Kociņš atradās līdz 1918. gada februārim, jo ar lielinieku revolūciju un tās idejām viņam nebija viens ceļš ejams.
Viņš, vēl vecajā armijā par podporučiku paaugstināts, 1919. gada 4.aprīlī uzvilka Latvijas nacionālā karaspēka cīnītāja šineli, brīvpratīgi iestājoties tajās dienās Jelgavā izvietotajā Kalpaka bataljonā pirmajā neatkarības rotā. Tās sastāvā F. Kociņš piedalījās cīņā pret sarkanarmijas daļām Kurzemē. Pēc tam atkal vajadzēja doties kaujā pret lieliniekiem, šoreiz Latgalē. Par varonību Frici Kociņu 1920. gada novembrī paaugstināja par kapteini.
20. gados un 30. gadu sākumā, atrazdamies brīvvalsts bruņoto spēku rindās, viņš ieņēma tajās dažādus atbildīgus amatus un sekmīgi virzījās augšup pa militārās karjeras kāpnēm. 1925. gadā Kociņš beidza virsnieku kursus ar pirmo šķiru, 1928. gadā tikpat teicami kara akadēmiskos kursus. Nākamajā gadā pienāca kārtējais paaugstinājums pulkvežleitnanta dienesta pakāpe un armijas štāba operatīvās daļas iekšējās informācijas pārziņa amats. 1934. gadā vajadzēja pāriet ārējās informācijas iegūšanas sfērā F. Kociņu iecēla par Latvijas kara aģentu (mūsdienu izpratnē militāro atašeju) Lietuvā. Tas nebija ārēji redzams darbs, tālab par tā saturu konkrēti šā portretraksta autoram nav izdevies atrast materiālus. Taču arhīvā ir atrodams spīdošs Friča Kociņa tā laika raksturojums. Armijas štāba informācijas daļas priekšnieka pulkveža G. Ķikuļa 1934. gada 16. novembrī parakstītajā dokumentā bija teikts:
Fiziski attīstīts ļoti labi. Spējīgs panest kara dienesta grūtības miera un kara laika apstākļos.
Morāliskā ziņā nevainojams.
Raksturā noteikts. Ļoti attapīgs un kustīgs, sabiedrisks.
Pārmērīgā alkohola lietošanā nav novērots.
Nodarbošanās ārpus dienesta nav.
Dienesta pienākumus pārzina labi un izpilda tos centīgi.
Savas darbības robežās izrāda iniciatīvu.
Disciplinēts, korekts un saticīgs.
Kara aģenta pienākumus izpilda ļoti labi.
Ļoti labs virsnieks. Nozīmējams ierindā cenza iegūšanai. (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 5601, fonds, I. apr., 3067.lieta, 33. lapa; turpmāk LVVA).
F. Kociņa nākamo posteni acīmredzot noteica trīs faktori: tautsaimniecības studijās LU (19241926) iegūtās zināšanas, krievu, vācu un franču valodas perfekta pārvaldīšana un kaimiņvalstī dabūtā diplomātiskā darba prasme. Tāpēc ar Valsts prezidenta K. Ulmaņa 1936. gada 9. decembra rīkojumu viņš tika iecelts par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Padomju Savienībā, skaitot no 16. decembra.
Četri smagie Maskavas gadi
F. Kociņš 1936. gada 24. decembrī informēja Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru J. Tepferu: Š.g. 23. decembrī ierados bez starpgadījumiem Maskavā (..). Cik vēroju, salonvagonu līdz Maskavai pavadīja 2 uzraudzības iestādes ierēdņi. Maskavas stacijā mani sagaidīja ārlietu komisariāta protokolšefs Barkovs, sūtniecības darbinieki un sūtņa v.i. Zeļļa kungs.
Protokolšefs Barkovs apsveica mani ārlietu komisāra Ļitvinova vārdā; vienojamies, ka oficiālās lietas sākšu kārtot pēc Ziemassvētkiem . (LVVA, 2570.f., 14. apr., 776.1., 106. lapa).
1937. gada 4. janvārī sūtnis telegrafēja ārlietu ministram V. Munteram, ka šajā dienā plkst. 12.30 viņš iesniedzis savas akreditācijas grāmatas PSRS Centrālās izpildu komitejas priekšsēdētājam Kaļiņinam. Piedalījušies Ļitvinovs, Stomonjakovs, Kurskis u.c., kā arī sūtniecības personāls pilnā sastāvā. Audience ilgusi pusstundu (LVVA, cit. lieta, 40. lapa). F. Kociņš nākamjā dienā par ceremoniju Kremlī informēja ministru sīkāk rakstiski. Akreditācijā piedalījās Latvijas militārais pārstāvis pulkvežleitnants Lejiņš, 1. sekretārs Zellis un 2. sekretārs Ramans. Kremlī latviešu diplomātus sagaidīja komandants, kas pavadīja līdz Kaļiņina pieņemšanas kabinetam, kur bija sapulcējušies ārlietu komisāra vietnieks Stomonjakovs, rietumu departamenta direktors Kurskis un viņa palīgs Fehners. Akreditācijas laikā runas netika turētas (cit. lieta, 107., 109. lapa).
1937. gada 21. martā Kociņš informēja savu šefu Rīgā, ka viņš bijis oficiālā vizītē pie ārlietu komisāra vietnieka Krestinska. Izmantojot gadījumu, izvirzījis Latvijas ģenerālkonsulāta ekzekvatūras jautājumu Ļeņingradā. Krestinskis teicis, ka tā atvēršana ir saistīta ar grūtībām, bet, tā kā agrāk tas pastāvējis, viņš cerot, ka atjaunošanai šķēršļu nebūšot (cit. lieta, 111.lapa). Šī saruna nepalika bez rezultāta. Tā paša gada 22. aprīlī V. Munters parakstīja pavēli par F. Kociņa komandēšanu uz Ļeņingradu, lai iepazītos ar ģenerālkonsulāta jautājumu. Jādomā, ka darāmā šajā sakarā bija daudz, jo sūtnis uzturējās Krievijas otrajā galvaspilsētā veselu nedēļu. Nākamā gada pavasarī F. Kociņš atkal devās dienesta darīšanās uz Ļeņingradu (cit. lieta, 20.lapa).
Pats par sevi saprotams, ka jebkura sūtņa darbības, tā sakot, epicentrā atrodas rezidences valsts galvaspilsēta. F. Kociņa pirmais pārbaudes akmens Maskavā bija V. Muntera vizītes organizēšana Padomju Savienības metropolē un vairākās citās pilsētās. Tā kā tas bija pirmais Latvijas ārlietu ministra brauciens uz Maskavu, par to ir vērts pastāstīt sīkāk.
V. Muntera vizīte kaimiņvalstī noritēja laikā, kad tur vārda tiešā nozīmē bija sācies genocīds pret minoritātēm, it īpaši jau pret latviešiem, kuri ieņēma vadošus posteņus daudzās dzīves nozarēs. F. Kociņš 1938. gada 7. janvārī rakstīja, ka ar plašu lieliniecisku vērienu noslaucītas no zemes virsas latvju organizācijas, slēgta latviešu saimnieciskā organizācija Produkts, slēgti laikraksti, teātris Skatuve, Stučkas klubs un grāmatu izdevniecība Prometejs (..). Krievu tauta latviešus nemīlēja, baidījās un neieredzēja par viņu cietsirdību un nežēlību pilsoņu karā (..) Tomēr valdības acīs līdz pagājušam gadam latvietis bija uzticības un pienākuma apziņas paraugs. Vēl pagājušā gadā latvieši Mežlauki (brāļi Ivans un Valerijs R.T. ), Rudzutaks, Alksnis, Eidemanis, Peterss, Lācis, Eihe un citi līdz ar Kremļa valdniekiem noteica Padomju Savienības tautu likteņus. Tagad viņu rindas palikušas stipri retas. (..) No 14 latviešu kandidatūrām uz Augstāko padomi 8 kandidatūras noņemtas. 1938. gada 19. maijā diplomāts konstatēja, ka sakarā ar zemkopības tautas komisāra Eihes apcietināšanu Maskavā no skatuves nogājis pēdējais ievērojamais latvietis, un līdz ar to latviešu komunistu ietekme PSRS likteņu noteikšanā bija pilnīgi beigusies.
Par latviešu komunistu un citu savu tautiešu likteni Staļina impērijā Latvijas valdība nelikās ne zinis, taču tā nevarēja nerēķināties ar padomju oficiālo ārpolitiku, kuras uzmanības lokā atradās arī Baltijas valstis. Pozīciju noskaidrošana vispirms notika sūtņu līmenī. PSRS sūtnis Latvijā I. Zotovs, ieradies Maskavā, 1938. gada 20. oktobrī informēja F. Kociņu, ka Kremlis nav apmierināts: Latvijā neielaižot daļu padomju filmu, grāmatu un laikrakstu, maz izmantojot TASS ziņas (sic! R.T. ) Latviešu laikraksti esot tendenciozi, un Latvijas izlūkdienesta aģenti pārāk redzami izsekojot viņu un viņa sievu. F. Kociņš nepalika atbildi parādā. Viņš atgādināja I. Zotovam, ka Latvija nevar slavināt kādas citas zemes normas un propagandēt tās politiskās idejas. F. Kociņš norādīja, ka Padomju Savienības valdība vispār neielaiž savā valstī Latvijas grāmatas, laikrakstus un filmas un neizmanto LTA ziņas. Viņš atgādināja arī, ka Latvijas valdība neaizskar kaimiņvalsts vadītājus, turpretim padomju laikraksti ir apvainojuši Latvijas Ministru prezidentu un ārlietu ministru. Padomju Savienībā apcietināti Latvijas pilsoņi, padomju lidmašīnas pārlido Latvijas teritoriju, bet PSRS teritorijā nejauši ielidojušu Latvijas lidmašīnu un lidotājus aiztur jau divus mēnešus. Latvijas sūtniecības tuvumā dežurē divi padomju aģenti, kuri pārbauda katru, kas ierodas sūtniecībā.
Vēršoties plašumā hitleriskās Vācijas agresijai, PSRS baidījās, ka tā varētu virzīties arī pret Baltijas valstīm. Tālab 1938. gada 28. martā Latvijas un Igaunijas sūtņi F. Kociņš un A. Reijs saņēma identiskas notas, kas abām valstīm atgādināja agrāk noslēgtos līgumus un PSRS valdības mēģinājumus pēdējos 15 gados panākt šo republiku robežu neaizskaramību. Padomju valdība liekulīgi pasvītroja, ka tā uzskata par augstākā mērā svarīgu Baltijas pilnīgas neatkarības saglabāšanu, jo tas ir ne tikai šo republiku iedzīvotāju, bet arī padomju valsts dzīvības interesēs. Tādēļ padomju valdība uzskatīs par nepieļaujamu un neatbilstošu līgumiem, kas noslēgti ar Baltijas valstīm, vai pat par šo līgumu pārkāpšanu jebkādu brīvprātīgu vai ārējā spiediena radītu vienošanos, kura panāktu Baltijas republiku neatkarības vai autonomijas vājināšanu vai ierobežošanu, pieļaujot Baltijas republikās radīt kādas trešās valsts politisku, saimniecisku vai citāda veida dominēšanu, piešķirot šai valstij sevišķas tiesības vai privilēģijas Baltijas valstu teritorijā vai to ostās. Tas bija PSRS garantijas pieteikums, bet ne jau bez savtīgām interesēm.
1938. gada 5. jūnijā F.Kociņš mēģināja noskaidrot PSRS Ārlietu tautas komisariātā, vai angļu, franču un padomju sarunās, kas notika šajā laikā, ir minēta Latvijas neitralitātes garantija. Viņam paziņoja, ka tā nav apspriesta, bet, kad trīs valstis vienosies šajā jautājumā, tās pieprasīs Latvijas un citu Baltijas valstu viedokli attiecībā uz garantijām.
22. jūnijā visu trīs Baltijas valstu sūtņi Maskavā sastapās ar britu pārstāvjiem trijpušu sarunās un izteica bažas, ka Lielbritānija un Francija līguma labā ir gatavas upurēt Latviju, Lietuvu un Igauniju Padomju Savienībai. Kociņš diezgan lielmanīgi paziņoja britiem, ka Latvija aizstāvēsies ar ieročiem rokās. Pret angļiem un frančiem viņš bija ļoti neuzticīgs. Viņu uztrauca to diplomātu mazrunība Baltijas valstu un PSRS attiecību jautājumā. Viņam aizdomas radīja arī Francijas vēstnieks Maskavā P.Nagžjārs, ar kuru viņš satikās 26. jūnijā. Franču diplomāts miglainos vārdos atkārtoja angļu versiju, ka lielvalstīm būšot morāliski grūti aizstāvēt kādas valsts patstāvības atgūšanu, ja šī valsts neizrādīšot pietiekamu izpratni pret agresiju. Tas F.Kociņam atgādināja Anglijas vēstniecības darbinieku ieskatus, ka Baltijas valstis kara gadījumā var uz laiku zaudēt savu neatkarību. Viņš piezīmēja: No kuras puses šīs briesmas draud, liekas būtu skaidrs. F.Kociņš arī brīdināja no pretlielniecisko un lielniecisko krievu vienprātības nacionālo interešu un varbūtējas vācu un krievu vienošanās (nav dūmu bez uguns).
3. jūlijā Latvijas, Igaunijas un Somijas sūtņi, sekojot savu valdību instrukcijām, iesniedza Lielbritānijas Ārlietu ministrijai notas, kurās šīs valstis paziņoja, ka nevēlas būt minētas lielvalstu garantiju līgumā. Baltijas valstu sūtņi Maskavā 6. jūlijā vienojās, ka vācu briesmas būs mazākas nekā krievu briesmas. Ja ielaidīs krievu uti kažokā, to vairs ārā nedabūs, jo Baltijas reģions ir krievu vitālās interesēs un viņi to uzskata par savu dzīves telpu. Kaut gan krieviem un vāciešiem ir puslīdz vienāds režīms, kultūras ziņā augstākā līmenī esošie vācieši rēķināsies ar Eiropu un atturēsies no tautu iznīcināšanas (?!), ko nevar sagaidīt no krieviem, kā to liecināja jau notikušās korejiešu, ingru, karēļu un citu tautību deportācijas.
Francijas militārais pārstāvis Maskavā pulkv. L.Abrāms meģināja iestāstīt F.Kociņam, ka ne tikai Francijai, bet visai Eiropai ir svarīga pakta noslēgšana ar PSRS: Ja būs pakts, nebūs karš. Pietiek tikai ievadīt sarunas, lai vāci paliktu rāmāki. Viņš domāja, ka Baltijas valstīm no pakta nebūtu jābaidās.
Kā zināms, 1939. gada augustā Maskavas sarunas izjuka. Līdz ar to pajuka Baltijas valstu garantijas plāni. Uz vēstures skatuves uznāca velnišķīgais MolotovaRibentropa plāns.
23. augusta pakta un tā slepenā protokola sakarā nevar necitēt F.Kociņa pozīcijas kritisko, bet, šķiet, nedaudz pārāk kritisku vērtējumu, kādu tai devis ievērojamais trimdas vēsturnieks profesors Edgars Andersons: Amerikāņu vēstniecības Maskavā darbinieki par pakta un slepenā protokola saturu informāciju ieguva jau 24. augusta rītā no Vācijas vēstniecības darbinieka Hansa Hervarta fon Bitensfelda. Amerikāņi uzzināja, ka Igaunija, Latvija, Austrumpolija un Besarābija iekļautas padomju interešu sfairā, bet vēl nezināja, ka tajā iekļauta arī Somija. ASV sūtnis Lorenss A.Stainhārts ( Steinhardt ) nolēma brīdināt Baltijas valstis, un ASV Ārlietu ministrija savukārt brīdināja Angliju un Franciju. Diemžēl brīdinājumiem bija maz nozīmes. Latvijas sūtnis Maskavā pulkv. Fricis Kociņš (pareizi: pulkvežleitnants. R.T. ) un militārais pārstāvis pulkv. ltn. Jānis Zālītis palika kurli pret rietumu zemju brīdinājumiem, bet ticēja Molotova un fon der Šulenburga (Vācijas vēstnieks Maskavā. R.T .) meliem. (Andersons E. Latvijas vēsture 19201940. Ārpolitika. II. Stokholma, 1984, 122.lpp.).
Kociņš rakstīja tajā pašā dienā (3. septembrī. R.T .) Ārlietu ministrijai, ka jau 31. jūlijā viņš esot izteicis varbūtību par vācu un padomju sadarbību, bet šī sadarbība tomēr nākusi kā pārsteigums. Viņš piemetināja, ka no viņa sarunām ar padomju vadītajām personām viņam rodoties iespaids, ka tās šo līgumu uzskatot tikai par papīra gabalu. (..) Kociņš 2. septembrī esot pieprasījis audienci pie Molotova, bet atbildi neesot saņēmis. Vācijas vēstniecības darbinieki, ieskaitot pašu vēstnieku, izrādot Baltijas valstu pārstāvjiem lielu laipnību un sarunās apgalvojot, ka, kamēr pastāvēs labas Vācijas un Padomju Savienības attiecības, neesot ko baidīties un viņu neitralitāti respektēšot. Kociņš ticēja vairāk vāciešiem un krieviem (sic!) nekā frančiem un tieši neiesaistītajiem amerikāņiem, kas uzmanīgi mēģināja Baltijas valstīm atklāt tām draudošo likteni, bet nespēja salauzt šo valstu diplomātisko pārstāvju neticību baigajai realitātei. (Cit. grām., 164.165.lpp.).
Kociņš Maskavā vēl 22. septembrī nebija pārliecināts, vai Padomju Savienība būtu parakstījusi kādu slepenu vienošanos ar Vāciju par Rumāniju, Poliju, Baltijas valstīm un Somiju. Anglijas un Francijas diplomātiskie pārstāvji viņu bija brīdinājuši, ka Padomju Savienībai esot tālejoši nodomi attiecībā uz Baltijas valstīm, bet sirsnīgais un lādzīgais Kociņš viņiem neticēja. (..)
Lai iegūtu kādu skaidrību, Kociņš griezās pie Molotova, kas atrunājās ar nevajadzīgu zvēresta došanu (sic!). Arī tagad Kociņš vēl ilgi kavējās un savu 22. septembra ziņojumu nosūtīja tikai 3. oktobrī. (Cit. grām., 195.196.lpp.).
E.Andersons pārmet F.Kociņam arī, ka viņš nav laikus informējis savu valdību par Padomju Savienībā 1939. gada septembra sākumā izsludināto mobilizāciju un tās norisi, it kā Ārlietu un Kara ministrijai tas nevarētu sevišķi interesēt. (Cit. grām., 183.lpp.).
Bija pagājušas tikai divas dienas, kopš 1939. gada 28. septembrī bija noslēgts Igaunijas un PSRS savstarpējās palīdzības pakts, kad padomju valdība izraudzījās Latviju kā nākamo upura jēru savu it kā drošības interešu altārim. 30. septembra naktī Molotovs izsauca pie sevis F.Kociņu un izteica izbrīnu par to, ka Latvijas valdība izliekoties, it kā nekas nebūtu mainījies pēdējā mēnesī. Noticis esot daudz, starp citu neesot vairs Polijas. Igaunija jauno politisko stāvokli esot sapratusi un parakstījusi ar Padomju Savienību līgumu. Viņš cerot, ka Latvijas valdība darīšot to pašu, un tādēļ vistuvākajā nākotnē gaidot Maskavā Latvijas valdības pārstāvi, kas būtu pilnvarots parakstīt līgumu.
Nākamajā dienā 1. oktobrī pulksten 18.10 sākās Latvijas Ministru kabineta ārkārtas sēde, kurā ārlietu ministrs V.Munters ziņoja par savu sarunu ar F.Kociņu attiecībā uz valdības pārstāvja sūtīšanu uz Maskavu sarunām ar PSRS. Nolēma uz turieni deleģēt ārlietu ministru.
2. oktobrī pulksten 21 vakarā Kremlī sākās V.Muntera un F.Kociņa sarunas ar Staļinu, Molotovu, viņa vietnieku Potjomkinu un Zotovu. Kremļa saimnieks jau sarunu sākumā deklarēja nepārprotami: Austrijas, ehoslovākijas un Polijas valstis jau pazudušas, arī citas var pazust (..). Tas, kas bija izveidots 1920. gadā, nevar turpināties mūžīgi. Pēteris Lielais parūpējās, lai būtu izeja uz jūru. Mums tagad nav izejas, un tādā stāvoklī mēs nevaram palikt. (..) Es jums saku atklāti: ietekmes sfēru sadale ir jau notikusi (..). Kas attiecas uz Vāciju, mēs varētu jūs okupēt.
Apspriede ar padomju valstsvīriem un diplomātiem turpinājās 4. oktobrī. F.Kociņš, cik spēja, palīdzēja savam šefam, taču pārspēks bija otrā pusē. V.Munters savās atmiņās vēlāk rakstīja: Naktī uz 5. oktobri mēs divatā ilgi sēdējām sūtņa Kociņa kabinetā mūsu sūtniecībā Maskavā un spriedām, vai mēs varam ieteikt savai valdībai parakstīt tekstu, ko bijām izstrādājuši sarunās ar Staļinu, Molotovu un Potjomkinu. Mēs sapratām, ka tas ir pagrieziena punkts Latvijas vēsturē, bet mēs arī sapratām, ka tikai tā var saglabāt latviešu tautu, nodrošināt tai mieru, nepieļaut, lai to aprītu Vācija. E.Andersona komentārs: Tā kā Munters šo fragmentu publicējis Padomju Savienībā (avīzē Izvestija un Dzimtenes Balsī. R.T .), viņam bija jāpiemin Vācijas draudi, kas naktī uz 5. oktobri vēl neeksitēja. Šajā naktī latviešu delegācija Maskavā nolēma pieņemt kompromisa projektu un ieteikt to Latvijas valdībai ratificēšanai. (Cit. grām., 224.lpp.).
Komunikē par Latvijas un PSRS sarunām bija teikts: Sarunā, kas par Latvijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu notika starp Latvijas ārlietu ministru V.Munteru un Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju, ārlietu komisāru V.M.Molotovu, klātesot J.V.Staļinam un Latvijas sūtnim F.Kociņam, abas puses konstatējušas savu vienprātīgo uzskatu, ka savstarpējās palīdzības pakta sekmīgas realizēšanas interesēs nepieciešams faktors ir savstarpējā uzticība, kas nodibinājusies pastāvošo draudzīgo attiecību izveidošanās ilgajos gados abu valstu starpā.
7. oktobrī F.Kociņš ieradās Rīgā, lai piedalītos valdības sēdē, kurā apsprieda V.Muntera ziņojumu par Maskavas sarunu rezultātiem. Ministru kabinetam neatlika nekas cits kā virzīt uzspiesto nevienlīdzīgo paktu jeb tā dēvēto bāzu līgumu uz ratifikāciju, kas arī tika izdarīts jau pēc trim dienām. 18. oktobrī F.Kociņš tika pilnvarots parakstīt vienošanos par tirdzniecisko darījumu kārtošanu starp Latviju un PSRS, kurai bija jābūt spēkā līdz 1940. gada 31. decembrim. Padomju valdība apsolīja arī nodrošināt Latvijas preču tranzītu pa PSRS dzelzceļu un ūdensceļu tīklu uz Murmansku un Melnās jūras ostām.
1940. gada jūnija sākumā F.Kociņam vēl vajadzēja piedalīties Latvijas kara ministra un armijas komandiera ģenerāļa Krišjāņa Berķa vizītes organizēšanā un norisē Maskavā, un tad jau bija klāt Latvijas valsts traģēdijas pēdējais cēliens. Sūtnis tajā bija nevis pasīvs vērotājs, bet aktīvs dalībnieks.
Liktenīgās jūnija dienas
Tās sākās ar Masļenku provokāciju naktī no 15. uz 16. jūniju, kad padomju karaspēks uzbruka latviešu robežsargu mītnei, nodedzināja to, nošāva trīs cilvēkus, ievainoja divus, tostarp vienu bērnu, un aizveda sev līdz 11 robežsargus un ap 30 vietējo iedzīvotāju. F.Kociņš nekavējoties devās pie Molotova un informēja viņu par notikušo. Komisārs atbildējis: ja mūsējie būs vainīgi, mēs viņus bargi sodīsim. Šie skaļie vārdi palika tikai uz papīra. Sodīt savējos provokatorus padomijā nebija modē.
Vētraina diena F.Kociņam bija 1940. gada 16. jūnijs. Pulksten 14 viņam vajadzēja ierasties Kremlī pie Molotova, kas nolasīja ultimātu par papildu karaspēka daļu ievešanu Latvijā un tādas valdības sastādīšanu, kura nodrošinātu savstarpējās palīdzības pakta godīgu izpildi, piezīmēdams, ka gaida atbildi līdz pulksten 11 vakarā. Pretējā gadījumā "notikšot darbība". Velti bija sūtņa iebildumi, ka nav pamata Latvijas apvainošanai pretpadomju politikā, tāpat lūgums pagarināt ultimāta laiku, lai varētu izlidot uz Rīgu un novērst katru varbūtēju pārpratumu. Molotovs palika pie sava, ka atbilde dodama noteiktajā laikā.
Pulksten 16 F.Kociņš nolasīja ultimātu pa telefonu Munteram, bet 19.45 ieradās pie Molotova un nodeva viņam ministra atbildi. Sakarā ar to, ka 16. jūnijā Daugavpilī notika Latgales dziesmu svētki, viņš lūdza atlikt karaspēka ievešanu vismaz līdz nākamajai dienai. Kas attiecas uz otro prasību, tad to apspriedīs Ministru kabineta sēdē.
Šī sēde sākās 16. jūnijā pulksten 19 vakarā, un tā nolēma pieņemt PSRS prasību par papildu karaspēka daļu ielaišanu Latvijā. Tika nolemts arī pieteikt Valsts prezidentam Ministru kabineta atkāpšanos.
Tajā pašā vakarā pulksten 22.30 Molotovs pieņēma F.Kociņu trešo reizi. Sūtnis oficiāli paziņoja ārlietu komisāram, ka abas PSRS prasības Latvijas valdība ir pieņēmusi.
Kā jau tas pienākas pēc protokola, 17. jūnijā F.Kociņš pavadīja stacijā Molotova vietnieku Višinski, kas PSRS valdības uzdevumā devās uz Rīgu, lai vestu sarunas ar Valsts prezidentu par valdības sastādīšanu. Latvijas okupācija šajā laikā jau ritēja pilnā sparā. Neba F.Kociņam to bija novērst. Viņam kā jebkuram diplomātam vajadzēja paust un aizstāvēt savas valdības viedokli. Cik tas bija F.Kociņa spēkos un prasmē, viņš to darīja.
Kā teikts sūtņa dienesta gaitu aprakstā, no 1940. gada 26. jūnija līdz 7. jūlijam viņš atradies komandējumā Rīgā. Ziņas par F.Kociņa darbu šajā laikā ir trūcīgas. Skaidri ir zināms, ka 1.jūlijā viņš piedalījies Ministru prezidenta A.Kirhenšteina vadītajā augstu valsts un militāro darbinieku apspriedē, kura bija veltīta attiecību kārtošanai ar lielo kaimiņvalsti pēc 5. oktobra pakta noslēgšanas. F.Kociņš ziņoja, ka mutiskās sarunās Ārlietu tautas komisariāts atzinis arī padomju puses vainu zināmu jautājumu neatrisināšanā. Viņaprāt, personai, kas kārto attiecības ar padomju karaspēku, jābūt ar vārdu valdībā un tā nedrīkst izlaist no rokām iniciatīvu. Kā liecina Rīgas pils pēdējā komandanta O.Neimaņa atmiņas (Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. R., 1992. 385.386.lpp.), 7.jūlijā F.Kociņu esot pieņēmis K.Ulmanis. Par šīs sarunas saturu tuvāku ziņu nav.
Atgriezies Maskavā, F.Kociņš ziņoja A.Kirhenšteinam, kas izpildīja arī ārlietu ministra pienākumus, ka viņš, tiekoties ar Ārlietu komisariāta Baltijas departamenta direktoru Lisjaku, izvirzījis jautājumu par aizvesto latviešu robežsargu likteni. Direktors atbildējis, ka viņam nekas tuvāk neesot zināms. Kaut kādu tur Masļenku upuru liktenis padomju dižvīrus maz interesēja. Viņus interesēja pēc iespējas ātrāk inkorporēt okupētās Baltijas valstis totalitārajā sistēmā.
Kad tas 1940. gada augusta sākumā bija izdarīts, baltiešu diplomāti varēja no Maskavas doties mājup. F.Kociņš ar ģimeni sievu Emīliju un 1926. gadā dzimušo meitu Dzintaru atgriezās Rīgā 1. septembrī. Viņam ar Ārlietu ministrijas likvidatora tieslietu tautas komisāra A.Jablonska 1940. gada 5. septembra pavēli vēl piešķīra pienākošos 6 nedēļu ilgu kārtējo atvaļinājumu, bet ārlietu resora likvidēšanas dēļ Augstākās padomes prezidijs un Tautas komisāru padome atbrīvoja F.Kociņu no ieņemamā amata, skaitot no 14. oktobra.
Patiesībā viņš jau kopš 19. septembra atradās apcietinājumā. 1941. gada 7. jūlijā Kociņam tika piespriests nāvessods, kuru čekas bendes izpildīja tā paša mēneša 28. dienā Lubjankas cietumā Maskavā. Virsnieka un diplomāta, īstena Latvijas patriota, 46 gadus vecā Friča Kociņa mūžs bija beidzies.
Latvijas okupācija un aneksija. 19391940 Dokumenti un materiāli. Rīga 1995
Latvijas sūtņa Padomju Savienībā F.Kociņa pārskats
Š.g. 16.jūnijā pulksten 13.00, pieteicot ārlietu komisariātā Baltijas valstu lietu vadītājam direktoram Lisjakam mūsu robežapsardzības iepriekšējās izmeklēšanas rezultātus par notikumiem naktī no 15. uz 16. jūniju Masļenki rajonā, mani lūdza pie tālruņa Molotova sekretārs Kozirevs un informēja, ka Molotova kungs mani gaida pie sevis Kremlī pulksten 14.00. Kad ierados Kremlī, ārlietu komisārs sava sekretāra Kozireva klātbūtnē man nolasīja klātpielikto ultimātu, piezīmēdams, ka gaida mūsu valdības atbildi līdz pulksten 11.001, pretējā gadījumā notikšot darbība. Tāpat aizrādīja, ka valdībai jāatkāpjas un sarunas ar Prezidenta kungu par jaunas valdības sastādīšanu vedīšot vai nu sūtnis Derevjanskis, vai speciāla pilnvarota persona. Karaspēka ievešana, apm. 2 korpusu lielumā, notikšot nekavējoties, bet tas nesīšot pagaidu raksturu. Iepazinies ar ultimāta saturu, atbildēju, ka, cik man zināms, Lietuva nav pievienojusies Latvijas un Igaunijas militāram līgumam. Aizrādīju arī, ka vēl pirms dažām dienām, sakarā ar ģenerāļa Berķa viesošanos2, jautāju ārlietu komisāram, vai nav kādas prasības un vēlēšanās, ko varētu nodot mūsu valdībai, bet saņēmu atbildi, ka abu valstu attiecības esot labas. Divi reizes lūdzu Molotovu pagarināt ultimāta laiku, lai varētu personiski izlidot uz Rīgu un novērst katru varbūtēju pārpratumu. Molotovs palika pie sava, ka atbilde dodama noteiktā termiņā.
Pulksten 16.00 izdevās dabūt telefonisku sarunu ar ārlietu ministru Muntera kungu, kuram nolasīju ultimāta saturu. Bija klāt sekretārs Alberta kungs. Pulksten 19.45 ierados Kremlī pie Molotova un nodevu viņam ārlietu ministra Muntera sekoša satura atbildi:
Latvijas valdība, nevarēdama atzīt par pamatotiem motīvus, kas pamudinājuši Padomju Savienības valdību uzstādīt Latvijas valdībai ultimatīvas prasības, deklarē, ka viņa arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 1939. gada 5. oktobra savstarpējās palīdzības paktu. Latvijas valdība gatava nodrošināt brīvu Padomju Savienības karaspēka caurlaišanu, bet, lai tā norisinātos kārtīgi, tad viņa lūdz steidzami paziņot, pa kādiem punktiem, ceļiem un apm. kādā skaitliskā sastāvā grib nākt vismaz pirmās karaspēka daļas. Latvijas valdība lūdz ņemt vērā, ka šodien Daugavpilī norisinājās Latgales dziesmu svētki, uz kuriem sabraukuši no visas Latgales apm. 100 000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa naktī, kad beigsies koncerts, pa zemes un dzelzceļiem atgriezīsies mājās. Lai nebūtu nekārtības un nelaimes gadījumu, Latvijas valdība lūdz atlikt karaspēka ievešanu vismaz līdz rītdienai. Tad mēs varētu arī izsūtīt sakaru virsniekus, lai saskaņotu Padomju Savienības karaspēka vēlēšanos. Kas zīmējas uz otru prasību saformēt jaunu valdību, kura būtu gatava un spējīga iedzīvināt savstarpējās palīdzības pakta izvešanu dzīvē, tad Valsts Prezidents šodien sasauc valdības sēdi. Ņemot vērā, ka šodien ir svētdiena un daži ministri ir prombūtnē Daugavpilī, ministru kabineta sanāksme būs iespējama vakarā. Valdības lēmums tiks paziņots papildus. Latvijas valdība izsaka vēlēšanos pagaidām ultimātu nepublicēt, jo nebūtu lietderīgi radīt atmosfēru, kura neatbilst Latvijas valdības draudzīgai nostājai iepretim Padomju Savienībai. Gadījumā, ja valdība šodien demisionētu, Valsts Prezidents steidzoši vēlētos zināt, ar kuru personu viņam būtu jāsazinās jaunās valdības sastādīšanas jautājumā, vai ar Padomju Savienības sūtni vai sevišķi pilnvarotu personu. Molotovs, noklausījies mūsu valdības atbildi, paskaidroja, ka viņiem nav uzticības tagadējai valdībai, kura atbīdījusi no līdzdalības valdībā cilvēkus, kas bijuši pazīstami un simpatizējuši Padomju Savienībai. Vēl šovakar viņš man paziņošot tās personas vārdu, kura vedīšot sarunas ar Valsts Prezidentu par valdības sastādīšanu. Lūdza paziņot armijas pārstāvja vārdu, kas izbrauktu no mūsu puses uz robežas, arī no savas puses viņš informēšot par Sarkanās armijas pārstāvi. Attiecībā uz mūsu valdības vēlēšanos nepublicēt ultimātu viņš vēl parunāšot, bet tomēr, pēc viņa domām, nevarot neatzīmēt par konflikta izbeigšanu. Atbildēju, ka neviena konflikta nav bijis. Mēs esam godīgi izpildījuši savstarpējās palīdzības paktu, un mums nav jādzīvo šai dienai, bet jāskatās, lai mūsu labās attiecības pastāvētu arī uz priekšu. Vienojāmies, ka pēc pilnīgas atbildes saņemšanas no valdības, kas var notikt apm. pēc 2 stundām, es viņu vēl apmeklēšu.
Plkst. 22.30 Molotovs mani pieņēma trešo reizi Kremlī. Oficiāli paziņoju, ka abas Padomju Savienības prasības mūsu valdība pieņēmusi. Valsts Prezidenta kungam iesnieguši demisiju 6 ministri, resp., lielākā puse. Nav šaubu, ka pārējie ministri iesniegs vēl šovakar, kādēļ jāuzskata, ka kabinets jau atkāpies. [..] Sarunā ar Molotovu lūdzu neapsargāt valsts ēkas un iestādes, kā tas darīts Lietuvā, jo paši garantējam par kārtību un mieru valstī. Molotovs atbildēja, ka tas atkarāšoties no mūsu ieņemtā stāvokļa. Š. g. 17. jūnijā plkst. 1.30 apmeklēju pēdējo reizi Molotovu, no kura saņēmu klātpielikto paziņojumu, kuru nodevu ap plkst. 3.00 pēc Maskavas laika pa tālruni ministram Muntera kungam. Š. g. 17. jūnijā pavadīju stacijā Molotova vietnieku Višinski, kurš Padomju Savienības valdības uzdevumā izbrauca uz Rīgu, lai vestu sarunas ar Valsts Prezidentu par valdības sastādīšanu. Kā ārlietu komisariāta ģenerālsekretārs Soboļevs, tā Baltijas valstu lietu vadītājs direktors Lisjaks, ar kuriem tikos stacijā, man apliecināja, ka karaspēka ievešana Latvijā notiekot priekšzīmīgā kārtībā.
[..] Piezīmēju, ka pēc š. g. 17. jūnija man sarunas ar Molotovu nav bijušas.
1940. gada 21. jūnijā.__F.Kociņš, sūtnis PSRS
1 Līdz 16. jūnija plkst. 23.00 pēc Maskavas laika.
2 Latvijas Republikas kara ministrs un armijas virspavēlnieks ģenerālis Krišjānis Berķis atradās oficiālā vizītē Maskavā 1940. gada 2.12. jūnijā. Vizītes laikā Latvijas delegāciju pieņēma arī V.Molotovs.
Latvijas sūtņa F.Kociņa informācija A.Kirhenšteinam par iepriekšējās izmeklēšanas rezultātu nodošanu PSRS oficiālajam pārstāvim
Maskavā, 1940. g. 21. jūnijā
Augsti godājamais ministra kungs,
Saskaņā ar bij[ušā] ārlietu ministra Muntera kunga norādījumu š. g. 16. jūnijā pieprasīju pieņemšanu no ārlietu komisāra vietnieka Dekanozova. Noskaidrojās, ka Dekanozovs aizbraucis uz Kauņu, kādēļ apmeklēju Baltijas valstu lietu vadītāju direktoru Lisjaku. Valdības uzdevumā nodevu viņam sekošus mūsu robežapsardzības iepriekšējas izmeklēšanas rezultātus:
Naktī no 15. uz 16. jūniju ap plkst. 3.00, gaismai austot, pārnākuši no Padomju Savienības puses apbruņoti cilvēki un uzbrukuši sardzes mītnei Maslenci1 un to nodedzinājuši. Atrasti apogļojušies sardzes priekšnieka sievas un 1 sarga līķi. Netālu no sardzes mītnes atrasts otrs no mugurpuses nošauts sargs. Smagi ievainota sarga sieva un viņas 14 gadus vecais dēls. Aizvesti līdz 3 sargi. Atrasti lietišķi pierādījumi, kā rokas granāta, šauteņu patronu čaulas utt.
Vienā laikā noticis uzbrukums otrai sardzei pie Smaigi2. Novēroti 15 uzbrucēji.
Rezultātā:
nošauti 2 sargi un 1 sarga sieva,
ievainoti 1 sieviete, 1 bērns
aizvesti 2 sardzes priekšnieki, 9 sargi, 1 sieviete un, cik līdz šim noskaidrots, 27 vietējie iedzīvotāji.
Notikumu sīkākai noskaidrošanai uz vietām izbraukusi izmeklēšanas komisija ar ģenerāli Bolšteinu priekšgalā.
Tā kā vienošanās par robežincidentiem neparedz tik smagus notikumus, Latvijas valdība lūdz nozīmēt pilnvarotus pārstāvjus notikumu izmeklēšanai, paziņojot to caur sūtni Maskavā vai Rīgai.
Direktors Lisjaks atzīmēja un solīja pieteikt Molotovam, piezīmēdams, ka viņam par notikumu nekas nav zināms.
Kad tai pašā dienā biju pie Molotova, informēju viņu par notikumu. Molotovs atbildēja: ja mūsējie būs vainīgi, mēs viņus bargi sodīsim.
Līdz šim Ārlietu komisariāts nav mani informējis par varbūtējiem viņa spertiem soļiem. Lūdzu neatteikt paziņot, vai tādi nav sekojuši no Padomju Savienības sūtņa Rīgā.
Lūdzu pieņemat, augsti godājamais ministra kungs, manas dziļas augstcieņas apliecinājumus.
Augsti godājamam
Ārlietu ministra kungam,Rīgā__F.Kociņš, sūtnis PSRSbā
1 Tā tekstā jābūt "Masļenki".
2 Tā tekstā jābūt "Šmaiļos".
No F.Kociņa ziņojuma A.Kirhenšteinam
Maskavā, 1940. gada 13. jūlijā
Konfidenciāli.Augsti godājamais Prezidenta kungs,
Taut[as] komisāru [padomes] priekšsēdētājs un ārlietu komisārs Molotovs kopš nedēļas nejūtas ļoti vesels un diplomātiskā korpusa locekļus nepieņem. Arī viņa vietnieks tiešais Baltijas valstu lietu vadītājs Dekanozovs atrodas Kauņā, kādēļ pagaidām vienīgais, kas informēts par mūsu lietām, ir Baltijas valstu departamenta direktors Lisjaks. Apmeklēdams pēdējo, pacēlu jautājumu par aizvesto uz Padomju S[avienību]bu mūsu robežsargu likteni. Direktors atbildēja, ka viņam nekas tuvāks neesot zināms. Norādījumus par notikumu izmeklēšanu esot devis tieši priekšsēdētājs Molotovs. Ja viņam lieta ienākšot, viņš mani informēšot.
Attiecībā uz notikumiem Latvijā viņš varot tikai teikt, ka tos pārzinot Molotova vietnieks Višinskis, un departaments ar politiskiem jautājumiem pašlaik vismazāk nodarbojoties. Pēc viņa personīgiem ieskatiem Latvijā būšot kreisā valdība. Jaunās attiecības ar Padomju Savienību esot paredzētas vēlēšanu programmā.
No savas puses informēju, ka valdība bija paredzējusi saimnieciskas delegācijas sūtīšanu uz Maskavu ar vienu no ministriem priekšgalā, bet jautājums atlikts pēc Saeimas vēlēšanām.
Friča Kociņa darbam Latvijas ārpolitiskajā dienestā ir divas raksturīgas īpašības: pirmkārt, viņš kļuva par diplomātu pēc ilgstošas atrašanās militārajā sfērā, vispirms Krievijas, pēc tam Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Otrkārt, F. Kociņš nostrādāja par sūtni gan tikai vienā valstī, taču tā nebūt nebija draudzīga Latvijai, lai neteiktu vairāk, proti, totalitārajā Padomju Savienībā, turklāt laikā (19361940), kad izšķīrās latvju zemes neatkarības liktenis, diemžēl par sliktu pēdējai.
© Latvijas Vēstnesis, 27.09.2001., Nr.137, 28.09.2001 Nr. 138 (2525)
atpakaļ uz Noziegumi pret cilvēci
