Izveido komisiju vēstures izpētei
EVIJA OZOLALai koordinētu abu totalitāro režīmu noziegumu un to seku, kā arī Latvijas 20. gadsimta vēstures tālāku pētīšanu un izskaidrošanu Latvijā un ārvalstīs, vakar ar Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa un Ministru prezidenta Guntara Krasta kopēju rīkojumu tika izveidota 11 vēsturnieku komisija.
Trīs mēnešu laikā tai jāizstrādā darba plāns un priekšlikumi par finansējumu darbības nodrošināšanai. Par komisijas priekšsēdētāju izvēlēts LZA Vēstures institūta direktors Andris Caune.
Viņš atzina, ka komisijas uzdevums ir to vēstures tematu apzināšana, ko nepieciešams pētīt pamatīgāk, komisijai būs jāveicina jauno pētnieku izaugsme, jāaktivizē konferenču un semināru rīkošana par atsevišķiem tematiem. Par aktuālākajām tēmām pat starptautiskā mērogā A. Caune atzina holokausta jautājumu un latviešu leģionāru problēmu. Arī par šiem jautājumiem ir jādod jauns viedoklis. Vēsturnieku komisijā strādās LZA Vēstures institūta, LU Vēstures un filozofijas fakultātes, Latvijas Valsts vēstures arhīva, Okupācijas muzeja, LZA Filozofijas un socioloģijas institūta, Stokholmas universitātes un Valsts prezidenta Kancelejas pārstāvji.
G. Krasts atzina, ka šādas vēsturnieku komisijas izveide ir nepieciešama, lai iegūtu objektīvu skatu uz vēstures notikumiem šajā gadsimtā. Tas ir arī būtiski, lai sagatavotu Latvijas tēla veidošanas pamatus. «Mums pašiem ir jātiek skaidrībā, pašiem jāspēj objektīvi un pilnvērtīgi saņemt un dot citiem informāciju un vērtējumu par Latvijas vēsturisko attīstību,» sacīja G. Krasts. Jāpiebilst, ka līdzīgas vēsturnieku komisijas izveidotas arī Igaunijā un Lietuvā, kā arī vairākās citās ārvalstīs.
Akadēmiķis Jānis Stradiņš uzskata, ka lielākais ieguvums būtu, ja komisija varētu radīt sabiedrībā kritisku garu, diskusijas un dot dažādus alternatīvus viedokļus par vēsturi. Nekādā ziņā šī komisija nedrīkstētu būt direktīva, kas dotu norādījumus, kas un kā jādara. Būtu labi, ja komisija pievērstu uzmanību «grūtajām problēmām», uzskata J. Stradiņš. Kaut gan komisija izveidota pēc Valsts prezidenta rīkojuma, tā nedrīkstētu darboties prezidenta politiskā vadībā, uzsvēra J. Stradiņš. Komisijai jābūt atvērtai gan Latvijas, gan ārzemju sabiedrībai, lai varētu veidot dialogu pirmām kārtām ar Baltijas valstu, Krievijas un Vācijas vēsturniekiem.
J. Stradiņš informēja - sarunas laikā izskanējuši arī viedokļi (Rīgas pilī bija pulcējušies apmēram 50 vēsturnieku no dažādām institūcijām), ka šāda komisija nemaz neesot jāveido, jo tā būtu pārāk politizēta un varētu atkal uzspiest vienu oficiālu viedokli, kā tas bijis padomju laikos. J. Stradiņš piekrīt: ja komisija nodarbotos ar oficiāla viedokļa formulēšanu, tad šāda komisija ir ne īpaši vajadzīga. Par paustajām bažām, vai komisija nebūs politizēta, G. Ulmanis atbildēja - «cik cilvēku, tik viedokļu», norādot, ka sarunas laikā izskanējušas arī citas bažas, piemēram, par dažādu komisiju veidošanu pirms 20 un 30 gadiem. Vēsturnieki pauduši vēlmi būt patstāvīgiem un lai politiskās varas struktūras neiejaucas šajos procesos. Tomēr lielākā daļa vēsturnieku, pēc G. Ulmaņa teiktā, bijuši vienisprātis, ka vēsture ir arī sociālais pasūtījums un ka visi ir ieinteresēti savu vēsturi atspoguļot pēc iespējas objektīvāk. «Tā būs pastāvīga dilemma, cik lielā mērā politika mēģina iespaidot vēsturi un cik lielā mērā vēsturnieki var būt objektīvi,» sacīja G. Ulmanis.
Viņš arī atgādināja, ka atmodas sākumā vairāk runājuši vēsturnieki, mazāk politiķi. «Ir pagājuši septiņi gadi. Tagad politiķi ļoti daudz, emocionāli, intuitīvi spriež par vēsturi, bet daudzi vēsturnieki klusē,» sacīja G. Ulmanis, piebilzdams, ka aicinājis vēsturniekus daudz aktīvāk iesaistīties vēsturiskās apziņas un procesu novērtēšanā un veidošanā. Tiekoties apspriesta arī vēstures apziņas izpratne, vēstures mācīšana skolās, kā Latvijas vēsture tiek interpretēta un uztverta ārzemēs. Tikšanās laikā detalizēti pārrunāti arī vairāki jautājumi, piemēram, par deportācijām, okupācijām, leģionāriem un holokaustu.
G. Ulmanis noliedza, ka pašreizējais vēsturnieku darbs būtu neobjektīvs. Tas, pēc prezidenta domām, ir nepietiekami koordinēts. Savukārt G. Krasts uzsvēra, ka galvenā problēma ir fragmentārisms, jo nepastāv plašāka konteksta atspoguļojums, trūkst kopēja skatījuma uz vēstures norisēm.
(c) Neatkarīgā Rīta Avīze Pārpublicējot un citējot norāde uz NEATKARĪGO obligāta