LPRA  10., 11. un 12. konferenču materiāli

LPRA  10. konferences a i c i n ā j u m s

Nepārtraukt  un  netraucēt  Latvijas  50 gadu okupācijas  muzeja darbību Rīgā.

            Ievērojot  Latvijas  50 gadu  okupācijas muzeja  neatsveramo nozīmi Latvijas vēstures  okupācijas perioda objektīvā atspoguļojumā, iepazīstinot  ar tā laika  traģisko notikumu būtību un sekām gan mūsu jauno paaudzi, gan Latvijas ārzemju viesus,  LPRA 10. konference  aicina :

1. Nepārtraukt un netraucēt muzeja darbu tā pašreizējā vietā un telpās, kuras arhitektoniski un vēsturiski  atbilst laikmetam, par ko stāsta muzeja eksponāti un dokumenti.

2. Arhitektoniski pilnveidojot topošo Rātslaukumu mūsu arhitektiem jāatrod veids kā vizuāli saskaņot  dažādu  laikmetu celtniecības lieciniekus.

Aicinājums pieņemts LPRA 10.konferencē Rīgā, 1998.gada 12.decembrī.

LPRA  10. konferences  p r o t e s t s

pret nodomu Esplanādē celt pieminekli politiski represētajiem.

            LPRA 10.konference protestē pret personu grupas nodomu Esplanādes laukumā celt politiski represēto pieminekli, kuru tā autori  bija iecerējuši novietot skvērā starp Brīvības bulvāri un Tērbatas  ielu. Uzskatām, ka  Esplanāde nav piemērota vieta šāda rakstura pieminekļa izvietošanai .

Protests pieņemts LPRA 10.konferencē  Rīgā,1998.gada 12.decembrī.

LPRA 10. konferences   a i c i n ā j u m s
ziedot  Brīvības  pieminekļa  restaurācijai .

            Konferences  delegāti aicina politiski represētos pieticīgo iespēju robežās ziedot Brīvības pieminekļa restaurācijas darbu veikšanai, dodot  savu artavu mūsu tautas svētvietas saglabāšanai cerībā, ka nākotnē, turpinot Brīvības laukuma izveidi atbilstoši pieminekļa autoru iecerēm, tur atradīsies vieta  arī vizuālam vēstījumam par Latvijas okupācijas laiku un valsts atjaunošanas periodu.

Aicinājums pieņemts LPRA 10. konferencē Rīgā, 1998.gada 12.decembrī.


LPRA  10. konferences   a i c i n ā j u m s politiski  represētajiem  visā  Latvijā.

            Grūts ir bijis mūsu paaudzes ciešanu ceļš cauri okupācijas varas terora pusgadsimtam. Daudziem no mums arī atjaunotā  Latvija maz palīdzējusi atvieglot mūsu ciešanu nastu mūža nogalē.

            Cienījamie likteņbiedri ! Būsim mēs paši izpalīdzīgi un draudzīgi. Neļausim nenovīdības un savstarpēju ambīciju ļaunumam iemājot mūsu sirdīs ! Stiprināsim viens otru ticībā labākai Latvijas nākotnei. Vienosimies ticībā un paļāvībā ka Dievs vadīs  godprātības, mīlestības un uzticības ceļos mūs visus, pirmkārt - mūsu jaunatni - tautas nākotni!.

 Aicinājums pieņemts LPRA 10.konferencē Rīgā, 1998.gada 12.decembrī.

LPRA  10. konferences a i c i n ā j u m s
ievērot  un nostiprināt LR likumdevēju  un MK noteiktās okupācijas laikā  politiski represēto personu tiesības.

            LR Saeima ir pieņēmusi likumus, kuri nosaka politiski represēto personu tiesības uz dažādiem atvieglojumiem , lai kaut daļēji kompensētu materiālo, fizisko un morālo kaitējumu, ko mums nodarījusi  okupācijas vara. Mēs ceram, ka arī turpmāk tiks ievēroti visi līdz šim likumos un  MK noteikumos noteiktie atvieglojumi politiski represētajām personām.

            Šodien aktuāls ir jautājums par to privatizācijas sertifikātu dzēšanu naudā, kuri piešķirti politiski represētajiem par nebrīvē pavadītajiem gadiem. Izprotot ar šī jautājuma risināšanu saistītās finansiālās problēmas,  mēs tomēr ceram, ka 7.Saeimā  ievēlētie deputāti, finansu un ekonomikas ministrijas atbildīgās personas atradīs iespēju izmaksāt politiski represētajiem naudā neatprečoto privatizācijas sertifikātu nominālvērtību.

Aicinājums pieņemts LPRA 10.konferencē, Rīgā, 1998.gada 12.decembrī.

LPRA 10. konferences  a i c i n ā j u m s  pašvaldībām.

            LPRA 10.konference  aicina  Latvijas pašvaldības  iejūtīgi  izprast  represēto personu  problēmas  un savu iespēju robežās palīdzēt rast šo problēmu pozitīvu risinājumu, sevišķi attiecībā uz vientuļo , veco un slimo okupācijas laika politiski represēto aprūpi un iespēju palīdzēt represētajiem pensionāriem  vietējā sabiedriskā transporta  pakalpojumu apmaksā.

Aicinājums  pieņemts LPRA 10.konferencē Rīgā, 1998.gada 12.decembrī.

LPRA  10. konferences a i c i n ā j u m s
neatstāt nesodītus starptautiskā komunisma pret cilvēci pastrādātos noziegumus.

                        1939.gada 23.augustā noslēgtais Molotova-Ribentropa pakts bija divu pasaules vēsturē neżēlīgāko totalitāro režīmu noziedzīga vienošanās, kas iegrūda cilvēci 2.pasaules kara līdz ārprātam mežonīgu masu slepkavību virpulī. Lai kā rasisma apsēstībā trakoja nacionālsociālistiskā Vācija, tā savas varas pastāvēšanas 12 gados iespēja nomocīt nesalīdzināmi mazāk cilvēku kā Padomju savienības  komunistiskā terora nāves mašīna savas asiņainās  varas 74 gados.

            Karā zaudējušās hitleriskās Vācijas nacionālsociālistiskos  vadītājus - masu slepkavību un genocīda rosinātājus un organizētājus, starptautiskais tribunāls  Nirnbergā notiesāja, bet nacionālsociālistisko vācu darba partiju kā noziedzīgu  organizāciju aizliedza.

            Diemżēl vēl līdz šai dienai nav tiesāti Padomju Savienības komunistiskās partijas un starptautiskā komunisma organizēto un pastrādāto noziegumu vaininieki. Tādējādi nepiedodami tiek  noklusēta un aizmirsta  daudzu desmitu miljonu nevainīgu cilvēku masveida iznīcināšana komunistu pārvaldītajās teritorijās. Nesodīts noziegums neizbēgami paver ceļu recidīvam - šodien Krievijā atdzimst sarkanbrūnais totalitārisms - komunistisku, rasistisku un klaji impērisku ideju piekritēju apvienība.

            Lai pasargātu cilvēci no jaunas asiņainas traģēdijas mēs brīdinot  aicinām  par cilvēces nākotni atbildīgās starptautiskās organizācijas, juridiskās institūcijas un valstsvīrus neatstāt nesodītus Padomju Savienības komunistiskās partijas un starptautiskā komunisma pastrādātos noziegumus pret cilvēci. Mēs atkārtoti aicinām rīkot starptautisku tiesu komunistu organizēto noziegumu izmeklēšanai, vainīgo atklāšanai un sodīšanai.

Aicinājums pieņemts LPRA 10.konferencē, Rīgā. 1998.gada 12.decembrī.

LPRA  10.konferences  a i c i n ā j u m s
Latvijas Republikas  7. Saeimas  deputātiem.

            Ir pierādījies, ka bijušie  okupācijas varas tiesību sargājošo institūciju   darbinieki  nespēj  vai arī nevēlas objektīvi izvērtēt  komunistu  diktatūras laikā izdarītās noziedzības pret latviešu tautu  un Latvijas  pilsoņiem. Dažkārt  tiesas, prokuratūras  un bijušie  VDK  darbinieki  publiski pauž uzskatu,  ka  okupācijas laikā politiski represētie sodīti pamatoti - atbilstoši okupētājas valsts likumiem.

            Lai turpmāk novērstu šādus gadījumus, aicinām  Saeimas  deputātus likumdošanas kārtībā  nepieļaut prokuratūrā, tiesu  iestādēs  un Iekšlietu ministrijas  vadošajos amatos  strādāt bijušajiem kompartijas biedriem un VDK  darbiniekiem.

            Kamēr Latvijā  tiesu sistēmā  strādā okupācijas gados sagatavotie un Padomju tieslietu sistēmā strādājušie darbinieki, aicinām apturēt  likumu par tiesnešu ievēlēšanu viņu amatos uz mūžu.

Aicinājums pieņemts LPRA 10.konferencē Rīgā, 1998.gada 12.decembrī.   

Latvijas Politiski represēto apvienības 11. konferences R E Z O L Ū C I J A

Okupācijas laikā  politiski  represētie šodienas Latvijā.

            Totalitāro teroristisko lielvaru izraisītais otrais pasaules karš un tam sekojošais padomju okupācijas pusgadsimts nodarījis Latvijai un tai lojālo pilsoņu kopumam milzīgu,  nelabojamu ļaunumu. Kauju laukos dzīvību zaudēja simti tūkstoši mūsu vīri un jaunekļi. Padomju okupācijas režīms, plānveidīgi un nežēlīgi iznīcināja mūsu nacionālo inteliģenci,  valsts un sabiedriskos darbiniekus un viņu ģimenes, iznīcībai nolēma visus, kuri uzdrošinājās čekas varai pretoties, aplaupīja un iznīcināja mūsu zemniecības centīgāko daļu. Diemžēl netrūka arī mūsu tautiešu, kuri, vai nu savas politiskās pārliecības dēļ, vai, meklējot personisko drošību un  labklājību, bija lojāli, okupācijas varai paklausīgi, gatavi sadarboties ar komunistisko partiju un valsts drošības iestādēm.  Mūsu tauta uz gadu desmitiem tika sašķelta divās daļās, represētajos, kuri visu mūżu saglabāja ticību neatkarīgas Latvijas valsts atdzimšanai, un tautas daļā, kuri vairāk vai mazāk saistīja savu dzīvi ar okupācijas varu, bet  atmodas laika  lielās pārmaiņas uztvēra kā vēstures neizbēgamību,  nolika malā sarkano karogu un kļuva skaļi  un bravūrīgi sarkanbaltsarkanā karoga nesēji, atjaunotās neatkarīgās Latvijas valsts  veidotāji un vadītāji.

            Diemžēl, ar dziļu sarūgtinājumu un nožēlu mums šodien nākas uzklausīt valdošo politiķu spriedelējumus, ka neviena iedzīvotāju kategorija, arī politiski represētie, nedrīkst tikt izdalīti no Latvijas iedzīvotāju kopuma. Mēs negribam, lai mūs izdala no tautas kopuma. To  jau izdarīja padomju okupācijas vara un tās pakalpiņi Padomju Latvijā. Mēs prasām un prasīsim atdot mums okupācijas varas nolaupīto mantu, godu un nodrošināt Latvijas patriotu cienīgas vecumdienas savā atgūtajā valstī.

            Mēs prasām saglabāt mums mūsu likumīgās tiesības, kuras atjaunotās Latvijas Saeima un  valdības ir noteikušas.

Rezolūcija pieņemta LPRA 11.konferencē Ogrē, 1999.gada 11.decembrī.

Latvijas Politiski represēto apvienības  11.  konferences  delegātu pateicība latviešu valodas   un  latviešu tautas tiesību aizstāvjiem.
            Deviņus gadus pēc valstiskās neatkarības atgūšanas nenovērsto okupācijas un kolonizācijas seku dēļ  mums vēl arvien ir neatlaidīgi jācīnās gan pret okupētājas valsts tiesību mantinieces Krievijas nekaunīgajiem apmelojumiem, gan ar rietumvalstu vienaldzību un situācijas neizpratni, lai mēs varētu nodrošināt latviešu valodai vienīgās valsts valodas statusu un latviešu tautai saimnieka tiesības un suverēnu varu savā valstī.

            Par mūsu valodas un tautas interešu prasmīgu un nepiekāpīgu aizstāvību  pateicamies mūsu Zinātņu Akadēmijai, filologiem un filozofiem, Valsts valodas centram, Inteliģences apvienībai, mūsu skolu jaunatnes nacionāli valstiskās pārliecības paudējiem, Saeimas deputātiem, visiem, kuri ar savu rīcību pierādīja, ka viņiem patiesi rūp mūsu valodas un tautas nākotne. Cīņa par garīgi stipras latviskas Latvijas veidošanu nākotnē, kad būsim Eiropas savienības daļa, prasīs no mums visiem lielu gudrību, tautas un tēvzemes mīlestību, mērķtiecīgu neatlaidību.

            Ar Latviju sirdī un Dieva palīgu mēs to spēsim !

Latvijas Politiski represēto apvienības 11.konferences R E Z O L Ū C I J A par  16. marta  atzīmēšanu.

            Aizvadītais gadsimts mūsu tautai ir bijis nesaraujami saistīts ar daudzām  asiņainām un neżēlīgām cīņām pret tautas paverdzinātājiem. Daudzi mūsu tautas piederīgie iesaistījās cīņā pret komunistiskā terora varu Latvijā. Pret to cīnījās kā latviešu leģionāri tā nacionālie partizāni un citi nacionālās pretošanās kustības dalībnieki. Tādēļ  ierosinām 16.martu atzīmēt kā pretboļševisma cīnītāju piemiņas dienu.

Dokumenti pieņemti LPRA 11.konferencē, Ogrē, 1999.gada 11.decembrī


Latvijas Politiski represēto apvienības 11.konferences  A I C I N Ā J U M S visiem goda prāta ļaudīm, pasargāt čečenu tautu no bojāejas.

            Gadsimtiem ilgi Krievzemes valdnieki ar meliem, viltu un varu pakļāvuši savai virskundzībai  kaimiņos dzīvojošās tautas milzīgā teritorijā no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam, no Ziemeļu ledus okeāna līdz Vidusāzijas stepēm. Nežēlīgas, asiņainas cīņas par Kaukāza tautu pretestības salaušanu turpinās ar nelieliem pārtraukumiem vēl līdz šai dienai. Visus, kuri negrib atzīt Maskavas valdniekus par saviem kaklakungiem pasludina  par noziedzniekiem, teroristiem un bandītiem. Mēs neesam aizmirsuši, ka pēc otrā pasaules kara toreiz sarkanie Maskavas valdnieki arī mūsu nacionālos partizānus un pretošanās kustības dalībniekus tiesāja kā bandītus, kontrrevolucionārus un impēriskās “dzimtenes” nodevējus. Šodien Maskavas valdnieki nerimtīgā varas kārē un tieksmē  saglabāt Krievijas impēriju arī jaunajā gadu tūkstotī, piespiedusi  čečenu tautu jau kuro reizi cīnīties uz dzīvību  un nāvi par savas tautas tiesībām būt pašiem sava liktens lēmējiem.  Noasiņo  čečenu tauta, krīt  Krievijas armijā iesauktie krievu un citu Krievijai pakļauto tautu karavīri.  Kādēļ ?  Lai saglabātu impēriju, kura savā gadsimtu ilgajā vēsturē ne krievu tautu, ne pakļautās tautas nav darījusi laimīgas, kurā vienmēr  valdījusi tautas nabadzība, atpalicība un valdošās grupas terors ?

            Mēs, Padomju Savienības  okupācijas laikā politiski represētie Latvijas pilsoņi  aicinām izbeigt bezjēdzīgo, necilvēcīgo asinsizliešanu Ąeąenijā. Mēs aicinām  pasaules sabiedrību darīt iespējamo, lai pasargātu čečenu tautu no bojāejas.

Aicinājums pieņemts LPRA 11.konferencē Ogrē, 1999.gada 11.decembrī


L  P  R  A  11. KONFERENCE   OGRĒ,  11.12.99.

LPRA 12.konferences  REZOLŪCIJA Par politiski represēto personu pensionēšanās vecuma noteikšanu un pensionāru ienākumu saglabāšanu.

            Palielinot pensionēšanās vecumu netika ņemts vērā, ka tas vispirms attieksies uz kara un pirmajos pēckara gados dzimušajiem, kuru bērnība pavadīta veselībai un attīstībai nelabvēlīgos apstākļos. Ievērojot politiski represēto personu bērnībā un agrā jaunībā izsūtījumā, nometinājumā, salā, badā un smagajos spaidu darbos iedragāto veselību, nav pamata cerēt uz viņu ilgmūżību un darba spējām līdz sirmam vecumam.

             Ņemot vērā pašreizējo pensionāru pieticīgo materiālo stāvokli, neskatoties uz viņu ilggadīgo darba stāżu, uzskatām par nepieļaujamu pensionāru materiālā stāvokļa pasliktināšanu ar darba ierobežojumiem un atskaitījumiem no godīgi nopelnītās pensijas.

            Tāpēc lūdzam Saeimu okupācijas periodā politiski represētajām personām nepalielināt pensionēšanās vecumu un  grozīt pensiju likumu, nepieļaujot valsts pensiju aplikšanu ar nodokļiem neatkarīgi no pensijas summas un citiem pensionāra ienākumiem.

Rīgā 2000.gada 9.decembrī

Latvijas Valsts prezidentei, Saeimai, valdībai, pašvaldībām, republikas pilsoņiem

LPRA 12.konfernces   ZIŅOJUMS

par politisko stāvokli valstī un valdošās elites attieksmi pret okupācijas varu politiski represētajām personām.

            Pēdējā laikā dažādu varas iestāżu rīcībā arvien biežāk jūtama tendence ignorēt okupācijas laikā politiski represēto personu likumīgās  tiesības. Pie valsts varas svirām nokļuvušo rīcība arvien vairāk liek šaubīties vai šodienas Latvija turpina 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas valstiskuma ceļu, vai cenšas leģitimēt okupētajā Padomju Latvijā  iegūtās tiesības un īpašumus  uz okupācijas laikā represētajiem nolaupītā rēķina. Arvien nekaunīgāk un drošāk mūsu valstī rīkojas neatkarīgās Latvijas atklātie un slepenie ienaidnieki. Latviešu tautas nelabvēļi turpina kropļot mūsu vēsturi .

            Paldies Latvijas 50gadu okupācijas muzejam un Latvijas Kara muzejam, kuri vēl cenšas paust patiesību par Latvijas un latvju tautas likteni aizvadītā gadsimta dramatisko notikumu gūzmā.

            Paldies tai jaunatnes daļai, kura, neskatoties uz pieaugušo pieļauto un veidoto nelabvēlīgo vidi, aug gaiša un cerīga, dodot mums ticību labākai nākotnei. Taču tas neatbrīvo no atbildības pie varas esošo eliti par ekonomisko, politisko un demogrāfisko situāciju valstī. Mēs prasām, lai Saeimā ievēlētie deputāti ne tikai vārdos, bet arī darbos pilda pirmsvēlēšanu kampaņas laikā vēlētājiem solīto. Mēs, politiski represētie Latvijas pilsoņi prasām izbeigt ņirgāšanos par mums un ievērot likumos noteiktās politiski represēto personu un nacionālās pretošanās kustības dalībnieku tiesības.

LPRA 12.konfencē Rīgā 2000.gada 9.decembrī

LPRA 12. konferences  AICINĀJUMS

Latvijas pilsoņiem, Saeimas un pašvaldību vēlētājiem.

            Tautas vienotība, kas spilgti izpaudās Trešās atmodas laikā, šodien diemžēl, izplēnējusi. Svētais cerību postulāts æPar vienotu, neatkarīgu, demokrātisku, tiesisku valsti !æ ir pārvērsts par blefu. Mūsu ievēlētie ætautas kalpiæ savā visatļautībā kļūst arvien bezkaunīgāki un bezatbildīgāki tautas priekšā, kā prioritāti izvirzot  savtīgu tieksmju apmierināšanu, tādējādi ignorējot vēlētāju lielākās daļas intereses un nepieciešamības.

            Mūs neapmierina un satrauc valsti graujošā korupcija, valdošo grupējumu mantrausība, liekulība, varaskāre, farizejiskums un plaukstošā vardarbība, kas iznīcina godīgo pilsoņu ticību valstij un nepieļauj kopēju labklājības augšupeju. Varas elites rīcība ar savu negatīvo piemēru veicina noziedzības vairošanos sabiedrībā. Netraucētā noziedzība, kā lipīga sērga izplatās valstī, apdraudot ierindas pilsoņu drošību, labklājību un dzīvību. Līdz ar to neizbēgami saasinās attiecības un palielinās plaisa starp elitārās varas kliķi un beztiesībā  nostādīto tautas vairākumu. Diemžēl, arī tiesu vara nespēj vai negrib apturēt noziedzības pieaugumu. Šādā nožēlojamā tiesiskā nihilisma situācijā sabiedrībā briest kurnēšana par likumdevēju un varas institūciju rīcību, kas turpmāk var pāraugt valsti aptverošās nekārtībās. Tāds notikumu pavērsiens nebūtu vēlams nevienam, kam rūp mūsu valsts mierīgas atjaunotnes ceļš. Tāpēc LPRA 12.konferences delegāti aicina likumdevējus, izpildu un tiesu varu savos lēmumos un rīcībā ievērot sabiedrības pamatotās prasības. Mēs aicinām pilsoņus, Latvijas patriotus, izmantot Satversmē noteiktās vēlētāju tiesības un pienākumus. Priekšā stāvošajās pašvaldību un Saeimas vēlēšanās aicinām nopietni izvērtēt katru piedāvāto kandidatūru un nebalsot par cilvēkiem, kuri jau desmit gadus realizē noziedzīgu, prettautisku politiku šauru aprindu interesēs.

Rīgā, 2000.gada 9.decembrī.

Latvijas Politiski represēto apvienības  12.konferences  PATEICĪBA

Latvijas Valsts prezidentei Vairai Vīķei- Freiberga kundzei un Latvijas ev.luteriskās  baznīcas arhibīskapam Jānim Vanaga kungam.

            Sarūgtināti un vīlušies bijām par domstarpībām, kuras izraisījās starp mūsu valsts un Latvijas ev.luteriskās baznīcas augstākajiem vadītājiem sakarā ar Latvijas neatkarības proklamēšanas 82.gadskārtas svinīgā dievkalpojuma norises procedūru. Mūsu apvienības koordinācijas padome savā 23.novembra sēdē nolēma lūgt abas augstās amatpersonas tikties, lai savstarpējā dialogā noskaidrotu un novērstu radušās domstarpības, lai turpmāk un vienmēr kopīgiem spēkiem cīnītos pret mūsu sabiedrības morāli ētisko degradāciju, par garīguma un kristīgās ētikas normu atjaunotni Latvijā.

            Patiesi gandarīti uzzinājām, ka 23.novembrī šāds dialogs ir sekmīgi noticis un abas puses vienojušās par turpmāku sadarbību aizstāvot  Latvijas valsts un tautas vitāli svarīgās intereses un tiesības. Par to mūsu vissirsnīgākā pateicība un Dieva svētības vēlējums mūsu visu kopīgo ilgu un cerību piepildījumam - dzīvot un strādāt brīvā, neatkarīgā, morāli stiprā, uz kristīgās ētikas pamatiem celtā tiesiskā Latvijas valstī, kurā pagātnes gaisma caur patiesības prizmu rāda ceļu uz nākotni..

LPRA 12.konferences AICINĀJUMS    Rīgā uzcelt pieminekli Latvijas valsts dibinātājiem.

            Lai saglabātu un godinātu neatkarīgās Latvijas valsts dibinātāju Kārļa Ulmaņa, Jāņa  Čakstes  un  Zigfrīda  Meierovica piemiņu, mēs ierosinām un aicinām uzcelt viņiem valsts galvaspilsētā Rīgā  kopīgu pieminekli, kā tautas pateicības apliecinājumu par viņu mērķtiecīgo, pašaizliedzīgo darbu, kas ieguldīts mūsu valsts pamatos.

Rīgā, 2000.gada 9.decembrī

LPRA 12. konferences AICINĀJUMS

atjaunot Latvijas Republikas  Viestura  ordeni,  Atzinības krustu un nodibināt  jaunu - protokolāro ordeni.

                        Turpinot atjaunot mūsu valstiskās tradīcijas apbalvojumu jomā, uzskatām, ka būtu mērķtiecīgi atjaunot Viestura ordeni, kas tiktu piešķirts karavīriem un civilpersonām par nopelniem valsts aizsardzības spēju stiprināšanā, patriotisma audzināšanā jaunatnē, sagatavojot to kalpošanai valstij un tautai.

            Jau 1996.gadā mūsu apvienības 8.konferencē mēs ierosinājām atjaunot 1710.gadā dibināto, 1938.gadā atjaunoto, 1940.gadā okupācijas varas aizliegto ordeni  Atzinības krustu , kura devīze æGoda prāta ļaudīm æ nosaka, ka šī augstā Latvijas valsts goda zīme nedrīkst tikt piešķirta cilvēkiem, kuri savu godu pārdevuši okupācijas laikā sadarbojoties ar okupantu veidotām varas struktūrām. Ar  Atzinības krustu apbalvojami pilsoņi, kuri savu mūżu veltījuši, strādādami tautai un palikuši uzticīgi Latvijai  arī tad, kad par tēvzemes mīlestību okupanti  latviešus  bargi sodīja.

            Protokolārai vajadzībai iesakām nodibināt atsevišķu ordeni. Šāda ordeņa piešķiršana ārzemju diplomātiem  un valstsvīriem novērstu pārpratumus un  nevajadzīgu polemiku pilsoņu starpā.

Rīgā 2000.gada 9.decembrī

LPRA 12.konferences  AICINĀJUMS Latvijas valdībai  un Brīvības pieminekļa un   Brāļu kapu komitejai.

            Latviešu tauta ar dzīļu cieņu sagaida 11.novembri - Lāčplēšu dienu. Šajā datumā tiek pieminēti varoņi, kuri nežēloja dzīvību cīņā par tēvzemes brīvību. Tautai svētajā  dienā  piederīgie  noliek ziedus un noliec galvu pie aizgājēju varoņu atdusas vietas  Brāļu kapos vai citās Latvijas kapsētās.

            Ar sarūgtinājumu jākonstatē, ka 10 gados kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas nav rasta iespēja izveidot piemiņas vietu komunistiskā terora gados ārpus Latvijas  bojā  gājušajiem Lāčplēša  kara  ordeņa  kavalieriem.

            Uzskatām, ka tāda piemiņas vieta būtu iekārtojama Rīgas  Brāļu kapos, izpildot Latvijas pirmās brīvvalsts valdības lēmumu par LKO kavalieru piemiņas iemūžināšanu.  

Rīgā 2000.gada 9.decembrī

Uz Noziegumi pret cilvēci