Divas dienas jūnijā
VOLDEMĀRS HERMANIS

 Tālajā 1940. gadā pietika ar četrām dienām, lai tiktu likvidēta Latvijas valstiskā neatkarība. Runa nav tikai par Raimonda Staprāna literāri dramatisko versiju un tās uzvedumu Rīgas pilī. Tagad divas dienas atvēlētas zinātniskai konferencei Latvija Otrajā pasaules karā. Pašu pili neviens ārējs spēks neapdraud, un vēsturnieki pagātni parasti neapraud, drīzāk cenšas to atršifrēt un interpretēt.

   Vai divās jūnija dienās iespējams restaurēt visu patiesību par tautas likteņgaitās tik svarīgu laiku? Un kāda vairs toreiz vispār bija loma Latvijai, ja to uz ceļiem nospieda Rīgā 17. jūnijā ienākušie padomju tanki? Jautājums ir vairāk par mums pašiem - latviešiem, poļiem, ebrejiem, krieviem, baltvāciešiem un to priekštečiem -, toreiz nonākot starp divu lielvaru dzirnakmeņiem. Fragmentarizētas, glorificētas, ideoloģizētas un pēc vajadzības piefrizētas vēstures ir gana, jo katram savs skata tornis, savi rēķini un savas simpātijas. Reizēm dažs pat apgalvo, ka objektīvu vēsturi varbūt uzrakstīs tikai pēc simts gadiem, kad nebūs nekādos nošķiebumos ieinteresēto. Kad nebūs arī vairs dzīvo liecinieku un varbūt arī valstiskās angažētības, kāda neapšaubāmi pastāvēja jau pirmskara Ulmaņa Latvijā.
   Tēlaini runājot, katra nacionālā vēsture tomēr ir «lepnuma un sāpju nacionālais spogulis». Vispirms jāvar un jāgrib pieskarties pašiem jūtīgākajiem punktiem mūsu kopējā pagātnē, kur latviešiem, no vienas puses, bija nacistiem izdabājoši šucmaņi, kolaboracionisti, leģionāri, pašmāju kvislingi un holokausta līdzdalībnieki, bet, no otras puses, vācu okupācijas laikā tapa daudzi nelegāli preses izdevumi, pastāvēja klusā pretestība pret plāniem brīvi izrīkoties «ģermāņiem paredzētajā dzīves telpā». Kara beigu cēlienā atbilstoši Satversmes principiem darbojās Latvijas Centrālā padome, kuras cildenās aktivitātes neprasa nekādu mākslīgu spodrinājumu.
   Par ieskrambāto spoguli nevainosim tikai vēsturi un vēsturniekus. Domāju, ka šī zinātne nav bijusi vairāk pērkama kā, teiksim, padomju laika ģenētika vai hidrogrāfija, kuras ģeniālākie prāti izsapņoja pat upju straumes pavēršanu pretējā virzienā. Latvijā pamatoti aktualizējusies prasība dziļāk un vispusīgāk izpētīt tieši pēdējā pasaules kara periodu, šai nolūkā izveidota vēsturnieku komisija, patrona lomā ir Valsts prezidents. Un šīs nedēļas konference, pulcējot vienkopus pētniekus gan no Austrumiem, gan Rietumiem, ir pirmais mēģinājums, tā teikt, salīdzināt pulksteņus, diskutēt ne vairs tikai akadēmisko žurnālu lappusēs un dienas laikrakstu slejās. Šāva vai nešāva ebrejus Latvijā un Lietuvā pirms hitleriešu ienākšanas? Ko zinām par latviešu sarkanajiem komisāriem, kuri padomju specvienību sastāvā ieradās šeit vēl pirms 17. jūnija? Tie ir tikai pāris piemēri no daudzo konfrontāciju un izlīgumu lielās hronikas. Vēsture nav Ņevas prospekts, kur viss redzams kā uz delnas. Patīk mums vai nepatīk, bet objektīvā patiesība ne katrreiz ir balzams arī latvieša dvēselei. Piemēram, tiesībzinātnieks profesors Dītrihs Andrejs Lēbers (Hamburga-Rīga) konstatējis: 1940. gadā «Latvija nebija iesaistīta militārā konfliktā ar PSRS» un tāpēc «PSRS akcijas nevar kvalificēt kā okupāciju». Tas, protams, nav un nebūs vēsturiskas reabilitācijas raksts spēka politikas recidīvam, lielvaru jaunām sazvērestībām Ribentropa-Molotova pakta garā pret mazākām tautām. Bet sava morāle, sava mācība vērā paturama. Nāk prātā amerikāņu politologa Zbigņeva Bžezinska draudzīgais aicinājums, viņam pirms vairākiem gadiem viesojoties Rīgā: «Lai kāds arī nebūtu agresora pārsvars, kaut dažas dienas ir jāizrāda pretestība. Tikai tad atsauksies jūsu īstie draugi un sabiedrotie.»
   Gan konferencē, gan sabiedrībā joprojām aktuāls ir jautājums par Latvijas vēstures vietu skolu programmās, par mūsu nacionālo identitāti kā pašvērtību. Ja neko no šā rūgtā un pretrunīgā mantojuma nenodosim nākamajām paaudzēm, traģēdijas var viegli atkārtoties, nebūs imunitātes pret jauniem tautu rīdīšanas mēģinājumiem. Turklāt zināt valsts vēsturi ir katra jaunā pilsoņa lojalitātes jautājums. Un tā jau vairs nav tik daudz vēsturnieku kā skolotāju, audzinātāju, pašvaldību darbinieku misija. Nesenajā konferencē Divu diktatūru terora upuri Austrumeiropā ar apbrīnu klausījāmies, cik tālu šajā virzienā aizgājusi lietuviešu skola - konkursi, kauju un piemiņu vietu regulāri apmeklējumi, gandrīz vai poliski sentimenti pret tautas pagātni.
   Ir tāds jēdziens kā vēsturiskā sirdsapziņa. Manā uztverē tas ir nekas cits kā cilvēka dabiskas alkas izzināt visu, kas un kāpēc noticis ar viņa tautu.

© Neatkarīgā Rīta Avīze 1999.g. 14. jūnijā              Noziegumi pret cilvēci   Crimes against Humanity