2004. gada 28. septembra Senāta Krimināllietu departamenta lēmums Par kara noziegumā apsūdzēto Vasīliju Kononovu 

NORAKSTS
Krimināllieta Nr. 86000198
SKK- 408/2004.g.

L Ē M U M S
Rīgā, 2004. gada 28. septembrī

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs, senators P.Gruziņš,
senatori V.Eilande un V.Vietnieks,

piedaloties prokuroram M.Zelčam, aizstāvjiem, zvērinātiem advokātiem A. Ogurcovam un J. Belousovam, izskatīja atklātā tiesas sēdē krimināllietu, kurā apsūdzēts Vasīlijs Kononovs pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68.3 panta un

k o n s t a t ē j a:
Ar Latgales apgabaltiesas 2003. gada 3. oktobra spriedumu

Vasīlijs KONONOVS, dzimis 1923. gada 1. janvārī Ludzas rajonā, personas kods 010123-10159, Krievijas Federācijas pilsonis, ar augstāko izglītību, atraitnis, pensionārs, 1.grupas invalīds, nesodīts, 
atzīts par vainīgu nozieguma izdarīšanā, kas paredzēts Latvijas Kriminālkodeksa 72. pantā un, pamatojoties uz Latvijas Kriminālkodeksa 47. panta 2. daļu un 45. panta 4. daļu, kā arī Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 5.panta 3.punktu un 2. daļu, no kriminālsoda atbrīvots.
Saskaņā ar pirmās instances tiesas spriedumu, V.Kononovs atzīts par vainīgu nozieguma izdarīšanā, kas paredzēts Latvijas Kriminālkodeksa 72. pantā, par to, ka, būdams partizāņu grupas komandieris, piedaloties tieši un pastarpināti, vadot un komandējot plānotās partizāņu akcijas norisi, darbojoties pretēji rīkojumā noteiktajiem pienākumiem, aiz naida un atriebības, šaujamieroču un munīcijas iegūšanas, kā arī sādžas iedzīvotāju dezorganizācijas un panikas radīšanas nolūkā, organizējis un 1944. gada 27. maijā izdarījis vardarbīgu bandītisku uzbrukumu Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Mazo Batu sādžā, kā rezultātā tikušas iznīcinātas (nodedzinātas) divas saimniecības, nolaupīti šaujamieroči un munīcija un neattaisnoti noslepkavoti trīs šīs sādžas iedzīvotāji: Gelena Šķirmante, Veronika Krupnika un Tekla Krupnika. Pēdējā bijusi grūtniecības stāvoklī.
Pirmās instances tiesa atzinusi, ka pirmstiesas izmeklēšanā V.Kononovam celtā apsūdzība pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68.3 panta ir nepamatota, jo V.Kononovs neesot atzīstams par šī nozieguma subjektu. V.Kononovs neesot bijis okupācijas varas pārstāvis un notikuma laikā Mazo Batu sādža esot atradusies vācu okupācijas varā.
V.Kononovs, būdams PSRS bruņoto spēku sastāvā, neesot karojis pret Latviju, bet cīnījies pret fašistisko diktatūru un tās atbalstītājiem.
Apsūdzībā minētās starptautiskās konvencijas un Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla statūti attiecoties uz to valstu bruņotajos spēkos karojošiem militāristiem, kuras iebrukušas un okupējušas citas valsts teritoriju, ko nevarot attiecināt uz PSRS.
Apsūdzība par V.Kononova vadītās partizāna vienības uzbrukumu mierīgajiem iedzīvotājiem neatbilstot faktiskajiem apstākļiem, jo 6 Mazo Batu sādžas iedzīvotājiem bijuši izsniegti ieroči un munīcija un viņi sadarbojušies ar okupācijas varas iestādēm.
Pēc kara likumiem Modestu Krupniku, Meikulu Krupniku, Ambrozu Buļu, Juliānu Šķirmantu, Bernardu Šķirmantu un Vladislavu Šķirmantu jāuzskatot par bruņotiem ienaidniekiem un nodevējiem, kuri saskaņā ar militārās doktrīnas noteikumiem ir zaudējuši imunitāti pret uzbrukumu un atzīstami par kombatantiem.
Ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2004. gada 30. aprīļa spriedumu, izskatot lietu apelācijas kārtībā sakarā ar tiesājamā V.Kononova un viņa aizstāvja apelācijas sūdzībām un prokurora apelācijas protestu, pirmās instances tiesas spriedums atcelts un, taisot jaunu spriedumu, Vasīlijs Kononovs atzīts par vainīgu nozieguma izdarīšanā, kas paredzēts Latvijas Kriminālkodeksa 68.3 pantā un sodīts, piemērojot Latvijas KK 41. pantu, ar brīvības atņemšanu uz 1 gadu 8 mēnešiem. Ieskaitot sodā apcietinājumā pavadīto laiku no 1998. gada 14. augusta līdz 2000. gada 25. aprīlim, spriedumā norādīts, ka V.Kononovs noteikto sodu izcietis.
Pamatojot pirmās instances sprieduma atcelšanu, apelācijas tiesa norādījusi uz šādiem krimināllikuma un kriminālprocesa likuma normu pārkāpumiem, kas pieļauti, atzīstot V.Kononovu par vainīgu bandītismā.
Norādīts, ka Latvijas Kriminālkodeksa 72. pants paredz kriminālatbildību "par apbruņotu bandu organizēšanu ar nolūku uzbrukt valsts vai sabiedriskiem uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām vai arī atsevišķām personām, tāpat par piedalīšanos šādās bandās un to izdarītajos uzbrukumos".
Piedalīšanās bandā nozīmē iekļaušanos jau noorganizētā bruņotā un stabilā grupā, kas speciāli izveidota, lai izdarītu vienu vai vairākus noziedzīgus uzbrukumus.
Apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka no pirmās instances tiesas sprieduma nav saprotams, kas būtu organizējis bandu un kādi apstākļi raksturo tās stabilitāti.
Lietā nav arī iegūti pierādījumi, kas apstiprinātu bandas organizēšanu un tās pastāvēšanu minētā panta dispozīcijas izpratnē.
Bez tam pirmās instances spriedums satur būtiskas pretrunas tajā konstatētā nozieguma sastāva novērtējumā.
Saskaņā ar spriedumu V.Kononovs atzīts gan par bandas dalībnieku, gan kareivi un partizānu grupas komandieri, kurš vadījis un komandējis "plānoto partizānu akcijas norisi" sādžas iedzīvotāju iznīcināšanā, kas bijusi saistīta ar militāra rīkojuma pildīšanu. Tāpat pretrunīgs ir šīs partizānu grupas rīcības un motīvu novērtējums, kurā atzīstot V.Kononova darbības par bandītiskām, tajās saskatītas arī kara nozieguma pazīmes, norādot, ka tās ir pretrunā ar kara vešanas noteikumiem, paražām un tradīcijām un nav attaisnojamas.
Bez tam V.Kononovs pirmstiesas izmeklēšanā nav bijis apsūdzēts pēc Latvijas Kriminālkodeksa 72.panta un, notiesājot viņu pēc šī panta, ir pārkāptas Latvijas KPK 4. un 95. panta nosacījumos paredzētās tiesības uz aizstāvību šajā apsūdzībā.
Saskaņā ar Krimināllietu tiesu palātas spriedumu V.Kononovs ir atzīts par vainīgu kara noziegumā, kas paredzēts konvencionālajos normatīvajos aktos, tas ir, viņš izdarījis kara vešanas noteikumu pārkāpšanu, kas izpaudusies okupētās teritorijas civiliedzīvotāju slepkavošanā, aplaupīšanā, neattaisnojamā dzīvojamo un saimniecības ēku postīšanā.
Otrā pasaules kara laikā, būdams kombatants, tas ir karojošās puses - PSRS bruņoto spēku dalībnieks, un tieši PSRS sarkano partizānu brigādes "Laiviņa" specgrupas komandieris Baltkrievijas un Latvijas teritorijās, kura piedalījās karadarbībā, V.Kononovs noorganizējis un vadījis PSRS sarkano partizānu specgrupu 18 cilvēku sastāvā, kurā ietilpa viņa vada partizāni Mihails Boikovs, Ivans Grigorjevs, Nikolajs Grigorjevs, Leonīds Matvejevs, Nikolajs Ļebedevs, Pāvels Gogoļs, Vladimirs Gusevs, Nikolajs Posredņikovs, Ivans Smirnovs, Mihails Stepanovs, Stepans Vaginovs, Ivans Timofejevs, Vasīlijs Guļčuks un Dmitrijs Bogoļubovs, kuri šobrīd jau miruši, kā arī trīs pirmstiesas izmeklēšanā nenoskaidrotas personas, lai veiktu sarkano partizānu akciju Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Mazo Batu sādžā.
Minētie partizāni V.Kononova vadībā pēc iepriekš izstrādāta plāna atriebības nolūkā, kā arī, lai iebaidītu vietējos iedzīvotājus par to, ka 1944. gada februārī Mazo Batu sādžas teritorijā vācu karaspēka vienība bija iznīcinājusi sarkano partizānu Čugunova grupas locekļus, nolēmuši veikt atriebības un soda akciju un šajā nolūkā 1944. gada 27. maijā dienas laikā, bruņojušies un maskējušies vācu armijas karavīru formas tērpos, lai neradītu vietējo iedzīvotāju aizdomas un pretošanos, iebrukuši Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Mazo Batu sādžā, kad tās iedzīvotāji gatavojušies Vasarsvētku svinēšanai.
Nonākuši sādžas teritorijā, partizāni, kurus komandējis V.Kononovs, pēc viņa norādījuma sadalījušies vairākās grupās un vienlaicīgi katra grupa iebrukusi tai norādītajā mājā. Viena grupa partizānu iebrukusi Modesta Krupnika mājā, nolaupījusi M.Krupnikam ieročus un pavēlējusi viņam iziet no mājas. Uz M.Krupnika lūgumu nenošaut viņu mazgadīgo bērnu klātbūtnē, partizāni pavēlējuši viņam skriet uz mežu un sašāvuši viņu, nāvīgi ievainojot. Smagi ievainoto M.Krupniku partizāni atstājuši mežmalā, kur viņš noasiņojis un ticis atrasts nākošās dienas rītā. Viņa vaidus un saucienus pēc palīdzības dzirdējuši sādžas iedzīvotāji, kas baidījušies tuvoties un sniegt palīdzību.
Savukārt cita partizānu grupa iebrukusi Meikula Krupnika mājā. Tā kā arī M.Krupniks atradies pirtī, partizāns N.Ļebeģevs atvedis viņu no pirts uz dzīvojamo māju un nolaupījis ieročus. Daļa partizānu devušies uz Ambroza Buļa māju, nolaupījuši ieročus un aizveduši viņu uz Meikula Krupnika māju. Tur partizāni sašāvuši A.Buļu, Meikuli Krupniku un viņa māti Veroniku Krupniku, kā arī aizdedzinājuši māju. M.Krupnika sieva, grūtniecības stāvoklī esošā Tekla Krupnika metusies bēgt, taču, izrādot sevišķu nežēlību, partizāni sagrābuši Teklu Krupniku un iemetuši degošā mājā, kur viņa sadegusi kopā ar sašautajiem M.Krupniku, V.Krupniku un A.Buļu. Pēc tam partizāni nodedzinājuši arī kūti, klēti, šķūni un pirti.
Iebrukuši Vladislava Šķirmanta mājā, partizāni piecēluši V.Šķirmantu no gultas, kur tas gulējis ar savu gadu veco dēlu, un mazgadīgo bērnu klātbūtnē nostādījuši viņu istabas stūrī. Partizāni pārmeklējuši māju, nolaupījuši no drēbju skapja ieročus, šauteni un 2 granātas, tad apakšveļā izveduši V.Šķirmantu no mājas un, aizkrampējot ārdurvis, lai sieva nevarētu doties palīgā, netālu no pirts nošāvuši.
Iebrukuši Juliāna Šķirmanta mājā, partizāni, tajā skaitā I.Timofejevs, nostādījuši J.Šķirmantu pie sienas, pavēlējuši pacelt rokas un nekustēties, pārmeklējuši māju un nolaupījuši šauteni un 2 granātas, izveduši J.Šķirmantu no mājas un ieveduši klētī, kur viņu nošāvuši.
Apelācijas tiesa spriedumā atzinusi, ka tādējādi, nolaupot Mazo Batu sādžas iedzīvotājiem pašaizsardzībai izsniegtos ieročus, noslepkavojot 9 sādžas civiliedzīvotājus, kuri nepiedalījās karadarbībā, no tiem sešus sadedzinot, viņu starpā 3 sievietes, no kurām viena bijusi pirmsdzemdību grūtniecības stāvoklī, un nodedzinot divu saimniecību ēkas, V.Kononovs un viņa komandētie partizāni ir rupji pārkāpuši kara vešanas noteikumus, kas paredzēti:
1907. gada 5.(18.) oktobra Hāgas konvencijas "Par sauszemes kara vešanas likumiem un parašām", kas ir saistoša visām civilizētām nācijām, pielikuma 23.panta 1.daļas b) punktā, kas nosaka aizliegumu nodevīgā kārtā slepkavot vai ievainot personas, kuras ir civiliedzīvotāji, 25. pantā, kas aizliedz uzbrukt jebkādā veidā neaizsargātiem ciemiem, dzīvojamām mājām un celtnēm un 46. panta 1. daļā, kas nosaka, ka ģimenes gods un tiesības , personu dzīvība un privātīpašums ir jārespektē;
1949. gada 12.augusta Ženēvas konvencijas "Par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā", kurai Latvijas Republika ir pievienojusies ar 1991. gada 20. novembra Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu, 3.panta 1.punkta a)apakšpunktā, kas paredz, ka pret personām, kuras aktīvi nepiedalījās karadarbībā, aizliegti nodarījumi to fiziskajai neaizskaramībai un dzīvībai , it īpaši visu veidu slepkavības, personu sakropļošana, cietsirdīga izturēšanās un spīdzināšanā, d) apakšpunktā, kas nosaka, ka pret minētajām personām arī ir aizliegta soda noteikšana un piemērošana, ja iepriekš nav bijis spriedums, kuru pasludinājusi attiecīgi izveidota tiesa un nav bijušas nodrošinātas tiesas garantijas, kuras civilizētas nācijas atzinušas par nepieciešamām, 32.pantā, kas aizliedz aizsargājamo personu slepkavības, spīdzināšanu, kā arī jebkuru citu rupju vardarbību un 33.pantā, kas nosaka, ka nevienu aizsargājamo personu nevar sodīt par nodarījumu, kuru viņš nav personīgi izdarījis, aizliegts kolektīvais sods, jebkāda veida draudi un iebaidīšana, aplaupīšana un represijas pret aizsargājamām personām un viņu īpašumu;
1949. gada 12.augusta Ženēvas konvencijas 1.papildprotokolā "Par starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību" , kas pieņemts 1977. gada 8.jūnijā un, kuram Latvijas Republika ir pievienojusies ar 1991. gada 20. novembra Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu , 51.panta "Civiliedzīvotāju aizsardzība" 2. punktā, kas nosaka, ka civiliedzīvotāji vispār un atsevišķas civilpersonas nedrīkst būt par uzbrukuma objektu, ir aizliegti varmācības akti, kuru galvenais nolūks ir civiliedzīvotāju terorizēšana, 4.punkta a) apakšpunktā, kas paredz, ka ir aizliegti vispārēja rakstura uzbrukumi, kas nav vērsti pret konkrētiem militāriem objektiem, 6.punktā, kas nosaka, ka ir aizliegti uzbrukumi civiliedzīvotājiem vai atsevišķām civilpersonām represiju nolūkā, 75. panta "Vispārējās garantijas" 2.punkta a) apakšpunktā, kas nosaka, ka ir aizliegta vardarbība pret personu dzīvību, veselību un fizisko vai psihisko stāvokli, īpaši slepkavības, visu veidu spīdzināšana, gan fiziskā, gan garīgā sakropļošana un d) apakšpunktā, kas aizliedz kolektīvu sodīšanu.
Apelācijas tiesa arī atzinusi, ka, rīkojoties ar sevišķu cietsirdību un nežēlību, dzīvu sadedzinot Mazo Batu sādžas iedzīvotāju Teklu Krupniku, kas bijusi grūtniecības stāvoklī, V.Kononovs un viņa komandētie partizāni klaji ignorējuši arī kara vešanas noteikumus, kas reglamentēti minētās Ženēvas konvencijas 16.panta 1. daļā, kas nosaka, ka grūtniecēm jābauda sevišķa aizstāvība un aizsardzība.
Savukārt, nodedzinot Mazo Batu sādžas iedzīvotāju Meikula Krupnika un Bernarda Šķirmanta mājas un saimniecības ēkas, V.Kononovs un viņa komandētie partizāni rīkojušies pretēji arī noteikumiem, kas paredzēti šīs konvencijas 53. pantā, kas nosaka aizliegumu iznīcināt jebkādu nekustamo īpašumu, izņemot gadījumus, kad tas ir pilnīgi nepieciešams militāro operāciju veikšanai, kā arī augstākminētā Ženēvas konvencijas 1.papildprotokola 52. pantā "Civilo objektu vispārējā aizsardzība", kas paredz, ka civilie objekti nedrīkst būt uzbrukumu vai represiju objekti.

Saskaņā ar 1968. gada 26. novembra konvencijas "Par noilguma nepiemērošanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēcību", kurai Latvijas Republika ir pievienojusies ar Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarāciju , 1. panta 1. daļas a)punktu nav piemērojams nekāds noilguma termiņš neatkarīgi no to izdarīšanas laika kara noziegumiem, kas definēti Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla 1945. gada 8. augusta Statūtos un apstiprināti ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1946. gada 13. februāra 3(I) un 1946. gada 11. decembra 95.(I) rezolūciju, kā arī "nopietniem pārkāpumiem" , kas minēti 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijā par kara upuru aizsardzību.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Krimināllietu tiesu palāta atzinusi, ka V.Kononova un viņa komandēto partizānu darbības kvalificējamas kā kara noziegums atbilstoši 1945. gada 8. augusta Nirnbergas starptautiskā kara tribunāla Statūtu 6. panta 2. daļas b)punktam, kas paredz, ka slepkavības, okupētās teritorijas civiliedzīvotāju spīdzināšana, privātā īpašuma izlaupīšana, ciemu bezjēdzīga iznīcināšana un militāriem nolūkiem neattaisnojama postīšana ir kara likumu un paražu pārkāpumi, tas ir, šādas darbības ir kara noziegumi.
Apelācijas tiesa V.Kononova un viņa komandēto partizānu darbības kvalificējusi arī kā sevišķi smagu nodarījumu atbilstoši augstāk minētās 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas 147. pantam, kas nosaka, ka slepkavība ar nodomu, spīdzināšana un necilvēcīga izturēšanās, tīša smagu ciešanu vai nopietnu miesas un veselības bojājumu izdarīšana, tīša tiesību atņemšana uz objektīvu un normālu tiesas procesu, ko paredz šī konvencija, nelikumīga, patvaļīga un pārmērīgi lielos apmēros izdarīta īpašuma iznīcināšana un piesavināšanās, kas nav pamatota ar militāru nepieciešamību, atzīstami par sevišķi smagiem nodarījumiem.
Atbilstoši iepriekš konstatētajam, tiesājamā Vasīlija Kononova darbības kvalificētas pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68.3 panta.
Tiesājamā V.Kononova aizstāvji kasācijas sūdzībās, apstrīdot sprieduma likumību un pamatotību, norāda, ka viņa aizstāvamais pēc Latvijas KK 68.3 panta notiesāts nepamatoti. Uzskata, ka saskaņā ar šī krimināllikuma un attiecīgu konvencionālo normu nosacījumiem par kara nozieguma subjektu var būt tikai okupējošās armijas militārpersona vai okupācijas varas pārstāvis, kurš izdarījis noziegumus pret okupētās teritorijas iedzīvotājiem, bet V.Kononovs, kurš partizānu vienības sastāvā cīnījies pret Latviju okupējošās nacistiskās Vācijas karaspēku, par tādu neesot atzīstams. 1990. gada 4. maija LPSR Augstākās Padomes un 1996. gada 22. augusta Latvijas Saeimas deklarācijas esot politiski dokumenti, kuriem tiesa, taisot spriedumu, nepamatoti esot piešķīrusi normatīvu raksturu ar atpakaļejošu spēku. Atzīstot viņa aizstāvamo par inkriminētā nozieguma subjektu, tiesa esot pārkāpusi arī Latvijas KK 6. panta un Konvencionālo normu nosacījumus, par krimināllikuma spēku laikā.
Lietā neesot arī nekādu pierādījumu par to, ka V.Kononovs būtu devis norādījumus nošaut Mazo Batu sādžas iedzīvotājus un nodedzināt divas mājas un saimniecības ēkas, vai vismaz tas būtu izdarīts ar viņa ziņu. Šīs darbības V.Kononovam esot inkriminētas tikai tāpēc, ka tās veikuši viņa vadītās grupas partizāni, ignorējot V.Kononova subjektīvo attieksmi, vai viņš paredzēja šādas partizānu darbības un vai vēlējās, lai tās tiktu veiktas. Pēc aizstāvja uzskata, tiesa tādējādi esot nostājusies uz objektīvās pieskaitāmības viedokļa, pārkāpjot krimināltiesību pamatprincipus, kas ietverti Krimināllikuma 1. , 6. un 8. pantā. 
Zvērināts advokāts A.Ogurcovs papildinājumos kasācijas sūdzībai bez tam norāda, ka apelācijas instances tiesa nepareizi iztulkojusi Krimināllikuma 68.3 panta dispozīciju, tāpat nepareizi tulkojusi Latvijas Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija Deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu un Latvijas Republikas Saeimas 1996. gada 22. augusta Deklarāciju par Latvijas okupāciju. Tiesa nepareizi piemērojusi 1907. gada 5.(18.) oktobra Hāgas konvenciju, 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju, nepareizi iztulkojusi 1968. gada 26. novembra konvenciju par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Tiesa arīdzan pārkāpusi virkni Kriminālprocesa kodeksa normas. Lūdz spriedumu atcelt un krimināllietu Vasīlija Kononova apsūdzībā pēc Latvijas KK 68.3 panta izbeigt nozieguma sastāva neesamības dēļ.
Noklausījies tiesājamā aizstāvjus, kuri lūdza apmierināt kasācijas sūdzības un atcelt Krimināllietu tiesu palātas spriedumu un lietu izbeigt, tiesājamo, kurš piekrita aizstāvju kasācijas sūdzību motīviem, prokurora viedokli, ka apelācijas instances spriedums atstājams negrozīts, pārbaudījis lietas materiālus un apsvēris kasācijas sūdzības motīvus, Senāta Krimināllietu departaments atzīst, ka kasācijas sūdzības ir noraidāmas.
Krimināllietu tiesu palāta, konstatējot, ka V.Kononovs ir karojis un viņam inkriminēto noziegumu izdarījis PSRS okupētajā teritorijā, ir pamatojusi savu spriedumu uz Latvijas Republikas augstākās pārstāvības institūciju lēmumiem, attiecīgiem starptautiskiem konvencionāliem aktiem un citiem tiesas izmeklēšanā atbilstoši kriminālprocesa normu nosacījumiem pārbaudītiem un novērtētiem pierādījumiem to kopumā.
Latvijas augstākās pārstāvības institūcijas - Augstākās Padomes 1990. gada 4.maija deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" atzīts, ka 1940. gada 16. jūnijā Latvijas Republikas valdībai iesniegtās toreizējās staļiniskās PSRS ultimatīvā nota kvalificējama kā starptautisks noziegums, kura rezultātā Latvija tika okupēta un tās suverēnā vara likvidēta, Latvijas Republikai turpinot pastāvēt kā starptautisko tiesību subjektam, ko atzina vairāk kā 50 pasaules valstu (10.sēj.,15.-16.lpp.).
Šajā deklarācijā, atjaunojot Satversmes četru galveno pantu darbību, atzīta Latvijas kā neatkarīgas valsts pēctecība, kas visā pilnībā nostiprināta Latvijas Augstākās Padomes 1991. gada 21. augusta konstitucionālajā likumā "Par Latvijas Republikas Valstisko statusu" , atjaunojot visas satversmes darbību un tādējādi saistot atjaunoto neatkarību ar 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas identitāti.
1996. gada 22. augustā Latvijas Republikas Saeimas pieņemtajā deklarācijā "Par Latvijas okupāciju" norādīts, ka, pārkāpjot starptautisko tiesību pamatprincipus, kā arī Latvijas un PSRS noslēgtos līgumus, PSRS 1940. gada 17. jūnijā ar militāru spēku okupēja Latviju un nelikumīgi to iekļāva (anektēja) PSRS sastāvā, ka 1941. gada vasarā, sākoties otrā pasaules kara darbībai Latvijas teritorijā, to okupēja nacionālsociālistiskā Vācija. Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu okupācijas režīmu Latvijā ( 10.sēj.,17.lpp.).
No okupētās Latvijas izkļuvušo, piecu Latvijas Senāta senatoru J.Baloža, R.Alkšņa, P.Stērstes, A.Rumpētera un M.Ratermaņa 1948. gada 13. marta - 3. aprīlī notikušās apspriedes atzinumā konstatēts, ka 1940. gada 17. jūnijā īstenotā Latvijas okupācija neizbeidza tās kā starptautisko tiesību subjekta pastāvēšanu un tā turpinās tās tiesiskajās struktūrās un "līdz ar to ir spēkā un respektējami visi Satversmē paredzētie valsts orgāni un amatpersonas kā Latvijas suverēnās varas paudēji un reprezetanti" ( LU, "Latvijas vēsture", 1997/4 (28) 117.-119. lpp.).
Spriedumā, kontekstā ar iepriekš minēto, norādīts, ka vēl pirms Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, tās okupāciju konsekventi vairākkārt nosodījusi Eiropas Parlamentārā Asambleja.
1983. gada 13. janvārī pieņemtajā Rezolūcijā par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, nosodīta šo agrāk neatkarīgo un neitrālo valstu okupācija, kas iesākās 1940. gadā Molotova - Ribentropa pakta rezultātā. Rezolūcijas rekomendējošās daļas 2.paragrāfā Eiropas Parlaments aicina savu valstu ārlietu ministrus iesniegt Baltijas valstu jautājumu izskatīšanai ANO speciālajā dekolonizācijas apakškomisijā.
Apsvēris sprieduma pamatotību daļā par V.Kononova atzīšanu par Latvijas KK 68.3 panta subjektu, ko apstrīd kasācijas sūdzībās, Senāta Krimināllietu departaments atzīst, ka viņa nodarījums kvalificēts pareizi, ievērojot, ka kara vešanas noteikumu pārkāpšanu, kas izpaudusies militāra rakstura atriebības operācijas plānošanā un vadīšanā pret civilpersonām Mazo Batu sādžas mierīgajiem iedzīvotājiem, nogalinot 9 no viņiem, tajā skaitā sadedzinot 3 sievietes, no viņām vienu dzīvu sievieti - grūtnieci un vairākus ievainotos, kā arī nolaupot un iznīcinot viņu mantu, V.Kononovs veicis kā kombatants, karojot PSRS okupētajā Latvijas teritorijā.
Tas apstāklis, kā pareizi atzinusi apelācijas tiesa, ka Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā pārmaiņus pastāvēja divu valstu (arī Vācijas) okupācija (spriedumā - "dubultokupācija"), kā arī PSRS sastāvēšana antihitleriskajā Koalīcijā neietekmē V.Kononova kā kara nozieguma subjekta statusu.
Apsverot norādi kasācijas sūdzībā, ka spriedums ir atceļams sakarā ar to, ka tiesa, atzīstot V.Kononovu par vainīgu inkriminētajā kara noziegumā, ir pārkāpusi Latvijas KK 6.panta nosacījumus par krimināllikuma spēku laikā, Krimināllietu departaments atzīst, ka tā ir noraidāma aiz šādiem apsvērumiem.
No sprieduma redzams, ka apelācijas tiesa konvencionālos tiesību aktus - 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju "Par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā, kurai Latvijā ir pievienojusies vienlaicīgi ar neatkarības atjaunošanu un šīs Konvencijas 1977. gada 8. jūnija papildprotokola "Par starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību" , ir attiecinājusi uz V.Kononovam inkriminēto kara noziegumu, neatkarīgi no tā spēkā stāšanās laika saistībā ar ANO 1968. gada 26. novembra Konvenciju "Par noilguma termiņa nepiemērošanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci" , norādot, ka Latvijas Republika, būdama PSRS okupēta valsts, nekādus lēmumus agrāk pieņemt nevarēja un, inkorporējot noilguma nepiemērošanas principu, ir ievērojusi starptautiskajos līgumos noteiktās saistības un apņēmusies saukt pie kriminālatbildības personas, kas vainojamas par attiecīgiem noziegumiem neatkarīgi no to izdarīšanas laika.
Ievērojot, ka V.Kononovam inkriminētie kara vešanas noteikumu pārkāpumi kā kara noziegums spriedumā ir novērtēts atbilstoši Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla Statūtu 6. panta 2. daļas b) punkta nosacījumiem (sprieduma 7.lpp.), kā arī to, ka norādītajiem konvencionālo tiesību aktiem saistībā ar minēto ANO 1968. gada 26. novembra Konvenciju, ka noilgums nav piemērojams kara noziegumiem, kā tie definēti 1945. gada 8. augusta Nirnbergas kara tribunāla Statūtos, arī sevišķi smagiem nodarījumiem, kā tie izdalīti Ženēvas konvencijā par kara upuru aizsardzību, ir atpakaļ ejošas darbības raksturs, Krimināllietu departaments atzīst, ka viņa nodarījums pēc Latvijas KK 68.3 panta, kas tajā inkorporēts tiešā sakarā ar šo Latvijai saistošo konvenciju, ir kvalificēts pamatoti.
Nepamatota kasācijas sūdzībā ir norāde, ka Latvijas augstākās pārstāvības institūcijas - Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarācija "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" un Latvijas Republikas Saeimas 1996. gada 22. augusta deklarācija "Par Latvijas okupācijas atzīšanu" ir tikai politiski dokumenti, uz kuru pamata tiesa nevar taisīt spriedumu, piešķirot tām normatīvo raksturu ar atpakaļejošu spēku.
Krimināllietu departaments atzīst, ka abas deklarācijas ir konstitucionāla rakstura valsts tiesiski akti, kuru likumība nav motivējama.
Spriedumā, novērtējot tiesas sēdē izskatītos pierādījumus, konstatēts, ka V.Kononovs kā kombatants ir organizējis, komandējis un tieši vadījis militāra rakstura partizānu atriebības akciju Mazo Batu sādžas civiliedzīvotāju slepkavošanā, aplaupīšanā un zemnieku saimniecību postīšanā, ko ievērojot, tiesa pamatoti atzinusi, ka viņa vadītās partizānu specgrupas dalībnieku atsevišķas darbības nevar kvalificēt kā izpildītāja ekscesu.
Saskaņā ar krimināltiesību principiem par organizētas grupas atbildību, tās dalībnieki ir noziedzīgā nodarījuma līdzdalībnieki neatkarīgi no viņu lomas nozieguma īstenošanā.
Tāds organizētas grupas dalībnieku atbildības princips akceptēts arī Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla Statūtu 6. panta 3. daļas noteikumos, nosakot, ka vadītāji, uzkūdītāji, atbalstītāji, kas piedalījušies kopīga plāna īstenošanā, ir atbildīgi par visām darbībām, ko izdarījusi jebkura cita persona nolūkā šo plānu realizēt (10.sēj.,30.l.lpp.).
Tādējādi arī norāde kasācijas sūdzībā, ka apelācijas tiesa bez pierādījumiem ir atzinusi V.Kononovu par vainīgu darbībās, ko izdarījuši viņa vadītās partizānu specgrupas dalībnieki, ignorējot viņa subjektīvo attieksmi pret iespējamām sekām un tādējādi nostājoties uz objektīvās pieskaitāmības viedokļa, ir nepamatota.
Ņemot vērā iepriekš teikto, vadoties no Latvijas KPK 461. panta, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments

n o l ē m a:

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas 2004. gada 30. aprīļa spriedumu atstāt negrozītu, bet kasācijas sūdzības bez apmierinājuma.
Lēmums nav pārsūdzams.

Priekšsēdētājs,senators: (paraksts) P.Gruziņš
Senatori: (paraksts) V.Eilande
(paraksts) V.Vietnieks