Sarkano partizānu vaino kara noziegumos
Ieva Upleja, speciāli Dienai


Rīga, 17. aug. Pagājušajā piektdienā aizturēts bijušais sarkano partizānu specgrupas komandieris Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara gados, Latvijas pilsonis Vasilijs Kononovs. Viņš tiek turēts aizdomās par kara noziegumu izdarīšanu -- deviņu cilvēku noslepkavošanu 1944.gada 27.maijā Ludzas rajona Mērdzenes pagasta Mazo Batu sādžā.

Kara noziegumiem, tāpat kā genocīda noziegumiem, noilguma nav, taču līdz šim par šādiem noziegumiem Latvijā krimināllietas ierosinātas tikai dažos gadījumos -- pēc Latvijas armijas virsnieku masu apbedījumu atrašanas Litenē, par Masļenku robežsargu ģimeņu apšaušanu 1940.gada 15.jūnijā un šovasar, kad būvdarbu laikā Rīgā, Slokas ielā, tika atrastas aptuveni 30 nenoskaidrotu personu mirstīgās atliekas. Krimināllietu par Mazo Batu sādžas iedzīvotāju slepkavošanu ierosinājis Satversmes aizsardzības birojs. Noskaidrots, ka slepkavošanas un laupīšanas akciju organizējis V.Kononovs, taču tas darīts tagadējā LZA akadēmiķa, Otrā pasaules kara gados sarkano partizānu vienības vadītāja Viļa Samsona uzdevumā. Tomēr dokumentus, kas pierādītu viņa vainu nozieguma organizēšanā, pagaidām nav izdevies savākt. Pārējie patlaban zināmie Mazo Batu iedzīvotāju slepkavas esot miruši.

Fašistes -- arī sievietes

 1944.gada pavasarī tajā apvidū vācieši notvēruši un iznīcinājuši kādu partizāna Čugunova grupu, un sarkano partizānu akcija Mazo Batu sādžā it kā bijusi atriebība par to. Pretēji tam kā vēlāk tika rakstīts padomjlaika avīžrakstos un citos propagandas izdevumos, tagad Satversmes aizsardzības biroja Totalitāro seku dokumentēšanas centra (TSDC) izziņas procesa laikā noskaidrots, ka šajā sādžā nogalinātie bijuši vienkārši Latgales zemnieki, kuriem pašaizsardzībai bija izdalīti ieroči, nevis «fašistu aizsargu garnizons». V.Samsons savā grāmatā Partizānu kustība Ziemeļlatvijā raksta: «Kononova vads ar pēkšņu uzbrukumu iznīcināja atbalsta punktu Batu sādžā (Mērdzenes pagastā). Kaujā krita 9 fašisti -- apkārtnē nīstie darbaļaužu bendes un partizānu nodevēji.»

 Kā liecina lietas materiāli, tā bijusi 1944.gada 27.maija sestdienas pievakare pirms Vasarsvētkiem, sādžas iedzīvotāji gājuši pirtī un pušķojuši mājas, kad, dziedot kroplā vācu valodā, ģērbušies nogalināto leģionāru un vācu kareivju formās ieradās V.Kononova vadītie 18 partizāni.

Sādžinieki viņus pat uzcienājuši ar pašbrūvēto. Partizāni sāka ar ieroču atņemšanu, tad nogalināja sešu māju saimniekus, trīs sievietes, no kurām viena bija pēdējā grūtniecības mēnesī. Cilvēki tika arī spīdzināti un daži sadega dzīvi. Pēc slepkavošanas «atriebēji» aizdedzināja divas dzīvojamās mājas ar visām saimniecības ēkām. Partizānu vidū, protams, kritušo nebija. Par to, kā notika cīņa ar fašistiem, liecina lietas materiāli: «Tolaik cilvēki esot stāstījuši, ka degošajā mājā Bernarda Šķirmanta sieva Gelēna esot šausmīgi kliegusi. Nākošajā dienā viņa līķis atrasts zem gultas.» Pēc V.Kononova pavēles tika nošauts viņas vīrs. Līdzīgi partizāni rīkojās citās mājās -- Modests Krupniks lūdzis, lai viņu nešauj bērnu acu priekšā, tad aizveduši uz mežmalu un sašāvuši, kur viņš, vēl dzīvs būdams, visu nakti saucis pēc palīdzības, bet vietējie baidījušies viņam tuvoties. Meikuli Krupniku nošāvuši turpat istabā, arī viņa māti, taču sievai Teklai izdevies izbēgt, tomēr partizāni viņu noķēruši un «dzīvu iesvieduši degošajā mājā, tik brutālā veidā, ka, grūžot pa logu istabā, norāvuši viņai daļu bizes, kas bija aizķērusies aiz loga rāmja», atceras kāda lieciniece. Nākamajā dienā Tekla atrasta zem gultas un blakus viņai bijuši jaundzimušā bērna sadegušie kauli. Gandrīz visās mājās pavēli nošaut devis V.Kononovs. Taču kalēju Ambrošu Bulu, sava tēva paziņu, noslepkavojis pats V.Kononovs. Pēc atriebības partizāni tik skaļi bļāvuši: «Tovarišč Staļin, urrā!!» («Biedri Staļin, urrā!» -- krievu val. ), ka tas bijis dzirdams blakus sādžā, atceras vietējie.

Par norautiem aizkariem -- vodku

Raksturīga sarkano partizānu «cīņas» piedeva bijusi laupīšana un marodierisms. Arī Mazo Batu iedzīvotāju slepkavošanā par galveno motīvu esot uzskatāma partizānu vēlme iegūt ieročus, atzinuši izmeklētāji. Taču viņi nav atteikušies arī no citām lietām -- «paņēmuši sviesta bļodu un pašaustu nešūtu drēbi», atceras kāda lieciniece.

Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas prokuratūrā zina stāstīt, ka Latgalē sar kanie partizāni bijuši īpaši kāri uz svešu mantu -- zagtas bērnu drēbes, no logiem rauti nost aizkari, lai pēc tam šīs mantas pie krietni vien nabadzīgākajiem Baltkrievijas zemniekiem samainītu pret šņabi. Gadījies, ka aplaupīti sarkano partizānu atbalstītāji un pašu ģimenes.

Latviešu partizānu kustības štāba priekšnieks Sproģis par to pat rakstījis atskaitē LKP CK sekretāram Jānim Kalnbērziņam un VDK komisāram Sudoplatovam Maskavā: «Kapteiņa Sašas vīri, nenoskaidrojot apstākļus, ielauzās policista Baranovska mājā Āboldari, nažiem nogrieza (virezaļi -- krievu val.) visu ģimeni un mājas nodedzināja. It kā iemesls bijis policijas slēpnis, no kura kaut kad cietuši Sašas ļaudis. Taču Baranovskis bija mūsu partizānu vienības aģents un deva visu laiku vērtīgas ziņas. Pēc dažām dienām Sašas vīri aplaupīja vēl septiņas mūsu partizānu ģimenes.»

No milicijas līdz Glābšanas komitejai

V.Kononovs pēc kara savā profesionālajā karjerā strauji kāpis uz augšu. Strādājis Kārsavā milicijas nodaļā par priekšnieku, tad bijis Daugavpils un Jēkabpils milicijas vadītājs, pēc tam ilgus gadus strādājis Rīgā par Transporta milicijas priekšnieku.

Saņēmis daudzus padomju valsts apbalvojumus un esot mīlējis ar tiem un saviem jaunības varoņdarbiem padižoties. Kā uzskata prokuratūrā, iespējams, tādēļ arī nonācis tiesībsargātāju uzmanības lokā. Neoficiāla informācija liecina, ka no iekšlietu sistēmas aizgājis, patiesībā -- bijis spiests aiziet pensijā nedaudz ātrāk, jo 1991.gadā aktīvi sadarbojies ar Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju. Visticamāk, ka V.Kononova aizstāvis būs zvērināts advokāts Aleksandrs Ogurcovs, kurš jau vēlējies iepazīties ar lietas materiāliem prokuratūrā. A.Ogurcovs ir advokāts Iļjam Mašonkinam, kurš tiek apsūdzēts genocīdā pret Latvijas tautu.

1998. gada 18. augusts.  © DIENA     Pārpublicējot un citējot norāde obligāta
uz "Noziegumi pret cilvēci" galveno lapu