Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Dmitrija Korobeiņikova raksts

Pēc nesen iznākušās grāmatas „Kremļa diggeru pastāsti” izlasīšanas aizvien uzkrītošāki šķiet Krievijas soļi preses brīvības ierobežošanā un neatkarīgas preses iznīcināšanā. Tomēr joprojām kaimiņvalstī darbojas arī žurnālisti, kuri par savu interešu objektu izvēlējušies Baltijas valstu vēsturi. Viņi cenšas rakstīt maksimāli objektīvi. Viens no šādiem žurnālistiem ir arī Dmitrijs Korobeiņikovs, kurš publicējas Udmurtijas galvaspilsētas Iževskas laikrakstā „Deņ”. TVNET publicē vienu no viņa rakstiem, kas minētajā izdevumā iznāca šī gada ... 17. jūnijā. 
(1940. gada 17. jūnijā Sarkanās Armijas daļas iegāja Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijā, kuras pēc pusotra mēneša kļuva par 14., 15. un 16. Padomju Savienības republikām. Diemžēl vairums publikāciju par šo tēmu apiet jautājumu par to, ko pirms 64 gadiem izjuta simtiem tūkstoši šo Baltijas valstu vienkāršie pilsoņi.)

Ceram, ka neprecizitātes, kas ieviesušās publikācijā informācijas trūkuma dēļ nebojās kopiespaidu par D. Korobeiņikova uzdrīkstēšanos. Patlaban žurnālists turpina vākt materiālus jaunām publikācijām par Baltijas valstu okupācijas apstākļiem un bruņoto spēku iznīcināšanu. TVNET centīsies iepazīstināt ar šiem rakstiem arī savus lasītājus.

Draudzība un robežas

1939. gada septembrī PSRS un Vācija noslēdza vēsturisko līgumu „Par draudzību un robežām”, galīgi nosakot, kādas valstis un teritorijas tiks padomju impērijai, kādas – reiham. Šodien mēs zinām, ka „PSRS interešu sfērā” nonāca Polijas austrumdaļa, Besarābija, Somija un trīs Baltijas valstis. Jau 1939.g. 10. oktobrī ar Lietuvu, Latviju un Igauniju noslēdza „Abpusējas palīdzības paktus”, kas paredzēja padomju bruņoto spēku „ierobežota kontingenta” ievešanu – ap 20-25 tūkstoši sarkanarmiešu katrā no trim minētajām valstīm.

Šai vietā likumsakarīgi rodas jautājums: Vai tiešām trīs Baltijas valstu vadītāji nesaprata, kādas sekas būs padomju armijas klātbūtnei viņu teritorijā? Domāju, ka saprata gan, bet bija bezspēcīgi tā brīža situācijā. Cik zināms, 1939. gada rudenī PSRS vērsās ar līdzīga rakstura priekšlikumu arī pie Somijas, bet, saņēmusi atteikumu izvietot divas militārās bāzes (Petsamo un Hanko pussalā0, uzsāka apjomīgu karu pret kaimiņvalsti. Tāpēc igauņiem, latviešiem un lietuviešiem bija visnotaļ maza izvēle: tikt nekavējoties un pilnībā okupētiem vai vilkt šo procesu garumā un mēģināt izmantot pretrunas starp Vāciju un PSRS. Bez tam, otrais scenārijs atstāja šķietamu cerību tam, ka Anglija un Francija nepieļaus triju neatkarīgu valstu izzušanu no Eiropas kartes.

Astoņus mēnešus padomju puse ievēroja līgumā noteikumus par kara bāzēm Baltijā un nekādi neiejaucās šo valstu iekšējās lietās. Taču 1940. gada jūnija vidū anglofranču spēku graujošo zaudējumu rezultātā situācija Eiropā kardināli mainījās. Kvēli sveikuši Hitleru sakarā ar „izciliem vācu armijas panākumiem”, padomju vadītāji nolēma, ka vērmahta uzvaras rietumos steidzami „jālīdzsvaro” ar Sarkanās Armijas uzvarām austrumos.

Jau pirmajās jūnija dienās pie Lietuvas, Latvijas un Igaunijas robežām izvietoja Ļeņingradas, Kaļiņinas un Baltkrievijas kara apgabalus. Baltijas valstu valdībām paziņoja, ka minētie spēki domāti vien „plānotai to Sarkanās armijas daļu nomaiņai, kas jau atradās viņu teritorijās”. Tomēr jūnija vidū Padomju Savienība iesniedza ultimātu ar prasību „uz laiku” ievest Baltijā vēl 30 divīzijas un pāri par tūkstoti tanku (salīdzinājumam: visu trīs valstu bruņoto spēku sastāvā bija 11 divīzijas un 147 tanki). Saprotot, cik veltīga būtu pretošanās agresoram, Lietuva Latvija un Igaunija vērsās pie Vācijas ar lūgumu sniegt to bruņotajiem spēkiem patvērumu Austrumprūsijā. Vācieši, protams, uz to atbildēja ar atteikumu...

Kaut gan kareivji saņēma pavēli nepretoties uzbrūkošajiem padomju spēkiem, zināmi zaudējumi tomēr bija: 58 nogalinātie un 158 ievainotie. Līdz ar 17. jūnija pēdējām stundām Sarkanā Armija bija pilnībā okupējusi trīs valstis ar kopējo teritoriju 170 000 kvadrātkilometru (tieši viena simtā daļa Krievijas). Tai pašā dienā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas bruņoto spēku komandieri parakstīja Vienošanos „Par padomju spēku papildus izvietošanu”. Tieši šis dokuments pielika punktu divdesmit gadus ilgajai trīs neatkarīgo republiku pastāvēšanai. Bet 17. jūnijs mūsdienās Baltijas valstīs tiek atzīmēta kā nacionālo sēru diena ar oficiālo nosaukumu „Okupācijas diena”.

Atpakaļceļa nav

Lietuvā, Latvijā un Igaunijā tagad netīk atcerēties, kā pirms kara viņu varas vīri koķetēja vienlaikus ar Vāciju un PSRS. Tā 1939. badā Baltijas valstu vadītāji saņēma personīgus ielūgumus no Hitlera piedalīties nacionālsociālistu saietā Nirnbergā. Tai pat laikā tie paši cilvēki sūtīja apsveikumus Staļinam Oktobra revolūcijas 22. gadadienas sakarā. Un nemaz nav pieņemts mūsdienās atzīt faktu, ka 1939. gada 7. novembrī minētā datuma sakarā Igaunijas valdība Tallinā... sarīkoja svinīgu sēdi.

Nez kāpēc uzskata, ka 1940. gada jūnijā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pilsoņi visi kā viens bija sašutuši par okupācijas faktu un lēja asaras par šo valstu neatkarības zaudēšanu. Tai pašā laikā ir saglabājušies daudzi dokumenti, kas liecina par to, ka Sarkanās armijas ienākšanu tur sagaidīja nebūt ne viennozīmīgi. Simtiem tūkstoši vienkāršo cilvēku (galvenokārt tāpēc, ka trūka objektīvas informācijas par situāciju PSRS) patiesi cerēja, ka padomju varas dibināšana atrisinās bezdarba problēmu un tās rezultātā paaugstināsies dzīves līmenis. Tā piemēram, viena no padomju okupācijas lieciniecēm bija amerikāņu žurnāliste A L. Stronga. Savā grāmatā „Jaunā Lietuva , kas Ņujorkā izdota 1941. gadā, viņa min daudz iespaidu par redzēto. Lūk, viens no tiem: „Es apstājos pie pienotavas kooperatīva „Pienocentras” smagajām mašīnām. „Vai jūs esat par Padomju Lietuvu?”- vaicāju es. Viņi noliedzoši purināja galvas: „Nē, no vecajiem visi nē, viņi nezina, ko grib. Bet mēs – zinām!...”

Krievijas lasītājam labi zināmajā Vasīlija Aksenova grāmatā „Krimas sala” ir skaidri parādīti mazas neatkarīgas valstiņas pilsoņu izjūtas pirms pievienošanās varenai lielvalstij. Taču, atšķirībā no Aksenova garstāsta ne visi Baltijas valstu pilsoņi simpatizēja PSRS. Uzzinājis par sarkanās armijas ienākšanu, Lietuvas prezidents Smetona steigā bēga uz Vāciju (viņa Latvijas „kolēģi” Ulmani, kurš bija nolēmis palikt, arestēja un drīz vien izsūtīja uz Stavropoles apgabalu). Pat veseli Lietuvas armijas pulki šķērsoja robežu ar Austrumprūsiju un padevās vāciešiem.

No tiem kareivjiem un seržantiem, kuri nevēlējās vai nepaspēja pamest savu valsti, formēja vairākus atsevišķus RKKA pulkus un divīzijas (zīmīgi, ka viņiem atstāja agrākās formas, tiesa, ar padomju atšķirības zīmēm!) . Tikmēr virsniekus iesēdināja komfortablos vagonos un nosūtīja uz „stažēšanos” PSRS. Maskavā viņiem neko nenojaušot, viņus sadzina lopu vagonos un veda tieši uz Gulagu.

В Москве ничего не подозревавших людей пересаживали в теплушки и везли прямиком в ГУЛАГ. Savā publikācijā „Maitā nevis maza ēsma, bet liela” esmu jau stāstījis par baltiešu virsnieku traģiskajiem likteņiem, kuriem par trieciendarbu apsolīja pirmstermiņa atbrīvošanu un atgriešanās dzimtenē. Lielākā šīs daudzu tūkstošu lielās gūstekņu masas gāja bojā no spēku izsīkuma 1940.-1941. gada ziemā...

Vecie kaimiņi

1940. gada jūlijā Lietuvā, Latvijā un Igaunijā notika jauno „tautas” varas orgānu vēlēšanas, kurās visnotaļ likumsakarīgi uzvarēja vietējie komunisti. Pēc tam vienā dienā – 21. jūlijā trijās valstīs pasludināja padomju varu. Bet jau pirmajās augusta dienās PSRS Augstākā Padome pieņēma tās savā sastāvā, nu tajā bija 16 republikas (1956. gadā pēc Karēļu-Somu PRS likvidēšanas to palika 15).

Tikai vienā padomju okupācijas gadā Baltijā radikāli mainījās attieksme gan pret krieviem, gan vāciešiem. Nepiepildījās cerības uz dzīves uzlabošanos, bez tam desmitiem tūkstoši lietuviešu, latviešu un igauņu nonāca Staļina lēģeros. Tā visa rezultātā 1941. gada vasarā ienākušās vērmahta vienības vietējiem iedzīvotājiem šķita kā atbrīvotāji. Vācu kareivjus gandrīz visur sagaidīja sar smaidiem un ziediem, kaut vairāku gadsimtu garumā „attieksme pret šo nāciju Baltijā bija kritiska, ja ne naidīga”(citāts no profesora A. Strangas uzstāšanās starptautiskā seminārā „Latvija Eiropas vēstures kontekstā”).

Jāatzīst, ka līdzīgas ilūzijas izspēlēja ļaunu joku ar daudziem Baltijas valstu pilsoņiem. Vēsturē saglabājies kāda Vidzora (viens no bagātākajiem Rīgas ebreju diasporas pārstāvjiem) teiciens. Pirms vāciešu ienākšanas Rīgā viņam teica; „Jums jābrauc projām, jūs taču zināt, kas jūs sagaida!” Viņš atbildēja: „Sliktāk, kā pie sarkanajiem, būt nevar.” Viņu nogalināja pāris nedēļas pēc vāciešu ienākšanas. Drīzumā iznīcināja gandrīz visus Baltijas ebrejus, kuri nebija paguvuši bēt uz austrumiem.

Taču, līdzīgi kā 1940. gadā, iedzīvotāji neuztvēra viennozīmīgi jauno - vācu okupantu ierašanos. Mūsdienu Latvijas vēstures mācību grāmatās diez vai raksta par to, kā 19412. gada 29. jūnijā Rīgā ielauzās vācu bataljons – 150 cilvēku un daži tanki. Viņus iznīcināja, un to izdarīja nebūt ne sarkanarmieši, bet divi strādnieku bataljonu cīnītāji, kuri pēcāk kļuva par Latviešu strēlnieku divīzijas kodolu. Minētais gadījums, mazākā mērā, neiekļaujas Baltijas valstīs oficiāli pieņemtajā formulā: „krievi – okupanti, bet vācieši – atbrīvotāji”...

Ilgais ceļš kāpās

Staļinisko represiju iespaidā (tā tikai vienā naktī no 1941. gada 14. uz 15.jūniju uz Sibīriju deportēja 15 000 cilvēku), daudzi Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pilsoņi brīvprātīgi sāka kalpot Vācijai Baltijā izveidoto 15., 19. un 20. SS divīziju rindās (starp citu, tās visas komplektēja arī ar piespiedu mobilizācijas palīdzību). Desmitiem tūkstoši cilvēku gāja bojā patiesi ticot, ka cīnās par savu valstu neatkarību. Netrūka arī tādu, kuri nevēlējās liet asinis ne par vienu no karojošajām pusēm: no minētajām SS divīzijām dezertēja 17% jauniesaukto!

Personiski man nav saprotams, kāpēc Staļinam pirms 64 gadiem vajadzēja kaitināt pasaules sabiedrību un likvidēt trīs neatkarīgas valstis. Par reālu šī scenārija alternatīvu varēja kļūt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārvēršana par „tautas demokrātijas valstīm”, attiecīgi dubultojot suverēno sociālistisko valstu skaitu. Atgādināsim, ka 1940. gadā tādu bija tikai trīs: Padomju Savienība,, Mongolija un Tuva (kuru 1944. gadā iekļāva PSRS sastāvā, pat nepiešķirot tai savienotās republikas statusu!)

Pēc sociālisma sistēmas sabrukšanas visas mūsu agrāk okupētās valstis (Ungārija, VDR, Polija, Čehoslovākija) panāca padomju karaspēka izvešanu, paturot tur atstāto militāro īpašumu. Atšķirībā no tām Baltijas valstis prasa no Krievijas papildus kompensāciju par „okupācijas materiālajiem un morālajiem zaudējumiem”: ap 75 000 dolāru par katru represēto pilsoni, karaspēka radīto ekoloģisko zaudējumu atlīdzību utt. Saprotot, ka Krievijai nav tik milzīgu naudas līdzekļu, Baltijas valstis ir ar mieru saņemt kompensāciju „graudā”. Tā Igaunija vēlētos uz vairākiem gadiem ņemt vienu no Krievijas Federācijas apgabaliem un veikt tur koksnes sagatavi.

Domāju, Krievijas valdībai derētu pārņemt šo vērtīgo pieredzi un prasīt, lai Mongolija atmaksā 300 gadu jūga nodarītos zaudējumus. Bet kā kompensāciju ņemt vienu no aimakiem (rajoniem) un tur iegūt smiltis vai zirgu mēslus...

"Deņ", Iževska

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home