Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Pasaulei jābalstās uz patiesību 
Viesturs Sprūde

Sergejs Kovaļovs bija disidents Padomju Savienībā. Tāds viņš ir arī mūsdienu Krievijā, kur vieni sirmo vīru uzskata par krievu demokrātijas simbolu, citi – par nācijas ienaidnieku, kas pārdevies Rietumiem. Savu uzrunu Eiropas Parlamentā Briselē jūnija sākumā sarīkotajā konferencē par Eiropas vēstures jautājumiem Kovaļovs sāka ar vārdiem: "Es nenāku no Putina Krievijas. Es nāku no Saharova Krievijas."

S. Kovaļovs nebaidās teikt, ko domā. Ne dzimtenē, ne ārzemēs. Tāpat kā daudzi krievu demokrāti, viņš ir pārliecināts, ka centrālā vara Krievijā mūsdienās pilnībā ir no VDK nākušo "kadru" rokās. Agrāk VDK apkalpoja partiju, šobrīd viss notiek otrādi. "Krievijas konstitūcijā, kas, starp citu, ir visai demokrātiska, ir norma: varas dalīšana. Taču nekādas varas dalīšanas valstī nav! Ir bezgalīgi pakalpīgs parlaments, paklausīgas un vadāmas tiesas un "ceturtā vara" – Kremļa pasūtījumus pildošā federālā prese. Paraugieties! Pat valsts nosaukums! Oficiāli tas ir Krievijas Federācija. Kur gan esat redzējuši federālu valsti, kurā federācijas subjektu vadītājus nozīmē centrālā vara? Vai pasaulē var eksistēt tāds monstrs? Krievijā var un nez kādēļ tiek saukts par federālu valsts iekārtu," tā no tribīnes Briselē atgādināja cilvēktiesību aizstāvis.

Sergeja Kovaļova vārds jau kopš deviņdesmito gadu vidus pasaulē pazīstams Čečenijas kara sakarā. Kad Ziemeļkaukāzā sākās karadarbība, viņš organizēja parlamenta deputātu un sabiedrisko organizāciju misiju, kas visu kara laiku vāca un publiskoja materiālus par federālā karaspēka noziegumiem pret čečenu civiliedzīvotājiem. Čečenija ir Kovaļova kunga rūpe joprojām: "Desmit gadus notiek iekšējais karš, par kuru visi zina, bet par ko nevienam nepatīk runāt. Arī Eiropas aprindās. Saruna par to, ko federālie orgāni atļaujas Ziemeļkaukāza teritorijā, ir īpaša. Tikai minēšu mazu piemēru. Jaunu karavīru kompānijai sagribējās iedzert. Viņi vērsās pie vecāka gadagājuma čečenietes, lai tā sagādātu degvīnu. Čečeniete atbildēja, ka patlaban degvīna pārdošanai viņai nav. Tad jaunais karavīrs ar automāta kārtu pa kājām ievainoja sievieti. Viņa palika dzīva. Bet kādu sodu saņēma šis nelietis? Ieklausieties! Tiesa viņam piesprieda dienesta privilēģiju atcelšanu uz pusgadu. Tas nozīmēja, ka uz veselu pusgadu viņam nebija tiesību kļūt par seržantu. Lūk, kāds sods! Zināms, viņa noziegums tika traktēts kā neuzmanīga rīkošanās ar ieroci. Tādu piemēru ir daudz. Bet ko dara Eiropa? Eiropa palaikam rada komisijas. Tāda ir reālpolitika."

Bijušais Krievijas Valsts domes deputāts ir ass ne tikai attiecībā uz Maskavas varu. Sergejs Kovaļovs mēdz veltīt skarbus vārdus pārlieku maigajiem Rietumiem, kuru gadu gadiem sludinātie aicinājumi nekādā gadījumā nesaasināt attiecības ar Krieviju arī mūsdienās "draud ar sociāli bīstamām sekām, no kurām cietīs vēl mūsu bērni".

Daudzi kari notikuši tieši nevajadzīgas piekāpības dēļ. "1995.gadā būtu pieticis ar ASV prezidenta Bila Klintona un Vācijas kanclera Helmuta Kola aizrādījumu, lai karš Čečenijā beigtos. Tur nevajadzēja ne sūtīt tankus uz Maskavu, ne pasludināt ekonomisku embargo. Vajadzēja tikai pateikt patiesību un tajā gadā nebraukt uz Maskavu svinēt 9. maija Uzvaras svētkus. Vajadzēja pateikt, ka godīgi cilvēki šajā laikā doties uz šo pilsētu svinēt šos svētkus nevar atļauties! Tas arī būtu viss. Un Jeļcina kungs atlīstu uz vēdera. Un karš būtu beidzies. Bet tie kungi uzskatīja, ka Jeļcina kungs ir demokrātijas garants, kuru nedrīkst pievilt. Vai tagad Krievijas demokrātijas garants būtu Putins? Kungi, jūs kļūdāties! Un runa jau nav par Krievijas demokratizāciju. Runa ir par pasaules demokratizāciju. Tā vietā, lai maskētos, ir jārunā patiesība."

"Patiesība" ir pamatprincips visam, ko dara un runā Krievijas "Memoriāla" vadītājs: "Patiesība ir jāsaka katram, kas to vēlas zināt. Vai viņš ir profesors, vai pilsonis, kas devies uz veikalu pēc kartupeļiem. Kamēr tā nenotiks, mūsu runas par demokratizāciju ir bezjēdzīgas."

– Jūsuprāt, kā Baltijai būtu jāuzlabo attiecības ar Krieviju?

S. Kovaļovs: – Ziniet, kā suņi un bērni ēd, kad viņiem iedod makaronus ar kotletēm? Bērni un suņi vispirms sāk ēst kotletes. Un pareizi dara. Bet daudzi pieaugušie kotletes atstāj apēšanai vēlāk, un viņiem ir nopietnas briesmas visu mūžu tā arī pārtikt no makaroniem vien. Var gadīties, ka jūs tā arī turpināsiet rakāties arhīvos un visu laiku atliksiet daudz svarīgākas lietas. Un ar ko jūs gatavojaties uzlabot attiecības? Ar Putina Krieviju? Jūs dabūsiet to pašu, kas jums jau ir. Rietumi jau 70 gadus mēģināja uzlabot attiecības ar staļinisko Padomju Savienību. Nu, lai tagad mēģina uzlabot ar Putina Krieviju.

Mans tuvs un ļoti gudrs paziņa, nekautrēšos teikt – draugs, Andrejs Saharovs 1988. gada janvārī teica brīnišķīgus vārdus, kas nav zaudējuši savu nozīmi vēl tagad: "Manai valstij nepieciešams atbalsts un spiediens." Ne vienu, ne otru Krievijai no Rietumu puses nav izdevies pienācīgi saņemt.

– Gribat sacīt, ka attiecībās ar Krieviju nepieciešama pātagas un burkāna politika?

– (Sadusmojas.) Klausieties! Atradinieties no tādiem muļķīgiem teicieniem. Tas ir sociāli bīstams un idiotisks leksikons.

– Tātad uz Krieviju tādus vārdus nevar teikt?

– Vispār tādus vārdus nevajag sacīt! Tas ir ģeopolitikas, spēku līdzsvara leksikons. Iemācieties teikt normālus, cilvēcīgus vārdus: godīgums, patiesība. Tradicionālā politika kā instruments ir sevi izsmēlusi. To jūs varat redzēt uz katra stūra. Nosauciet man kaut vienu nopietnu pasaules mēroga problēmu, kas būtu atrisināta ar tradicionālās politikas metodēm! Piemēram, Vjetnama. ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos, tradicionālās politikas spilgts pārstāvis Henrijs Kisindžers par kara izbeigšanu saņēma Nobela prēmiju. Un cik pēc tam noslīka to cilvēku, kuri mēģināja aizbēgt no ziemeļvjetnamiešiem? Ziemeļvjetnamai dienvidus vienkārši atdeva aprīšanai.

Tas, ko tie miera nesēji panāca, bija milzīga koncentrācijas nometne visas valsts mērogā.

Vēl viens Nobela prēmijas laureāts – Jasirs Arafats. Kā varēja tik tālu aizdomāties. Es vairs nezinu nevienu bandītu, kas nebūtu saņēmis Nobela prēmiju! Šīs prēmijas taču dala Eiropa un tās tradicionālā politika! Klanīšanās ved tikai vienā virzienā. Bet spiediens… Krievijas politiķu šķira spiedienu uzskata par komplimentu. Kas attiecas uz Rietumu atbalstu Krievijai, tad tam ir kapeikas vērtība, jo tas ir kredīts valsts varai. Taču nauda jādod nevis varai. Tā jāiegulda kopējos, neatkarīgos projektos. Jāatbalsta politiskie spēki, kas balstās uz universālām vērtībām. Kristīgām vērtībām.

– Vai "Memoriāls" Putina Krievijā var darboties bez sarežģījumiem?

– Paskatīsimies, kas notiks pēc pasaules attīstītāko valstu G–8 sanāksmes jūlijā Sanktpēterburgā. Redzēsiet, tad vara sāks uzbrukumu sabiedriskajām organizācijām. Patiesībā viņi jau tagad var darīt ar organizācijām visu. Var, bet nedara. Domāju, sabiedriskajās cilvēktiesību aizstāvības organizācijās sāksies šķelšanās. Vieni metīsies glābt savus projektus un demonstrēs lojalitāti varai. Citi spītēsies. Tas ir neizbēgami.

Mūslaiku Krievijas politiskās sistēmas evolūcija notika sabiedrības acu priekšā. Pirmā vēršanās bija pret masu informācijas līdzekļiem. Vispirms televīziju. Atcerieties, kā grāva NTV? Protesti bija ļoti spēcīgi, taču vara ieķērās telekanālā kā buldogs. Putins nevarēja atļauties zaudēt šajā kaujā. Jo pretējā gadījumā ar to arī viss viņam būtu beidzies. Pēc medijiem nāca Hodorkovskis un "Jukos".

"Memoriāls" ir ļoti plaša organizācija. Tās struktūras ir sazarotas visā Krievijā un tur ir ļoti dažādas idejas, dažādi viedokļi. Atšķirības politiskajā orientācijā aiziet pat tiktāl, ka atsevišķas nodaļas piesardzīgi attaisno karu Čečenijā. Un tagad iedomājieties – vara sāk spiedienu uz sabiedrisko organizāciju. Kā rīkoties Krievijas "Memoriāla" vai starptautiskā "Memoriāla" valdēm? Pie tādas struktūras organizācija ir viegli ievainojama.

Nesen pieņemtajā likumā par nekomerciālajām organizācijām teikts, ka valsts ir tiesīga risināt jautājumu, vai organizācijas darbība atbilst statūtos ierakstītajai. Tā ir antikonstitucionāla prasība! Demokrātiskā valstī tā nav valsts, bet organizācijas locekļu darīšana. Organizācijas locekļi ir tiesīgi pieprasīt no valdes atskaiti, vai statūtos teiktais tiek izpildīts. Valsts var vienīgi uzraudzīt, lai organizācijas darbība neiziet ārpus likumības robežām. Un viss. Arī otra lieta sākumā var šķist nevainīga. Krievijas prezidents nesen paziņoja: es nepieļaušu, ka politiska darbība Krievijā tiek finansēta no ārzemēm. Šis princips ir iekļauts arī jaunajā likumā. Bet arī tas ir antikonstitucionāli. Starptautiskajā sabiedrībā jau kopš astoņdesmitajiem gadiem nostiprinājusies vienkārša un pareiza norma, ka cilvēktiesības nav uzskatāmas par katras valsts iekšējo lietu. Tā ir globāla lieta. Pastāv Eiropas Padome – organizācija, kuras būtībā vienīgais mērķis ir iejaukties dalībvalstu iekšējās lietās, lai uzraudzītu cilvēktiesību ievērošanu. Tātad organizācijas, kas ar to nodarbojas valstīs, būtībā ir starptautiskas un tiesīgas saņemt ārējo finansējumu. Ja kāds grib apgalvot, ka cilvēktiesību organizācijas kalpo ārvalstu mērķiem, pilda ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes pasūtījumu, lūdzu – lai to pierāda!

– Cik noprotu, jūs jau saskatāt Damokla zobenu virs "Memoriāla"?

– Krievijas Valsts domes pieņemtais likums ļaus izdarīt ļoti spēcīgu spiedienu uz cilvēktiesību organizācijām. Manas simpātijas ir to organizāciju pusē, kuras pateiks: "Nē, ar šo varu mums nevar būt nekā kopēja!" Bet es arī nemudinu uz rēķinu kārtošanu. Tās sabiedriskās organizācijas, kas būs spiestas demonstrēt lojalitāti varai, nav jāapkrauj lāstiem. Stāvoklis Krievijā ir ļoti grūts, jo vara kā slogs uzgulstas visai valstij. Padomju laikā varas iespējas bija absolūtas – darīja, ko gribēja. Varēja ielīst jebkurā laulības gultā, jebkurā virtuvē. Šodien varai vairs nav tāda uzdevuma. Tai ir pavisam citi uzdevumi – salikt visus pa steliņģiem. Lūk, tu esi paklausīgs – tev plašāku steliņģi, bet tu atskabargaināks – tev šaurāku steliņģi. Savā steliņģī tu vari darīt, ko gribi. Bet tikai iekšpusē. Steliņģus var mainīt. Ja uzvedīsies labi – paplašinās, ja slikti – pataisīs vēl šaurāku. Pats galvenais – tev ir darbības brīvība. Steliņģī, netraucējot valstij. Piemēram, jūs tagad šito publicēsiet latviešu avīzē. Krievijā jau to neviens nelasīs. Viņi ir ciniķi. Viņiem tas netraucēs. Galvenais, lai pilsoņi neko neuzzinātu.

– Jūsu ieteikums, kā labāk sadzīvot ar Krieviju.

– Manuprāt, viss ir vienkārši. Jūsu pretenzijām pret Krieviju ir pamats, un jums tās ļoti mierīgi jāturpina uzturēt. Arī Krievijai pret jums ir pretenzijas. Un arī ar pamatu. Ir pārāk daudz nemiera, nervozitātes, prasību pret otru. Latvijas un Igaunijas krievvalodīgie iedzīvotāji diezgan bieži, teiksim tā, slikti uzvedas. Jo atrodas Krievijas lielvalstiskās propagandas ietekmē. Viņi vēlas atgūt savas privilēģijas un vienlaikus palikt dzīvot Baltijā. Bet Baltijas valstu valdības ar piekasīšanos sīkumiem itin bieži pašas rada neapmierinātību, tādu kā "piekto kolonnu". Es atrodos tā cilvēka pozīcijās, kuru Baltijā sauca par "melno eņģeli" – bijušā EDSO komisāra van der Stūla pozīcijās. Man diezgan bieži nācās viņu konsultēt Baltijas jautājumos. Protams, prasībām pilsonības saņemšanai jābūt stingrām. Pats par sevi saprotams, valsts valoda un vēsture ir jāzina, bet cilvēkam ir arī tiesības mācīties dzimtajā valodā. Valstij nav pienākums viņam šo apmācību garantēt, bet netraucēt tās saņemšanai. Jums jāmeklē sabiedrotie krievvalodīgo jauniešu vidū. Nu, militārie pensionāri – ar viņiem jau vairs neko neizdarīsi. Tā viņi tika audzināti – kā padomju pilsoņi.


Uzziņa

Sergejs Kovaļovs dzimis 1930. gada 2. martā. Viens no cilvēktiesību aizsardzības kustības iedibinātājiem Padomju Savienībā. Par līdzdalību cilvēktiesību aizsardzības grupā Kovaļovam 1974. gadā piesprieda septiņu gadu ieslodzījumu stingrā režīma nometnē un vēl trīs gadus nometinājumā. Atbrīvots 1984. gada beigās.

1996. gadā Sergejs Kovaļovs, būdams Krievijas Valsts domes deputāts, kļuva par Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina administrācijas paspārnē izveidotās Cilvēktiesību komisijas vadītāju. Sākoties Čečenijas karam, Kovaļovs atteicās no šī posteņa, protestējot pret masveida cilvēktiesību pārkāpumiem minētajā Ziemeļkaukāza republikā.

Šobrīd Krievijā vada biedrību "Memoriāls" un Cilvēktiesību institūtu.

Latvijas Avize 8. jūl.,2006

  Atpakaļ  Back   

 Sākumlapa  Home