Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Ko slēpj Krievijas arhīvi
Viesturs Sprūde,

Viens no pirmajiem paziņojumiem, kas izskanēja no šovasar valdības izveidotās PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma zaudējumu apjoma noskaidrošanas komisijas puses, bija konstatācija, ka lielas grūtības komisijas darbā var radīt daudzu būtisku arhīva dokumentu atrašanās Krievijā. Tur tie pārsvarā joprojām skaitās slepeni un Latvijas vēsturnieki nevar iegūt pat kopijas. Kas gan tie ir par materiāliem un vai nebūtu pienācis laiks Latvijas pusei pieprasīt to atdošanu?

Reiz šis jautājums jau tika izvirzīts un 1995. gadā Saeimas prezidijam adresētajā Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas izziņā "Par Latvijas arhīva dokumentiem Krievijā" teikts: "Saratovā bijušajā VDK (PSRS Valsts drošības komitejas) arhīvā atrodas LPSR VDK operatīvās uzskaites lietas 1944. – 1955. g.; lietas par cīņu ar nacionālistiskajiem formējumiem 1944. – 1954. g. (ap 30 tk. lietu). Maskavā bijušajā VDK arhīvā atrodas 1940. – 1941. g. padomju politisko un sabiedrisko darbinieku lietas; Latvijas Republikas valsts darbinieku lietas (54 personas); Latvijas Republikas militāro amatpersonu lietas (71 persona)."

LATVIJA-KRIEVIJA. Interese par arhīvu materiālu atgūšanu izrādījās kampaņveidīga un tālāk par 1995. gada uzskaitījumu nav tikts

Pirms 10 gadiem izziņā nosauktās lietas, kas pārsvarā jau attiecas uz Latvijas PSR, neuzskaitīšu. Diemžēl interese par arhīvu materiālu atgūšanu izrādījās kampaņveidīga un tālāk par šo uzskaitījumu nav tikts. Tādēļ līdz šim brīdim joprojām par daudz ko jārunā pieņēmuma formā. Dokumentu atgūšanu vai vismaz kopiju iegūšanu apgrūtina tas, ka daudzi uz Latviju attiecināmi dokumenti atrodas Krievijas specdienestu arhīvos, kuri savus noslēpumus sargā īpaši principiāli. Krietns dokumentu skaits varētu glabāties Aizsardzības ministrijas arhīvā Podoļskā.

Mūsu ģenerāļi Maskavā

Latvijas Valsts arhīva (LVA) sabiedrisko attiecību un dokumentu popularizācijas daļas vadītāja Aija Kalnciema zina uzrādīt desmitiem lietu uzskaites kartotēkas kartīšu par arestētajiem Latvijas iedzīvotājiem laikā no 1940. līdz 1947. gadam. Piemēram, par ievērojamo zinātnieku un valstsvīru Marģeru Skujenieku. Kartītē ir norādīti viņa personas dati, kad arestēts, par ko apsūdzēts, kad izpildīts spriedums. Tas arī viss, ko uzzinām. Līdzīgi citām pirmskara Latvijas prominenču – valdības locekļu, Saeimas deputātu, augstāko virsnieku – lietām, tolaik dēvētām par "krimināllietām", tā sākotnēji atradusies Latvijā, taču tad aizvesta uz Maskavu. Pārsvarā 1940./1941. gadā ierosinātās lietas sekoja līdzi represētajiem un apcietinātajiem uz Krieviju. Vēsturnieks Indulis Ronis raksta, ka deviņdesmito gadu sākuma "atkušņa" laikā agrākajā čekas, tagad Krievijas Federācijas Federālā drošības dienesta (FDD), arhīvā Maskavā viņam izdevies iepazīties ar Kārļa Ulmaņa, ģenerāļa Baloža, ārlietu ministra Vilhelma Muntera, ģenerāļa Baha, politiķa Hugo Celmiņa, Latvijas sūtņa PSRS Friča Kociņa un sūtņa Lietuvā Ludviga Sējas, kā arī citu pazīstamu personību lietām. LVA darbinieki ir sastādījuši to 1940. – 1947. gadā represēto 49 personu sarakstu, kuru lietas glabājas minētajā FDD arhīvā. Tās latviešu vēsturniekiem netiek pat rādītas, kur nu vēl atdotas. Sarakstā lasu Latvijas armijas komandiera un sevišķo uzdevumu ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa, armijas štāba priekšnieka Hugo Rozenšteina, arī spiegošanā Anglijas labā apsūdzētā žurnālista Kārļa Krondorfa vārdus.

Runājot par Latvijas militārpersonām, līdzīgu stāstu dzirdu arī no Kara muzeja direktora vietnieka Jura Ciganova. Krievijas centrālajā Aizsardzības ministrijas arhīvā Podoļskā atrodas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa arhīva vērtīgākā daļa. Precīzi noteikt, kas tie par dokumentiem, ir grūti, jo pētniekiem no Latvijas dokumentu slepenības dēļ pieeja tiem ir slēgta. Ciganovs pieļauj, ka runa ir par tā sauktās Īpašās daļas lietām – liecībām un ziņojumiem par noskaņojumu korpusa (agrākās Latvijas armijas) karavīru vidū, pamatojumu represijām pret vienu vai otru militārpersonu.

Ārlietu ministrijas arhīvs – aiz deviņiem zieģeļiem

Aiz deviņiem zieģeļiem Krievija turpina turēt arī latviešu diplomātu lietas, kaut kur mūsu kaimiņvalstī glabājas ārlietu ministra Muntera dienasgrāmatas pieraksti par 1939./1940. gadu. No 1940. gada augusta līdz oktobrim visa likvidējamās Latvijas brīvvalsts Ārlietu ministrijas arhīva dokumentācija – līgumi, sarakste, telegrammas, kodi un šifri un citi dokumenti, pat avīžu izgriezumus ieskaitot, – tika pamazām akurāti sasaiņota 266 kastēs un aizvesta. Tiesa, 1963. gadā no PSRS Ārlietu ministrijas Diplomātijas vēstures pārvaldes LPSR Centrālajam valsts vēstures arhīvam tika nodotas 45 558 lietas un 1990. gadā ceļu atpakaļ atrada vēl 501 lieta. Bet…lūk, citāts no sākumā pieminētās izziņas "Par Latvijas arhīva dokumentiem Krievijā": "Taču tā nebija mūsu arhīva speciālistu mērķtiecīga dokumentu atlase, bet tikai iepriekšējo glabātāju piedāvātā materiāla saņemšana."

Ārlietu ministrijas arhīva nodaļas vadītāja Sarmīte Šāvēja atceras, ka savulaik Krievijas arhīvu amatpersonas viņai noliegušas, ka Maskavā vēl glabājas kaut kas no Latvijas Ārlietu ministrijas arhīviem. Kādi dokumenti varbūt esot iznīcināti 1941. gada ziemā, kad sākās Maskavas evakuācija. "Es neņemos spriest, cik viņu atbildes bija pamatotas un patiesas, vai arī tās vienkārši ir skaists stāsts. Viņi visi ir profesionāļi, bet nekad nerunās, ja nedrīkst runāt," skeptiski secina Šāvēja.

Ārlietu ministrijas arhīva pētniece Silvija Križēvica ir puslīdz pārliecināta, ka kaut kur Krievijā glabājas 1940. gada 17. maijā Ministru kabineta slepenajā sēdē apstiprinātais pilnvarojums sūtnim Londonā Kārlim Zariņam. Tas ir dokuments, kas deva viņam ārkārtējas pilnvaras aizstāvēt Latvijas intereses rietumvalstīs, ja to vairs nespēs izdarīt Ārlietu ministrija. Ir saglabājies šīs pilnvaras noraksts, bet ne oriģināls. Zināms, ka okupācijas sākumā padomju vara minēto dokumentu meklēja īpaši cītīgi. Acīmredzot Krievijā glabājas arī Latvijas sūtniecības Maskavā arhīvs un daļa dokumentu no citām Latvijas diplomātiskajām pārstāvniecībām, piemēram, Igaunijā un Vācijā.

Mīklains ir sūtniecības Vācijā dokumentu liktenis. Daļa no tiem gāja bojā Berlīnes bombardēšanā, taču daļu kara beigās sūtnis Edgars Krieviņš kopā ar savām dienasgrāmatām aizveda uz Dienvidvācijas pilsētu Konstancu, Francijas un PSRS okupācijas zonu sadures rajonā. Tur arhīvs glabājas sūtņa īrētā dzīvoklī, līdz kādu dienu Krieviņa prombūtnes laikā dzīvoklī ieradās nepazīstami vīri, kas šos dokumentus pievāca. Nav zināms, ne kas bija šie cilvēki, ne kur nonāca Latvijas sūtniecības Vācijā papīri, taču pēdas varēja vest uz Maskavu.

Dokumentus dzenāja vējš

Tā kā trūkst sistemātisku pētījumu par arhīvu evakuāciju no Latvijas 1941. gada vasarā, mazāk skaidra aina ir ar Politpārvaldes, aizsargu materiāliem, kuri padomju laikā ietilpa LPSR Centrālā arhīva sevišķajā fondā. Tā evakuācija 1941. gada jūnija dienās noritēja ārkārtīga haosa apstākļos. Situāciju, kāda tobrīd valdīja Iekšlietu tautas komisariātam pakļautajā struktūrā, labi raksturo LVA glabātā, neskaidrā rokrakstā steigā krieviski uzrakstītā kāda arhīva darbinieka anonīma liecība. Tā stāsta, ka slepeno dokumentu un kartotēku saiņošana sākusies trešajā vai ceturtajā kara dienā, taču noprotams, ka nekādas sistēmas nav bijis. Darbam traucēja priekšniecības pretrunīgās pavēles un "histēriskā klaigāšana". Evakuējamā, par slepenu turētā dokumentācija no Rīgas aizvesta vilcienā. Šķiet, ka neviens no arhīva vadības vērtīgo kravu nepavadīja, jo nesen ieceltie jaunās varas pārstāvji bija pārāk aizņemti ar savas un savu ģimeņu ādas glābšanu. Laikabiedri liecina, ka toreiz, jūnija beigās, pa Brīvības bulvāri vējš dzenājis slepenus dokumentus.

Aizveda 93 kastes un 52 maisus ar dokumentiem. Steiga un juceklis, kāds valdīja vācu apdraudētajā Rīgā, izslēdz iespēju precīzi pateikt, vai tie pilnā skaitā pēc kara atgriezās Latvijā. LVA vecākais referents Jānis Riekstiņš min versijas, ka kāda to daļa gājusi bojā transportēšanas laikā uzlidojumos vai 1941. gada ziemā, kad vācieši atradās pie Maskavas.

Karu izvestie sevišķā fonda materiāli pavadīja Krievijas Pievolgas reģiona pilsētā Čkalovā, sakrauti plauktos apgabala arhīva pagrabā un vairākās istabās. Pēc pārvešanas dokumentus nācās no jauna kārtot. Čkalovā sastādītajā arhīva plānā par 1945. gadā veicamajiem darbiem minēts, ka uz Latviju jāved atpakaļ Latvijas prezidenta sekretariāta dokumenti, Lāčplēša Kara ordeņa un Triju Zvaigžņu ordeņa padomju materiāli, Aizsargu štāba, Latvijas armijas štāba, kriminālpolicijas un dzelzceļa policijas, Politpārvaldes, Rīgas, Liepājas un Daugavpils prefektūru arhīvi, kā arī 17. gadsimta pergamenti un citi dokumenti, tostarp Politpārvaldes, aizsargu, vācu repatriantu un krievu nacionālistu organizācijas "Sokoli" kartotēkas. Mājupceļu tāpat mēroja kopējā Latvijas arhīva kartotēka, kas aizņēma divarpus dzelzceļa vagonus un svēra 46 tonnas. Vai atveda visu, to Riekstiņš tagad neņemas teikt. Zināms, ka atsevišķas lietas par atsevišķām personām aizveda uz Maskavu arī piecdesmitajos sešdesmitajos gados.

Ulmaņa lieta atdota velti

Dokumentu atgūšana ir sarežģīta un delikāta lieta, kas pirmkārt tomēr prasa normālas starpvalstu attiecības. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas (LVAĢ) ģenerāldirektora vietniece Tamāra Mazure norāda, ka vispirms precīzi jāuzskaita, ko gribam un ko varam pieprasīt. Igaunijā un Lietuvā ar līdzīgu problēmu vesela arhīvu speciālistu grupa nodarbojās gadu. No juridiskā viedokļa dokumentu īpašumtiesībās ir būtisks jautājums, kur attiecīgā lieta pret personu iesākta. Visu nosaka attiecīgā fonda veidošanās vieta. Ja lietu pret kādu personu ierosināja Latvijā, tad to pieprasīt esam tiesīgi. Un te sākas grūtības. "Ir diezgan stulbi, ka Kārļa Ulmaņa lieta atrodas Krievijā," atzīst vēsturnieks Ainārs Bambals, taču formāli krimināllietu pret Ulmani ierosināja PSRS teritorijā pēc apcietināšanas 1941. gada jūnijā, karam sākoties. Arī Latvijas armijas ģenerāļu lietas FDD arhīvā skaitās Krievijas īpašums. Bambals lēš, ka pavisam Krievijā varētu atrasties ap 200 ievērojamu personu lietu. Kad sākās Ulmaņa likteņa noskaidrošana, mapi ar dokumentiem par pēdējo prezidentu 1991. gada janvārī uz laiku atveda Latvijā, taču pirms 1991. gada augusta puča to pēc Maskavas pieprasījuma ar Latvijas VDK ziņu steidzīgi nosūtīja atpakaļ. "Igauņi nenobijās un Petsa un Laidonera (Igaunijas prezidenta un armijas virspavēlnieka) lietas atstāja Igaunijā. Vienkārši neatdeva, kaut Maskava pieprasīja. Tāpēc igauņiem tās ir," skaidro Bambals.

Jānis Riekstiņš pieļauj iespēju, ka varētu painteresēties par 1937./1938. gadā represēto Krievijas latviešu – Rudzutaka un citu – personīgo arhīvu dokumentus, ja vien tie, būdami rakstīti vietējiem nesaprotamā valodā, pa šiem gadiem Krievijā maz saglabājušies. Tāpat Latvijai pienāktos atgūt bijušajā PSRS Valsts filmu fonda glabātavā "Belije stolbi" turētās Latvijā pirms 1940. gada uzņemtās kinofilmas: "Jelgava" (1922), "Aizpute" (1922), "Lāčplēša svētkos" (1923), "Latvijas pastāvēšanas 5 gadi" (1924), "Kā radās opera "Sprīdītis"" (1927), "Gauja" (1934), "Latvijas filmu hronika" (1935), "Zvejnieka dēls" (1939), "Šaursliežu dzelzceļš līdz Rucavai", "Rēzekne" un dažādas 20. –30. gadu Latvijas hronikas. Tās visas būtu atgūstamas.

Skaidrs, ka precīzu atbildi uz to, kas no Latvijai piekrītošiem dokumentiem atrodas Krievijā, varēs sniegt vienīgi pēc sistemātiskas un kārtīgas Latvijas Valsts un Latvijas Valsts vēstures arhīvu krājumu izskatīšanas. Arhīvu darbinieki norāda, ka tik skrupuloza darba veikšanai būtu nepieciešama nauda, krietns laiks un ne mazums spēka. No arhīvistu puses raugoties, bez enerģiska valdības atbalsta te neiztikt.

Latvijas Avīze  23. augusts, 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home