Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Latviešu puisis krievu armijā

2005.gada 8.augusta pievakarē pulksten sešos klausos ziņas Rīgas televīzijas pirmajā kanālā. Neko īpaši jaunu neuzzinu. Bez ielūkošanās programmā braucu pāri visiem kanāliem. Reklāma un seriāli, ko nekad neskatos. Nejauši apstājos pie kanāla "KTV planēta". Kaut kas pazīstams liek uzmanīgi ielūkoties ekrānā. Lai gan tas ir raidījums par vācu un krievu izlūkdienestu divkaujām un sadarbību dažādos laika posmos, bet man spiegu lietas ne sevišķi interesē, un arī raidījums jau pusē. Bet uz ekrāna ir nami, ielas un pagalmi, kur pirms 50 gadiem dzīvots. Ļipecka, netālu no dzelzceļa stacijas ar augstu žogu no pilsētas atdalīts garnizons...

Sākums arī nacistu gaisa spēkiem

Vēsturnieki no ekrāna stāsta par 20.gadsimta 20.gadu beigām un 30.gadu sākumu, kad Hitlers vēl nebija pie varas. Ar Versaļas miera līgumu Vācijai bija aizliegts attīstīt savus bruņotos spēkus, arī kara aviāciju. Bet Vācijā jau pirms Pirmā pasaules kara bija spējīgi aviokonstruktori, zinātnieki šajā jomā, piloti. Izlūkdienestiem līdzdarbojoties, viņi ārkārtīgi slepeni tika atvesti uz Ļipecku, kur kopā ar krievu konstruktoriem, inženieriem un pilotiem radīja jaunus lidaparātus, izmēģināja tos. Kāds vēsturnieks televizora ekrānā apgalvo, ka vācieši Ļipeckā konstruējuši un uzbūvējuši apmēram 20 lidmašīnu tipus. Kad Hitlers uzspļāva Versaļas līgumam un Vācijā sākās zibenīgs kara aviācijas būvēšanas bums, tam Ļipeckā jau bija likts konstruktīvais pamats. Krieviem savukārt tā bija nepārvērtējama skola, uz Ļipeckas sākumbāzes strauji izauga Tupoļeva, Jakovļeva un citu slavenību lidaparātu konstruktoru biroji, gigantiskas aviācijas rūpnīcas. To visu ekrānā stāsta vēsturnieki.
Bet viņu stāstījuma fonā klubs "Kazino", aviatoriem celto divstāvu namu rinda, lidlauka mala, arī četrstāvu kazarmas zaldātiem, kas celtas 30.gados. Tajās cēlos un gūlos no 1954.gada janvāra beigām līdz 5.oktobrim. Šogad filmētie kadri liecina, ka šīs kara pilsētiņas ārējā veidolā 51 gada laikā maz kas mainījies. Arī raidījuma diktors apgalvo, ka Ļipeckā līdz šai dienai darbojas kara aviatoru augstākie kursi.
1954.gada Jaungada dienu sagaidīju Voroņežā, kara apgabala štāba sakaru mezglā. Ritēja karadienesta ceturtais gads, trešais gads štāba radiouztvērēju pelēkajā namiņā uz pakalna starp kara lidlaukiem A un B. Strādāju uz svarīgās gaisa trases Maskava - Dienvidi, apkalpoju ar radiosakariem visas kara lidmašīnas, kas lidoja pāri Voroņežai. Biju nostabilizējies armijas veterānu statusā, ļoti ilgojos pēc mājām. Prombūtne no tām bija apnikusi līdz kaklam. Māte katrā vēstulē sāka pieminēt tos paziņas, kas iesaukti pēc manis, bet jau atgriezušies. Jo viņiem bija uzlikti sarkanie vai melnie uzpleči, bet man - aviācijas zilie. Arī paši kareivji savā starpā par demobilizāciju vien vairāk runāja. Atgriežas biedrs no pilsētas, rāda nopirktās zeķes. Mājupbraukšanai, saka. Nolād kājautus, cik simtu to jau novalkāts! Brālis Artūrs, piecus gadus par mani jaunāks, jau iesaukšanas komisiju izgājis, gaida pavēsti.
Mezglā esam trīs latvieši - es, Gunārs Skriba un Pauls Pornieks. Kopā kopš iesaukšanas dienas, vienā pulka skolas radistu rotā mācījušies, reizē atsūtīti uz Voroņežas kara apgabala štābu. Vienmēr kopā iepazīstamies ar Voroņežu, ejam uz teātriem un cirku, svētdienās staigājam pa pilsētas Botānisko dārzu, dodamies ekskursijā uz pāris kilometru attālo Donas krastu, kabatā vīna pudeli iestūķējuši. Zaldātu ēdnīcā gandrīz diendienā satiekamies arī ar citiem latviešiem, bet mēs trīs jau ceturto gadu esam kopā gan pie sakaru radioaparātiem, gan kazarmā, pirtī un sarunās brīvajā laikā. Kopā izēdam biezputras kalnus un skābu kāpostu kubulus.
Vēlākajos gados Gunārs Skriba kļuva Latvijā plaši pazīstams kā Gaujas Nacionālā parka direktors. Tagad šad un tad pavīd televizora ekrānā kā ievērojams staltbriežu kopējs. Tā viņam ir visa mūža aizraušanās, zinātniskā darba tēma. Jau kazarmās konspektēja grāmatas par staltbriežiem. Pauls Pornieks sešdesmitajos gados bija Ventspils pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs, vēlāk, pēc pārcelšanās uz Rīgu, Tirdzniecības palātas vadītājs. Visi trīs līdz dienestam armijā bijām beiguši vidusskolu.
Mums visiem trim bija aktīvam dienestam samērā augsti amati, tiem atbilstoša alga, desmitiem pateicību personīgajās lietās, aviācijas un sakaru teicamnieku krūšu nozīmes. Bet visi trīs bijām ierindnieki, nevienas strīpiņas uz uzplečiem.
Tas nāca kā zibens spēriens, pēkšņi un negaidīti. Janvāra beigās mūs, trīs latviešus, pirmās klases radiotelegrāfistus, no kara apgabala štāba izmētāja uz trim debesu pusēm, uz trim aviācijas pulkiem. Gunāru uz Borisogļebsku, Paulu uz Mičurinsku (aizmirsu, kā to pilsētu tagad sauc), mani uz Ļipecku. Acīmredzot pārāk cieši kopā turējāmies, ar to kļūstot par politiski neuzticamiem. Mums pašiem vispār neviens neko netika ne pārmetis, ne paskaidrojis. Komandieris pasniedza dzelzceļa biļešu pieprasījumu un jauno adresi, tas viss. Tur ierodoties, personīgā lieta jaunajiem komandieriem jau bija uz galda.

Tik tālu viss skaidrs, bet ir mīkla, kuru nu vairs līdz mūža galam neatrisināsim. Pusgadsimts jau pagājis.
Loģiski, ka politiski neuzticamie bija jāsūta uz parastiem aviācijas pulkiem, kuru Voroņežas kara apgabalā bija gana, uz celtniecības bataljoniem vai sardzes rotām, lai sagaida tuvo demobilizāciju. Bet Gunāru Skribu aizsūtīja uz sakaru mezglu Borisogļebskā, kur bija kara apgabala galvenās noliktavas. Tur 1952.gadā vienreiz biju komandējumā pēc radiolampām un citām detaļām. Jā, arī mani aizsūtīja uz aviācijas pulku ar parastu, neko neizsakošu lauku pasta numuru, bet, kas tas par pulku, to es zināju jau agrāk. Štābā to sauca par "kursiem". Uz tiem bieži lidoja pavēlnieks, "īpaši svarīgas" lidmašīnas no Maskavas.
Ļipeckā mana pulka komandieris, tieši tāds bija viņa amata oficiālais nosaukums, bija aviācijas ģenerālpulkvedis Suģecs. Kara apgabala pavēlnieks Žigarkovs bija ģenerālleitnants, veselu pakāpi zemāk. Jā, jā, manu pulku Ļipeckā komandēja tas pats Suģecs, kas 1956.gadā kļuva par padomju aviācijas galveno maršalu, vēl pēc diviem gadu desmitiem ielikts Kremļa sienā blakus Žukovam, Govorovam, Bagramjanam un citiem karavadoņiem.

50 kareivju un pustūkstotis virsnieku

Mūsu pulkā bija 50 kareivji, no tiem 8 radisti un... pustūkstotis vecāko virsnieku - pulkvežu un apakšpulkvežu, kurus te par kursantiem sauca, vairāki simti kapteiņu un leitnantu, tehniķu un inženieru, kas apkalpoja tehniskās iekārtas un lidlauku. Atklāti sakot - zem parasta pulka numura bija noslēpti augstākie kursi kara aviācijas pulku komandieriem, kas te apguva jaunos virsskaņas reaktīvos iznīcinātājus "MIG-17" - "migus", kā tos te sauca. Droši vien arī citus lidmašīnu tipus. Tie 1954.gadā vēl bija ārkārtīgi slepeni, uz lidlauku mums bija paša Suģeca parakstītas caurlaides.
Tiešu kontaktu ar kursu vadītāju man, protams, nebija, bet redzēju viņu bieži. Tik enerģisku ģenerāļu krievu armijā droši vien nebija daudz. Gāja visur un pārbaudīja visu. Bija azartisks lidotājs. Vasarā dažu dienu pats Suģecs reizes piecas, pat astoņas cēlās gaisā un vilka desu - mērķi, ko "migiem" vajadzēja sašaut.
Pasaule ir maza.
Kad 1969.gada rudenī "Pravdas" redakcijā izsniedza lielu cieta papīra lapu ar visu darbinieku uzvārdiem un telefoniem, milzīgās vēstuļu nodaļas līdzstrādnieku vidū ieraudzīju Tatjanas Suģecas vārdu.
- Vai radiniece slavenajam lidotājam? - jautāju kolēģiem.
- Maršala meita, - atbildēja.
Tā bija nejauša sagadīšanās, ka no Latvijas "Pravdā" saņemtās vēstules nonāca tieši viņas rokās. Tādēļ katru reizi, vismaz reizi mēnesī, kad šīs avīzes korespondenta gados biju Maskavā, vajadzēja iet pie Tatjanas šīs vēstules izlasīt un kopīgi izlemt to tālāko likteni. Un vienreiz tā, starp citu, ieminējos, ka esmu dienējis pie viņas tēva Ļipeckā.
- Pastāstīšu tēvam, - teica Tatjana.
- Nevajag, - iebildu. - Pārāk tālu bija ģenerālpulkvedis no zaldāta, kaut arī pavisam tuvumā.
- Pastāstīšu gan, viņam būs patīkami. Nu jau vecs un slims, no dienesta un visiem darbiem aizgājis...
Vēl gadus desmit vēlāk Tatjana Suģeca strādāja Maskavas centrālajā televīzijā. Pāris reizes viņas seju pamanīju informatīvā raidījuma "Vremja" sižetos. Tad pazuda tālē...
Mans dienests Ļipeckā krasi nemainījās. Uzņēma mani tur labi. Mičurinskā pārsēdies no vilciena vilcienā, Ļipeckā iebraucu trijos naktī. Stacijas karavīru kasē saklaušināju ceļu uz sava pulka kazarmām. Tālu nebija. Iznāca pretī dežurants.
- Esmu ieradies turpmākajam dienestam, - noziņoju, kā pienākas.
Viņš sniedza man roku un apsveica ar ierašanos. Veda meklēt brīvu guļvietu. Ieteica gulēt līdz pulksten 9, tad nākšot rotas komandieris un mani pieņemšot.
Pamostos 6.00, kad noskan podjom!, mani nākamie dienesta biedri lec no "koikām", vingro, kopjas, stājas ierindā iešanai brokastīs. Guļu, galvu zem segas pabāzis, bet dzirdu kādam paklusu teiktus dežuranta vārdus:
- Nočju dļinnij latiš prijehal. Priņesi na zavtrak čto ņibuģ povkusņeje i boļše! (Naktī garš latvietis atbrauca. Atnes brokastīm ko garšīgāku un vairāk! - tulkojums no krievu val.)
Silti ap dūšu palika. Arī te būs parastā zaldātu saime, kaut pašlaik vēl nezināma un sveša.
Līdz rudenim nevienu latvieti gan neiznāca satikt. Deviņus mēnešus neviena vārda latviski nedzirdēju un neizrunāju. Tikai vēstulēs izlasīju.
Kad pēc pulksten deviņiem iegāju rotas komandiera mazajā kantorītī, viņam uz galda jau gulēja mana dienesta lieta, tātad jau iepriekš atsūtīta. Tai piešuva sarkanu papīru ar manu parakstu, ka šī karaspēka daļa ir pilnīgi slepena - soveršenno sekretno - un par to nesu attiecīgu atbildību. Mani iecēla par radiostacijas priekšnieku un tūlīt lika aizvest uz jauno darba vietu, kur pa logu bija pārredzams lidlauks. Sasveicinājos ar diviem puišiem, ar kuriem līdz tam biju pazīstams tikai morzes valodā. Jau vakarā ēterā sazinājos ar saviem bijušajiem kolēģiem Voroņežā. Starp koda zīmēm iepīkstējās "jan" - titātitā tāti - kas no šīs dienas līdz oktobrim kļuva par pazīšanās zīmi.
Lielās gaisa trases Ļipeckai pāri negāja, apkalpoju lidojumus starp Voroņežu, Kursku, Tambovu, Tulu, paša Suģeca un citu ģenerāļu reisus uz Maskavu. Virsskaņas "migi", kas skaidrā laikā dienu un nakti rēca virs galvas, strādāja tikai ar mikrofonu, man par to nebija daļas. Uz tiem radista nebija, tikai viens pilots.
Gausi, ak cik gausi nāca dienesta beigas! Uzrakstīju lūgumu armijas galvenajai politpārvaldei, lai mani demobilizē līdz jūnijam, jo gribu jau 1954.gadā iestāties augstskolā, ka tik daudzi gadi jau zaudēti. Saņēmu atteikumu.
Katru svētdienu deva brīvkartes, tādēļ ar Ļipecku iepazinos labi. Pat uz traktoru rūpnīcu, kuras dūmeņi bija redzami pa kazarmas logu, biju aizbraucis.
Pašā vasaras karstumā, jūlija vidū, saslimu. Pirmo un vienīgo reizi karadienesta laikā. Reizē ar divdesmit citiem sakarniekiem ar tik prastu slimību kā dizentērija.
Mana palāta bija otrajā stāvā ar logu uz ielas pusi. Slimošanas otrajā nedēļā lejā pie loga vakaros viens pēc otra sāka klusām parādīties no dizentērijas izsprukušie kolēģi. Nesa grāmatas, cepumus, vēlāk arī pa desas gabalam. Nolaida lejā diegu, viņi tā galā piesēja atnesto, es vilku augšā. Tādā pašā veidā izlasītās grāmatas bija jānolaiž, jo zinājām, ka beigās no izolatora neļaus iznest ne papīra gabaliņu, apģērbs būs dezinfekciju izgājis.
Daži turpmākie mēneši atmiņā gandrīz izplēnējuši. 5.oktobrī Ļipecku atstāju zaļu, saulainu un sausu, bet Latviju atradu drēgnu, pielijušu, dubļainu. Arī savu dzimto Aizpori ar nenopļautu labību un nenoraktiem kartupeļiem. Bet tas jau cits stāsts.
...Virsnieki Ļipeckā stāstīja, ka aviatoru augstākie kursi te esot no pašiem Sarkanās armijas sākumiem, ka te ir darbojušies visi slavenie krievu aviokonstruktori. Bet, ka te ir bijis sākums arī Gēringa gaisa spēkiem, to gan uzzinu tikai tagad, pēc 51 gada. Varu ticēt, varu neticēt. Mani televizora ekrānā vairāk saviļņoja fons - kursantu klubs, kuru arī tad par "Kazino" sauca, kaut gan tur nekādu azartspēļu nebija; divstāvu māju rinda, kur bija kursantu istabiņas, mācību kabineti un klases; hospitāļa ēka ielas otrā pusē, lidlauks. Gandrīz gadu taciņas ap tām esmu minis.
Un ticu diktoram, ka tur pusgadsimta laikā gandrīz nekas nav mainījies.

Jānis Britāns
Latvijas Vçstnesis 23.08.2005

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home