|
|
Kad atgriezīsimies mājās, ik dzimto akmeni slacīsim asarām Ceļojums no Latvijas uz Sibīriju Salenieku ģimene -- māte Līna, tēvs Ernests, trīs brāļi -- Jānis, Arvīds un vecākā māsa Milda mierīgi dzīvoja Salienas pagastā. 14. jūnijā, agri no rīta, māte modināja bērnus: "Celieties, bērni, pie mums ciemiņi." Tikko izberzējuši acis, viņi pie durvīm ieraudzīja bruņotu kareivi un vēl trīs nepazīstamus onkuļus. Kā vēlāk noskaidrojās, divi no viņiem bija NKVD darbinieki, bet viens -- politiskais vadītājs. Ģimenei deva laiku sakārtoties, brīdinot, ka līdzi nekas nav jāņem, jo drīz visi atgriezīsies savās mājās. Katram gadījumam vecāki paķēra līdzi dažus apģērba gabalus, gabalu speķa un pāris maizes klaipus. Līdz Červonkas ciemam ģimeni aizveda mašīnā, pa ceļam paķēra līdzi mežsargu Ulmani, un visus aizveda uz Kalkūnu dzelzceļa staciju. Māti un bērnus iesēdināja lopu vagonā ar divstāvīgām lāvām, tēvu -- atsevišķi tādā pašā vagonā, un naktī vilciens devās nezināmā virzienā. Par ilgajā un mokošajā ceļā pārciestajām neērtībām un problēmām var stāstīt ilgi. Par kara sākumu pasažieri uzzināja no kareivja kādā stacijā, kurš vagonā iemeta avīzi. Vilciens brauca gandrīz mēnesi, līdz bija atvesti uz Krasnojarskas novada Kanskas pilsētu. Tēva liktenis bija traģisks. Sastapties ar viņu neizdevās ne ceļā, ne arī vēlāk. Izrādījās, ka Ernests bija aizvests citā virzienā. Māte, veltīgi cenšoties sameklēt pazudušo dzīvesbiedru, rakstīja daudzām nometņu un cietumu instancēm, taču atbildi tā arī nesagaidīja, līdz 1942. gadā pienāca ziņa, kurā bija rakstīts, ka Ernests Salenieks miris Vjatkas nometnē un tur arī apbedīts. Dienā -- simts grami maizes Izsūtītie nokļuva Krasnojarskas novada Stasejevas rajonā. Salenieku ģimeni kopā ar citiem deportētajiem izmitināja skolā. Pēc pāris dienām atbraukušie "tirgoņi" savāca darbaspēku. Saleniekus nosūtīja uz Fanačetas ciemu šajā pašā rajonā un izmitināja tukšā mājā. Pieaugušie sāka strādāt: būvēja mājas un garāžas, raka zemi, veica citus darbus. Bērni mācījās skolā, viņiem deva simts gramus maizes dienā. Bruno Salenieks atceras, ka tā tika norīta kā drupača tūlīt pēc saņemšanas. 1944. gada ziemā, strādājot mežā, māte iekrita avotā. Nosalusi, viņa ar grūtībām aizkļuva līdz sādžai, taču saslima ar plaušu karsoni. Zāļu pa rokai nebija, arī ārsts nespēja palīdzēt. Māte nomira, viņu apbedīja lauku kapsētā. Ap to laiku Bruno iekārtojās darbā vietējā lauku patērētāju biedrības kooperatīvā: gatavoja malku, veda ūdeni, žāvēja frontes vajadzībām kartupeļus, dzirnavās mala miltus, kopa zirgus. Nevar teikt, ka šie cilvēki cieta badu, apgādājamiem un strādniekiem mēnesī izsniedza pietiekamu daudzumu miltu, bija arī citi produkti. Māsu Mildu, kurai nebija ģimenes un bērnu, nosūtīja darbā uz Hatangu. "Sādžā visi dzīvojām un strādājām draudzīgi, neko sliktu nevaru teikt. Cilvēki visur ir cilvēki," atceras Bruno Salenieks. Mājās -- uz dzimteni Latvijā Salenieki atgriezās 1947. gada ziemā. Trīs brāļi ar entuziasmu devās ceļā, brauca tukšā, jo izsūtījuma gados mantā nebija iedzīvojušies. Zirga pajūgā aizbrauca līdz Tasejevas ciemam, bet kravas mašīnas kastē -- līdz Kanskai. Nopirkt biļetes kasēs toreiz nebija ko domāt, turklāt bija jāuzrāda izziņa par to, ka esi nomazgājies pirtī. Sākumā brāļi katru dienu kārtīgi gāja uz pirti, vēlāk iemanījās dabūt šo svarīgo dokumentu tāpat, līdz beidzot viņiem izdevās tikt pārpildītā preču vilciena vagonā. Ļaužu tajā bija tik daudz, ka Saleniekiem nekustīgi nācās stāvēt vienā vietā gandrīz diennakti. Beidzot izdevās apgulties uz lāvām, kas pēc pārciestā viņiem šķita kā pēlis. Tā viņi atbrauca līdz Daugavpilij, no kurienes devās uz dzimto pusi. Vecsalienas pagastā brāļi apmetās pie tantes Kirilišku miestiņā. Vēlāk Bruno iepazinās ar Valentīnu, kura kļuva par viņa sievu. Kopā viņi nodzīvojuši četrdesmit gadus, līdz pat dzīvesbiedres nāvei. Visu laiku Bruno Salenieks un viņa sieva strādājuši kolhozā dažādos darbos, izaudzināja bērnus, ir arī mazbērni. Bijušais politrepresētais savu skumjo vēstījumu pabeidza ar dziesmas vārdiem, ko tālajā un bargajā Sibīrijā sacerējuši vietējie dziesminieki Latgales Laiks. 14.06.2002 |