Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Pirms 66 gadiem Rīgā iebrauca krievu tanki
Viesturs Radovics

1940. gada 14. jūnijā vācu karaspēks bez problēmām ieņem Francijas galvaspilsētu Parīzi. Visa pasaule ir šokā par Hitlera pārdrošajiem karagājieniem, un tai gandrīz nemanot paslīd garām trīs Baltijas valstu okupācija pāris dienu vēlāk.

Ceļš uz Latvijas okupāciju iesākās gan krietni senāk – 1939. gada 23. augustā, kad Padomju Savienības un Vācijas ārlietu ministri parakstīja neuzbrukšanas paktu, kura slepenā sadaļā Austrumeiropu sadalīja abu lielvalstu ietekmes zonās. Jau tā paša gada septembrī un oktobrī Padomju Savienība Latvijai, Igaunijai, Lietuvai un Somijai lika parakstīt "savstarpējās palīdzības līgumus", kas būtībā uzspieda šajās valstīs izveidot Padomju armijas kara bāzes. Padomju Savienība ieguva tiesības Latvijā izvietot 30 tūkstošu vīru lielu garnizonu (Latvijas armijā tobrīd bija aptuveni 25 tūkstoši militārpersonu). Faktiskais ievesto karavīru skaits gan bija lielāks.

Padomju Savienības turpmākie Latvijas okupācijas soļi risinās 1940. gadā, naktī uz 15. jūniju. Aptuveni 80 vīru liela sarkanarmiešu vienība pāriet robežu un iebrūk latviešu robežsargu mītnē Masļenkos, nogalina vairākus robežsargus un viņu ģimenes locekļus, bet vēl 10 robežsargus un 27 vietējos iedzīvotājus aizved uz Krieviju kā ķīlniekus.

Jau nākamajā dienā, 16. jūnijā, Latvija saņem PSRS ultimātu, kurā tā pieprasa Latvijas valdības atkāpšanos, un paziņojumus, ka valstī tiks ievests padomju karaspēks divu korpusu apmērā. Tās pašas dienas vakarā Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis pieņem sevis paša un pārējo ministru demisiju un pieņem prasību par karaspēka ielaišanu Latvijā. Ceļš uz okupāciju ir vaļā.

17. jūnijā pulksten 5 PSRS karaspēks sāka pāriet Latvijas robežu. Pēc trīs stundām, pulksten 8 no rīta, Padomju armija bija pārgājusi Latvijas robežu jau vismaz 15 vietās – no visām trim sauszemes pusēm (ziemeļos caur Valku, dienvidos caur Jonišķiem Lietuvā un Bausku, austrumos, Latgalē 10 vietās), lai nekavējoties okupētu Rīgu, Jelgavu, Daugavpili, Rēzekni un Krustpili.

Vēlākais Latviešu leģiona virsnieks Rolands Kovtuņenko savā atmiņu grāmatā Neatzītie karavīri apraksta Padomju armijas ienākšanu Valmierā: "Pirmais iespaids – krievu vaņkas izskatās ļoti nožēlojami. Ģērbušies ģimnastjorkās, kājās tanku zābaki, uz muguras paprāvs maiss, gara plinte ar uzliktu durkli, netīri, noputējuši. Vezumnieki ar maziem zirģeļiem. Viņi neatgādināja armiju, bet gan paplukušu nabagu baru."

Ap pusdienlaiku tanki bija sasnieguši Rīgu, kur ieņēma pastu un radiofonu, daļa tanku novietojās Stacijas laukumā, bet citi devās uz Spilves lidlauku un Latvijas armijas kazarmām netālu no Dzegužkalna. Uz braucošajiem tankiem nolūkojās pārsteigtie rīdzinieki – līdz 17. jūnija dienas vidum par padomju invāziju zināja tikai Latvijas armijas augstākās militārpersonas un valdība. Tikai 12.00 Latvijas radio ziņoja par PSRS spēku ienākšanu. Ielās parādījās arī sveicēji. Zviedru militārā atašeja slepenajā ziņojumā savai valdībai norādīts, ka apsveicēju ir bijis daži simti, "to starpā daudz ebreju, kuri rāpās uz tankiem un sniedza puķes. Krievu armijnieki sveikšanu uztvēra ar nepārprotamu atturību".

Vēsturnieki Ilga Kreituse un Aivars Stranga savā darbā Latvija: neatkarības mijkrēslis. Okupācija norāda – ap 15.00 pie stacijas ēkas sākās sadursmes ar policiju, kam bija uzdots nelaist iedzīvotājus pie tankiem. Pūlis, kurā galvenokārt bija kreisi noskaņoti strādnieki no Maskavas priekšpilsētas, policistus apmētāja ar akmeņiem. Pūļa nomierināšanai tika izsauktas arī Latvijas armijas vienības.

Tieši Latvijas armijas karavīriem, kuri nevarēja pildīt savu pienākumu – aizstāvēt dzimteni –, bija vissmagāk noraudzīties sveša karaspēka ienākšanā Latvijā. Tukumnieks Dominiks Dubics (viņa atmiņu stāstījums glabājas Okupācijas muzejā), kurš dienēja Kurzemes artilērijas pulkā, 17. jūniju sagaidīja netālu no Tukuma. Īsi pirms okupācijas viņa vienība, tāpat kā visa Latvijas armija, saņēma pavēli nepretoties.

"17. jūnija pēcpusdienā Vecmoku mežā no Talsu puses izdzirdam tuvojamies nedzirdētu rēkoņu. Troksnis neatlaidīgi tuvojās. Sapratām, ka tie – krievu tanki. Netālu no mūsu kazarmām mežā viss uz brīdi nedaudz pierimstas. Bet tad jau pamanām pret mums pagrieztus lielgabalu stobrus. Tanku rinda milzīga, savi simts vai pat simt piecdesmit. Visiem stobri pret mums. Visi kaujas gatavībā. Pagāja neilgs saspringts brīdis. Tas bija kā brīdinājums – mēs esam nepārvarams spēks, kas nevienam atļauju neprasa," atceras D. Dubics.

"1940. gada 17. jūnijā Latvija zaudēja neatkarību, kuru atguva tikai pēc 60 gadiem. Padomju okupācijai, kas bija panākta ar militāro draudu palīdzību, sekoja Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā, ko rietumu valstis gan neatzina. Tieši šis apstāklis atviegloja Latvijas neatkarības atgūšanu," vērtējot 17. jūnija notikumus, uzsver Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Uldis Neiburgs.

Neatkariga Rita Avize  17. jūnijs, 2006 

  Atpakaļ  Back  

 Sākumlapa Home