Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Vēsture un kurtizāne: kā dvīņu māsas?

Okupācijas muzejā rīkotā diskusija par aktuālo Latvijas vēstures jautājumu atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos bija raisījusi noteiktu sabiedrības interesi. Citam, lai atgādinātu par sevi, citam — varbūt cerot uz kārtējo politisko šovu. Ieskaņā patiesi labi iederējās režisora Askolda Saulīša filma Keep smiling. Pēcvārda vietā – dažas atkāpes un pārdomas par vēstures tēmām, ko grūti iespīlēt sarkanbaltsarkanā nacionālā čaulā.

Politiskā attieksme pret vēsturi lielākoties bijusi un, visticamāk, arī paliks gražīga, valdošās elites konjunktūrai vai kādam kultam pakārtota. Nav jāapstājas tikai Brežņeva laikā, kad tapa tāds kara epopejas šedevrs kā Mazā zeme. Arī Kārļa Ulmaņa Latvijā bija noklusētās vai vismaz piesegtās zonas, kaut vai Ziemeļlatvijas karaspēka kauju ceļi 1919. gadā. Klasisku kūleni apraksta amerikāņu publicists Deivids Remņiks savas grāmatas Ļeņina kaps sākumdaļā: 1991. gada augusts, Piemaskavā izrakumus veic padomju kara prokuratūras darbinieki. Pienāk ziņa no Maskavas, ka Gorbačovu nomainījusi mistiskā GKČP. Tūlīt arī seko pavēle pārtraukt Katiņā, Kaļiņinā un citviet noslepkavoto poļu virsnieku kaulu un uniformu sāktos meklējumus.

Par laimi, Latvijā neviens neliedz «ar lāpstu rokā izzināt vēsturi» (Tālis Ešmits, meklēšanas vienības Leģenda vadītājs). Šoreiz filma Keep smiling kalpo vairāk kā fons, kā cilvēcisko vērtību mērs. Pamatvaicājums ir cits: cik dziļi rok un ko atrok (norok?) žurnālisti kā sabiedriskās domas modelētāji? Vai mēs līdz galam vēlamies izdibināt patiesību konkrētā vēstures nogrieznī? Joprojām tas, kas vieniem ir okupācija, otriem bez kādas atrunas ir atbrīvošana. Runa vispirms ir par atšķirīgām interpretācijām latviešu presē un krievu valodā iznākošajās avīzēs. Un tas skar ne tikai Lesteni un latviešu leģiona gaitu izvērtējumu. Atšķirīgas pieejas parādās arī deportāciju un pretošanās kustības, Latvijas Centrālā padomes (LCP), arī nacionālo partizānu darbības tvērumos. Pieņemot, ka manas profesijas pārstāvji ne tik daudz paši pēta vēsturi kā nodarbojas ar refleksijām, nākas konstatēt spektru, kurā iekļaujas ir «ģiftīgas viltībiņas» (Izraēlā dzīvojošā publicista Franka Gordona slēdziens), ir naida kurināšana, ir parasta ignorance. «Krievija nav sagremojusi savu vēsturi,» diskusijā muzejā bilda īpašais viesis – īpašo uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās Nils Muižnieks. Īstenībā ir vēl nopietnāk. Pirmkārt, Krievijas pašreizējā vadība to nemaz negrasās un nevēlas darīt. Otrkārt, arī mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuri aizvien, dažkārt tīri demonstratīvi, dzīvo Krievijas informācijas telpā, padomju pagātnes nostalģijā un tic, ka uzvarētājus (Vasiliju Kononovu un citus) vispār nedrīkst tiesāt. Treškārt, nopietnas vēstures «sagremošanas problēmas» ir tepat Latvijā, kas vairākos gadījumos attiecas arī uz pašiem latviešiem. Kaut vai kurelieši kā LCP militārais atzars – kuru vēl bez jaunā vēsturnieka Dzintara Ērgļa un radioastronoma Edgara Bervalda vairs interesē šo varonīgo puišu cīņas fināls Abavas krastos 1944. gada rudenī? Tiklab antihitleriskās koalīcijas pusē zem sirpja un āmura karojušie, kuri toruden ienāca Rīgā ar vārdiem Dievs, svētī Latviju! uz lūpām, bet nepilnu pusgadsimtu vēlāk veidoja vienu no trešās atmodas kodoliem – Viļa Krūmiņa vadīto Latviešu strēlnieku apvienību.

Latviešu karavīrs gājis cauri tik daudzām nāves dzirnām ir Volhovā, ir Kurzemē, ir Rietumprūsijā, ka šiem upuriem nepietiek ne balto krustu, ne skaidrojumu Eiropas tautu valodās. «Nekarosim ar mirušajiem,» aicina Nikolajs Kabanovs, 8. Saeimas deputāts un laikraksta Vesti segodņa vadošais politiskais komentētājs. Tajā pašā laikā, piesaucot vēsturi, katrs savos ierakumos karo politiķi, savu mīluļu un sava ienaidnieka tēla veidotāji. Piemēram, Leonīds Fedosejevs (laikraksts Čas) gandrīz ik reizi norāda uz, viņaprāt, pārāk emocionālajiem skaidrojumiem latviešu presē. Kopumā arī tādus var atrast, bet ko redzam no otras puses? Brāļu kapu atklāšanas ceremoniju Lestenē šis pats autors faktiski summējis divos vārdos – «rusofobijas triumfs». Aiz iekavām paliek gan cīņa pret boļševismu, gan leģionāru piemiņas apgānīšana padomju gados, to apbedījumu vietās būvējot cūku fermas, gan simtiem latviešu puišu patiesi aklā ticība izmisīgo cīņu novest līdz 18. novembra Latvijas atdzimšanai.

Mūsu krievu preses pārstāvji varētu vismaz neuzkarsēt Krievijas politiķus, pārlūkojot un Maskavai tīkamā veidā traktējot tās valsts vēsturi, kurā tie paši dzīvo. Daudz cildenāk būtu ar savu tautiešu (tā paša valsts domnieka Dmitrija Rogozina) atbalstu sakopt atdusas vietas – kā kritušajiem sarkanarmiešiem, tā leģionāriem – plašajā Krievijā. Kāpēc vācu karavīru kapi Pēterburgas un Kaļiņingradas pusē ir reabilitēti, kamēr latviešiem joprojām piekarināta apsmejamu un nīstamu fašistu birka? Cik ilgi Kabanova kungs ar saviem domubiedriem atgādinās latviešu sarkano strēlnieku lomu Ļeņina sardzē, bet kā likumdevējs kautrīgi noklusēs 6. Saeimas pieņemto Latvijas okupācijas deklarāciju?

Arī piemiņas saglabāšana un glorifikācija valstiskā līmenī vienmēr būs strikti šķiramas lietas. Daudziem vēl varbūt ir atmiņā ASV prezidenta Ronalda Reigana ierašanās ar vainagu Bitburgas kapsētā (Vācijā) 1986. gada aprīlī. Skaļākais troksnis, saprotams, sacēlās visos PSRS plašsaziņas kanālos. Bet arī New York Times to nosauca par Reigana «Bitburgas klupienu». Kā izrādījās, šajā kapsētā nebija apbedīts neviens amerikāņu karavīrs, bet gan trešā reiha triecienvienības Schutzstaffel dalībnieki. «Tas ir politiski jūtīgs jautājums, uz kuru parasti nav vienkāršas atbildes,» saka Vācijas vēstnieks Latvijā Herolds Ekarts, kas tajā laikā strādājis konsulātā Ņujorkā.

Latvijas zemē, kā vēsta filmas Keep smiling nobeiguma kadri, karš (kari) atstājis vairāk nekā 80 tūkstošus bez vēsts kritušo. Rietumeiropā, paša lielākā slaktiņa vietā Verdenā, Francijā (1916) kopējā kapsētā tādu nezināmo un neatšifrēto abu pušu karotāju vien ir 130 tūkstoši. Vēsture pati par sevi nav nedz melna, nedz balta, nedz apgrēcīga. Tā visdrīzāk ir mūsu cieņa pret pagātni un atbildība pret nākamajām paaudzēm. Nepārvērtīsim to par kurtizāni, kura uzsmaida tikai tam, kas vairāk sola, dāsnāk samaksā un ar varas (publicitātes) atribūtiem piesedz tās samaitātību.

Voldemārs HERMANIS, NRA, 24.10.2003

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home