|
|
Kurzemes slepenā dzīve
maksāja dārgi Gaida Liepiņa, Nora Driķe Bēgļu pārvešanā bija iesaistīti daudzi, taču par to un Latvijas Centrālo padomi pastāstīt var vairs tikai daži Astoņdesmit piecus gadus vecais Ēriks Tomsons ir viens no trijiem dzīvi palikušajiem Latvijas Centrālajā Padomē (LCP) iesaistītajiem bēgļu pārcēlājiem. Astoņos bīstamos braucienos no 1944. līdz 1946.gadam, izglābdams turpat 1000 Latvijas inteliģences pārstāvju un valsts politisko bēgļu, pēdējā reisā LCP dalībnieks pats krita čekistu nagos. LCP slepenajā laivu satiksmē uz Zviedriju pārveda un no nacisma un komunisma režīma Latvijā paglāba vairāk nekā 2500 cilvēku. Bez LCP ļoti daudz pašaizliedzīgu cilvēku Kurzemē bija iesaistīti pajumtes došanā, sakaru uzturēšanā un pārcelšanā, kas notika galvenokārt no jūras piekrastes Ventspils apkaimē, Dienai stāstīja Leonīds Siliņš, bijušais LCP Ārzemju delegācijas sekretārs. Bija karš, vācu okupācija un cenzūra, visam vajadzēja notikt slepeni. Daudzi pārcelšanas atbalstītāji pat nezināja, ka ir tāda organizācija LCP, un bieži vien to nezināja pat galveno LCP darbinieku tuvinieki, stāstīja L.Siliņš. Kā nodibināja sakarus «Nāk ziema, otrā pusē cilvēki riskē ar savu dzīvību, bet es neesmu izpildījis uzdevumu, nav ne laivu, ne līdzekļu,» dramatisko situāciju 1943.gada rudenī pēc pārbrauciena pāri jūrai zvejnieka Jāņa Ķirša laivā atceras L.Siliņš, pirmais LCP ziņnesis uz Zviedriju. «Latvijā 1943.gadā neviens nezināja, ka sūtniecība Stokholmā ir slēgta jau 1940.gada augustā nebija nekādu sakaru! Pārbraucu pāri, sacīju, ka gribu zvanīt sūtniecībai. Bet zviedri nesaka neviena vārda un iebāž mūs cietumā.» Vēlāk viņam tomēr izdevies piezvanīt Jānim Tepferam, bijušajam Latvijas sūtnim Somijā, kurš dzīvoja Stokholmā, un abi ar bijušo Latvijas sūtni Zviedrijā Voldemāru Salno L.Siliņu ar visiem Latvijas dokumentiem izpestījuši. Zviedri sākumā nepieļāva nodibināt radiosakarus pat ne vāciski. Novembrī sāka darboties Zviedru latviešu palīdzības komiteja, kurā L.Siliņš bija sekretārs. Viss noticis ļoti lēni, iekams iegūta zviedru uzticība, pārbaudīti cilvēki un nodibināti gan radio, gan laivu sakari. Decembrī no Ventspils Gotlandē ieradās Andreja Spādes laiva. «Jauni un dedzīgi, ļoti patriotiski noskaņoti puiši, visi kaut ko gribēja darīt un bija ar mieru braukt atpakaļ, bez runām par naudu.» Zviedri deva pārtiku un degvielu, L.Siliņš pateica vietu Kurzemes krastā, kur tiek gaidīts viņš vai viņa vēstnesis katra mēneša noteiktā datumā. Bija vētra, laiva apledoja, bet A.Spādes puiši tika krastā un nodeva ziņu L.Siliņa draugam Ventspilī Artūram Arnītim. Tikmēr Kurzemē No 1944.gada februāra LCP rīcībā Latvijā bija pirmais raidītājs, vēlāk bija vēl citi. Kurzemē pamazām saplūda bēgļu straumes, īpaši pēc 1944.gada jūlija, kad Tukumā iebrauca krievu tanki. Klīda daudz nostāstu par latviešu sakariem ar Zviedriju. Bijušais Tārgales dzirnavu melderis Ernests Leduskukainis Dienai stāstīja, ka reiz arī viņam palūgts paslēpt radioraidītāju. «Man bija zirgs, un es, aizsargs, varēju visur braukāt, kaut gan no vāciešiem bija jāuzmanās. Priedītis (Alfons Priedīte, LCP dalībnieks N.D.) lūdza, lai palīdzu. Pārvedu uz savu māju un apraku skārdā ielodēto kastīti dārzā zem jāņogkrūma. Pēc nedēļas vai divām raidītājs man bija jānogādā Ventspils stacijā uz Rīgas vilcienu. Lokomotīvē bija mūsu meliorācijas priekšniekam (LCP dalībniekam Arvīdam Krastam N.D.) pazīstams cilvēks. Man paziņoja lokomotīves numuru un paroli: tas bija no sērkociņkastītes izgriezts pusaplītis, kas man bija jāpielāgo sagaidītāja kastītes vākā. Atradu stacijā klusu brīdi, pielaikoju sērkociņu kastīti, viss bija labi. Raidītājs tika nogādāts Rīgā,» stāstīja 90 gadus vecais E.Leduskukainis, kuram LCP vārds bija svešs. Radiosakari kalpoja, lai paziņotu laivu piestāšanās laiku, vietu, laika apstākļus, arī vācu sardžu maiņas Latvijas krastā. Raidītāji vairākkārt pārvesti no vienas vietas uz citu, piemērotu vietu meklēšanā piedalījušies dažādi cilvēki, tāpat kā ziņu nodošanā un šifrēšanā. «Tikai ļoti uzticamus cilvēkus, ja to pieļāva apstākļi, izmantoja atkārtoti,» sacīja L.Siliņš, kuram savukārt ir svešs E.Leduskukaiņa vārds. Pārcelšana maksāja Sibīriju Ē.Tomsona sadarbība ar LCP sākusies nejauši. Viņš bijis norīkots ostas padziļināšanas darbos Mērsragā. Tur sadraudzējies ar aroda brāli Žani Fonzovu, un abi sākuši prātot, ka jābēg uz Zviedriju. Jau sagatavojuši kādu kuģīti braukšanai, uzlādējuši pārtiku, uzņēmuši vēl citus bēgļus un sarunājuši arī kapteini Mierīti. Taču tas viņus iepazīstināja ar tobrīd uz Latviju atbraukušajiem bēgļu pārcelšanas organizētājiem L.Siliņu un Eduardu Andersonu. «Mani vienaudži cīnījās frontē. Man arī bija kaut kas jādara Latvijas labā, tāda bija mana pārliecība,» saka sirmais jūrnieks. Ē.Tomsona vadītajās laivās uz Gotlandi savulaik sēdies gan rakstnieks Kārlis Skalbe, Konstantīna Čakstes māsa Elizabete, braukuši Kārļa Ulmaņa ministri ar ģimenēm un simtiem citu cilvēku. «Katrs caurumiņš milzīgajā metāla burā piemineklī Jūrkalnē simbolizē kādu no pārceltajiem,» piebilst Ē.Tomsons. Atceres zīmes atklāšanā pirms diviem gadiem viņš satika arī pārcēlājus Laimoni Pētersonu no Saulkrastiem un Pēteri Jansonu no Stokholmas. Viņi visi trīs ir saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeņus. Parasti bīstamie braucieni sākušies no Lielirbes, Užavas, Sārnates un Jūrkalnes. Astoņu līdz divpadsmit stundu pārbraucienos līdz Gotlandei bailēs no krievu un vācu gūstītājiem gadījies piedzīvot tādas vētras, ka cilvēkiem raudot nācies mest jūrā ģimenes relikvijas, grāmatu manuskriptus un citas mantas, citādi viļņi pašus varētu ieskalot vērpetēs kopā ar saiņiem. Daudzus pasažierus jūras slimība tā nomocījusi, ka Gotlandē nonākuši pusdzīvi. Ē.Tomsons neslēpj, ka arī pats droši vien būtu palicis dzīvot Zviedrijā. Taču viens no draugiem LCP radists Rihards Zande pierunājis viņu no Gotlandes vēlreiz doties uz Latviju pēc tiem cilvēkiem, kuri darbojās latviešu nacionālās pretestības kustībā, bet nebija tikuši pāri. Diemžēl ar dzimteni bija pazuduši visi sakari. Latvijā R.Zandem čekisti bija piesūtījuši kādu nāves bailēs par nodevēju kļuvušo Riharda draugu. No tā brīža Ē.Tomsonam un daudziem citiem, pēc R.Zandes dēla Andra Zandes Dienai stāstītā, apmēram 50 nacionālās pretošanās grupas dalībniekiem moku ceļš uz Sibīriju bija sagatavots. *** Latvijas Centrālā padome (LCP) Pret Vācijas un Krievijas okupāciju vērsta pretestības kustība ar mērķi atjaunot neatkarīgu, demokrātisku Latviju LCP vadošais centrs dibināts 1943.gada 13.augustā LCP veidoja četru lielāko pēdējās Latvijas Saeimas partiju pārstāvji, priekšsēdētājs Konstantīns Čakste 1944.gada februārī LCP politiskā manifestā vērsās pret abām okupācijām un deklarēja, ka nekavējoties atjaunojama Latvijas suverenitāte, un atzīmēja, ka pēc starptautisko tiesību normām Latvijas Republika uzskatāma kā tiesiski pastāvoša, bet latviešu tautas dzīvība ir apdraudēta. Manifestu parakstīja 190 ievērojami latviešu inteliģences pārstāvji n Nosūtīja Latvijas sūtniecībām ārzemēs informāciju par vācu okupācijas rīcību Latvijā ar lūgumu to darīt zināmu valdībām Princips stingrākā konspirācija. Slepenības, attāluma un kara dēļ LCP ieceres un darbība bija maz zināma Aktīvi darbojās LCP Ventspils grupa Sakariem un evakuācijai LCP lietoja 28 laivas, ar kurām no Latvijas uz Zviedriju tika pārvesti vismaz 2540 bēgļi Daudzus LCP dalībniekus vajāja nacistiskais režīms, viņi tika ieslodzīti Štuthofas koncentrācijas nometnē un gāja bojā, citi devās trimdā. Latvijā palikušie cieta komunistiskā režīma represijās un tika izsūtīti uz gulaga nometnēm Avoti: L.Siliņš, E.Andersons. Latvijas Centrālā Padome Diena, 2003. gada 3. janvāris |