Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Ķuzes ģimenes traģēdija
Jānis Riekstiņš

Kad 1940. gada 17. jūnijā Latvijā pēkšņi iebruka PSRS sarkanā armija, savos vezumos līdzi atvezdama arī iecerētās "jaunās brālīgās republikas" sovjetizācijas un boļševizācijas stutes, Latvijas valstsvīru, armijas un policijas vadības, politisko partiju un organizāciju vadītāju, tāpat kā daudzu citu iedzīvotāju liktenis faktiski jau bija izlemts.

Saskaņā ar padomju oficiālās propagandas nostādnēm gatavošanās liktenīgajam karam ar Vāciju neatņemama sastāvdaļa bija arī "pierobežas attīrīšana no sociāli bīstamiem elementiem".

Pieminot 1941. gada 14. jūnija deportāciju upurus, daudzo traģisko Latvijas iedzīvotāju likteņstāstu kopainā līdz šim mazāk zināms ir Latvijas pirmās brīvvalsts laika būvuzņēmēja Kārļa Ķuzes ģimenes ciešanu ceļš (K. Ķuze bija ievērojamā šokolādes un saldumu fabrikanta Vilhelma Ķuzes (1875 – 1941) radinieks).

Kārļa Ķuzes (1890 – 1942) būvuzņēmums laikā no 1923. līdz 1940. gadam nodarbojās galvenokārt ar inženierbūvēm. Viņa firmas veikumu skaitā bija Ieriķu–Gulbenes dzelzceļa līnija, Dzērbenes stacija, arī vairāk nekā piecdesmit tilti dažādās Latvijas vietās. Kārļa Ķuzes īpašumu kontā bija nams Rīgā, Ķēniņu ielā, kā arī peldu māja ar vasaras dzīvokli Rīgas Jūrmalā. Uzņēmēja sieva Berta Ķuze kopš 1928. gada darbojās kā Ceļojošās operas un Nacionālās operas soliste, bet meita Silvija padomju okupācijas gadā bija studente. Brīvvalsts laika mierīgās labklājības gaisotnē neviens no Ķuzes ģimenes pat nevarēja iedomāties, ka turpmākajos gados viņiem nāksies pilnā mērā izjust deportācijas un staļiniskā režīma šausmas.

Nošaut, bet īpašumu konfiscēt

Neraugoties uz to, ka 1940. gada rudenī Kārlis Ķuze sāka strādāt Celtniecības tresta 2. Rīgas celtniecības kantorī, padomju okupācijas režīmam šāds labi izglītots, pieredzējis darbinieks tomēr nebija vajadzīgs. 1941. gada 14. jūnijā viņu arestēja un nosūtīja uz Molotovas apgabala Usoļlagu. 1942. gada 1. janvārī LPSR Iekšlietu tautas komisariāta izmeklēšanas grupas izmeklētājs Vagulovičs izmeklēšanas lietā nr. 5832 sastādīja apsūdzības slēdzienu. Šajā dokumentā K. Ķuzi apsūdzēja par to, ka viņš "no 1922. līdz 1930. gadam sastāvējis fašistiskajā kulaku partijā "Zemnieku savienība" un no 1925. līdz 1940. gadam – reakcionārajā studentu korporācijā "Tālavija"."

Kaut gan nebija nekādu pierādījumu par K. Ķuzes "noziedzīgo" darbību, izmeklētājs ieteica nosūtīt lietu izskatīšanai PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķajā apspriedē, apsūdzētajam piespriežot augstāko soda mēru – nošaušanu. PSRS Iekšlietu tautas komisariāta Sevišķā apspriede 1942. gada 8. aprīlī nolēma: "Kārli, Jāņa dēlu, Ķuzi par piedalīšanos kontrrevolucionārā fašistiskā organizācijā – nošaut. Viņam personīgi piederošo īpašumu – konfiscēt." Spriedumu izpildīja 1942. gada 12. maijā.

Bertas Ķuzes moku ceļš

Režīmam nevēlamo personu vajāšanu sistēma bija nežēlīga un visaptveroša. Represijām pakļāva arī "sociāli bīstamā elementa" ģimenes locekļus. 1941. gada 14. jūnijā arestētos vīriešus galvenokārt nosūtīja uz dažādām gulaga nometnēm, kur tos pēc "izmeklēšanas" beigām "notiesāja", piespriežot augstāko soda mēru – nošaušanu vai arī ieslodzījumu nometnēs uz daudziem gadiem. Izsūtītajām sievietēm un bērniem nācās mērot ceļu uz bezcerīgi drūmajām specnometinājuma vietām. Bertu Ķuzi aizveda uz Novosibirskas (vēlāk – Tomskas) apgabala Visokij Jar ciematu, kur viņa strādāja vietējā kolhozā. 1943. gadā Bertu Ķuzi mobilizēja uz Narimas gulšņu sagatavošanas rūpnīcu kā malkas un koku zāģētāju, bet vēlāk pārcēla uz taigu meža materiālu sagatavošanas darbos. Tur viņai nācās strādāt par baraku apkopēju, malkas zāģētāju, dārzu strādnieci un mājkalpotāju. 1945. gada aprīlī Bertai Ķuzei radās iespēja dabūt darba instruktora vietu Parabeļas bērnunamā.

Arhīva fondos ir saglabājies Bertas Ķuzes rakstīts iesniegums LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam A. Kirhenšteinam, kurā viņa izsaka cerību, ka "ar savu specialitāti dzimtenei nesīšu vairāk labuma kā ar fiziskiem spēkiem. Tāpat arī mana meita, tāpēc lūdzu Jūsu gādību, lai varētu palikt Rīgā". Bertai Ķuzei izdevās iegūt pasi un tiesības pierakstīties Rīgā uz piecu gadu termiņu. Vēlāk sakarā ar teātra skolas reorganizāciju viņa pārcēlās uz Daugavpili, kur strādāja par dziedāšanas un vācu valodas skolotāju, līdz 1949. gada 8. aprīlī viņu atkal arestēja. 1949. gada 27. maija apsūdzības slēdzienā LPSR Iekšlietu ministrijas pārvaldes izmeklēšanas daļas izmeklētājs norādīja, ka B. Ķuzi apsūdz par to, ka viņa aizbēgusi no nometinājuma vietas. Saskaņā ar februāra pavēli nr. 00159 izmeklēšanas lietu nr. 4695 nosūtīja izskatīšanai PSRS Iekšlietu ministrijas Sevišķajā apspriedē. Tā 1949. gada 15. septembrī nolēma "ieslodzīt Bertu Ķuzi labošanas darbu nometnē ar termiņu uz trim gadiem, pēc tam nosūtot uz obligātā nometinājuma vietu". Berta Ķuze varēja atgriezties dzimtenē tikai 1956. gadā.

"Nejūtu vainu padomju valsts priekšā…"

Absolvējusi Rīgas 3. ģimnāziju, uzņēmēja meita Silvija Ķuze 1940. gadā bija sākusi studijas Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē. 1941. gada 14. jūnija deportācijas vilnis Silviju aiznesa līdz Tomskas apgabala Parabeļas rajona Visokij Jar ciematam. 1945. gada pavasarī Silvijai radās iespēja pārcelties uz Tomsku, turpinot studijas Medicīnas institūtā. Tomēr jau 1946. gada oktobrī Silviju aizveda uz vietējo miliciju un, nepaskaidrojot iemeslu, piespieda parakstīties par aizbraukšanu no pilsētas divdesmit četru stundu laikā.

Tā kā Silvija saprata, ka agrāk vai vēlāk vienalga nāksies atgriezties Ziemeļos, viņa nolēma izmantot gadījumu, apciemojot dzimtenē vecomāti. Brīvībā tomēr izdevās nodzīvot tikai līdz 1949. gada 8. aprīlim, kad viņu atkal arestēja, saskaņā ar 16. – 82. panta 2. daļu (bēgšana no izsūtījuma) aizmuguriski notiesājot uz trim gadiem ar vēlāku nosūtīšanu uz agrāko nometinājuma vietu.

Silvija sākotnēji sodu izcieta Rīgā. 1952. gada 17. maijā Silvijai Rīgā, cietuma slimnīcā piedzima meita. Pēc dzemdībām sākās smagi sarežģījumi. 26. jūlijā meitenīte saslima ar plaušu karsoni. Tā kā arī pati Silvija slimoja, viņa bija spiesta lūgt meitiņas tēva māsu, lai viņa pieņem bērnu pie sevis.

Par Silvijas turpmāko moku ceļu nometinājumā Sibīrijā liecina viņas 1953. gada 25. augustā rakstītais lūgums par apžēlošanu, kas bija adresēts PSRS Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājam Klimentam Vorošilovam. Šajā dokumentā Silvija uzsver: "Es nejūtu nekādu vainu padomju valsts priekšā." Iesniegumā izskan, ka Silvija izsūtījumā izmisīgi ilgojās pēc savas meitiņas, kura bija palikusi Latvijā: "Es cerēju, ka drīz dabūšu darbu un līdz rudenim varēšu nosūtīt naudu uz Rīgu, lai manu meitu varētu atvest uz Podgornoji. (..) Lūdzu Jūs apžēlot mani, piedot man bēgšanu un atcelt nometinājumu, lai es varētu atgriezties pie sava bērna un varētu pati viņu audzināt."

Šķiet, šis izmisušās mātes palīgā sauciens līdz augstajiem Maskavas varasvīriem nemaz nenonāca. 1956. gada 6. aprīlī Silvija Ķuze rakstīja iesniegumu PSRS līderim Ņikitam Hruščovam. Šajā dokumentā viņa lūdza sevi "atlaist pie slimās mātes, trīsgadīgās meitiņas un 86 gadus vecās vecmāmiņas. Līdz šim vienmēr ar komandanta starpniecību esmu saņēmusi šablonisku atbildi — "Atteikt. Izsūtīta pamatoti". Es vienmēr par to paklausīgi parakstījos, bet tā arī vēl šodien nesaprotu, kamdēļ un par ko…"

1956. gada jūlijā LPSR iekšlietu ministrs un LPSR prokurora vietnieks apstiprināja slēdzienu par Silvijas Ķuzes atbrīvošanu no specnometinājuma. Viņas piecpadsmit gadus ilgušais moku ceļš izsūtījumā bija beidzies…

1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā no Latvijas uz Sibīriju varmācīgi aizveda 15 424 cilvēkus, bet apcietināja 5263. Deportēto vidū bija 5154 sievietes un 3225 bērni. Šī noziedzīgā akcija visnežēlīgāk skāra zemniecību. Pēc nepilnīgām ziņām, šajā dienā aizveda 2188 lauksaimniekus un 1474 lauksaimnieces, divdesmit septiņus agronomus un 149 pārējos lauksaimniecībā nodarbinātos. 

"Mājas viesis", 11. jūnijs 2005

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home