Pagājušā gada 18. novembrī sanācām Okupācijas muzeja telpās. Uz šo saietu ieradās kopēja likteņa cilvēki, kas spējuši pārvarēt pārciesto pazemojumu, diskrimināciju, saglabājot veselīgu dzīves uztveri, un iekļauties brīvās Latvijas sabiedriskajā dzīvē.

   Diemžēl telpu trūkuma dēļ liela daļa represēto bija spiesti atteikties no līdzdalības un atgriezties mājās. Aura, kas valdīja pārpildītajā telpā, bija atšķirīga no citiem mūslaiku saietiem. Bija it kā aizmirsti uz laiku visi pārdzīvotie pazemojumi, represijas, nodevība no līdzcilvēku puses. Izjutām prieku, ka esam kopā. Biedri, kam lemts nebija mirt.

«Mēs mācījāmies Sibīrijā»
   Katrs saieta dalībnieks bija atnācis ar savu dramatisku, pat traģisku pagātnes pārdzīvojumu pūru. Iegūt izglītību Sibīrijā represētajiem - tas bija izaicinājums!
   Lai nonāktu augstskolas koridoros, bija jāuzņemas liels risks. Aizbraucot uz mācību iestādi bez attiecīgi noformētiem dokumentiem, ko ne vienmēr deva čeka vai nometinājuma administrācija, cilvēks varēja tikt sodīts ar 20 gadiem katorgas darba nometnēs. Tiklīdz man pienāca pilngadība, tiku brīdināts arī es, ko apliecināju ar parakstu. Paldies Dievam, risks attaisnojās.
   Mūsu likteņi bija atkarīgi no katra padomju ierēdņa un čekas darbinieku labvēlības un rakstura iezīmēm. Neviens represētais latviešu jaunietis bez viltības, riska un likteņa sakritības Sibīrijā pie izglītības netika. Iegūtā izglītība, kas tika sasniegta svešā valodā, pārvarot pilnīgu beztiesiskumu un nabadzības slieksni, turklāt esot baltās vārnas lomā un ar tautas ienaidnieka birku, tagad, pat mums, represētajiem, ir izbrīna vērta.
   Par spīti necilvēciskajiem apstākļiem, ko vajadzēja pārvarēt, liela daļa augstskolas beidza ar izcilību. Tas liecina, ka mūsu tautas indivīdu prāts, ja nav nodarbināts ar intrigām un nenovīdību, ekstremālos apstākļos spēj paveikt neiespējamo.
   Mūsu vidū ir pasaulslaveni zinātnieki, talantīgi speciālisti, rakstnieki, taču ne visi atgriezās Latvijā. Viņi, pēc pašreizējiem kritērijiem, kad skati vērsti uz bagātajiem Rietumiem, netiek uzskatīti par cienīgiem nostāties blakus «latviešiem pasaulē».
   Atgriešanās Latvijā pretēji tā saucamajiem trimdas latviešiem no Rietumiem mums notika klusi, nemanāmi, izvairoties no sabiedrības uzmanības, jo valsts politiskā attieksme pret represētajiem pamatvilcienos bija pat nelabvēlīga.
   Kad varas institūcijas atļāva represētajiem atgriezties Latvijā, izdarīt to bija problemātiski, jo tautas ienaidnieka birka saglabājās. Visiem pazīstamais Mavriks Vulfsons 1969./1970. gadā uzstājās ar lekciju mūsu organizācijā. Šajā lekcijā viņš uzsvēra, ka tā bija viena no lielākajām kļūdām, ka represētajiem atļāva atgriezties Latvijā, jo viņi - represētie savā veidā destabilizēja sabiedrību un ekonomiku. Šķiet, ka arī šodien, mēs, represētie, tāpat kā 1960., 1970.gadā neesam šai sabiedrībai vēlami, jo pat augsti stāvoši politiķi pauž domu, ka nav ko kavēties vēstures līkločos, jāskatās uz priekšu, un Okupācijas muzejam arī nav vietas pilsētas sirdī.

Okupācijas gadi
   Traģisko likteņu notikumi aiziet pagātnē. Tiek meklēti un arī atrodas jauni varoņi un apšaubāmi pašslavināti varoņdarbi. Cilvēki, kuri savu varoņdarbu veica Latvijas vai latviešu tautas labā pirms otrās atmodas, bieži tiek noklusēti vai arī noniecināti, izmantojot to, ka it kā trūkst informācijas, tai pašā laikā apejot vai pat izvairoties no to daudzo liecinieku liecībām, kas ir dzīvi. Tiek sniegti izkropļoti priekšstati par pēckara politiskajiem un represiju notikumiem. Par baismo, viennozīmīgo pakļaušanos padomijas sistēmai, ko panāca ar valsts represijas aparāta palīdzību un nemitīgu teroru pret cilvēkiem, ir jāzina.

Komunistiskais terors
   Tā apstākļos tika radīta sistēma, kuras pienākums bija nevis atsegt, bet gan ar visnecilvēcīgākajiem paņēmieniem izspiest atzīšanos no apcietinātajiem tautas nodevējiem. Pratināmos, no kuriem bija jāiegūst atzīšanās, nenosēdināja krēslā, nedz arī lika stāvēt kājās. Kā tas ir pierādāms ar lieciniekiem, pratināmo dažkārt pakāra aiz kājām gaisā, ievietoja mucā ar aukstu ūdeni vai vienkārši atpūtas vietā lika viņam gulties uz grīdas, lai tad, aiz kājām un rokām sviežot gaisā, pavērotu, vai viņš spēj kā kaķis gaisā apgriezties un nokrist uz ķepām. Pratināšana, kas vairāk atgādināja spīdzināšanu, parasti notika naktīs. Apcietinātos pārvietojot pa etapu (pats biju liecinieks), tos pieķēdēja pie vilciena vagonu atklātās platformas grīdām.
   Mātes ģimenē, kurā bija četri brāļi un divas māsas, gaišās nākotnes vārdā tikai viena māsa paguva pirms nāves atgriezties Latvijā, kur arī tika apglabāta. Pateicoties ģimenei, kurā esmu dzimis, jau no bērnības padomijas laikā mani pieskaitīja pie tautas ienaidniekiem un ar tādu birku nemitīgas čekas uzraudzībā nodzīvoju 50 gadus.

90. gadu sākumā
   Kad mainījās politiskā situācija Latvijā, varas koridoros maz kas mainījies. Pie varas palika liela daļa no tiem, kuri savu uzticības zvērestu bija publiskojuši Leņina karogam. Atmodas gados, lai nezaudētu laiku un izdevību, tie bez pūlēm ieņēma savu iepriekš iedalītu vietu valdošās elites koridoros, saglabājot vecos bezkontakta sakarus, uzticības personas, šifrētās satikšanās vietas utt. Kamēr vieni jūsmoja kopā ar Tautas fronti, otri veikli pieņēma likumus, palika pie varas un veicināja savējo ielikšanu vietās, kur pie siles var daudzi pabaroties.
   Izvirzīja priekšstāvi, ko nosauca par lokomotīvi, izgatavoja viņa bildi, ko pakāra pie sienas un sāka to slavināt, un tauta to arī pieņēma. Pašslavināšanās garā no šīs komandas nāca četri Ministru prezidenti, kurus Sirdsapziņas parlamentā raksturoja visnegatīvāk. Skumji, ka šo vīru paspārnē pie varas nāca ne viens vien bijušais čekas darbinieks, bijušais marksisma ideju paudējs vai, kā uzzinām no preses, varbūtējs pedofils un ekonomiskos noziegumos aizdomās turamais.

Dzīvojot patiesības paspārnē
   Žēl, ka par pusgadsimta pazemojumiem mēs protam tikai stāvēt maliņā un klusībā noraudzīties. Tā laika pārdzīvoto traģismu cietušie ne vienmēr atceras ar šausmām. Traģiskuma faktisko novērtējumu izjutām tad, kad, kavējoties atmiņās, bērniem, klausoties vecāku un vecvecāku dzīvesstāstus, mirdz acis, bet vecāka gadagājuma cilvēki slepus noslauka pa asarai. Jauniešiem, kuri okupācijas varas notikumu detaļas dzird pirmo reizi, izveidojas savs viedoklis par vēsturiskajiem notikumiem, nostiprinās apziņā patriotiskās jūtas, viņi sāk ticēt savas tautas varoņiem. Tas palīdz izprast tautas simbolus, saprast, kāpēc šodien karogs ir pusmastā.
   Laikmetīgajā jaunatnes sabiedrībā nenotiek vēstures faktu iztirzāšana un nenotiek domu virzība un izpratne par okupācijas laika notikumiem. Pašreiz tiek pausts viedoklis, ka pagātnes atmiņai ir it kā noteikts laika posms, pēc kura cilvēkiem kavēties pie savu tēvu un vectēvu traģiskajiem likteņiem ir nepiedienīgi, celt laikmetīgajā gaismā vēstures mācību ir vecmodīgi.
   Laiks rit. Veidojas jauna paaudze ar jaunu domāšanas veidu - tā ir mūsu nākotne, kura nepievils šo valsti. Par to esmu pārliecināts, un to apstiprina gados jauno ministru iesaistīšana valdībā un viņu atzīstamā darbība. Bet šodien skolām un mācību grāmatām jāmāca patiesa vēsture un jāaudzina patriotiskās jūtas - lepnums par Latvijas valsti. Vēsture jāzina, lai veidotu nākotni, lai nebūtu jāpārdzīvo tas, kas mūsu paaudzei.
   Es nekad nepiekritīšu uzskatam, ka laiks ir pagājis un tāpēc kavēties atmiņās ir vecmodīgi. Tas ir mankurtisms, tā ir tautas atmiņas zaudēšana.

© Neatkarīgā Rīta Avīze 2000