|
|
Lennarta Meri brālēna liktenis rada nesaskaņas starp Igauniju un Krieviju Igaunijas eksprezidenta Lennarta Meri brālēna liktenis izraisījis nepārvaramas domstarpības starp Igauniju un Krieviju. Nesen aizsardzības policija (Kaitsepolitsei) sāka izmeklēšanu pret 84 gadus veco Arnoldu Meri, bijušā Igaunijas prezidenta brālēnu, turot viņu aizdomās par līdzdalību 1949. gadā notikušajās deportācijās no Hījumā salas (otrās lielākās Igaunijā). Ja šī informācija ir pareiza, A. Meri var tikt atzīts par vainīgu genocīdā. 1949. gada martā vairāk nekā 20 000 igauņu tika deportēti uz Sibīriju. Kā jau bija gaidāms, sekoja draudoša reakcija no Krievijas puses igauņu varas iestādēm tika pieprasīts atsaukt apsūdzību pret A. Meri. Šis jautājums bija iekļauts arī trijās prasībās, ko Maskava pagājušajā nedēļā izvirzīja Tallinai. Citas prasības ir: pieprasījums Igaunijai nedeportēt bijušo padomju virsnieku Nikolaju Mikoļenko un prasība Tallinai arī turpmāk atzīt diplomus, ko izniegušas Igaunijā darbojošās, bet neakreditētās krievu augstskolas. N. Mikoļenko ir pārkāpis vienošanos viņam tika piešķirts vaučers dzīvokļa iegādei Krievijā 25 000 ASV dolāru vērtībā, un viņš piekrita pamest Igauniju. Naudu viņš ir saņēmis, tomēr valsti nav atstājis. Pagaidām strīdīgākais šķiet jautājums par A. Meri likteni. Padomju laikā viņš bija daļa no mīta, kas saistīts ar tā saucamo Lielo Tēvijas karu. A. Meri tika piešķirts Padomju Savienības varoņa nosaukums par līdzdalību cīņās 1941. gadā. Viņš nekad nav nožēlojis savu lomu padomju laikos un publiski atzinis lojalitāti komunisma idejām. Intervijā Postimees A. Meri teicis, ka Igaunijas aizsardzības policija pratinājusi viņu kā liecinieku jau 1995. gadā, taču pēc tam nekas neesot sekojis. "Bija pilnīgs klusums septiņu gadu garumā, un tagad jauns telefona zvans. Kas ir noticis? Šo gadu laikā taču nav parādījušies nekādi jauni fakti," viņš teicis. Tomēr viņš atzinis, ka tolaik izpildāmais uzdevums bijis nepatīkams. Pēc A. Meri vārdiem, viņam bija jāpārbauda deportējamo saraksti. Pavisam bijušas trīs deportējamo grupas kolaboranti ar vāciešiem, tā dēvētie mežabrāļi (nacionālie partizāni) un kulaki (turīgi zemnieki). "Ar pirmo un otro grupu viss bija skaidrs, taču kulakus bieži katrs interpretēja pa savam," viņš saka. Interesanti, ka par noziegumiem padomju laikā aizdomas krīt ne tikai uz A. Meri, bet arī L. Meri. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidū tika izvirzīts jautājums par viņa tēvu. L. Meri tēvs Georgs bija pirmskara Igaunijas diplomāts. Viņš kopā ar Lennartu tika izsūtīts uz Sibīriju pēc kara. Izskanējuši apvainojumi, ka vēlāk viņš bijis spiests sadarboties ar PSRS Valsts drošības komiteju. Papildus daži vēsturnieki atraduši liecības, ka pats L. Meri diezgan aktīvi rakstījis bēdīgi slavenos ziņojumus par saviem kolēģiem un intelektuāļiem pēc ārzemju apmeklējumiem. Viņš bija VEKSA (Draudzības organizācija ar trimdas igauņiem) biedrs, tāpēc viņam padomju laikā bija daudz lielākas iespējas apmeklēt ārzemes nekā parastajiem igauņiem. Pašlaik tiek rakstīta grāmata par šiem ziņojumiem, kas L. Meri parāda diezgan negatīvā gaismā. Bet pašlaik aktuāls ir A. Meri jautājums. Visticamāk Igaunijas aizsardzības policija izmeklēšanu turpinās un notiks tiesa kā jau tas deportāciju lietās vairākkārt ir bijis. Erkki Bahovski, Postimees, speciāli Neatkarīgajai.
17. nov., 2003 |