Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

"Ja nu man ir lemts palikt..."
Lelde Neimane, Okupācijas muzeja video un kinofonofoto krātuves glabātāja

1949. gada 25. marts ir viena no sāpīgākajām dienām Latvijas 20. gadsimta vēsturē, kad notika padomju varas organizēta un īstenota latviešu tautas iznīcināšanas un sanaidošanas akcija. Tas bija smags pārbaudījums mums visiem, un šīs traģēdijas sekas atbalsojas vēl šodien.

Ļoti daudzas ģimenes deportēja sadalītas. Bieži vien vecākus paņēma no mājām, bet bērnus — no skolām. Ja paveicās, tad ģimene jau 1949. gadā apvienojās, ja ne — gaidīja līdz pat 1952., 1953. gadam un vēl ilgāk… Tāpat ļoti bieži deportēja ģimenes locekļus, kuri tajā brīdī bija mājās, bet nepaņēma tos, kuri šajā dienā atradās kaut kur citur. Tuvojoties 25. martam, avīžu un žurnālu slejās pavīd deportēto atmiņas, kāda fotogrāfija no tiem laikiem… Šoreiz palūkosimies uz šo traģisko dienu no Latvijas puses. Kā klājās tiem izsūtīto ģimeņu piederīgajiem, kuri palika dzimtenē?

Rakstā izmantotas Okupācijas muzeja (OM) videoliecības, kurās cilvēka stāstījums pierakstīts videolentē kā īpašs vēstures avots. Patlaban OM Video un kinofonofoto krātuvē glabājas apmēram 800 videoliecību 1500 stundu garumā, tostarp arī daudzi stāstījumi par 1949. gada 25. marta deportāciju.

"Ir jācīnās un jādzīvo…"

Par 1949. gada 25. marta traģiskajiem notikumiem stāsta Benita Dzintra Nazarova. Viņu pirmo reizi izsūtīja 1941. gadā, pēc pieciem gadiem Dzintra atgriezās Latvijā. 1949. gada 25. martā otrreiz izsūtīja viņas māti: "1949. gadā, kad bija izvešanas, es vēl mācījos Tadaiķu skolā. (..) Tajā izvešanas dienā es biju internātā. Mani meklēja skolā, bet skolotājas skolotāju istabā lika man stāvēt aiz aizkariem. Tā viņas mani pasargāja. (..) Paliku viena. Nē, tāda briesmīga izmisuma nebija. Es sapratu, ka ir jācīnās un jādzīvo. Mani jau mierināja. (..) Liepājā bija radi, viņi mani pieņēma un es iestājos 1. ģimnāzijā. Tur es mācījos 8. klasē un 29. novembrī no 9. klases mani paņēma. Tas bija 1950. gadā. Diezgan labi mācījos. Viņi ļoti gribēja, lai es stājos komjaunatnē, bet es, protams, nestājos. Kas tie nodevēji bija, to es nezinu. Tajā 29. novembra dienā skolā biju ļoti izklaidīga. Uz mani kaut kas ļoti iedarbojās. Es biju ļoti uztraukusies. Nevarēju saprast, kas ar mani notiek. Kad pēc mācību stundām gāju uz mājām — K. Valdemāra ielā dzīvoja mani radi —, es redzēju, ka stāv kāds garš cilvēks(..). Es sapratu, ka viņš gaida mani. Es taču varēju kaut kur iet, pa kādu ieliņu kaut kur nebūt, bet es gāju tieši viņam virsū. Pagāju garām, aizcirtu durvis. Tās tūlīt atvērās. Viņš ienāca. Viņš teica, ka man jābrauc pie vecākiem, bet tas ceļš 1950. gadā bija briesmīgs…"

"…ja palikšu, varēšu palīdzēt…."

1949. gada 25. marta notikumu aculieciniece ir arī Rozālija Gauja (dzimusi Knipšis). Pēc deportācijas Latvijā palika viņas tēvs, māsa un brālis, bet māti kopā ar otru meitu un dēlu izsūtīja. "1949. gada 25. martā es no Kuldīgas biju aizbraukusi mājās uz Basu pagasta "Mauricām". Neviens nezināja, ka notiek izsūtīšana, bet bija tāda apjausma, ka kaut kas gatavojas, jo mašīnas un zaldāti pa pagastu staigāja un brauca. Sievas jau nekur nebēga un negāja ne mežā, ne kur, bet visi vīri centās paglābties un mukt mežā. (..) Mamma jau bija no mājām ārā, viņa dzīvoja "Kūmu" mājā ar mazo brālīti. Otrs brālis bija skolā. Pie mums bija atnākusi kaimiņiene un mēs runājām, kas nu būs un kas vispār notiek.

Redzam — kaimiņmājās "Jaunarājos" brauc iekšā pajūgs. Tur dzīvoja Mēteļu ģimene, bet viņu jau vairs tur nebija. Viņi bija izsūtāmo sarakstā, bet aizbraukuši uz Liepāju. Mētelis bija paņēmis līdzi savu sievu un bērnus. Arī mans tēvs bija aizbraucis uz Liepāju. (..) Un tā no tām "Jaun-arāju" mājām izbrauca ārā pajūgs un grieza pa ceļu uz mūsmājām. Es domāju: "Nē, es nevaru rādīties, ka esmu atbraukusi, es te it kā vairs neesmu piederīga," izgāju no istabas ārā un aizgāju aiz klēts. Domāju: "Pastāvēšu, kamēr noskaidrosies, ko viņi meklē, ko viņi grib." Izrādījās, ka viņi atbraukuši pēc mūsu ģimenes. Mājās bija tikai māsa Natālija. Nozīmētais šķūtnieks ar saviem zirgiem un ratiem bija mammas brālis Jāzeps Apinis, kuram nu bija jābrauc pēc savas māsas. Un viņš pamanīja, ka es aiz tās klēts biju aizslēpusies. Viņš panāca līdz klēts stūrim, pagrieza galvu uz otru pusi un teica tā, lai es dzirdu: "Tu bēdz, jo notiek izvešana. Ja gribi palikt mājās, nerādies. Paņemsim Natāliju un brauksim pēc mammas." Un lēnā garā atkal aiziet ne savā ģīmī. Tad nu man jāizdomā, ko man tagad darīt… Tajā brīdī cilvēks var tikpat kā uzreiz nosirmot! Es domāju: "Nē, ja nu man ir lemts palikt, tad es labāk palikšu, es neiešu un nerādīšos." Un pajūgs ar māsu izbrauca ārā pa ceļu, aizbrauca pēc mammas. Tik un tā es brīdināt mammu nevarēju. Apkārt bija klajš lauks. Kaut arī es izietu ārā, mani redzētu. (..)

1949. gadā aizbraucu uz Liepāju un pa vasaru nestrādāju nekur. Pavasarī vedu kartupeļus un tirgoju. Iekasēju kādu naudiņu, lai varētu aizsūtīt piederīgajiem uz Omskas apgabalu, lai viņiem palīdzētu. (..) Es domāju (..) — ja palikšu, tad viņiem varēšu kaut kā palīdzēt. Un to mēs ar tēvu centāmies darīt.

Tad, kad saņēmām pirmo vēstuli no turienes: "Mums nekā nav ko ēst un mēs burtiski mirstam badā, sūtiet kaut ko šurp!", aizgāju pie tantes uz "Robežiem" un mēs nevarējām apjaust un saprast, kā tas ir, kad nekā nav ko ēst. Nevarējām stādīties priekšā, ko lai vispār sūta! Pirmais, ko mēs sakārtojām, astoņus kilogramus maizītes. Un kādus produktus vispār var aizsūtīt tik tālu projām pa pastu? Es atceros sviesta sūtīšanu. Piemēram, izkausē sviestu un ielej tādās bleķa bundžās, aizvāko ciet un sūta. Tad vēl mamma stāstīja, ka sākumā viņi dzīvojuši pie krieviem un no vietas, kur glabājusi to sviesta bunduli, krievu meitēns izvilcis. Neatdevis, apēdis, mamma nedabūjusi nemaz. Krieviem tāpat nebijis ko ēst. Pusbadā viņi dzīvojuši. (..)

Tēvs 1951. gadā uzrakstīja lūgumu, acīmredzot viņš rakstīja uz Maskavu, ne jau uz Rīgu (to es nepateikšu, kam viņš īsti adresēja), kaut kādai iekšlietu daļai, ka dēls dien sarkanajā armijā un mamma ir izsūtījumā, lai mammu atlaiž mājās. Varbūt nevajadzēja rakstīt, kas to lai zin, tad jau mēs nebūtu paņemti. Mēs varējām paši braukt, ja būtu gribējuši. Ņemt jau vairs neņēma, izsūtīja, bet ne tā kā 25. martā. (..) Atnāca pavēle, ka tāda un tāda ģimene ir jāpaņem un jāizsūta uz Omskas apgabalu pie pārējiem ģimenes locekļiem. 1951. gada 11. decembrī no rīta sešos trīs bruņoti vīri ar čekas priekšnieku priekšgalā ienāca dzīvoklī, paņēma pases un pateica, ka mums jāiet līdzi…"

"Mājās viss izlaupīts"

To dienu traģisms iespiedies atmiņā arī Kārlim Timmermanim, kura māti un tēvu 1949. gada 25. martā deportēja. "25. martā bija tā, ka faktiski par to izvešanu neviens neko īsti nezināja. Jelgavā dzīvoju un strādāju viens pats, nekādas precīzas informācijas nebija. Tajā dienā bija runas, ka notiek izvešanas. Vakarā es pēc darba aizskrēju uz skolu. Izrādījās, ka no mūsu klases arī ir aizvesti. Izveda ķīmijas skolotāja Gustava ģimeni — viņu meita Dzintra mācījās manā klasē. Tātad Dzintras vairs nebija, no klases bija paņemta prom arī Čiekura Dzidra. No dienas skolas daudzi bija aizvesti. Līdz ar to mums tajā vakarā nekādas nodarbības nenotika. Nu ko, mēs dabūjām šņabi un aizgājām pie vienas dāmas, tad mēs tur tādā skumīgā noskaņā pa bišķi dzērām, pa bišķi kaut ko iekodām…

Bet man vēl nebija nekādu domu, ka mani vecāki arī aizvesti. (..) 29. martā man ir dzimšanas diena. Es domāju, ka ir jābrauc uz laukiem. Man bija jāstrādā, tāpēc es mājās nevarēju būt 26. martā, bet tikai pēc dažām dienām. Izrādījās, ka tur ir tukšs. Viss ir vaļā. Tikai kaut kādas vistas vēl staigā. Mājās viss ir izlaupīts. Tā kā mana māsa dzīvoja netālu (kādu divu kilometru attālumā no vecāku mājām), devos pie viņas.

Vecāki rakstīja māsai. Es arī šad tad rakstīju. Pa reizei kaut ko aizsūtīju viņiem no drēbēm, kad nāca ziema virsū. Viņi bija Omskas apgabala Dobiševskij rajonā. (..) Tas taču visiem bija zināms, ka viņi ir tur un ka mēs esam šeit. Vienīgais, par ko es visu laiku trīcēju un drebēju, — es biju iestājies pašā bīstamākajā universitātes fakultātes nodaļā, jo žurnālistus visus pārbaudīja, no kurienes viņi nāk. Šo pārbaudi pieprasīja arī Lielvircavas pagastam, kur visi perfekti zināja, kur mani vecāki ir. Vēlāk uzzināju, ka tur atbildi iedevuši tādu, ka nekādu represiju nav bijis, ka viss ir kārtībā. Un es visu laiku gaidīju, ka mani tūlīt sauks un metīs laukā no fakultātes. (..) Vēlāk uzzināju, ka toreiz pagastā ir bijis kāds Manguss, kurš bija iedevis izziņu, kas čekistus ļoti apmierinājusi. Un mani no fakultātes ārā nemeta, bet ko tad nu es… Es, protams, kārtīgi nomeloju visu to lietu. Kaut kā diplomātiski uzrakstīju, ka vecāku saimniecība iegāja sovhoza sastāvā. Tā arī patiešām saimniecībā iegāja, vai tad es melojis? Apmēram tādā veidā…"

"Atrast un izsūtīt!"

Represijas pret Latvijā palikušajiem deportēto radiniekiem nemitējās arī turpmākajos gados. Padomju okupācijas varas represīvās iestādes nerimās, meklējot aizvien jaunus un jaunus upurus. Šajā sakarā zīmīgas ir 1949. gada 25. martā kopā ar vecākiem, jaunāko brāli un māsu izsūtītā Laimoņa Jaukuļa atmiņas. "Manu vecāko brāli Jāni nepaņēma, jo viņš mācījās Rīgā Politehniskajā tehnikumā. Jānis dzīvoja Rīgā. Viņš jau bija no laukiem izrakstījies. Brālis palika Latvijā. No mūsu ģimenes paņēma tikai jaunāko brāli un māsu.

Kad es šopavasar lasīju savu arhīva lietu, varēja redzēt, ka toreiz, 1953. gadā, čeka Jāni ir meklējusi un gribējusi par katru varu izsūtīt pie vecākiem uz Sibīriju. Tomēr tai brāli neizdevās Latvijā atrast, jo viņš bija izrakstījies no Rīgas dzīvesvietas un citur nebija pierakstījies. Dokumentos var redzēt, cik cītīgi viņi ir meklējuši, cik tur nav visādu liecību — no Valmieras rajona divreiz atbildējuši, ka nav tāds pierakstīts, tad vēl redzama Novika rezolūcija: "Naiķi i vislaķ" ("atrast un izsūtīt"). Tie ir interesanti dokumenti, kuri paliks vēsturē.

Īstenībā brālis jau bija paņemts — toreiz, 1950. gadā, viņu iesauca armijā. Viņš dienēja tepat, Latvijā — laikam Ādažos vai Carnikavā. Jāni paņēma armijā tad, kad čeka viņu sāka meklēt. Kad brāli demobilizēja, viņš jau bija 2. grupas invalīds — viņš armijā saslima ar tuberkulozi. 1953. gadā manu vecāko brāli meklēja arī Sibīrijā. Es atceros, tēvs stāstīja, kā vienu vakaru viņu bija izsaukuši uz komandantūru un komandants jautājis: "Kur jūsu dēls? Dodiet adresi!" Tēvs teicis: "Nezinu, kā viņš aizbrauca uz Rīgu, tā nav licis zināt." Kaut gan zināja gan, mēs sarakstījāmies, bet nevarēja jau to teikt. Arī no Tomskas apgabala čekistiem atbildējuši, ka Jāņa adresi nav izdevies uzzināt, kaut gan īstenībā viņš tajā laikā dienēja. Vienīgā laime, ka čeka to neatklāja, jo tad brāli būtu aizturējuši. (..)

Pēc demobilizācijas no armijas Jānis dzīvoja Rīgā. 1955. gadā viņš pats aizgāja uz to pārvaldi ar iesniegumu, lai atbrīvo vecākus un brāļus. Tēvam tobrīd jau bija 68 gadi. Brālis rakstīja, ka viņš apņemas uzturēt gan tēvu, gan brāļus, gan visu ģimeni, lai tikai ļaujot viņiem atgriezties. Tie iesniegumi visi ir saglabājušies. Lūk, kopija no viņa invaliditātes apliecības, kad viņš jau skaitījās padomju armijas karavīrs. Tomēr čeka uz iesniegumiem nereaģēja, lai gan prom arī vairs nesūtīja. (..) Izsūtījumā mēs ar brāli pastāvīgi uzturējām sakarus. Viņš 1955. gadā atbrauca uz Sibīriju ciemos — viesojās pie mums divas nedēļas un pēc tam aizbrauca atpakaļ uz Latviju. Tad jau neviens viņu vairs neaiztika ne tur, ne šeit."

"Man nav glābiņa…"

Pirms 55 gadiem pienāca tā liktenīgā diena, kad deportēja arī Leona Kļavinska vecākus. Atceroties savas izjūtas pirms un pēc šiem traģiskajiem notikumiem, viņš uzsver: "Tad, kad 1949. gadā manus vecākus aizveda, es to jau iepriekš zināju. Es klausījos ārzemju radio un tajā skaitā arī "Amerikas balsi" — lai gan traucēja, bet, ja gribēja, tomēr varēja noķert. Tāpēc es biju pietiekami daudz dzirdējis par izvešanu. Tāda doma bij". Turklāt bija arī citas pazīmes — piemēram, Rīgā Doma laukumā sapulcināja krietnu skaitu krievu smago mašīnu. Man jau pačukstēja, kas par lietu.

Un tā nedēļu pirms izvešanas es aizbraucu pie vecākiem un brīdināju: "Esiet uzmanīgi, var būt tāda lieta." Tad tēvs man teica: "Nu labi, pieņemsim..." Jā, tajā laikā viņi jau bija iestājušies kolhozā. Pareizāk, viņus jau bija ietriekuši kolhozā. Tātad mans tēvs atbildēja: "Nu labi, pieņemsim, es tagad aizbraukšu projām, bet man uzticēta sudrablapsu ferma. Ja arī mani tagad neizvedīs uz Sibīriju un es būšu aizbēdzis no šejienes, sudrablapsas nomirs badā vai notiks kaut kas tamlīdzīgs, mani tiesās par sudrablapsu, par posteņa atstāšanu. Un es būšu cietumā. Cik īss, tik garš. Tā kā man nav glābiņa. Tā ir tava lieta. Es jau neko nevaru. Ja es nebūtu tajā dienestā, tad varētu."

Tēvam, protams, bija taisnība. Toreiz par tādām lietām nežēlīgi tiesāja. Tā saucās sabotāža. (..) Ar vecākiem man izdevās uzturēt sakarus tāpēc, ka mūsu vecmammai bija cits uzvārds — Grīsle. Viņa izsūtāmo sarakstā nebija minēta. Tajā bija iekļauti tikai tēva un mātes uzvārdi. Vecomāti čekisti nepaņēma un viņa palika mājās. Viņai bija jau krietni pāri 60 gadiem. Mana vecāmāte aizgāja dzīvot pie radiem apmēram četru kilometru attālumā citā pagastā, un es ar viņu sazinājos. Mani vecāki viņai rakstīja, jo viņiem tas bija atļauts. Un te ir tās vēstules, kuras es toreiz rakstīju vecākiem..."

Protams, šie piecu cilvēku atmiņu stāstījumu fragmenti neatspoguļo visu 1949. gada 25. marta traģēdijas kopainu. Tie ir mazi pavedieni tā laika izpratnē. Okupācijas muzejā nav videoliecību, kurās kāds pats stāstītu, kā viņš ir novērsies no izsūtītajiem draugiem vai radiem, bet zināms, ka tādi fakti ir bijuši. Daudziem joprojām ir bail no nosodījuma par gļēvulību… To mēs varam nojaust vai uzzināt tikai no pašu deportēto stāstiem, kur tas pavīd vien skopos, īsos teikumos, frāzēs. Tā ir sāpe un negatīvā pieredze, par kuru vēl šobrīd daudzi nevēlas plašāk runāt. Bet bija arī gadījums, ka Latvijā palikušie tēvs, dēls un meita novērsās no deportētās mātes un divām jaunākajām meitām… Tāda bija viņu — Latvijā palikušo — izvēle. Ģimenes attiecības neizdevās atjaunot arī 1956. gadā pēc atgriešanās Latvijā.

Izsūtītajiem vairs nebija izvēles. Viņiem bija tikai viens mērķis — censties izdzīvot un strādāt, lai varētu atgriezties Latvijā. Viņi bija upuri, nolemtie… Kas notika ar Latvijā palikušajiem? Psiholoģiski viņi nonāca grūtā stāvoklī, jo viņiem bija izvēle — atbalstīt radus un draugus vai novērsties… Jo plašāka izvēle, jo vairāk darbības veidu, rīcības un to motīvu. Tad parādījās bailes vai drosme, prātīgums vai pārgalvība — mēs jau nekad nezinām, kā mūsu rīcību vēlāk vērtēsim paši un vēsture… Reizēm pavīd doma — šobrīd ir tāds varoņu laikmets — cilvēki cenšas pierādīt, kurš vairāk pretojies, kurš vairāk cietis… Mūsu uzdevums nav kādu izcelt kā labāko vai nopelt, norādīt uz kādiem meliem vai patiesību.

Okupācijas muzeja krātuvē atrodas simtiem tā laikmeta liecību un vēl vairāk ir visā Latvijā nepierakstīto atmiņu. Tās līdz ar katra cilvēka nāvi aiziet nebūtībā. Vēlos aicināt, lai mēs visi pēc iespējas vairāk apzinātos vēstures problēmu daudzpusīgos aspektus un katra cilvēka pieredzes unikalitāti. Ikviens ir jāuzklausa ar cieņu, jo vēstures veidotāji jau esam mēs paši. Tikai, liekot kopā mūsu visu pieredzi, veidojas pagātnes kopaina

Latvijas Avīze 2004. gada 26. marts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home