Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Raksti Viļa Lāča simtgadei

Kā Zandbergs un Levitāns ar Zālīti un Kreitusi cīnījās
Silvija Radzobe

Aizejošā augusta trīs pirmajās trešdienās Latvijas televīzija uz turpinājumiem rādīja Viļa Lāča epopeju (1904–1966). Šis trīsdaļīgais projekts, kas tapis ļoti populārā un mūsdienās ļoti pretrunīgi vērtētā rakstnieka un valstsvīra simtgadē, žanriski nodēvēts par "videoaprakstu", un tā autors (vienlaikus scenārists un režisors) ir Ģirts Nagainis. Apceres objekts izraudzīts veiksmīgi, jo sabiedrības interese par Vili Lāci pašlaik ir ļoti liela. Paceļot Vili Lāci, būtu iespējams pacelt arī vismaz divdesmit (1940–1960) līdz šim nepaceltos Latvijas vēstures gadus, to laiku, kad Vilis Lācis darbu rakstniecībā savienoja ar darbu augstākajās padomju struktūrās, strādādams 1940. gada Tautas valdībā par iekšlietu ministru un pēc tam Latvijas PSR Ministru Padomē par priekšsēdētāju.

Kvēli atbalstu pašu ieceri – televīzijā veidot pārraides par ievērojamiem latviešu rakstniekiem, aktieriem, kultūras darbiniekiem, politiķiem... Šādas pārraides varētu veidot ciklos, un, domāju, tiem būtu pat ļoti liela skatītāju piekrišana. Raidījumiem, kā to secinu no krievu televīzijas kanālu plašā piedāvājuma labākajiem paraugiem, obligātas vairākas lietas. Pirmkārt, tiem jābūt problēmraidījumiem ar pētniecisku ievirzi. Raidījuma veidotāju kompetencei jābūt augstākai par to, kāda valda vidusmēra sabiedrībā. Otrkārt, raidījuma autoriem jānāk ar savu konsekventu koncepciju par apskatāmo objektu, kas vismaz dažos aspektos piedāvā ko jaunu. Treškārt, nepieciešams kompetents, skatītāju uzticību raisošs priekšnesuma vadītājs – personība. Acīmredzot, lai strādātu mūsdienīgā līmenī, nepietiek ar režisora talantu un erudīciju, nepieciešama sadarbība ar speciālistiem, nopietnas studijas bibliotēkās, arhīvos, muzejos. Tas prasa lielu laika un finanšu ieguldījumu. Bez tam – Latvijas televīzijā nav šādu problēmraidījumu tradīciju. Pēdējos gados Ģ. Naigainis veidojis vairākus uzvedumus par latviešu rakstiniekiem. Tur, tāpat kā viņa jaunajā video triloģijā, parādās nepārvarētas vai tikai pa pusei pārvarētas grūtības.

Vispirms – grūti atbildēt uz jautājumu, kāds bijis šā "videoapraksta" mērķis. Jo tas svārstās starp diezgan izplūdušu, virspusēju informāciju un problēmraidījumu. Man liekas – režisoru vadījusi (nezinu – apzināta vai neapzināta) vēlēšanās izlaipot. Starp tiem, kuriem Vilis Lācis joprojām ir elks (tādu ir daudz), un tiem, kas viņu primāri uztver kā problēmu – ne tikai literārā, bet arī politiskā, nacionālā un pat filozofiskā aspektā. Noskatoties raidījumu, netop skaidrs, kāda tad īsteni ir paša autora-režisora koncepcija par V. Lāci.

Mūsu acu priekšā uz ekrāna notiek paradoksāls process – šķietami neitrāli, tikai informējoši kadri sakauj kadrus, kuros tiek mēģināts atvērt un analizēt problēmas. Režisors, lai vēstītu par V. Lāča biogrāfiju, izmanto fragmentus no 1969. gadā uzņemtās Aivara Līča prosovjetiskās, V. Lāci kā rakstnieku un valstsvīru glorificējošās dokumentālās filmas Tautas rakstnieks Vilis Lācis. (Filma izmantota pārmēru apjomīgi – vietumis Ģ. Nagaiņa projekts pārvēršas par A. Līča filmas vienlaidus demonstrāciju ar pāris neobligātiem iestarpinājumiem.) 1969. gada lentē tiek rādītas rakstnieka fotogrāfijas, bet aizkadrā aktieris Voldemārs Zandbergs lasa fragmentus no es formā uzrakstītās V. Lāča autobiogrāfijas un dienasgrāmatas. Aktiera balss ir fascinējoši vīrišķīga un vienlaikus delikāti atturīga, tā raisa uzticību ar savu godīgo intonāciju un neviļus mūsu apziņā pārvēršas par paša rakstnieka balsi. Pat par kaut ko vairāk – paša rakstnieka dzīvu akustisko iemiesojumu. Ja ieklausāmies, nekā taču tur nav – vienas vienīgas štampainas trivialitātes, tomēr gandrīz pilnīgi vienalga, ko Zandbergs lasa. Tāpat Ģ. Nagainis izmanto kinohroniku kadrus (arī no A. Līča filmas?) par padomju tanku divīziju iebraukšanu Latvijā 1944. gadā un salūtu Maskavā Sarkanajā laukumā, kad tiek ieņemta Rīga. Šajos kadros savukārt dzirdama slavenā padomju radio diktora Levitāna svinīgā, neatvairāmo likteni gavilējoši vēstošā balss, kas rada iespaidu ne tikai par padomju militārās varenības pārvarošo spēku, bet arī par notiekošā vēsturisko taisnīgumu.

Kā pretmets šķietami neitrālajai, bet īstenībā, kā redzam, nebūt ne neitrālajai informācijai par V. Lāci un Otro pasaules karu likti mūsdienu ekspertu viedokļi. Režisors filmā dod vārdu V. Lāča sekretārēm Ārijai Iklāvai un Olgai Plēsumai, kuras vēsta neobligātas, bet korektas informācijas kripatas par Lāci kā valstsvīru. (Fakti, ko Ā. Iklāva sniedz intervijā Latvijas Avīzei 11.05., gan ir nesalīdzināmi interesantāki.) Galvenie videoapraksta idejiskās ass turētāji ir dzejniece Māra Zālīte, vēsturniece Ilga Kreituse un rakstnieks Zigmunds Skujiņš. Uzzināt, ko domā M. Zālīte, I. Kreituse un Z. Skujiņš, ir interesanti. Taču dzejniece un vēsturniece savu domu pasnieguma formā, ak vai, totāli zaudē kadriem ar Zandberga un Levitāna balsi, apliecinot formas un satura nesaraujamo vienotību arī televīzijā. M. Zālīte un I. Kreituse ironizē par V. Lāci, runā pāri stāvošā un aizgādnieciskā tonī, dažbrīd lieto pat groteski izsmejošas intonācijas. Negribot rodas iespaids, ka viņas nevis iedziļinās situācijā un problēmā, bet, lietojot aizspriedumainus iepriekšpieņēmumus, netaisnīgi uzbrūk V. Lācim, kurš raidījumā tiek identificēts ar tik simpātisko, uzticību raisošo un atbruņojošo Zandberga balsi.

Ģ. Nagaiņa uzaicinātie eksperti izvirza četras galvenās problēmas, kuras apskatāmās personības kontekstā ir ļoti būtiskas. Kāpēc Vilis Lācis 1940. gadā izlēma sadarboties ar padomju režīmu, ieņemot augstus amatus jaunajā valdībā? Vai V. Lācis un citi latviešu inteliģences pārstāvji zināja, kas notiek Padomju Savienībā 30. gados un kāda ir padomju režīma būtība? Vai V. Lācim bija iespējams ietekmēt politiskos procesus Latvijā, tai skaitā 1941. un 1949. gada deportācijas? Kā vērtēt V. Lāča neatteikšanos piedalīties 1941., 1949. gada, kā arī vēl citās akcijās, kas, stingri ņemot, vērtējamas kā genocīds pret savu tautu? Taču eksperti vairākkārt iegāž režisoru, jo viņu viedokļi pamatā balstīti kaprīzā subjektīvismā, tiem pietrūkst faktoloģiskā pamatojuma, bet dažkārt tiek apgalvotas pat apbrīnojamas aplamības. Šīs izteikas, ja tām blakus būtu kompetenti speciālistu viedokļi, varētu raidījumā palikt – kā krāsains piemērs 2004. gada radošās inteliģences informētības līmenim par V. Lāča dzīves laiku. Taču nekādu komentāru nav.

M. Zālīte izvirza pilnīgi iespējamu versiju par to, ka 1940. gadā V. Lāci vadīja godkārīgi revanša motīvi. Viņš vēlējās iegūt varu, lai paceltos pāri citiem, arī tiem intelektuāļiem, kuri uzskatīja viņu par iznireli literatūrā un kam skauda viņa komerciālie panākumi. Tāpat viņš nevēlējās rāpties ārā no tās materiālo labumu krējuma vannas, kurā bija pieradis peldēties kopš 30. gadu vidus, strādājot Benjāmiņu preses koncernā. Taču dzejnieces piemērs, kad E. Virza, viņasprāt, asprātīgi pazemo Lāci, vismaz manā uztverē mērķi nesasniedz; tieši otrādi, tas kļūst par atmaskojumu ne tikai pašam E. Virzam, bet visai latviešu labāko aprindu sabiedrībai ar tās provinciālo pārieņemtību no sevis, kura kaut kādā mērā varēja bruģēt ceļu zemāko sociālo slāņu simpātijām pret 1940. gada apvērsumu Latvijā.

Toties absolūti nevaru piekrist I. Kreituses un Z. Skujiņa teiktajam, ka 30. gados Latvijā nebija iespējams iegūt informāciju par notikumiem Padomju Savienībā. Šādi apgalvojumi apliecina ne tikai vēsturnieces un rakstnieka, bet arī uzveduma režisora apbrīnojamu un pat nesaprotamu nekompetenci. Nav vajadzīgs vairāk par vienu stundu, lai iegūtu nepieciešamos faktus, kas apliecina pilnīgi pretējo. Piemēram. Valsts bibliotēkā (kā toreiz sauca tagadējo Nacionālo bibliotēku) regulāri pienāca Krievijas avīzes Izvestija (no 1919. gada) un Pravda (jau no 1912. gada). Līdz 1934. gada 15. maijam šīs avīzes, tāpat kā citus ārzemju laikrakstus un žurnālus, brīvi varēja pasūtīt arī privātpersonas. (Pēc 15. maija bija jāizņem speciālas atļaujas.) V. Lācis, vairākus gadus savā agrā jaunībā nodzīvojis Padomju Krievijā, krievu valodu prata. Bet Pravdā un Izvestijā plaši tika vēstīts par visiem 30. gadu politiskajiem procesiem – gan upuru apsūdzības, gan pratināšanas fragmenti, gan atzīšanās, gan nāvesspriedumi un padomju tautas pateicības pilnā atsaukšanās uz taisnīgajiem sodiem. Taču, lai gūtu ieskatu PSRS notikumos, nemaz nebija jālasa krievu avīzes, kas notikumus atspoguļoja, protams, sovjetiskā garā, jo Jaunākās Ziņas strādāja ļoti operatīvi un profesionāli. Notikumus Krievijā šī avīze atspoguļoja tikai ar vienas dienas kavēšanos. To var secināt, kaut vai salīdzinot Pravdā un Jaunākajās Ziņās ievietotos materiālus par Trockistu paralēlā centra tiesas procesu, kas sākās Maskavā 1937. gada 20. janvārī un beidzās pēc 2 nedēļām ar 13 pasludinātiem nāvessodiem. Jau 21. janvārī par to ziņo arī Latvijā. Cik noprotams, Maskavā avīzei sava korespondenta nebija, jo informāciju telefoniski sūta Londonas korespondents, kurš parakstās ar iniciāļiem LR. Laikā no 21.01. līdz 2.02. Jaunākās Ziņas Maskavas prāvai velta 15 publikācijas (dažā numurā ir pat vairāki raksti), kas satur ne tikai informāciju, bet arī pilnīgi adekvātu notikumu analīzi bez jebkādas propagandiskas histērijas.

Šie elementārie fakti, manuprāt, ļauj izdarīt dažus secinājumus, kas principiāli apgāž gan Ģ. Nagaiņa uzvedumā, gan arī vairākās preses publikācijās pausto viedokli par V. Lāci un vienlaikus arī latviešu inteliģenci 30. gados kā mucā turētiem politiskajiem nezinīšiem. Pirmkārt, Latvijā bija iespējams iegūt visai precīzu informāciju par notikumiem Padomju Savienībā, kas neapšaubāmi apliecināja padomju varas represīvo un autoritāro dabu. Otrkārt, par šo informāciju jau, dabiski, ja nevēlējās, varēja arī neinteresēties, kas apliecinātu latviešu inteliģences, tai skaitā V. Lāča apolitisko un mietpilsonisko būtību. Varēja arī Jaunāko Ziņu analīzei neticēt, uzskatot to par pretpadomisku. Bet cilvēki ar šķiriskumā bāzētu pasaules uzskatu varēja šo informāciju uztvert ar gavilēm, jo procesi apliecināja padomju režīma spēku un nesaudzību pret šķiras ienaidniekiem. Tie varēja modināt vēlēšanos piederēt pie stiprajiem. Jautājums par komunistiem obligāto šķirisko pasaules uzskatu ir būtiskāks, nekā varētu likties. Ja Lācim piemita šķiriska pasaules uztvere, tad vairāki no Ģ. Nagaiņa raidījumā izvirzītajiem jautājumiem atkrīt kā nebūtiski. Piemēram, V. Lāča iespējamā attieksme pret deportācijām. Mūsdienu cilvēku pasaules uztvere, kuru var raksturot kā nešķirisku, vispārhumānu, kura katrā cilvēkā primāri redz cilvēku, nevis savējo vai svešo, nekādi nav salīdzināma ar šķirisko principu. Tā pārstāvim cilvēki dalās savējos un šķiras ienaidniekos, kuri netiek izjusti kā cilvēki, bet kā mūsējos apdraudošs spēks, kas jāiznīcina.

Ģ. Nagainis ekrānā parāda bezgala svarīgu dokumentu – Latvijas PSR Ministru padomes 1949. gada 17. marta lēmumu nr. 282 krievu valodā par 10 000 latviešu kulaku ģimeņu pārvietošanu, zem kura ir Lāča paraksts. Lūk, šajā dokumentā jau nav runa par cilvēkiem vai iedzīvotājiem, vai pilsoņiem, vai latviešiem, vai tautu, bet gan par kulakiem. Taču kulaki ir valdošās strādnieku šķiras un darba inteliģences ienaidnieki un ekspluatatori. Kulaki, pēc komunistiskā pasaules uzskata, nav cilvēki. Tas bija V. Lāča aprakstītās vētras pēdējais pūtiens, lai attīrītu ceļu Latvijas tautai uz kolhozu dzīves laimīgo jauno krastu. Cik lielā mērā Lācim bija raksturīgs šķiriskums pasaules uztverē 1940. gadā, cik lielā mērā viņam tas bija jāapgūst no jauna, vai un kas viņam bija jāsalauž sevī, lai pildītu tam uzticētos politiskos uzdevumus, lūk, manuprāt, būtisks jautājums. Apgalvot, ka Lācim viņa proletāriskās izcelsmes dēļ nebūtu bijušas raksturīgas ne vismazākās kreisās simpātijas, ir, mazākais, nepārliecinoši. Pietiek palasīt viņa darbus.

Režisoram gan var pārmest to, cik nevērīgi svarīgais dokuments ievietots kadrā – tā kreisā mala apmēram 2 cm platumā ir ārpus ekrāna, mašīnraksts paplūdis, to izlasīt īsajā mirklī, kad tas parādās ekrānā, nav iespējams, tāpat nav saprotams, kura ir otra persona, kas parakstījusi traģisko lēmumu. Manuprāt, dokumentu vajadzēja aizkadrā nolasīt un komentēt, jo ir naivi iedomāties, ka visi potenciālie skatītāji saprata, kas tas par papīru un kāds ir Lāča sakars ar to.

Televīzijas epopejas dalībnieki pamatoti secina, ka Lācim bija mazas iespējas ietekmēt politiskos procesus Latvijā un ka viņš īstenībā bija instruments, ar kura palīdzību padomju vara īstenoja savus represīvos mērķus. (Interesants šai sakarā ir Eduarda Berklava zināmā mērā atšķirīgais viedoklis, kurš nosauc Lāci par sliktu valstsvīru, kurš bija ļoti pasīvs, jo nemaz nav mēģinājis ietekmēt procesus.) M. Zālīte, tāpat kā I. Kreituse un Z. Skujiņš pauž viedokli, ka Lācis bija ne tikai instruments, bet traģisks instruments, kurš smagi pārdzīvoja savu nespēju izstāties no spēles, kas viņam būtu draudējis ar nāvi. Briesmas nav pārspīlētas. Bet vai ir kaut mazākais pierādījums, ka Lācis būtu vēlējies izstāties, ka viņš jutās traģiski sašķelts, pie kaut kā vainīgs? Es tādus pierādījumus nezinu, tos nemin arī uzveduma dalībnieki. Tās ir interesantas, bet ne faktos balstītas teorijas. Jā, no mūsdienu viedokļa tam vajadzēja būt. Bet varbūt Vilis Lācis bija pavisam harmonisks un pat laimīgs instruments, protams, ja neņem vērā pret viņu vērsās intrigas un denunciācijas Latvijas Kompartijas augstākajā ešelonā.

Būtisks trūkums ir tas, ka raidījumam nav saimnieka – nav personības, kuras pozīcija un balss, bet, galvenais, attieksme pret kadrā redzamo mērķtiecīgi organizētu izmantoto vielu. Līdz ar to pietrūkst saistvielas starp kvantitātē un kvalitātē tik atšķirīgajiem kadriem, iezogas indeferentums. Es domāju, ka vadītāja lomu ļoti labi varēja uzņemties pats režisors. Varbūt to varēja pildīt Z. Skujiņš, kuram piemīt arī televīzijas specifikai atbilstošs personības šarms, patīkama (ieinteresēta, kadrā domāšanas procesu pārliecinoši imitējoša) runas maniere. Varbūt vadītājs varēja būt kāds vēsturnieks vai arī aktieris, ja tam ir personiska attieksme pret Latvijas vēsturi.

Neatkarīgā Rīta Avīze 2004-09-01


Vilis Lācis un sociālistiskā reālisma kanons
Silvija Radzobe, teātra kritiķe

Visu V.Lāča pēckara prozas un dramaturģijas darbu kompozīcijas pamatā ir lielās ģimenes un ienaidnieka konfrontācija

Padomju laikmetā, īpaši 30.gados, cilvēku vairāk vadīja un valdīja zemapziņa nekā prāts, vairāk kolektīvas, nevis individuālās histērijas un kompleksi. Teātra kritiķe Silvija Radzobe atklāj dažus sociālistiskā reālisma aspektus, kuros maskētā veidā iekodēti ļoti spēcīgi iedarbības mehānismi uz lasītāja apziņu

Jautājums par sociālistisko reālismu un latviešu literatūru ir sarežģītāks, nekā varētu iedomāties. Latvijā sociālistiskā reālisma literatūras mantojuma apguve, kas attiecas uz pirmo pēckara desmitgadi, ir galvenokārt iestrēgusi pirmajā un visprimitīvākajā fāzē, kas saistīta ar objekta atpazīšanu un prezentēšanu, nevis tā analīzi. Līdz šim visplašāk minētais literārais materiāls ticis apskatīts ar metodi, ko visprecīzāk varētu raksturot kā žurnālistisko feļetonu. Šo sacerējumu autori, pie kuriem varu pieskaitīt arī sevi, ja atceros savu 1989.gada grāmatiņu Brošūra par manu naidu, aktīvi sarosījās jau 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā. Viņi uzjautrināja sevi un savus potenciālos lasītājus, izmeklējot citātus no bezjēdzīgiem vārsmojumiem par Staļinu un savirknējot tos jaunās absurdās kombinācijās vai ironiski pārstāstot bezkonfliktu teorijas iedvesmotus dramaturģiskos vai prozas opusus. Vilim Lācim šis process gāja secen pavisam utilitāru apstākļu dēļ: vieglāk taču ironiskai citēšanai pakļaut apjomā īsus literāros darbus — dzejoļus un lugas —, nevis plašas, simtiem lappušu biezas epopejas. Tā V.Lāča Vētras (1946—1949) pirmizdevuma trīs daļas aizņem 1904 lappuses.

Pēc objekta ironiskās uzrādīšanas vajadzēja sekot sociālistiskā reālisma fenomena zinātniskai analīzei. Taču pagājuši jau 13 gadi kopš neatkarības atgūšanas, bet latviešu literatūras zinātnē vienīgi Guntis Berelis savā Latviešu literatūras vēsturē (1999), lai arī galēji lakoniskā formā, tomēr principiāli teorētiskā aspektā ir izanalizējis latviešu pēckara pirmās desmitgades literāro procesu. Zinātnieks precīzi formulē Jāņa Sudrabkalna, Annas Sakses, Annas Brodeles, Andreja Upīša un arī Viļa Lāča vareno veikumu sociālistiskā reālisma teorētiskā un praktiskā ieniedrošanā (no krievu vņedriķ) un taisnīgi to pielīdzina pašu latviešu veiklām spalvām veiktam labprātīgam padomju okupācijas procesam literatūras frontē. Savukārt Literatūras, folkloras un mākslas institūta kolektīvi sarakstītās jaunās Latviešu literatūras vēstures 3.sējumā (2001) no grāmatas 619 lappusēm, kas veltītas literatūrai XX gadsimta otrajā pusē, tikai 21 lappuse atvēlēta 40.gadiem un 50.gadu pirmajai pusei. Šāda pieeja deformē priekšstatus par literāro procesu, ne tikai neļaujot gūt adekvātu atspoguļojumu par pēckara desmitgadē sastrādātajām sociālistiskā reālisma šausmām gan apjoma, gan dziļuma nozīmē, bet neviļus mazinot arī nākamo paaudžu rakstnieku nopelnus, kuri ar savu talantu un rakstura stingrību pārvarēja sociālistiskā reālisma dogmas, ļaudami izdzīvot latviešu literatūrai.

Konstatējot šo situāciju, rodas jautājums, kādēļ mūsu literatūrzinātnē valda tāda atturība attieksmē pret pēckara pirmās desmitgades literatūru? Rodas iespaids, ka šī problēma ir saistāma ne tikai ar literatūrzinātni un tās spēju vai nespēju adekvāti izanalizēt pirmās pēckara desmitgades literatūru, bet arī ar tādiem savā starpā cieši saistītiem fenomeniem kā Latvijas vēstures koncepcija un latviešu nacionālā pašapziņa. Precīzāk — latviešu tautas kolektīvajā zemapziņā nostiprinājušos ne zinātniska, bet sadzīves līmeņa Latvijas vēstures koncepciju, kas attiecas uz laikposmu, kas sākās 1940.gadā ar Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Šajā primāri emocionālajā viedoklī izpaužas mazām nācijām raksturīgā un ļoti labi saprotamā mītrade. Tas ir tautai, respektīvi, pašiem sev glaimojošs viedoklis, ka latvieši ir konsekvents un vienlaidus upuris vēstures ceļos, kuru norija daudzgalvainā staļinisma hidra. Un ka tie politiskie darbinieki un rakstnieki, kuri aktīvi sadarbojās ar jauno režīmu, savā centībā dažkārt pārspēdami Maskavas emisārus, ir vai nu arī situācijas upuri tāpat kā pārējā tauta, vai arī daži atsevišķi individuāli izdzimteņi, kādi gadās katrā ģimenē un kuri ir izņēmums, kas neko neliecina par ģimeni kopumā. Acīmredzot šajās bailēs objektīvi paskatīties uz vēstures procesu tā totālajā dažādībā, konstatēt spēcīgas un nepārprotamas kolaboracionisma tendences izpaužas mazas tautas kolektīvās zemapziņas diktēta pašaizsardzība, bailes ieraudzīt sevī tik daudz destruktīvu spēku, kas varētu apdraudēt tālākai dzīvošanai nepieciešamo vitalitāti. Tādējādi jautājums par sociālistisko reālismu ir ne tikai jautājums par literatūru, bet arī jautājums par mūsu spēju paskatīties acīs patiesībai, par mūsu spēju attīrīties, šajā procesā neviļus uzņemoties arī kaut simbolisku, bet tomēr atbildību par savu tautasbrāļu kolaboracionismu padomju impērijas represīvajā režīmā.

Iespējams, ka otrs un ne mazāk nozīmīgs cēlonis atturībai attieksmē pret sociālistiskā reālisma laikmeta literatūru līdzās minētajai kolektīvās zemapziņas fobijai ir metodoloģijas trūkums. Taču tieši pēdējos gados, jaunā, XXI gadsimta sākumā, gan Krievijā, gan rietumos ir iznācis ļoti plašs teorētiskās literatūras klāsts, kas veltīts sociālistiskā reālisma fenomenam un kas palīdz ieraudzīt tos slēptos mehānismus, ar kuru palīdzību šis literatūras virziens, kuru mēdz dēvēt arī par metodi vai pat tikai stilu, iedarbojas uz cilvēku — potenciālo lasītāju psihi. Kā ierosinošākos no šādas ievirzes pētījumiem, kas pieejami krievu valodā, gribu nosaukt vācu un krievu zinātnieku kolektīvo monogrāfiju Socreālistiskais kanons (2000), Marijas Čegodajevas Socreālisms. Mīts un realitāte (2003), Borisa Groisa Utopijas māksla (2003), Leonīda Gellera un Mišela Nikes Utopija Krievijā (2003).

Gribētu pieskarties dažiem sociālistiskā reālisma aspektiem, kuros, manuprāt, maskētā veidā iekodēti ļoti spēcīgi minētie iedarbības mehānismi uz lasītāja apziņu.

Kā raksta Jurijs Dobrenko, sociālistiskais reālisms, "būdams varas un masas valoda, nerada savus mākslinieciskos kodus, bet, iekšēji pārkārtojot, izmanto tos, ko kultūra jau radījusi".1 Sociālistiskā reālisma kā masu kultūras dabu primāri raksturo tā operēšana ar gatavām shēmām un klišejām gan sižeta, gan tēlu sistēmas izveidē, pat nemeklējot oriģinālus risinājumus. Turklāt perestroikai tiek pakļauti gan iepriekšējo laikmetu mākslai raksturīgie tehniskie paņēmieni, gan arī kultūrā dominējušas un ikonu līmenī paceltas filozofiskas, reliģiskas un pat nacionālas koncepcijas. Tādējādi ar sabiedrībai pazīstamām, apgūtām un pieņemtām kultūras formām vieglāk līdz masu apziņai tiek novadīta jaunā padomju ideoloģija, kas paradoksālā kārtā, saturiski būdama pilnīgi atšķirīga, var sakrist ar iepriekšējām apziņas formām strukturālā ziņā.

Arī Vilis Lācis savu ideālo sociālistiskā reālisma formulu atrod, transformējot savu buržuāziskā jeb pirmskara laikmeta literāro darbu kompozīcijas un tēlu sistēmas veidošanas paņēmienus un sintezējot tos ar sociālistiskās ideoloģijas diktēto saturu. Tādējādi Lācis panāca galveno — radīja viegli uztveramu, pat aizraujošu padomju beletristiku, arī jaunajos apstākļos, īpaši, ja runa bija par jauno, pēckara laikā dzimušo paaudzi, paliekot par vienu no visvairāk lasītajiem latviešu autoriem.

Runājot par grandiozajām sociālistiskajām epopejām Vētra un Uz jauno krastu, šodien primāri pārsteidz nevis histēriski uzskrūvētā, reliģiskai ekstāzei līdzīgā padomiskā retorika, bet gan tas, cik daudz te atrodamas viņa pirmskara literatūrā tik iemīļotās shēmas. Viļa Lāča jau 30.gadu romānos un lugās iecienītais no melodrāmas patapinātais tēlu sistēmas vienkāršotais dalījums baltajos un melnajos, izrādās, apbrīnojami labi sakrīt ar sociālistiskā reālisma pieprasīto tēlu sistēmas veidošanu pēc ideoloģiskā principa, kur "mūsējiem" pretī stāv "ienaidnieki". Tēlu sistēmas polarizācijā ētiskos kritērijus pilnībā nomainījuši, protams, ideoloģiskie. Tāpat kā pirms kara, arī tagad pozitīvie tēli tiek idealizēti, bet negatīvie — kariķēti, neļaujot Lāča daiļrades metodi atzīt par reālistisku ne buržuāziskās Latvijas, ne sociālistiskās Latvijas periodā. Drīzāk zinātniski korekti to būtu saistīt ar deformēta romantisma elementiem. Romantisms nav vienīgais pirmsmodernisma virziens, kura fragmentāra klātbūtne konstatējama Lāča pēckara daiļradē. Tā pozitīvie padomju varoņi viscaur ir apolloniskā tipa cilvēki, kas visu pakļauj dzelzs disciplīnai, askētiskai paškontrolei. Konfliktā starp pienākumu un jūtām viņi allaž upurē jūtas. Taču īstenībā visbiežāk runa nav par pienākumu un jūtām, bet par divām kaislēm, no kurām pirmā ir veltīta padomju varai, bet otrā — zemes sievietei. Tā, piemēram, V.Lāča lugas Bāka uz salas galvenais varonis bākas uzraugs Gaigals nodod padomju orgāniem savu iemīļoto meiteni Benitu, kad viņam radušās vēl tikai neskaidras aizdomas par viņas līdzdalību ieroču kontrabandā, kas paredzēti jaunās varas iespējamai apdraudēšanai. Līdz ar to var runāt arī par klasicisma mākslas struktūrām literāro darbu kompozīcijas izveidē. Un tas ir tikai loģiski, jo klasicisms ir mākslas virziens, kas aktualizējas absolūtisma politiskās iekārtas laikmetos.

Īpašs jautājums saistās ar tā dēvētajiem Lāča stiprajiem jeb pozitīvajiem varoņiem, kas ilgus gadus mūsu literatūras vēsturē tikuši uzskatīti par šī rakstnieka primāro pazīmi un lielāko sasniegumu. Šo idealizēto būtņu ģenealoģija tikusi saistīta gan ar ārzemju paraugiem, piesaucot rakstnieka aizraušanos ar Džeku Londonu, Maksimu Gorkiju un Knutu Hamsunu, gan ar viņa simpātijām pret "krietno latvieti", kura tēls neapšaubāmi glaimo lasītājiem, ļaujot identificēties ar to. Padomju periodā šo pirmskara ideālo tēlu Lācim ideālā veidā izdevās pielāgot jaunajām ideoloģiskajām vajadzībām, radot padomju ideoloģijas un sociālistiskā reālisma pieprasīto padomju cilvēka kā jaunā tipa cilvēka tēlu.

Šajā sakarā būtiski uzsvērt, ka arī tā sauktā jaunā cilvēka koncepcija nebija padomju ideologu radīts oriģināls uzskats, bet gan XX gadsimta sākuma modernistu vizionārs projekts, kuru iedvesmoja Nīčes pārcilvēka ideja. Tādējādi var secināt, ka, iespējams, sociālistiskais reālisms daudz vairāk, nekā, pavirši raugoties, var iedomāties, balstās uz paša nesaudzīgi apkarotās un izsmietās modernisma bāzes, pakļaujot to tik liela mēroga trivializācijai, ka modernisma pirmtēli sociālistiskā reālisma mākslā gandrīz vai nav atpazīstami. Marksisms nenoliedza, ka ir iedvesmojies no vācu klasiskās filozofijas, lielīgi piebilstot, ka to, savām vajadzībām pielāgojot, apgriezis otrādi un uzstutējis uz kājām. Domāju, ka attiecībā uz sociālistisko reālismu nebūs pārspīlēti apgalvot, ka tas līdzīgi balstās uz modernismu, apgriežot to otrādi un "nostādot uz kājām".

Kad es runāju par modernismu, es nedomāju tikai Rietumeiropas vai krievu sudraba laikmeta parādības, bet arī latviešu mākslu. Šajā sakarā gribu izteikt kādu priekšlikumu, kas var izklausīties ironisks, bet domāts pavisam nopietni. Ja, piemēram, mēģinātu salīdzināt Lāča t.s. stipros cilvēkus ar Raiņa nākotnes cilvēka koncepciju un tā hipostāzēm dažādās viņa lugās, es domāju, mēs atrastu daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Šādu eksperimentu es ierosinu nepavisam ne tādēļ, lai diskreditētu Raini, bet gan lai, iespējams, pacildinātu Vili Lāci, varbūt atrodot viņa stipro cilvēku struktūrās arī modernisma elementus. Īpaša problēma, protams, saistās ar šī Lāča pirmskara literatūrā izstrādātā pozitīvā, vientuļā, uz cīņu un pašrefleksiju noskaņotā pārcilvēka shēmas transformāciju padomju apstākļos, kad tas saglabā vairs tikai savu formu, bet pilnībā zaudē saturu, no neatkarīgas personības pārvēršoties par padomju sistēmas kalpu vai, Hansa Gintera vārdiem runājot, no tēva pārvēršas par mūžīgo dēlu.

Hanss Ginters — vācu izcelsmes kultūras pētnieks un mākslas teorētiķis — apcerē Padomju kultūras arhetipi2 raksta, ka sociālistiskā reālisma mākslai, tāpat kā padomju ideoloģijai, no kuras tā izaugusi, raksturīgs spēcīgi izteikts mitoloģisms, kas cilvēku zemapziņā aktualizē noteiktus arhetipus, rosinot ikvienu identificēties ar kādu konkrētu lomu šajās struktūrās.

Par visizplatītāko, kā uzsver zinātnieks, kļūst lielās ģimenes arhetips. To veido māte, tēvs un bērni — varonīgie dēli un meitas. Mātes lomu ar vienlīdzīgām tiesībām ieņem Komunistiskā partija, Maskava, Padomju dzimtene, kas visbiežāk tiek atšifrēta kā Krievija, retāk — kā Padomju Savienība. Tēvs ir Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs. Šo posteni ieņem un attiecīgi arī šo lomu no 1921. līdz 1953.gadam Padomju Savienībā spēlē Josifs Staļins.

Tēvs vairumā gadījumu iegūst pāri sadzīviskai situācijai paceltu sakrālo dimensiju, tas tiek izjusts un pārdzīvots kā dievības iemiesojums. I.Jesaulovs raksta3, ka padomju ideoloģija un māksla tiecās nevis vienkārši izmainīt evaņģēlisko koordinātu sistēmu, aizstājot to ar kādu citu, bet gan centās precīzi apgriezt otrādi, paturot vecās domāšanas formas un piepildot tās ar jaunu saturu. (Šoreiz "uz kājām" tika nostādīta reliģija.) Tas neizglītotajām masām jauno padomju realitāti ļāva padarīt viegli uztveramu, saprotamu un pielūdzamu. Nevajadzēja pašiem meklēt pat jaunos vārdus, ar ko piepildīt ierastās pasaules uztveres formas — propagandisti un dvēseļu inženieri rakstnieki pateica priekšā. Svēto Trīsvienību aizstāja trīs nesaraujamu jēdzienu savirknējums, kam tiek piešķirts tikpat mistisks un mūžīgs raksturs: Oktobris — Partija — Ļeņins. Arī Ļeņins, kā zināms, ir mūžīgs, kā to apliecina vesela padomju ideoloģijas izstrādātā lozungu sistēma: viņš ir "dzīvāks par visiem dzīvajiem", "vienmēr dzīvs", viņš nomirstot nenomirst, bet, kā jau tas pienākas mītiskam personāžam, pārmiesojas, jo "Staļins — tas ir Ļeņins šodien". Staļinam, kā varam pārliecināties arī V.Lāča romānā Vētra, piemīt pārdabiskas atklāsmes sniegtas, citiem nepieejamas augstākās zināšanas, dievišķas spējas iedvesmot masas uz varoņdarbiem, novest tās kolektīvā ekstāzē. Latviešu romānists Vētras 2.daļā dokumentāli citē Staļina radiorunu kara sākumā, papildinot to ar saviem komentāriem: "Elpu aizturējuši, viņi stāvēja uz cietajiem bruģa akmeņiem, un ikviens saprata, ka biedrs Staļins šai brīdī runā ar katru no viņiem, ka vadoņa skats vēršas ikvienā no tiem — lielās tautas atsevišķajos locekļos. (..) Miljoni un miljoni atsevišķu īpatņu dažos mirkļos sakusa un sacietēja kopā, kļūdami par milzīgas krama klints neiedragājamu sastāvdaļu — tāds burvības spēks bija šajos nesaudzīgi patiesajos vārdos. Tā bija pati lielā tautas gudrība, divsimt miljonu kopīgā, nelokāmā, fantastiskā griba, ko šodien konkrētā domā iemiesoja biedrs Staļins."4 Tas, ka Staļina balss atskan no radio, klausītāju uztverē tai piešķir kādu pārreālu, mistiski mītisku izcelsmi.

Kā atzīst H.Ginters, dēls lielajā ģimenē ir pati dinamiskākā figūra. Dēli iedalās četrās pamatkategorijās. Pirmajā: varonis — karavīrs (Čapajevs, Budjonijs un viņiem līdzīgie Pilsoņu kara varoņi). Otrajā: heroizēts politiskais darbinieks (dažāda ranga poļitruki). Trešajā: varonis — upuris, modelēts pēc viduslaiku svēto mocekļu dzīves aprakstiem (spilgtākais piemērs — Pāvels Korčagins). Ceturtajā: ļaudis, kuru gribasspēka un ķermeņa fizisko kvalitāšu novērtējums atbilst metaforai "tērauds".

Šī "metalurģiskā metafora" (staļ — tērauds) tiešā veidā bija saistīta ar ģenerālsekretāra (īstajā vārdā Josifa Džugašvili) politisko segvārdu Staļins, kuru tas pirmo reizi lietoja 1913.gadā. Industriālus uzvārdus, acīmredzot, lai iebiedējoši uzsvērtu boļševiku partijas neuzvaramo spēku, izvēlējās arī citi padomju politiskie aktīvisti. Vjačeslavs Skrjabins kļuva par Molotovu (molot — āmurs), Ļevs Rozenfelds — par Kameņevu (kameņ — akmens). Tā boļševiki gan ar savu politiku, gan pat ar saviem uzvārdiem, protams, paši to neapzinoties, atkārtoja antīkajā pasaulē dzimušo mītisko priekšstatu par cilvēces gaitu kā regresīvu procesu, kur zelta laikmetu nomaina sudraba, pēc tam nāk vara, varoņu un dzelzs laikmets.

Ļeņina–Staļina partijas biedri varonīgi pārlēca pāri varam un varoņiem, iesviežot Krieviju no sudraba tieši dzelzs laikmetā. Pie ceturtās — tērauda dēlu — grupas pieder lidotāji, polārpētnieki, fizkultūrieši un no 1934.gada, kad Doņeckas superogļracis Aleksejs Stahanovs vienā maiņā izpildīja 34 normas, arī stahanovieši, kā nosauca viņa sekotāju kustības dalībniekus.

Padomju dēlu īpatnība ir tāda, ka tie nekad nepieaug, nekad nekļūst par tēviem, jo tēvs ir viens un mūžīgs. Tēvs iemieso sakrālo hipostāzi, bet dēli ir tikai cilvēki. Dēlu dzīvei raksturīgs noteikts cikliskums. Katrs cikls sadalās trīs fāzēs. Pirmkārt, darbs un varoņdarbi par godu tēvam. Otrkārt, raports tēvam par saviem sasniegumiem, ko parasti vainago atzinība. Treškārt, jaunu instrukciju saņemšana par turpmāk veicamo, ko pavada tēvišķīgas pamācības. Dēla dzīvē spilgtākās kulminācijas ir ziņojumi un instruktāžas. Dēls pats savas dzīves stratēģiju neizstrādā un neizvirza sev nākotnes uzdevumus — tos viņš gatavā veidā saņem no tēva, kurš domā visu vietā. Dēla funkcija no radīšanas (domāšanas) noreducēta uz izpildīšanu. Šo tēva — dēlu attiecību modeli spilgti var redzēt citētajā Vētras ainā, kad pat tikai tēva radiobalss dēlus iedvesmo varoņdarbiem.

Lielā ģimene ir ļoti saliedēta. Ne tikai tādēļ, ka tās locekļi cits pret citu izkārtoti noteiktās hierarhiskās attiecībās, kuras automātiski diktē zemāko "elementu" dievināšanas jūtas pret augstākajiem, bet arī tādēļ, ka jāturas kopā pret ienaidnieku, kura arhetips savukārt iemieso briesmas lielajai ģimenei. Turklāt kopīgs naids ir vēl izturīgāks cilvēku vienotību veicinošs saistmateriāls nekā kopīga mīlestība. Tādējādi Staļina inspirētie 30.gadu politiskie procesi veica vismaz divkāršas funkcijas. Tie ne tikai palīdzēja valdošajai partijas elitei atbrīvoties no politiskajiem konkurentiem, bet arī uzkurināja masu psihozi, radot bailes, kā arī atraisīja cilvēkos viszemiskākos instinktus, rosinot uzrādīt vēl nenoķertos padomju tautas "ienaidniekus".

Visu V.Lāča pēckara prozas un dramaturģijas darbu kompozīcija balstīta uz lielās ģimenes un ienaidnieka konfrontāciju. "Mūsējos" no "viņiem" autors atšķir jau vizuāli, pirmajā gadījumā lietojot idealizācijai, bet otrajā — groteskai piederīgus izteiksmes līdzekļus. Padomju cilvēki zīmēti pēc noteiktiem paraugiem, kuri tikpat labi var piederēt nacisma ideoloģijas kultivētajam ārieša, kā arī antīko grieķu varoņu tipam. Viņi ir gari, slaidi, ar lieliski trenētu ķermeni, blondi, viņu sejas vaibsti ir harmoniski un cildeni. Ienaidnieku portretos vairāk oriģinālas mākslinieciskās patstāvības. Te dominē salīdzinājumi ar dzīvnieku pasauli. Visizplatītākais prototips no mājdzīvnieku cilts ir cūka kā rijības, truluma un idejiskās netīrības simbols; savvaļas dzīvniekus pārstāv htoniskais radījums čūska — viltības un nāves iemiesojums. Ienaidnieki ir resni, maza auguma, izplūduši, nosvīduši, smirdīgi, viņiem ir pliki pauri un izspiedušās ačeles.

V.Lācis ir principiāls un nepieļauj pat domu par ienaidnieku iespējamu pāraudzināšanu. Tie ir jāiznīcina. Šo padomju sabiedrības asenizācijas procesu bez šaubīšanās veic lielās ģimenes idejiski pārliecinātie dēli. Tādējādi Vilis Lācis latviešu literatūrā izdara principiālu tikumisko principu revīziju, kas saistīta ar dzīvības vērtības un grēka interpretāciju; ienaidnieka iznīcinātājs no slepkavas statusa tiek iecelts varoņa godā. Taču vienā aspektā V.Lācim piemīt zināms liberālisms, salīdzinot ar krutākajiem padomju paraugiem. Viņš pieļauj iespēju, ka arī buržuāziskais inteliģents var kļūt par jauno padomju cilvēku. Protams, ar vienu nosacījumu: ja viņš ir spējīgs iziet iniciācijas procesu, kas obligāti saistīts ar idejiskā pretinieka, kas tiek pielīdzināts ienaidniekam, nodevību vai slepkavību. Piemēram divi ierosinoši gadījumi no romāna Vētra. Aktrise Māra Vilde-Pāvulāne savu pāraugšanu no mīlīgas, bet aprobežotas buržuāziskas madāmiņas par idejiski izturētu jaunās sabiedrības locekli apliecina, padomju iestādēm uzrādot savu bijušo vīru Fēliksu Vildi, kuru autors spēcīgāka iespaida dēļ iesaistījis Ulmaņa režīma politpārvaldes aģentos. Tādējādi latviešu sieviete, pati, domājams, to nezinādama, atkārto savas krievu literatūras māsas Ļubovas Jarovajas — vīra nodevējas — arhetipu, kas iemūžināts K.Treņova lugā Ļubova Jarovaja.

Bet inteliģentā bezdarbnieka Kārļa Žubura izdarīto pirmo slepkavību, ar ko tas nostājas uz jaunās varas atbalstītāju takas, likvidējot jau likvidētās Latvijas politpārvaldes aģentu "resno tēviņu" (autora apzīmējums) Ābolu, V.Lācis apraksta: ""Žubur, tu nošāvi cilvēku…" Kārlis Žuburs domāja, un viņam bija brīnums par to mieru un saskaņu ar savu sirdsapziņu, kāda viņu nu pildīja. Viņam nebija žēl izdarītā. Viņš bija apmierināts, tikai kaut kur būtības dziļumos trīsēja savāds, nekad agrāk nesajusts kairinājums. Tātad arī viņš to spēja izdarīt, inteliģentais cilvēks, kas kādreiz nevarēja skatīties, kā vecais Žuburs kauj cūku…"5 Minētās Žubura pasāžas nobeiguma teikumā ("Tā laikam bija pareizi…") ar vārdu "laikam" vēl ieskanas tādas kā jautājošās intonācijas par savu varoņa darba nepieciešamību. Autors steidz tās likvidēt ar savu nešaubīgu piebildi: "Tā vajadzēja." Laikam jau viņi abi zināja, ko runā.

Katru cilvēku, kā to jau XX gadsimta sākumā konstatēja abi izcilie austrieši Zīgmunds Freids un Karls Gustavs Jungs, komandē gan apziņa, gan zemapziņa, kura savukārt sadalās individuālajā un kolektīvajā jeb masu, pūļa zemapziņā. Padomju laikmetā, īpaši 30.gados, cilvēku vairāk vadīja un valdīja zemapziņa nekā prāts, vairāk kolektīvas (nevis individuālās) histērijas un kompleksi. Tāds jau arī bija ideoloģijas oficiāls un neslēpts mērķis — kolektīvu pacelt pāri indivīdam. It kā lai īstenotu utopisku vienlīdzības ideju, bet īstenībā — lai viegli varētu manipulēt ar masām un turēt tās pakļautībā. Un Viļa Lāča ieguldījums šajā procesā nekādi nav apšaubāms un ir vēsturiski nozīmīgs.

1 Dobrenko J. Socreaļizm i mir ģetstva. Grām. Socreaļističeskij kanon. M, 2000, 32.lpp.
2 Ginter H. Arhetipi sovetskoi kuļturi. Turpat, 459.lpp.
3 Jesaulov I. Socreaļizm i reļigioznoje soznaņije. Turpat, 49.lpp.
4 Lācis V. Vētra, 2.sēj. 1947, 12.lpp.
5 Lācis V. Vētra, 1.sēj. 1946, 438. — 439.lpp.

Raksta pamatā referāts, kas nolasīts V.Lāča simtgadei veltītajā Rakstnieku savienības konferencē šā gada maijā


Tā tas bija
 Ingrīda Sokolova, Dr. habil. filol.

Intervijā "Latvijas Avīzei" 2003. gada 13. decembrī Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš izsaka daudzus vērā ņemamus interesantus spriedumus, salīdzinājumus starp "vakar" un "šodien". Piemēram, "1941. gada deportācijas jau Lācis neparakstīja. Deportācijas rīkot izšķīrās sarunā pie Staļina Kalnbērziņš, Snečkus un Karotamms (Baltijas valstu kompartiju pirmie sekretāri. — I. S.)…" Un te nu sākas cienījamā akadēmiķa pretruna. "Snečkus represijās pret nacionāli noskaņotajiem lietuviešiem bija daudz vairāk iesaistīts nekā Lācis pret latviešiem. Bet Snečkus atkal savukārt centās saglabāt Lietuvas identitāti…". Un tālāk: "Vili Lāci 1959. gadā atstādināja Arvīds Pelše. Jā, Lācis bija ļoti populārs rakstnieks, un to jau noliegt nevar. Taču šobrīd daži iestājas par viņa simtgades svinēšanu 2004. gada maijā. Tomēr Lācis nav gluži tas pats, kas Knuts Hamsuns — ne talanta, ne politiskās darbības ziņā… Manuprāt, pēc 50 gadiem Lāci spēs izvērtēt objektīvāk. Bet, kamēr dzīvi tie, kuri cietuši represijās, par Lāča jubileju būtu pareizāk paklusēt."

Nē, pusgadsimtu neklusēsim, jo tad sen vairs nebūs arī dzīvo liecinieku!

Ļaunuma pamatnostādnes — kaimiņvalstī

Man liekas, ka daudzas mūsu nelaimes ir saistītas ar to, ka nezinājām, kāda ir Padomju Savienība, arī komunisti pagrīdnieki, pat tādi kā V. Lāča brālēni — ideālisti Brieži neapjauta, kas īsti ir šī milzīgā kaimiņvalsts, kura slepkavoja tūkstošus miera laikā un bez apdoma izdzēsa miljoniem dzīvību vairākos karos līdz pat visbriesmīgākajam — Otrajam pasaules karam. Pielūgtie tētiņi — Ļeņins un vēlāk Staļins — vienmēr bija ļaunuma pilni pret tiem, kuri kaut vai par nieku nedomāja kā viņi. 20. — 30. gadu padomju dokumenti ir pārpilni ar norādījumiem: Nošaut, cik vien var, mācītājus! Ekspropriēt

Vai šīs ļaunuma, iznīcības pamatnostādnes varēja apstāties pie Baltijas valstu robežām? Nē!

Bet nu par J. Škapara interviju "Latvijas Avīzei" 2003. gada 27. janvārī. J. Škapars bija ilggadējs partijas sekretārs, arī RS. Un pēc tam cienījamā laikraksta "Literatūra un Māksla" redaktors. Nu vada Inteliģences apvienību, jo līdz ar atmodas sākumu itin viegli pārnāca otrajā ierakumu pusē. Intervijā viņš pareizi atzīst, ka "viss notika ciešā sadarbībā ar Maskavu", "viss bija zem uzraudzības", ka "Maskava sākums — Rīga turpinājums un variācija", ka pat pret vismazāko progresu cekai bija "agresīva un ļauna attieksme", ka Vosu neapmierināja pat frontinieks Lukss un līdzīgas radošas personības. Atbildot uz Krustiņa kunga jautājumu, pieredzējušais "partijnieks" saka: "Ar V. Lāci darbā neesmu saskāries, bet, protams, toreiz daudzu apziņā viņš bija populārs autors. Domāju, ka par viņu jāizdara vēl nopietnāki pētījumi nekā jau publicētie. Šī personība varētu būt spēlējusi klaji prettautisku politiku un patiesībā V. Lācis bija konformists, kurš nerēķinājās ar to, kā Latvija un Latvijas tauta izdzīvos. Jā, viņam pašreiz tuvojas ļoti apaļa jubileja, bet, pirms to svinēt, ir jāapdomājas, ka šajā gadījumā neder neviens salīdzinājums — arī ar A. Upīti un J. Sudrabkalnu. V. Lācis ieņēma ļoti augstus amatus un teikt, ka viņš pie deportācijām stāvēja malā un visu izšķīra pirmais sekretārs vai čeka, būtu diezgan vieglprātīgi. Gribu pieminēt vēl vienu pagātnes atmiņu akcentu, proti, ka lielai daļai cilvēku ir tieksme atcerēties to labo, bet slikto krietni mazāk, un tāpēc es domāju, ka Lāča persona ir īpašas pētniecības vērta." Tātad pētnieki vēl neko vērā ņemamu nav pateikuši, taču biedrs Škapara kungs jau labi zina, ka Lācis bijis konformists, kurš ne ar ko nerēķinājās!

Lācis nebija elitē

Bet nu ieskatīsimies ļoti interesantajās bijušā Latvijas ģenerālprokurora un vēlāk arī PSRS justīcijas padomnieka J. Dzenīša memuāros, kuri iznākuši gan Maskavā, gan latviski Rīgā 2002. gadā — "Sava laikmeta vilnī". Grāmatā svarīgu vietu ieņem uz reāliem notikumiem balstītā atziņa, ka straujā vērtību nomaiņas procesā daudzi it viegli apsvieda kažokus, radās asas pretrunas, sarežģītas situācijas, kuras visā pilnībā izmantoja Maskavas uzticības personas. Kā tieslietu ministrs, kā republikas ģenerālprokurors viņš saskārās ar Maskavas deleģētiem CK 2. sekretāriem N. Beluhu, V. Soboļevu, V. Dmitrijevu, kuri pilnībā ignorēja visu latvisko, un arī CK sekretāriem — latviešiem E. Auškapu, A. Drīzuli, I. Andersonu, V. Čemmu, R. Verro, kuri runāja tikai… krieviski. Krievijas latvieši, varbūt represiju iebiedēti, pat publiskos pasākumos, sēdēs, sapulcēs runāja krieviski. "Maskavas acis" lielākoties nāca no PSKP CK aparāta. Pat CK pirmie sekretāri viņiem pakļāvās, jo "komisāri" regulāri ziņoja Maskavai, kas notiek uz vietas un vai 1. sekretāri atbilst saviem amatiem. Bet tie attālinājās no tautas vispār — specveikali, specpoliklīnikas, slimnīcas, ēdnīcas utt.

"Katrā ziņā, raksta J. Dzenītis, "jaunā elite atšķirībā no iepriekšējās necentās pat maskēt savu plēsonīgo dabu". "Bija tādi PSKP biedri, kuriem ne tikai komunistiskas, bet vispār jebkādas idejas bija vienaldzīgas un partijas biedra karte vajadzīga tikai tādēļ, lai vieglāk būtu īstenot savus personiskos pašlabumu centienus." Un vēl: "Partijas bosiem un biroja locekļiem piederēja visa vara un teikšana. Labas attiecības ar šo eliti bija zelta vērtas". "… bez pamatīga skandāla tāda Maskavas uzticības persona nebija aizraidāma".

Vilim Lācim ar šo eliti nekad nav bijusi tuva saskare.

Pēc Maskavas pavēles

Vēl dažas J. Dzenīša atziņas: "Sākumā mums, prokuratūras darbiniekiem, nebija pieejami ar norādi "pilnīgi slepeni" apzīmētie vissavienības partijas un valdības orgānu lēmumi, uz kuru pamata tika pieņemti lēmumi republikās un notika izsūtīšana… Kā vēlāk uzzinājām, tieši PSRS partijas un valdības orgāni noteica, cik daudz budžu ģimeņu jāizsūta no katras republikas". "Vislielākais ļaunums padomju varai un tās autoritātei tika nodarīts ar nelikumīgajām represijām, kas tika vērstas pret veselām tautām, tautībām un atsevišķiem pilsoņiem. Tam bija divējādas sekas un abas vienlīdz postošas… modināja naidu pret PSKP un Padomju Savienības vadītājiem un, no otras puses, tas padomju cilvēkus iebaidīja tā, ka tie vairs neuzdrīkstējās ne brīvi runāt, ne brīvi domāt."

Taču tā nebija pirmā reize, kad arī no Latvijas izsūtīja tūkstošus. Kā savā ļoti precīzajā rakstā min vēsturnieks J. Riekstiņš ("LA", 2004., 22. janv.): "Visas deportācijas akcijas bija ļoti stingri noteiktas no Maskavas. Tur viss bija reglamentēts — kad, cik, no kurienes, uz kurieni.

Pēc Maskavas pavēles LPSR Valsts drošības ministrijas darbinieki jau sāka kārtot izsūtamo uzskaites lietas. Tās gatavoja līdz 17. martam. Tikai tad LPSR Ministru padome pieņēma formālu lēmumu par izsūtīšanu. Kad V. Lācis parakstīja šo lēmumu, Krievijā jau viss bija gatavībā — vagoni, konvoji utt. "Latvijā sabrauca pilns ar operatīvajiem čekas virsniekiem. Ne jau te uz vietas kāds deva rīkojumu sākt deportāciju…" — raksta J. Riekstiņš.

1941. gada izsūtīšanas pamatojās uz VK(b)P un PSRS Tautas komisāru padomes 1941. gada 14. maija lēmumu nr. 1299-526 ss, kurš attiecās ne tikai uz Baltiju, bet arī uz citiem Padomju Savienības reģioniem — Rietumu Ukrainu, Rietumu Baltkrieviju un Moldāviju. Politiskais mērķis bija viens — "sociāli svešu elementu izsūtīšana", tieši Baltijā bija uzskaitīti deviņi punkti, tajā skaitā prostitūtas un, protams, kontrrevolucionāri, bagātie, virsnieki, pat ierindas policisti un cietumu personāls utt. Pavisam 5521 ģimene ar 9546 cilvēkiem. 1945. gadā bez pamatojuma — 675 vācu tautības pilsoņi.

Bet 1949. gadā deportācijas notika, pamatojoties uz PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu nr. 390-138 ss (ss — soveršenno sekretno — pilnīgi slepeni). Pakļaujoties šim lēmumam LPSR Ministru padome pieņēma divus lēmumus 1949. g. 17. 3. I. nr. 382 (p. sl.) par 10.000 budžu ģimeņu izsūtīšanu un vēl 24.3 nr. 297 — par izsūtīto mantas konfiskāciju. Abi noformēti ar V. Lāča un lietu pārvaldnieka I. Bastina parakstiem. 1947. gada 27. augustā jau bija pieņemts lēmums nr. 761 par budžu saimniecību pazīmēm un to, kādā kārtībā tām uzliekami nodokļi. Pēc šīm pazīmēm "budži" bija katra daudzmaz turīga Latvijas ģimene.

Lāča slēpšanās

Taču toreizējie PSRS vadoņi — Staļins, Molotovs, Kaganovičs — ieteica vēl pastiprināt teroru. Jo arī Latvijā nevarot apturēt bandītismu, kuru atbalstot kulaki. Bet kaut arī paši čekisti rajonos teica, ka akcijas ir nelikumīgas, partorgi un izpildkomiteju priekšsēdētāji turpināja sarakstus sūtīt "uz augšu". Ļoti ļauna izrādījās Maskavas atsūtītā censoņa, republikas ģenerālprokurora S. Mišutina loma, kurš personīgi un neatlaidīgi spieda uz Latvijas augstākajām amatpersonām. J. Kalnbērziņš viņam beidzot padevās. A. Kirhenšteins turpināja visādiem līdzekļiem pretoties, glāba daudzus cilvēkus, bet abiem nebija kur sprukt, kaut gan likums bija viņu pusē — tā neesot viņu kompetence, galvenais — Ministru padome. V. Lācis gan tolaik izdarīja neparastu gājienu, kuru aprakstīju "Par un ap Vili Lāci" grāmatā "Figūras uz fona": viņš uz trim dienām noslēpās… aktieru N. Mūrnieka un I. Mitrēvices dzīvoklī, uz kurieni viņu ar divām ceļasomām aizveda šoferis Jēkabs Rudgalvis. Pēdējais man vēl pastāstīja, ka vedis Lāci gar izsūtāmo ešelonu, ka Lācis bargi pavēlējis izlaist no vagoniem atsevišķus cilvēkus. Taču Lācis nebija vienīgā augstā amatpersona, kurai draudēja jaunās varas represijas. Arī izcilais mežkopis profesors J. Vanags, Lāča valdības loceklis, tāpat dabūja slēpties. Stāstīja man, ka "tajās trīs dienās Lāča, manā un vēl citos kabinetos bija atslēgti telefoni. Bet telefoni klusēja arī CK kabinetos. Trīs dienas cirkulēja versija par Lāča smagu saslimšanu…"

Cekas nemīlēts

Ka Lācim bija ļoti sliktas attiecības ar LKP CK, par to liecina arī norises manas doktora disertācijas laikā. "Kāpēc jūs nesaprotat, ka pirmskara Lācis mums nav vajadzīgs," man pieņemamajā telpā teica CK sekretārs A. Drīzulis, kurš visādi kavēja aizstāvēšanu pēc tam, kad CK uzlika arestu manai grāmatai "No tautas tautai". Tā bija patiesi dramatiska aizstāvēšana līdz pat klajai aģitācijai balsot pretī. Cekas biedriem šis gājiens neizdevās.

Atcerēsimies, kādu troksni biedrīši no "lielās mājas" sacēla ap romānu "Uz jauno krastu!". Ar kādu nolūku?

Bet vēl agrāk? Frontes biedrs uzaicināja mani PSKP CK arhīvā ielūkoties "Lāča lietā". Te izlasīju A. Pelšes ziņojumus par V. Lāci, kurš, starp citu, esot uzrakstījis arī klaju… fašistisku sacerējumu "Ceļojums uz Kalnu pilsētu", galvenajā varonī izsmiedams… Marksu! Jā, šo varoni sauca — Skrams, bet, otrādi lasot, patiesi iznāca Markss. Citā Pelšes "vēstulē" bija teikts: "Lācis ir buržuāziskais nacionālists…". Un vēl vesels partijas lamuvārdu komplekts!

Un ar kādu mīļu smaidiņu A. Pelše pēc 1959. gada notikumiem pavēstīja Lācim, ka viņš vairs nav Ministru padomes priekšsēdētājs!

V. Lāci rupji izraidīja no politiskās aprites kā… nacionālistu.

Var jau arī pārbaudīt, ar ko un kā Lācis ir parakstījis pavēles. Vairākkārt tiekoties ar viņu Ministru padomē, redzēju, ka viņš parakstās vai nu ar zilu pildspalvu vai zilu, resnu, tā saucamo galdnieka zīmuli, kuru bieži vajadzēja asināt. Bet manā klātbūtnē ir nākuši kancelejas darbinieki ar faksimilu, kurš, izrādījās, tur ir glabājies. Tā nu, bez kontroles, bez pētījuma, viņam pārmet arī pavēli par ģenerāļa J. Baloža izraidīšanu no Latvijas 1941. gadā. Ka tie ir klaji meli, man apstiprināja arī Lāča vietnieks Vilis Krūmiņš: "Manā rīcībā nav šādu faktu. Es tam neticu."

Populārs rakstnieks

Par to, ka Lāča vārds ir cieši saistīts ar traģiskām norisēm, liecina arī briesmīgā diversija ar liftu, kad viņa vietā gāja bojā mīļotais dēlēns Ojārs — Olītis. Arī Maskavai viņš bija svarīgs tikai kā populārs rakstnieks. Tāpat kā Latvijai kādreiz valdībā bija vajadzīgs Rainis.

Lācis bija pelnīti populārs visās tajās 44, pat retajās pasaules valodās, kurās iznāca viņa grāmatas. Un mēs nedrīkstam neizmantot tādas kultūras vērtības, kādas viņš ir radījis.

Nekas nav pārvēršams par nebijušu, jo cilvēks ir saistīts ar laiku, kurā dzīvojis. Nekas nedraud tikai tam, kas nav personība. Bet arī vislielākajai personībai totalitārā vara ir neprognozējams ļaunums.

…Reiz, sēžot uz soliņa manā dārzā Murjāņos un lūkojoties uz Gaujas zemieni, Lācis tā klusām sacīja vārdus, kuri man vēl šodien skan ausīs: "… un ļaudis sacīs: te kādreiz bija Latvija…" Tā bija — vilšanās atziņa!

Vilis Lācis ir neatņemama nacionāla bagātība un viņa simtgades svinēšana mūs tikai cels pasaules acīs!

Latvijas Avīze 2004. gada 04. marts


Kas apmaksājis ciešanas?
Silvija Radzobe

Nesenā vēsture un stratēģija

Atzīmējot savu 80. dzimšanas dienu, 2003. gadā rakstniece, literatūrzinātniece, publiciste, kinoscenāriju autore, filoloģijas zinātņu habilitētā doktore, Vissavienības (jaunākā paaudze varētu nesaprast – tieši par kuru visu savienību ir runa) literārā konkursa (nav teikts – kāda) laureāte Ingrīda Sokolova nolemj iepriecināt sevi un sava talanta cienītājus, kuru vēstuļu daudzie simti (varbūt i tūkstoši) krājas grēdās Murjāņu mājā, un laiž klajā savu 45. grāmatu.

Publicētais teksts liecina, ka, neraugoties uz cienījamo vecumu, autore saglabājusi domas mērķtiecību, pozīcijas konsekvenci un, galvenais, apbrīnojamas stratēģa dāvanas, izvēloties mērķa sasniegšanai gluži vai artistisku viltīgu veiklību. Taču ne tādēļ mana uzmanība pievērsās šim pašapdāvināšanās aktam. I. Sokolovas grāmata vairākos aspektos ir gluži unikāla, domāju, nebūs pārspīlēts, ja teikšu – otras tādas grāmatas pēdējos gados piecos, pieļauju, mums nav bijis.

Pirms pakavējamies tuvāk pie būtiskā jautājuma, kādi tad ir I. Sokolovas mērķi, nedaudz par mulsumu, kuru rada informācija, kas rodama dažās izdevumā ievietotajās fotogrāfijās, kā arī uz priekš un pakaļvāka atrodamajā, bet vēl vairāk – neatrodamajā informācijā. Titullapā nav izlasāms, kurai izdevniecībai var pateikties par šo grāmatu. Tikai priekšpēdējā lapā uzzinām, ka izdevums "sagatavots iespiešanai izdevniecībā Zinātne". Taču ne vienā, ne otrā vietā nav norādīts, par kādu naudu grāmata izdota – par valsts, fondu vai pašas autores personiskajiem līdzekļiem. Tātad mums ir visas tiesības domāt, ka sacerējums klajā laists par valsts, resp., nodokļu maksātāju, tai skaitā arī manu, naudu. Saka – papīrs pacieš visu. Bet ja nu šajā gadījumā es principiāli protestēju, ka papīrs cieš (arī) par manu naudu? Demokrātiskā sabiedrībā katrs drīkst domāt, rakstīt un publicēt, ko vien viņš vēlas. Bet – vai patiešām visu? I. Sokolovas grāmatā ir tādas gan politiska rakstura, gan savu personu pašslavinosas pasāžas, kurām, manuprāt, vajadzēja palikt vien viņas personiskajā īpašumā, neaplaimojot ar tām tūkstošiem potenciālo lasītāju. Šajā sakarā rodas jautājums, vai izdevniecībā Zinātne kāds vispār ir izlasījis šo manuskriptu? Ne redaktors, ne korektors nav norādīti. Varbūt to izdarīja vismaz akadēmiķe Anna Blinkena, kura uzrakstījusi grāmatai pēcvārdu?

Otrreiz mulsumu piedzīvoju, ieraugot fotogrāfiju pie raksta par Vili Lāci, kur kopā vienā bildē redzami Lācis un Sokolova, kas, atrazdamās dibenplānā un koķeti smaidīdama, veido tādu kā Lāci sargājošu fonu, ļaujot domāt par autorei glaimojošu abu neikdienišķi dziļo draudzību arī privātajā, ne tikai lietišķi literārajā dzīvē. Taču abu seju ne gluži adekvātās izmēru proporcijas, pat ņemot vērā perspektīvu, rada aizdomas, ka tas ir diezgan veikls divu atsevišķu fotogrāfiju apvienojums. Īstenībā jau tas nav nekas jauns. Daudzas temperamentīgas sievietes līdzīgi ir centušās uzlabot vēsturi. Arī režisore Anna Lācis, kurai gan nav nekāda sakara ar Vili Lāci, sevi safotografēja kopā ar Bertoltu Brehtu, apvienojot divas dažādos laikos un dažādās vietās tapušas bildes.

Grāmatā ievietotas apceres par Viktoru Astafjevu, Vasiļu Bikovu, Jāni Stradiņu, Jāni Sudrabkalnu. Taču visspilgtāk par Ingrīdas Sokolovas uzskatiem liecina divi citi raksti – Sastaptie (no sērijas es un slavenības) un Par un ap Vili Lāci, pie kuriem pakavēšos tuvāk.

Ja kāds vēl gadījumā nezinātu, kas īstenībā ir Ingrīda Sokolova, tad viņš to var izlasīt 147. lappusē, kur citēta A. Bočarova vēstule autorei 1973. gadā: ".. tavi oponenti nevēlas patiesību, cenšas pēc noklusēšanas. Bet tu esi drosmīga cīnītāja par zinātnisku patiesību." Te lietots paņēmiens, kurš grāmatā sastopams daudzkārt: riskantas, diskutējamas vai sev glaimojošas atziņas tiek izteiktas nevis ar pašas vārdiem, bet citējot citu cilvēku teikto. Visbiežāk no personiski saņemtām vēstulēm, kuru citēšanas precizitāti nav iespējams pārbaudīt. Ne tikai A. Bočarovs padomju laikā, bet arī, kā mums piedāvā lasīt, daudzi citi dažādos laikos, tai skaitā skolotāja A. Bulvīte 1992. gada vēstulē, slavina I. Sokolovu kā drosmīgu cīnītāju: "Dzirdot un lasot, kādi nepatiesi vārdi krīt pār Viļa Lāča personību, paldies Jums par uzdrīkstēšanos aizstāvēt rakstnieka piemiņu." (197. lpp.) Cik no briesmīgajiem padomju ideologiem īstenībā smagi cietusi I. Sokolova, var uzzināt trauksmainajās pasāžās par to, kā vajāta viņas habilitētā doktora disertācija, kā arestēta monogrāfija No tautas tautai. (Abas veltītas V. Lācim.) Kā CK sekretārs A. Drīzulis 1975. gadā uzskatījis par nepieļaujamu analizēt V. Lāča pirmskara daiļradi, kā V. Hausmanis pirms pašas aizstāvēšanas atsaucis savu pozitīvo recenziju... Kā A. Drīzulis uz kāpnēm ķēris aiz piedurknēm zinātniskās padomes locekļus un licis balsot pret... Tak "Maskava nepiedzīvotā ātrumā manu doktora grādu apstiprināja", 177. lpp. raksta dr. hab. philol. Tiešām, zināms tracis toreiz izcēlās. Taču tas vairāk risinājās kuluāros, kur komisijas locekļi mocījās sirdsapziņas pārmetumos, kā lai balso par, ja darbs vairāk ideoloģisks nekā filoloģisks. Pie tam – sovjetiski dedzīgāks, nekā 1975. gadā pat oficiāli vairs pieņemts rakstīt par literatūru. Bet, kā redzams, "nabaga komisija" tomēr pārvarēja sirdsapziņas mokas un nobalsoja "kā vajag", par ko tā nopriecājās Maskava, steidzot apstiprināt pareizo latviešu balsojumu. (Man ir dibināts pamats teikt – "pareizie latvieši".)

Taču tie visi ir sīkumi, salīdzinot ar I. Sokolovas pārspriedumiem par vēsturi. Sāksim ar vienkāršākiem, taču principiāliem faktiem. Autore raksta – V. Lācis 1954. gadā devies uz Kijevu, lai piedalītos "Ukrainas un Krievijas atkalapvienošanas (izcēlums mans – S.R.) 300. gadadienā" (226. lpp.). Ja Latvijā reti kurš ko zina par Ukrainas traģisko vēsturi, par Krievijas impērijas izšķirošo lomu šīs lielās nācijas saimnieciskās, politiskās un garīgās patstāvības gandrīz vai pilnīgā iznīcināšanā, tad anektēšanu var saukt par "atkalapvienošanu" un zem Kreščatika ziedošajām kastaņām svinēt padomju tautu "draudzības svētkus". Kaut gan – ne jau I. Sokolova izdomāja šo melīgi liekulīgo terminu. "Atkalapvienošana" bija piederīga pie padomju ēras vēstures "zinātnes" oficiālā instrumentārija. Vēstures grāmatās jau rakstīja arī par Gruzijas un citu tautu, kuras kādreiz bija pazinušas un tad zaudējušas neatkarību, "atkalapvienošanos" ar Krieviju. Līdzīgs segvārds tika izgudrots arī, lai runātu par Latvijas vēsturi – skaitījās ideoloģiska kļūda (to zinu no savas pieredzes, 70. gadu 2. pusē strādājot par redaktori izdevniecībā Liesma) rakstīt, ka 1940. gadā Latvijā tika nodibināta padomju vara. Vajadzēja rakstīt – atjaunota (padomju vara).

Vispār I. Sokolova ir piesardzīga savu acīmredzami patieso uzskatu paušanā. Viņa acīgi tver tagadējo aktuālo politisko un nacionālo konjunktūru. Tās garā, piemēram, sacerēta aizkustinošā eseja, kas publicēta laikrakstā Forums šā gada maijā, par to, kā V. Lācis, vērdamies Gaujas lejā, apraud neatkarīgo Latviju. Tiešām, ļoti ticami, ka to viņš darīja, sēdēdams Murjāņos uz soliņa blakus I. Sokolovai – rūdītajai padomju armijas frontiniecei, kura savu lojalitāti padomju varai apliecinājusi, strādājot par tulku karagūstekņu pratināšanā (28. lpp. autore atturīgi lepojas, atstāstot, kā frontes ģenerālis pašam Ņ. Hruščovam viņu slavējis: "Mūsu meitene no fričiem visu var izvilkt..."). Taču pāris vietās grāmatā autore zaudē piesardzību vai varbūt – iegūst patiesu drosmi. Viena šāda noraušanās vieta ir 174. lpp.: ".. no totālām deportācijām uz citām zemēm, ko bija iecerējuši vācu okupanti, .. latviešus izglāba 43. gvardes divīzijas pastāvēšana. Tās varonīgums cīņā ar fašistiem pasargāja visu latviešu tautu." A, vot, šitos padomiskos murgus es 2003. gadā Latvijā negribu lasīt... ne par kādu naudu.

Lai pamatotu gluži absurdu viedokli par V. Lāča sovjetiskā kolaboracionisma ne tikai neizbēgamo, bet pat ļoti pozitīvo lomu (!) latviešu tautas vēsturē, I. Sokolova nolemj atkal grābt sev nepieciešamās ogles ar citu rokām un citē kādu nepārdomātu J. Plotnieka rakstiņu no 1988. gada Padomju Jaunatnes, kuru, domāju, pats dzejnieks, ja viņš ir normāls cilvēks, vēlāk nevarēja nenožēlot. (Kaut gan – kas zina. Kolaboracionisma idejas daudziem latviešiem, kā rāda šā gada notikumi ap Lāci, ir dārgas.) Tātad Plotnieks-Sokolova apgalvo: ja Lācis nebūtu 1949. gadā parakstījis deportējamo cilvēku sarakstu, Berija varētu sadusmoties un izsūtīt nevis 43, bet 86 tūkstošus. Paldies tev, Vili Lāci! Sirsnīgs paldies. Paldies tev, izdevniecība Zinātne!

Cits piemērs I. Sokolovas vēstures interpretācijā nav mazāk spilgts. Arī tajā sovjetiskā domāšana demonstrēta nevis saviem, bet citu vārdiem. Šoreiz I. Sokolova citē Vili Krūmiņu – par faktu, ka neatkarīgās Latvijas armijas ģenerālis Balodis izsūtīts pēc tiešas V. Lāča iniciatīvas. V. Krūmiņš saka: "Bet ģenerāļa Baloža izsūtīšanai ir arī savas pozitīvās nianses. Fašisti viņu neieredzēja. Nav zināms, kā viņam klātos, ja kara gados atrastos Latvijas teritorijā. To pašu var teikt par Ulmani. Esmu personiski tajos gados ticies ar Balodi un man palika iespaids, ka viņš atrodas nevis izsūtījumā, bet gan, pēc izskata spriežot, atvaļinājumā." (185. lpp.) Ko te piebilst? Vai tad Latvijā ir kāds, kas nezina, ka K. Ulmanis padomju izsūtījuma sanatorijas režīmā mira bada nāvē?

Kontekstā ar minētajām atziņām citi I. Sokolovas uzskati man vairs neliekas tik nozīmīgi. Piemēram, divi viņas koncepti par Vili Lāci, ko šai pavasarī nācies līdz apnikumam gan avīzēs lasīt, gan konferencē klausīties. Pirmais vēsta par Lāci – nezinīti, kurš pat nenojauta, ko nozīmē padomju režīms, kad 1940. gadā iesaistījās "Tautas" valdībā. Otrs postamentē Vili Lāci kā padomju varas upuri. Taču paradoksālā kārtā I. Sokolova varbūt ir pelnījusi uzslavu. Viņa vienīgā pa īstam bija gatavojusies mīļotā rakstnieka un valstsvīra simtgadei, ar saviem darbiem aizņemdama tukšo telpu, kur vajadzēja būt, bet kur nebija nopietni, moderni pētījumi par V. Lāci. Īpašo kvēli minēto un līdzīgo koncepciju ražošanā pastiprina tas, ka, manuprāt, V. Lāča padomju perioda "sāpju ceļos" bijusī frontiniece redz spoguļojamies sevi tagadējā laikmetā, kad arī viņa vairumā gadījumu spiesta izvēlēties dažādas sadarbības formas

Neatkarīgā Rīta Avīze 2004-09-22

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home