Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Genocīds pret ukraiņu tautu

VISVALDIS LĀCIS. ETNISKIE KONFLIKTI AUSTRUMEIROPAS TAUTU VĒSTURĒ. Rīga, «Vieda». 264-271. lpp

... Un arī fakti un statistikas materiāli, kas pierāda, kad un ar kādiem līdzekļiem un paņēmieniem krievi it iekarojuši vai iekļāvuši savā impērijā citu tautu zemes, arī šodien nerada Krievijas Federācijas parlamentāriešos vēlēšanos papildus pētīt «senseno krievu zemju» atgūšanas tematu. 

Ar krievu tautas «slāpēm» pēc svešām zemēm it tāpat kā ar slāpēm, ja kuģa avārijas gadījumā jūrā glābšanas laivā nokļūst cilvēki, kuri ilgi spiesti dreifēt atklātā jūrā bez saldūdens lietošanas. Viņi dzer jūras ūdeni, un, jo vairāk to dzer, jo vairāk viņiem slāpst. Arī tagadējās Krievijas valdniekiem šīs «slāpes» nav pārgājušas. Viņi arvien uzsver, ka netaisās atdot ne pēdas no Krievzemes svētās zemes, un viņu uzskatos pie Krievzemes svētajām zemēm pieder, piemēram, Kuriļu salas Japānas piekrastē, kas gan krieviem agrāk nekad nav piederējušas, pieder daudzkārt iekarotā un vienmēr no jauna atkarojamā Čečenija, pieder ar 1920. gada 11. augusta miera līgumu Latvijai atdotais jau izsenis pārkrievotais senais latgaļu novads Abrene, un daudziem no viņiem un arī krievu tautas lielai daļai šķiet, ka arī tagad Ukrainai nedrīkst ļaut izdarīt ceturto mēģinājumu izrauties no Krievijas «brālīgajām» skavām. Krievu cinisms šajās «piederības» lietās vienmēr it bijis neizmērojami liels. Padomju Savienības varas laikos visas kādreiz varmācīgi iekarotās, apspiestās un pat denacionalizētās tautas piespieda apaļos «jubilejas» gados svinēt 100. 150. 200. vai 300. gadadienu kopš iekarotās un pazemotās tautas «brīvprātīgās un brālīgās» apvienošanās ar Krieviju.

Tūlīt pēc Pilsoņu kara beigām kā ieroci ukraiņu nacionālisma iznīdēšanai Maskava veica apzinātu kultūras genocīdu pret ukraiņu tautu. Asajā iekšējā partijas «virsotnes» vīru cīņā par varu Ukrainai kā otrai lielākajai Padomju valsts republikai pēc Krievijas bija ārkārtīgi nozīmīga loma tad, kad divdesmitajos gados padomju vara vēl bija ideoloģiski un ekonomiski vāja. Ukraiņu nacionālismam nedrīkstēja ļaut atdzimt. Pēc Ļeņina nāves par Ukrainas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretāru Staļins nozīmēja ebreju Lazaru Kaganoviču. Politiskais stāvoklis toreiz Ukrainā bija vēl ļoti nedrošs, nestabils. Lai gan Pilsoņu karš arī tur bija beidzies ar boļševiku uzvaru, zemnieku vidū joprojām bija jūtamas spēcīgas nacionālas piederības noskaņas. Tādēļ komunistu partija galvenokārt paļāvās uz saviem piekritējiem rūpnīcu strādniekiem ...

Neskatoties uz intensīvo pārkrievošanas politiku, ukraiņu nacionālā pašapziņa, redzot krievu vardarbību kultūras genocīdā pret ukraiņu tautu (piemēram, visas trīs ukraiņu rakstnieku, mākslinieku, teātra un filmaktieru un režisoru organizācijas tika likvidētas), divdesmito gadu beigās pat pieauga, un stāvoklis Ukrainā bija tāds, ka pat Ukrainas gaisā bija jūtama šī nacionālā spriedze. Lielās ukraiņu tautas neapmierinātība ar koloniālo stāvokli varēja kuru katru brīdi pārvērsties bīstamā sociālā un nacionālā sprādzienā. Tad Staļins un krievu okupanti kā cīņas līdzekli pret ukraiņu pieaugušo nacionālismu lietoja iedzīvotāju masveida badu un ar bada palīdzību samazināja ukraiņu skaitu par vienu piektdaļu, tomēr bada laikā inteliģence necieta tik daudz un neizmira tik daudz, kā izmira zemnieki. Un tad 1934. gadā pēc pirmā milzīgā, mākslīgi radītā bada viļņa Staļins ukraiņu pakļaušanu formulēja šādi: «ukraiņu inteliģence nav pelnījusi uzticību.» Šī formula bija bāze ātrai ukraiņu inteliģences fiziskajai iznīcināšanai, kuras rezultātā represēja 600 tūkstošus ukraiņu un par vienu ceturtdaļu samazināja ukraiņu tautības iedzīvotāju skaitu. 

Kremļa varasvīru izraisītais bads trīsdesmito gadu sākumā Ukrainā bija drausmīgs. No bada nomirušo cilvēku skaitu dažu gadu laikā dažādi avoti un vēsturnieki vērtē no 5 līdz 7 miljoniem cilvēku. 1929. gada novembrī un decembrī Staļins un Molotovs kā galvenie zemnieku kolektivizācijas, tas ir, kolhozos iedzīšanas plāna, radītāji pasludināja piespiedu kolektivizācijas sākumu visā Padomju Savienībā: 1929. gada novembrī Molotovs nolasīja ziņojumu partijas Centrālkomitejā: «Plāna ietvaros nav jautājuma par atsevišķu, vienu kolektivizācijas posmu... Mūsu rīcībā paliks vēl novembris, decembris, janvāris, februāris un marts, tas ir, četrarpus mēneši, kuru laikā, ja imperiālisti mums tieši neuzbruks, mums jāizdara izšķirošs caurrāviens tautsaimniecības nozarē un lauksaimniecības kolektivizācijā.» Staļins savā runā 1929. gada 27. decembrī piešķīra šim Molotova pasludinātajam plānam nežēlības un necilvēciskuma toni, sacīdams: «Mums jāpāriet no kulaku ekspluatācijas tendenču ierobežošanas uz kulaku kā šķiras likvidēšanu.» Nāves spriedums cilvēku miljoniem nu bija izteikts skaidri un nepārprotami. 

Tikai pirms nedaudz gadiem, kad atklātībai tika nodoti 1937. un 1939. gada PSRS tautskaites dati, it pārskatāms bada nāves upuru skaits kā visā PSRS, tā arī Ukrainā. Bada zona ģeogrāfiski aptvēra pilnīgi visu Ukrainu. Bada visvairāk skartajos novados Ukrainā, piemēram, Harkovas lauksaimniecības apgabalos, 1933. gadā no janvāra līdz jūnija mēnesim mirstība desmitkārt pārsniedza pirmskolektivizācijas gadu iedzīvotāju mirstību.

Lai varētu pareizi novērtēt Maskavas varmāku noziegumu smagumu pret ukraiņu tautu, sniegsim šeit garāku kāda neitrāla aculiecinieka, Itālijas konsula Harkovā, aprakstu par to, ko viņš redzējis bada pārņemtajā novadā: «Kopš vienas nedēļas it noorganizēts dienests, lai savāktu izvesto (ukraiņu zemnieku - V. L.) bērnus. Jo blakus zemniekiem, kuri ieplūst pilsētās, jo viņiem uz laukiem vairs nav nekādu iespēju saglabāt savu dzīvību, ir arī bērni, kurus šeit it atvedušas un atstājušas mātes, cerot, ka kādi cilvēki viņus te pilsētā pieņems pēc tam, kad viņas būs atgriezušās savos ciemos, lai tur nomirtu. Pilsētā ir saorganizēti sētnieki, kuri patruļās caurskata pilsētas ielas. Viņi ir tērpti baltās blūzēs, un viņi aizved bērnus uz tuvāko policijas iecirkni. Pusnaktī kravas automobiļos šos bērnus aizved uz Ziemeļdoņecas preču staciju. Preču stacijā tiek vienkopus sadzīti arī stacijās un vilcienos kopā salasītie bērni, kā arī pilsētā notvertās zemnieku ģimenes un gados vecāki vientuļi cilvēki. Ārstniecības personāls veic «selekcijas» darbu. Tie, kuri vēl nav izlaiduši garu, vēl elpo un kuriem ir izredzes izdzīvot, nonāk Aukstā kalna baraku nometnē, kur apmēram 8000 dvēseles, galvenokārt bērni, nometnes barakās, uz salmiem gulēdami, cīnās ar nāvi...  Tie, kuri vairs neelpo, kuru dzīvība izgarojusi, tiek izvesti 50-60 kilometrus ārpus pilsētas, kur viņi nomirst, nevienam viņu nāvi neredzot... Kad transporta vagoni nonāk vietās, kur viņi jāizkrauj, tur izrok lielas bedres priekš mirušajiem vagonos.» 

Lauku apvidos 1933. gada pavasarī mirstība sasniedza visaugstāko līmeni. Badam pievienojās tīfs vietās, kurās pirms tam dzīvoja vairāki tūkstoši cilvēku, varēja saskatīt vairs tikai pāris duču cilvēku, kuri bija izdzīvojuši. Čekas ziņojumos ir pieminēti kanibālisma gadījumi. Par kanibālismu rakstīja arī Harkovā mītošie itāliešu diplomāti: «Katru nakti Harkovā savāc 250 līķus - no bada un tīfa mirušos. Kā tiek konstatēts, daudziem no viņiem vairs nav aknu. Šķiet, ka tās izrautas caur dziļu iegriezumu miesā. Policija beidzot uzdūrās dažiem mistiskiem «amputētājiem», kuri atzinās, ka ar cilvēku gaļu pilda pārdošanai domātos pīrādziņus.» 

1933. gada aprīlī kādā Kubaņas staņicā uz laiku bija apmeties pazīstamais komunistu rakstnieks Mihails Šolohovs, kuram vēlāk par grāmatu «Klusā Dona» tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā. Redzot notiekošo, pat viņš nenocietās un uzrakstīja divas vēstules Staļinam, kurās viņš visos sīkumos aprakstīja, kā vietējie ierēdni, pat lietodami spīdzināšanas metodes, atņem zemniekiem pēdējos graudus un tādējādi nolemj viņus bada nāvei. Viņš uzaicināja Staļinu noorganizēt pārtikas palīdzības sūtījumus. Atbildes vēstulē Šolohovam Staļins savas domas par badu neslēpa: «Zemniekus sodot vienkārši par to, ka viņi esot streikojuši un sabotējuši padomju varas pasākumus un tādējādi veduši pret padomju varu nokausēšanas karu uz dzīvību vai nāvi.» Miljoniem zemnieku Ukrainā zaudēja dzīvību, bet Kremlis turpināja labību eksportēt: pēc oficiālās statistikas datiem, 1933. gadā uz ārzemēm izveda 18 miljonus centneru kviešu padomju rūpniecības vajadzību segšanai. 

Tā boļševiki pārgrieza ukraiņu tautas fiziskās un garīgās dzīves dzīvības artērijas. Par milzīgo bada nāves upuru skaitu it ziņojuši vairāki pasaules mēroga politiķi un zinātnieki - Sorbonnas universitātes vēstures profesors M. Gellers un Hārvarda universitātes Krievijas Pētniecības centra pētnieks A. Ņekriča. Šie pasaulē slaveno universitāšu vēsturnieki, pievērsdamies Staļina 1929. gada 27. decembra runai un šai runai sekojošajai komunistu varmācībai, raksta: «Nākošās 65 dienas satricināja valsti daudz vairāk nekā tās 10 dienas 1917. gada oktobrī, «kas satricināja pasauli. (Domātas tās 10 dienas pēc Oktobra revolūcijas, kuras savā grāmatā 10 dienas, kas satricināja pasauli aprakstījis komunistiski noskaņotais amerikāņu žurnālists Džons Rīds, kurš tolaik uzturējās Pēterburgā - V. L.). Šo 9 nedēļu laikā salauza dzīves pamatus vairāk kā 130 miljoniem zemnieku...» Zemniekus, kuriem atņēma pēdējo, kurus ziemas salā arī pusplikus ar maziem bērniem un sievietēm, sirmgalvjiem izdzina no mājām, pārņēma tāds izmisums, tāda nāves nicināšana, ka viņi vietām pretojās
šai varmācībai, un dažos Ukrainas rajonos pret viņiem kaujās nosūtīja Sarkanās armijas regulārās daļas, pat kara aviāciju. NKVD Robežapsardzības karaspēka komandieris Frinovskis, kas vadīja zemnieku sacelšanās apspiešanu, ziņojumā, ko viņš nolasīja boļševiku partijas Politbiroja sēdē, vēstīja, ka Ziemeļkaukāza upes nesušas uz jūru tūkstošiem līķu. Dažos rajonos sarkanarmieši atteicās šaut uz zemniekiem - viņus pašus tad nekavējoties nošāva. Kad Ukrainas Komunistiskās partijas sekretārs Terehovs sapulcē Maskavā lūdza palīdzēt ar labības sūtījumu bada nāvē mirstošajiem un kolhozos iedzītajiem Harkovas apgabala kolhozniekiem, Staļins asi pārtrauca viņa runu: Izrādās, ka jūs esat labs stāstītājs - sacerējāt tādu pasaciņu par badu un domājat mūs nobiedēt, bet tas neies cauri.» Padomju diplomāts S. Dmitrijevskis atteicās atgriezties no Stokholmas Maskavā 1930. gadā. Zemnieki mira bada nāvē, pilsētās strādnieki bada nāvē nemira, bet dzīvoja kolektivizācijas sākuma posmā pusbadā, bet, lūk, kā dzīvoja tajā pašā laikā augstākā komunistu priekšniecība Krimas sanatorijās. S. Dmitrijevskis atmiņās raksta: «Zemnieki mirst bada nāvē, bet sanatorijā: normāls uzturs bagātīgs un garšīgs, no visa pa druskai, ar ko bagāta Krievija. » 

Par miljoniem bada nāvē aizgājušo, par viņu izciestajām mokām, kas sevišķi smagi skāra tieši Ukrainu, stāsta arī ievērojamais amerikāņu valstsvīrs un politoloģijas profesors Z. Bžezinskis, britu lielākais kremnologs C. Andrew, uz Rietumiem pārbēgušais čekas rezidents Lielbritānijā O. Gordijevskis un paši ukraiņi, kas palikuši dzīvi un izkļuvuši no šīs baismīgās elles.

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home