Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Lāča mednieks
Saruna ar Tālrītu Krastiņu

1948. gada martā Baltijas Kara apgabala Kara tribunāls pēc kriminālkodeksa 58. panta par politisku darbību pret padomju varu notiesāja 22 personas – tā saukto „Lāča mednieku” grupu, mobilu partizānu vienību, kas terorizēja padomju amatpersonas un partijas darbiniekus dažādās vietās Latvijā, bet par savu svarīgāko uzdevumu uzskatīja LPSR valdības vadītāja Viļa Lāča nogalināšanu.

Pēc pirmā pietiekami labi sagatavotā, tomēr neveiksmīgā uzbrukuma Viļa Lāča automašīnai, kas vairāku citu mašīnu pavadībā  brauca uz Benjamiņu vasarnīcu Jūrmalā 1946. gadā, „Lāča mednieki” plānoja jaunu atentātu 1947. gada vasarā. 

Tālrīts Krastiņš, kam piederēja „medību” ideja, stāstot par „Lāča medībām”, par savām viltus grāmatveža blēdībām, sviesta afērām un pērkamajiem padomju ierēdņiem, par skaistās nodevējas Ainas iestudētajiem īpašajiem atvadu vārdiem, ar kuriem viņa šķīrās no vairākiem grupas puišiem (turklāt tie visi bija viņā iemīlējušies), par piespriestajiem 125 gadiem, Stabu ielu, Butirku cietumu, Noriļskas un Intas nometnēm, visu laiku zobgalīgi smejas. Viņš to dara tik bieži, ka, nav šaubu, tā ir viņa izdzīvošanas tehnoloģija, kas sen jau darbojas automātiski. Pēc sarunas atgriežoties Rīgā, mēs dodam četrdesmit ceturtajā gadā ar Pētera Krūzes vārdu nomaskētajam „Lāča medniekam”, kurš pašreiz Ogrē vada Daugavas vanagu nodaļu, jaunu segvārdu: Džokers. Par Krastiņa un pārējo „mednieku” dzīves lielo veiksmi kļuva pēc kara Padomju savienībā uz neilgu laiku atceltais nāvessods –  ieslodzītie izkautajā valstī bija nepieciešami kā darbaspēks. Tālākais, protams, bija atkarīgs no izturības.

RL: Kā jūs nonācāt līdz lēmumam rīkot atentātu pret Vili Lāci?

Tālrīts Krastiņš: Kā tas viss sākās? Es biju leģionārs,  karoju  19. divīzijā. Pašās kara beigās, kad krievi nometa izpletņlēcējus Kurzemē, tika nodibināta speciāla vienība viņu apkarošanai. Man jau bija izlūka pieredze, es arī 1945. gada pavasarī nokļuvu Šērera komandētajā grupā, kurā bija gan vācieši, gan latvieši. Īpaši mani uz to pamudināja fakts, ka viņi bija noslepkavojuši pulkvedi  Krišu Ķūķi, ar kuru labi pazinās mans tēvs. Mēs viņus lencām, izmantojām krievus, bēgļu puikas, par spiegiem, ko iesūtījām mežā. Tie bija mūsu labākie aģenti.

Kad 9. maijā paziņoja par kapitulāciju, mēs bijām Strazdē. Pēc kapitulācijas citi gāja uz filtrācijas nometnēm, nodeva ieročus, gļēvi padevās. Mēs, 16 latvieši, kas bijām šajā vācu vienībā, visi kā viens aizgājām ar ieročiem mežā. Ar vāciešiem pirms tam izrunājāmies – ko lai viņi tagad dara? Es teicu – laužaties ārā! Laužaties cauri uz savu zemi! Gals tik un tā ir klāt! Tā mēs izšķīrāmies – ne ar naidu, ne ar draudzību. Vairs nekādas kopības. Sveši, momentā atsvešinājāmies.

Mēs iesākām partizāņu gaitas. Valtaiķos nodibinājām mobilu grupu un sākām šiverēties. Interesantākais, ka sajūtas bija tādas – es jau tad jauns biju, žirgts! – mēs nevienu brīdi neuzskatījām, ka mēs esam sakauti, ka mums jāslēpjas. Bija tādas grupas, kas palika uz vietas, izmantoja vietējo radinieku, ģimeņu atbalstu, ierakās bunkurī, kuru agri vai vēlu izsekoja, atrada, aplenca, saspridzināja. Es domāju – nav vērts tā. Mēs nepārtraukti pārvietojāmies. Trokšņojām pa to mežu... Mēs izveidojām tīklu,  mums bija savas apmetnes Jelgavā, Rīgā, Mazsalacā... Mēs neņēmām palīdzību no vietējiem iedzīvotājiem un neuzturējām sakarus ar saviem tuviniekiem. Pašapgāde. Nolaupījām smago automašīnu, to mēs saucām par Ādamu. Mums bija motocikli. Braucām satiksmes autobusos, sapazināmies ar autobusu kasieriem. Rīgā mums bija konspiratīvs dzīvoklis tiesu mājā, Pumpura ielā 1, 5. stāvā – tur bija prokuratūra, tā māja nebija pakļauta milicijas kontrolei, visdrošākā vieta. Paspaidījām vienu otru pagastu, partorgus, izpildkomitejas, nu... karā kā jau karā.  Apvienojāmies ar Tukuma partizāniem. Ja  vajag – saiet vairākas grupas kopā, pēc tam  atkal atšķiras.

Tad es sāku domāt – nu, kāda nozīme, ja mēs tos mazos vien tramdīsim? Jāiztaisa lielāks troksnis. Norunājām – medīsim Lāci. Kolēģi mūs tā arī iesauca – par „Lāča medniekiem”.

RL: Tā bija tieši jūsu ideja?

Krastiņš: Jā, mana ideja. Domāts – darīts. Savilkām visus spēkus šim galvenajam mērķim. Tas bija 1946. gadā. Mēs jau bijām pārliecināti, ka esam pārāki, bijām situācijas saimnieki – mēs viņus tramdījām, ne viņi mūs. Nauda mums bija, līdzekļi bija ievērojami. Kuru katru milici varēja nopirkt. Nopirkām Rīgas filtrācijas nometnes priekšnieku, sarkano latvieti. Naudu viņš mīlēja. Nosaucām uzvārdus, kādi mums patika, es, piemēram, biju Pēteris Krūze. Tie nebija viltoti dokumenti. Viņš izdeva filtrācijas spravku, mēs vēl paši pateicām, uz kurieni lai noformē – tālākos dokumentus mums izdeva Talsos, Tukumā, Jelgavā. Tur atkal bija jānopērk...

RL: Tātad jums daudz naudas izgāja. Vai tā bija iegūta no vāciešiem?

Krastiņš: Nē. Nauda jau nāca no valsts kases... strādājām... Un, ja nebija tīrās naudas, tad mēs, piemēram, aplaupījām pienotavas. Reizēm demolējām arī – lai runā, lai jūt, ka kaut kas notiek.

Es legāli strādāju piensaimniecības trestā, Dzirnavu ielā 95, tā bija tāda piena pārvalde. Tur bija tāda galvenā grāmatvede Gita Cepļoviča. Nu, piebraucu. Vajag tikai atrast saitīti – kamolu var satīt. Vedu viņu uz restorāniem –  lai mani ieceļ par vecāko grāmatvedi, jo man vajadzēja papīrus un zīmogu. Trests varēja no pienotavām iepirkt sviestu armijas vajadzībām. Citādi nebija  sviestu īsti kur likt – tirgus spekulantes nebija bagātas, nevarēja pat kasti sviesta nopirkt. Bet mēs atradām tādu pulkvedi Voroncovu, Baltijas kara apgabala saimniecības daļas priekšnieku. Mēs bijām tādi nevainīgi, zolīdi cilvēki, vienmēr labi apģērbušies, tīri, akurāti... padomju cilvēki. Voroncovam vajadzēja dokumentu, lai viņš varētu no mums sviestu nopirkt, mums vajadzēja pavadzīmes, lai to zolīdi paņemtu no pienotavām. Neteiksim – lai nolaupītu, mēs jau nebijām laupītāji, mēs bijām zolīdi. Izdevām kvītis, tās pēc tam lasīja kopā un beigās pielika pie lietas. Sviests izsniegts, Ādamā sakraujam iekšā un braucam no Zemgales uz Rīgu, uz armijas apgādes bāzi. Sargs stāv pie vārtiem ar šauteni. (Smejas.) Iebraucam pa tiem vārtiem iekšā – ne gailis pakaļ nedzied. Viss kārtībā. No simt tūkstoš rubļiem desmit procenti Voroncovam.

Vienreiz man iežēlojās skābais krējums, es salēju 20 četrdesmit litru kannas ar skābo krējumu, bet izrādījās, ka armija to nevar ņemt, nav paredzēts patērēt krējumu. Nedrīkst. Mēģina pārdot tirgus sieviņām – nu nevar paņemt, tādu kvantumu nevar nolīferēt. Mēs aizbraucām uz Dzirnavu ielu 95 un tur piedāvājām – vai viņiem nevajag skābo krējumu! (Smejas.) Beigās pulkvedis Voroncovs pats kaut kādu pircēju sameklēja. Viņi visi bija tādi, nebija neviena, kuram nauda nebija vajadzīga.

Mēnesi nostrādāju par vecāko grāmatvedi, lai gan nezināju, kas ir debets, kas ir kredīts. Kad vajadzēja nodot bilanci, sarunāju palīgā bijušo Lauksaimniecības kameras galveno revidentu, mēs pa vienu nakti sataisījām tik spīdošu bilanci, ko iesniegt ministrijā – viņi mani turēja par grāmatvedības dievu. (Smejas.) Kamēr tiku pie blankām un zīmoga klāt, tad man tur vairs nebija ko darīt, sveiki!

Bet tā doma bija. Bija jāmeklē cilvēks, kas mums sniegs vajadzīgo informāciju par Lāci. Caur krogiem, caur sapazīšanos dabūjām vienu meitenīti, krievuškiņu, kas strādāja Augstākajā Padomē. Viņa zināja par mašīnām, par maršrutu, no viņas mēs aplinkus izdibinājām konkrētu dienu, kad Lācis brauks uz Jūrmalu, uz Benjamiņas vasarnīcu, zinājām arī viņa mašīnas numuru.

RL: Vai meitenīte arī zināja, kāpēc jums tas vajadzīgs?

Krastiņš: Nē! Tikai aplinkus, aplinkus. Nu meitenīte – kā jau meitenīte... Kā jau jauni cilvēki... Bet meitenīte visu zināja. Vēlāk čeka laikam tomēr kaut kā bija izdibinājusi par tās krievu meitenītes saistību ar mums. Es tās čekas aizkulises nezinu, bet kad mūs jau tiesāja, viņa nošāvās.

Paziņoja to dienu, kad brauks. Uzrīkojām slēpni pie Jūrmalas šosejas, mežā pie Bulduriem, pa divi abās ceļa pusēs.

RL: Ar kādiem ieročiem?

Krastiņš: Ar automātiskajiem.

RL: Kādi ieroči jums bija, krievu vai vācu?

Krastiņš: Vācu. Kauluzāģis nebija, bet mašīnkarabīnes. Mums bija supermocis NSU, kas brauca ātrāk par mašīnām. Tas kā izlūks bija uz šosejas un deva mums ziņu, ka Lācis brauc. Brauca vairākas mašīnas. Nu ne jau daudz, kādas 3 vai 4, es vairs neatceros. To mašīnu sašāvām – trāpījām.

RL: Bet ne Lācim?

Krastiņš: Kas bija nošautais, to es nezinu. Nu, pats vainīgs.

RL: Vai Vilis Lācis toreiz nemaz nebija braucis?

Krastiņš: Bija braucis! Bet izrādījās, ka Lācis tomēr bija braucis citā mašīnā. Tur jau arī bija konspirācija, laikam baidījās. Katrā gadījumā, izbailes viņš dabūja izjust visā pilnībā.

RL: Kāpēc jūs turpat uz vietas neaizturēja?

Krastiņš: Ziniet, panika bija. Apstulbums bija liels, tādu pagriezienu viņi negaidīja. Mēs laidāmies prom pa mežu, katrs uz savu pusi.

RL: Kur palika ieroči?

Krastiņš: Pametām mežā. Un atkal gājām tālāk kā vislabākie cilvēki.

Vēlāk ievācām informāciju un uzzinājām, ka Lācis ir dzīvs. Viņi jau arī nekāra to uzbrukumu pie lielā zvana – nebija ko tiesāt, neviens nav pieķerts, precedents ir, tātad draudi pastāv. Bet mēs sākām atkal aust jaunu tīklu, nāvessods ir piespriests, tātad tas ir jāizpilda. Nu jau plāns bija cits, uzbrukt viņam Rīgā, Elizabetes ielā, kur viņš dzīvoja. Termiņš jau tuvojās. Bet nepaspējām – nodevība...

RL: Kāds šoreiz bija plāns?

Krastiņš: Bija izpētīts, ar kādu apsardzi viņš brauc, kāda apsardze stāv iekšā koridorā. Mums bija paredzēta viena ārējās apsardzes grupa, nodrošinājums, bet šāvēja loma atkal bija man uzticēta.

RL: Vai jūs bijāt labs šāvējs?

Krastiņš: Roka jau toreiz netrīcēja. (Smejas.) Bet galvenais, ka nebija bail, bija tāda pārliecība, ka es viņu medīju. Smieklīgi bija tas, kādas pazīmes toreiz bija uzskaitītas manis meklēšanai, es to vēlāk uzzināju – mīl staigāt kailu galvu, ātra gaita... Pazīmes! (Smejas.) Un ļoti viegli komunicējas ar pārējiem cilvēkiem. Var ietekmēt. (Smejas.)

Bija paredzēts, ka es piebraukšu ar motociklu, nošaušu Lāci uz ielas tajā brīdī, kad viņš būs izkāpis pie savas mājas.

RL: Un bēgsiet ar motociklu?

Krastiņš: Ar motociklu. Pabraukšu kādu gabalu un atkal projām. Atstāšu moci uz ielas un atkal aiziešu kā zolīds cilvēks.

Bet līdz īstenošanai netikām. Mūsu grupā bija tāda sakarniece Aina Baklānova, jauna sieviete no godīgas latviešu ģimenes, viņas tēvs bija Lāčplēša ordeņa kavalieris, bet viņš jau bija miris. Viņa izrādījās čekas aģente. Otrs nodevējs bija vācu kara ārsts Lange, karagūsteknis, viņš arī izrādījās savervēts, strādāja čekas labā. Mums pret Ainu nebija nekādu aizdomu, nekādu, tas nu bija mūsu naivums. Bet pret mums bija jau noausts kārtīgs tīkls. Viens no mūsējiem pat bija pamanījis, ka viņu uz ielas nobildē, tik paveras grāmatiņa – un čiks, nobildē, tāda aparatūra viņiem bija. Bet mēs uzskatījām, ka tā ir nejaušība. Bija jau gads pagājis, kopš mēs tik veiksmīgi darbojāmies. Ar troksni. Bija tāda pārliecība, ka nekas ļauns nevar notikt, bijām palikuši tik pārdroši, uzskatījām, ka viņi ir zemāki, ka čekā ir muļķi...

Ainai bija zināms mūsu plāns. Viņa arī bija uzdevusi tās pazīmes. Bija atlikušas pāris dienas. Vakarā sapulcējāmies Pumpura ielā, bišķi iedzērām. No rīta grasījos iet ārā, mans brālis jau bija aizgājis. Bet tajā dienā mūs pašus jau medīja. Pa visu Rīgu – tos, kas bija Rīgā. Jau bija izsekots. Un tā Aina... no rīta piecēlusies... Es biju viņā tā kā bišķi iemīlējies... Viņa apķērās man ap kaklu un teica: „Pēteri! Esi uzmanīgs uz ielas! Tu zini, kādi tagad laiki...” Apķeras ap kaklu, nobučo mani un tad paņem ar rokām un tā pastumj. Kino... Es biju tik priecīgs – viņa mīl mani!

RL: Aina bija smuka un jauna?

Krastiņš: Smuka un jauna. Un man bija daži gadi pāri 20. Es gāju ārā palēkdamies. Vairākos stāvos kā vienmēr bija cilvēki, kuriem es nepievērsu nekādu uzmanību. Kā vēru āra durvis, tie, kas tur iekšā bija mierīgi gaidījuši kā tiesas apmeklētāji, atlauza man rokas uz muguras, iegrūda mašīnā un aizveda uz Stabu ielu.

RL: Kas notika ar Ainu Baklānovu un kā jūs zināt, ka viņa bija nodevēja?

Krastiņš: Viņa vēlāk apprecēja prokuroru. Bija tāds igauņu puika, Heino, feins puika, viņš mums gādāja ieročus. Viņu Aina nenodeva, viņš palika ārpusē. Un kļuva par prokuroru. Kad gāja pratināšanas un tiesa, par Ainu nekur nepieminēja neviena vārda. Jau sāka nākt informācija, jau jūt, ka kaut kas ar viņu nav kārtībā, tad viņa jau tika speciāli pieminēta –  tomēr Ainu neapcietināja un lietā viņas vārds neparādījās. Viens cits mūsu puisis man cietumā izstāstīja, ka viņu apcietināšanas dienā Aina izvadījusi tieši tāpat, ar tādu pašu skūpstu, tāpat apķērusies ap kaklu, un ar tieši tādiem pašiem vārdiem… Kad es atgriezos Latvijā, man vairs negribējās par Ainu interesēties. Tur jau tikai viens varēja būt – jāsit nost… Bet vairs nebija aktuāli, vairs jau neko nevarēja pagriezt atpakaļ. Viņa ir jau mirusi.

Kad tiku aizvests uz Stabu ielu, tur mani sagaidīja pulkvedis Jelagins, kas operāciju vadīja. Iesēdināja mani stūrī, atņēma brilles. Pēc pāris stundām bija paziņots Lācim un Lācis ieradās pats uz mani paskatīties. Ienāca iekšā un skaļi krieviski pateica: „Divdesmit četru stundu laikā notiesāt!” (Smejas.) Naivais, viņiem taču bija liela operācija jāveic, citi vēl jānoķer. Pagāja vēl pusgads līdz tiesai.

Jelagins pratinot man jautāja par vienu cilvēku no mūsu grupas – kur viņš ir, Rīgā? Es saku – Rīgā. Kur? – Adresi nezinu, bet varu parādīt. Viņam aiz muguras bija liela Rīgas karte. Labi, lai parādu. Es saku – es bez brillēm neredzu, man grūti kaut ko pastāstīt, kad man nav brilles uz acīm. Viņš pabīda man brilles, es pieeju pie galda. Viņš tā cēli atgāzās krēslā, pagriezās otrādi un skatās uz karti, kur es rādīšu. (Smejas.) Bet tur bija karafe ar ūdeni. Es viņam – pakš – pa pauri. Šis saļimst. Es atrauju durvis uz koridoru un izskrienu koridorā. Atveru tās vienas durvis – tur trepes iet uz leju un ir lifts. Es paskatos lifta šahtā – tur jēlās, kailās troses. Es sākumā domāju – laidīšos pa trosēm lejā, ātrāk ies, bet visu ātri apsvēru, jo uztraukums man nebija liels, un sapratu, ka tā es sadedzināšu rokas, rokas būs jēlas. Skrienu pa trepēm – klapada, klapada, esmu jau stāvu zemāk, ja nāk kāds pretim, es pāreju soļos, kā nav – es atkal skrienu. Bet es biju sajaucis debespuses, lai to ģeogrāfiju biju izpētījis – es izskrēju iekšējā pagalmā.

RL: Jūs domājat, ka būtu ticis ārā pa ārdurvīm?

Krastiņš: Mierīgi. Man bija normālās drēbes. Tā vai citādi, es būtu ticis ārā. Bet iekšējā pagalmā nebija kur glābties.

Tiesa gāja vienā ņirgšanā, homēriski smiekli, jautrākā tiesa Baltijas kara apgabalā. Nu tā sanāca, man bija tas gods spēlēt pirmo vijoli, es kaut kā uzdevu toni, un nemaz nebija iespējams savādāk runāt. Man prasa, vai man ir iebildumi pret tiesas sastāvu. Tiesnesis bija žīds. Es saku: “Es nevēlos, lai mani tiesātu žīdi. ” (Smejas.) Pāršalca visu zāli.

RL: Kas jums bija pret žīdiem?

Krastiņš: Man pret žīdiem nekas nav, skolā gāju kopā, bija labi draugi, bet kaut ko man vajadzēja pateikt. Nākamā dienā oficiāli paziņo - tas nevar būt par iemeslu. (Smejas.) Visa tā izrāde, tās formalitātes bija saglabātas. Mums paveicās – Padomju savienībā tajā laikā bija atcelts nāvessods. Tajā pašā vasarā to atkal atjaunoja. Man teica – nez, kā jūs runātu, ja zinātu, ka nāvessods draud! Es teicu – runātu tāpat kā tagad. (Smejas.) Mēs taču ņirdzām. Vienam žīdiņam Tukumā, partorgam,  mēs bijām lielu skādi nodarījuši. Viņš tiesā bija liecinieks. Bet viņš bija izmainījis balsi... Smalkāka balss... (Smejas.) Zināmu apstākļu dēļ. Es sīkāk nevaru paskaidrot. Maza iejaukšanās. Bet tas bija zirgu veterinārs, viņš bija ļoti kvalificēts, kas to operāciju partorgam iztaisīja. Uz lauku ceļa Tukuma pusē. Viņš bija parakstījis papīrus par cilvēku iznīcināšanu, faktiski bija pelnījis tīru nāvi, bet mēs viņu audzinājām. Pāraudzinājām... Viņš tiesā pielec kājās, es viņam saku – ko tu plosies? Tad tu tik varonīgs nebiji! Mums visiem tādi smiekli, homēriski. (Smejas.) Visi smejas, mums tur sieviete arī bija tāda, un vīri – visi smejas. Tanī mājā pie vecās Ģertrūdes, kur bija Baltijas kara apgabala tiesa, tur mums taisīja to tiesas izrādi.

RL: Ko jums piesprieda?

Krastiņš: Neko. Par pieciem pantiem – par katru pantu atsevišķi 25 gadus. 125 gadi kopā. Bet tā kā viņi ir žēlsirdīgi, tad tos 125 apvienoja vienā sodā,  nomainīja uz maksimālo likumā paredzēto ieslodzījuma laiku – 25 gadiem un aizsūtīja uz Noriļsku.

Turpat arī mans brālis.

RL: Tiesas dokumentos, šķiet, bija minēti vairāki Krastiņi.

Krastiņš: Trīs brāļi. Divi bijām kopā, trešais citur, un tēvs atkal citur. Viņu paņēma par sadarbību ar vāciešiem. Viņš jau mainīja tās vietas, uz Saldu, pēc tam uz Vecumniekiem, bet tur viņu paņēma. Māti laikam atstāja mājās tikai tāpēc, lai viņai būtu grūtāk, lai viņa vairāk mocītos, pelnījusi viņa bija vairāk nekā tēvs, viņa bija aizsardžu priekšniece. Jaunākais brālis Ilmārs bija luftvafē, bet vecākais brālis pats pirmais aizgāja, viņš bija policijas bataljonā, aizbrauca uz Ukrainu, tur ņēmās, kāju pazaudēja. Bet sēdēja viņš citur, Noriļskā es biju kopā ar Ilmāru.

Bija tādi, kas pēc darba varēja pa zonu staigāt. (Smejas.) Bet mūs kaut kā nemīlēja. Atdzen no tā darba, atkal būrī iekšā, restes logam priekšā. Inteliģenta nometne, inteliģenti cilvēki, japāņi, vācieši, baltkrievi, leiši, igauņi, rietumukraiņi. Ziniet, kādi bija japāņi? Mēs, draugi, rīkojām svētkus, 11. novembri, 18. novembri, Ziemassvētkus, Jaungadu. Sanākam kopā, sēžam uz nāriņām, uzdzīvojam.

RL: Kā jūs uzdzīvojāt?

Krastiņš: Vienu dienu neēdām maizīti, krājām čupiņā to normu, un tās pāris karotes cukura, ko deva, sakrājām priekš svētkiem, lai var uzdzīvot. Bet kaut kā mums par maz bija iekrājusies tā maizīte. Japāņiem bija savas brigādes, sava priekšniecība, un sava paika. Bet rīsus viņiem nedeva. (Smejas.) Es saku japānim - mums ir tāda tradīcija, bet mums pietrūkst maizes, vai viņš nevar aizdot savu paiku, 400 gramu maizes, mēs nākamā dienā neēdīsim, atdosim. Viņš nāk, uz rokas uzkrāvis maizes kalnu! Otrā dienā savācu tās mūsu paikas, nesu to maizīti atpakaļ. Kā viņš apvainojās! Viņš saka – vai tad tas bija dots, lai atdotu? Un nekādi  nevarēju viņam atdot. Viņi, starp citu, mazāk ēda. Viņi maz ēd, neliela auguma, bet visi kā viens ļoti izturīgi, mierīgi, inteliģenti cilvēki!

Ģenerāldirektors Arnolds Artmanis arī bija trāpījies Noriļskā. Viņš mūs visu laiku urdīja. (Smejas.) Bija baigi dzīvīgais. Viņš neļāva mums mieru. Visus purināja. Saka: “Pēter!”

RL: Vai tad jūs arī tur bijāt Pēteris?

Krastiņš: Nē, notiesāja mani ar īsto vārdu, bet visi pazina mani kā Pēteri. Tālrītu Krastiņu neviens nepazina. Viņš saka: “Pēter, kādas ir Ziemeļu Ledus okeāna jūras?” Ātri jāatbild. Valodas jāmācās. Dzīvīgs tā kā ūdensroze. Aizpildās dzīve. Tur jau atšķiras, lāģerī –  kam ir kodols, kas prot saglabāties. Izdzīvot. Mums bija tāds Caucis, no Valmieras apriņķa, pulkvedis. Bet viņš palaidās lāģerī. Spēcīga, liela auguma, no labas dzīves... Un viņš mira badu. Mūs baroja ar atkritumiem. Sapuvušas zivju galvas, asakas – kā to viņi dabūja gatavu, es nezinu, speciāli pūdēja, vai? Tur taču ir mūžīgais sasalums. Kaut kādas ziemeļu zālītes pa vasaru izaug, divu trīs veidu. Ja to brūklenāju, to virssedzi paņem aiz matiem un pavelc – apakšā ledus, tikai plāna, plāna kūdras kārtiņa. Viņš dabūjis bleķa trauku, pie tām asakām zāli piebērt klāt, es saku, vai tev dzīvot apnicis? (Smejas.) Viņš raud. Raud! Viņš saka: “Es nevaru.” Rudenī jau nomira. Viegla dzīve bija bijusi. Mums jau bija armijas rūdījums, mūs visu laiku neglaudīja pa galvu.

RL: Pirms kara taču jūs vēl nebijāt armijā?

Krastiņš: Nē, es beidzu ģimnāziju Kuldīgā. Četrdesmitajā gadā mans tēvs bija virsmežzinis Jaunpilī, bet, kad ienāca krievi, viņam bija paziņas, kas nokārtoja, ka viņu pārceļ uz Kuldīgu – juta, ka tā gaisotne ir tāda. Tā nebija, ka nekā nezināja, juta, ka būs nepatikšanas. Bija, kas zināja. To tagad izdomā, ka neko nav sapratuši un zinājuši – zināja! Mūsu ģimene visu Jaunpilī pameta un pārcēlās uz svešu vietu, kur mazāk pazīst.

Es Kuldīgā biju ģimnāzijas pēdējā klasē. Tad sākās karš. Kuldīgai uzlido vācu bumbvedēji. (Smejas.) Karš sācies, un patīkami jau vērot – es eju uz Ventas krastu tur pie rumbas, man tur bija tantiņa, kas kuļ saldējumu, draudzene, es palīdzu kult un man par to atkal iedod saldējumu par brīvu. Turpat tilts – un čekisti kā traki ar mašīnām mūk visi pa to mūra tiltu pāri, mūk kā žurki. Nu, tur bumbeles nomet, uz radio torni,  bet viņi baidījās, ja nu pārrauj tiltu, tad viņi būs atgriezti, vienīgais ceļš, vairs nevarēs aizbēgt. Es skrienu uz čeku skatīties, kas tur notiek. (Smejas.) Vārti vaļā, es ieeju iekšā. Pāris nošauti gulēja vēl pagalmā. Bet tās kameras nebija zem atslēgas, bet ar tādām lielām dzelzs bultām. Es tā skrienu gar tām bultām, kura vēl ciet, es rauju vaļā, rauju vaļā, vienu, otru, trešo. Vienā kamerā atrauju tās durvis un saku – ātri ārā! Cilvēks sēž garās apakšbiksēs. Izrādījās, ka tas bija tāds Ernests Stepe, Latvijas armijas kapteinis. Bet viņu nepaspēja nošaut. Viņš domā, ka es esmu no šāvējiem, nekāpj lejā. Es viņu parauju – ātri ārā un projām! Apmulsis bija. Otrs vēl bija tāds Birkmanis, Latvijas armijas virsleitnants. Tas –  uz moci un aiziet, tam bija apgriezieni! Čekisti vēl atgriezās, kad briesmas beidzās, bet tie visi jau bija ārā. Es visu iztīrīju. (Smejas.) Pilnīgi nejauši. (Smejas.) Dikti feina tā dzīve. Pēc pāris dienām ienāk vācieši. Es atnāku no skolas, mana māte ievedusi viesistabā vienu vīrieti, jau pavecu, sirmu – viņš krīt man ap kaklu, bučo un sauc par dzīvības glābēju. Tas bija tas Ernests Stepe. Atnesis tādu uzvalka drēbi. Es taču aizmirsu viņu, neievēroju, kāds viņš izskatījās – un tur jau viņš izskatījās kā trauklupata, nu, pirms nāves, domāja, ka viņu ved ārā uz nošaušanu, jo šāvienus jau pagalmā bija dzirdējis, zināja, kas notiek. Es jau nevienam nelielījos, ka viens pats spontāni tur skraidīju, vienīgi izstāstīju pilsētas valdes sekretāram, no tā Stepe bija dabūjis zināt un bija dikti pateicīgs. Vēlākos gados es tomēr dzirdēju, ka viņš atkal no jauna bija paņemts ciet, jau pēc kara.

RL: Vai jūs nosēdējāt visus 25 gadus?

Krastiņš: Nē, viss nebija jāsēž. Par labu darbu... Piecpadsmit. Kad Staļins nomira, bija tāda sistēmu začot. Kā pārsniedza šahtā normu, tā norēķināja kādas dienas nost. 

Mēs cēlām rūdas bagātināšanas rūpnīcu, tur veda vara un niķeļa rūdu, kas bija izrakta kaut kur citur. Tukšā vietā, sākumā tikai laukam bija drāts riņķī, milzīgu gigantu. Iebrauc iekšā vesels vilciena sastāvs, kas ved rūdu uz kausēšanas krāsnīm, un pazūd. Tik milzīgos apmēros viss bija. Es raku būvbedri, pamatu vietu. Ar ķirku un lomiku. Ogles deva, lai kausē to virsu, bet daudz nevarēja atsaldēt. (Smejas.) Mans mazākais brālis tika par brigadieri. Otrajā vai trešajā gadā atļāva saņemt vienu vēstuli pa gadu un paku, māte viņam atsūtīja vilnas džemperi. Un vienam no narjadčikiem, no zakonnijiem zagļiem, kas dalīja darbus, jaka tā iepatikās, ka viņš saka – atdod to man! Un viņš Ilmāru ieķīlēja par brigadieri. Pašam nav jāstrādā. Un viņa brigāde sāka rakt bedres fantastiskā ātrumā. Trīsdesmit centimetri dienā bija labs darbs. Ja pārsniedz normu, iedod  20 gramus zapekanku un vēl prosas putru ar glicerīnu! Salds un garšīgs! Brigadieris tik ziņo prorabam, kamēr bedres ir izraktas. Tas aunapiere neko nepārbauda. Izsauc komisiju no Maskavas – skatās, tur bišķi vairāk par metru! Bet bija divarpus metrus jāiekaļas iekšā! Maskavietis pārskaities, patrieca Ilmāru no zonas, ielika karcerī, bet vainīgs prorabs – kāpēc nepārbauda? To, kas ir apēsts, atņemt vairs nevar. Visi amizējās par šito triecienbrigādi.

Mūs izšķīra, kad Noriļskā bija sacelšanās. Mēs protestējām pret necilvēcīgu darbu un uzturu. Pēc tam izformēja tos gaisa maisītājus. Mani aizsūtīja atpūsties uz Maskavu, uz Butirkiem. Eleganti, vārti paši aizveras un atveras, kā pie baltajiem cilvēkiem! Es kamerā biju kopā ar Maskavas arhimandrītu. Viņš bija triekas nolēmēts, vairs nepārvietojās, bet ārā arī viņu nelaida, apsargi nesa viņu reizi dienā nomazgāties un uz tualeti. Otrs bija brazīlietis, vēstniecības darbinieks Parīzē, ko krievi bija nolaupījuši. Uzmauc maisu galvā un ar diplomātisko bagāžu pārsūta uz Krieviju! Jau gadu bija nosēdējis un vēl aizvien nebija sapratis - kā tas var būt, man ir diplomātiskā imunitāte, ar kādām tiesībām viņi varēja mani ieslodzīt svešā zemē?

RL: Kādēļ krieviem viņš bija ievajadzējies?

Krastiņš: Nezinu gan. Cietumā bibliotēka bija, varēja grāmatas dabūt. Es gadu nosēdēju Maskavā, pēc tam uz Noriļsku atpakaļ vairs nelaida, aizsūtīja uz Intu. Tur ir daudz siltāk. Tur mēs sapazināmies ar sievu, viņa bija izsūtītā. Biju ļoti norūdījies, staigāju kailu galvu un uz pliku miesu vecs vatenis. 18. novembrī bija kāzas. Jau bija politiskais atkusnis, es vēl biju ieslodzītais, bet varēju iet ārpus zonas. Biju vinnējis mūsu „olpa” (otģeļnij lagernij punkt) šaha turnīrā, un mūsu lāģeris uzvarēja starp lāģeriem. Režīms vispār bija palicis maigāks, ēšana uzlabojās. Un kuļtprosveķiķeļnoi časķi priekšnieks, oficieris, bija dāvanas sagatavojis - krievu valodā Krusttēva Toma būda un tādi gumijas pīkstuļi. Pīk, pīk, pīk, kad uzspiež – pīkstuļi bērniņiem! Kā es sāku smieties! Viņš saka, nu jā, es saprotu, ka tā nav nekāda liela atzinība, labi, es tev vēl nokārtošu, ka tu varēsi iziet no zonas. Es nemaz neticēju, bet viņš tiešām bija nokārtojis, ka es varu iziet, līdz vakaram staigāt pa pilsētu. Tā mēs iepazināmies. Kad atklājām slaveno Intas pieminekli, man nebija nekādu drēbju, tikai tas vatenis, tad man sadeva drēbes, apģērba, un es tur runāju.

Mēs atgriezāmies Latvijā 1958. gadā – lai gan man skaitījās nometinājums uz visu mūžu, tiklīdz atbrīvoja, tā mēs tūlīt paņēmām savu finiera čemodānu un  braucām. Taču 1961. gadā mūs izsauca  prokurors Dzenītis. Čeka strādāja, čeka neslaistījās, dabūja mūsu adresi. Prokuratūrā pateica, ka jābrauc uz Krieviju, nedrīkst dzīvot Latvijā. Bet man bija draugs Igaunijā un viņš ierīkoja mani Sangastē, pavisam tuvu Latvijas robežai.

Ar laiku igauņi pierada, ka es esmu īsts estlane, īsts igaunis. Iemācījāmies igauņu valodu, bērni gāja igauņu skolā, kad mamma atnāca uz skolu, teica –  mamma, nerunā latviski, man kauns. Es tur aktīvi nodarbojos ar sportu, organizēju vienam Tartu uzņēmumam volejbola un slēpošanas komandas. Un tad mani izsauca uz miliciju. Ka pase jāmaina. Man bija tā suņa pase, kods bija iekšā, pēc tā pat varēja pateikt, no kurienes, no kāda lāģera. Es saku – man nekāda vajadzība nav, man ir pase, ļoti laba pase… Nē, igauņi saka, rakstiet pieteikumu. Beigās uzrakstu ar, vienā teikumā: “Lūdzu nomainīt pasi.” Neko vairāk. Nu man izdod Igaunijas pasi. Pēc neilga laika atkal izsauc uz pasu galdu. Jāmaina pase! Tā pirmā igauņu pase man bija izdota uz suņa pases pamata, bet nu man ir igauņu pase uz igauņu pases pamata! Pēdas notīrītas. Viņi paši to izdomāja, paši parūpējās. Ja tu esi igaunis, viņi par tevi stāvēs un kritīs.

RL: Un jūs ar šo Igaunijas PSR padomju pasi varējāt atgriezties Latvijā.

Krastiņš: To mēs tūlīt pat darījām, apmetāmies Jaunpiebalgā. Sāku strādāt par elektriķi. (Smejas.) Man nav tāda amata, ko es nevaru. Bet Cēsu čekisti atkal strādāja. Izsauca tieši pirms Ziemsvētkiem, tā viņi vienmēr darīja, izsauc, kad mājās cepas pīrāgi. Kolhoza priekšsēdētājam piezvana – nepielaist pie darba! Bet mani papīri nav viltoti! Nu viņi zvana uz Igauniju. Tur tādi paši pretī – bet ar cietākām galvām, tie brūk virsū, ar kādām tiesībām viņi apšauba oficiālu Igaunijas PSR valdības izdotu dokumentu un apvaino cilvēku viltojumos. Igauņi ir vienreizēja tauta. Čekisti man visādi atvainojās, mums viena tante teica, ka jums ir viltoti dokumenti, mēs bijām spiesti pārbaudīt.

RL: Ar Vili Lāci jūsu ceļi nekad vairs nekrustojās?

Krastiņš: Nē, kad mēs varējām pa īstam atgriezties Latvijā, viņš jau bija miris.

RL: Un tomēr – kāpēc jūs gribējāt nogalināt Vili Lāci?

Krastiņš: Kā tautas ienaidnieku. Kā bendi, kā nodevēju. Viņš to nāvi bija nopelnījis. 

Sagatavoja I.Z. Rīgas Laiks, 2003.g. Nr.11

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home