Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Glābjoties no okupācijas varām
Dzintars Ērglis, Dr. hist.

Bēgļu laivām – 60

Šogad aprit 60. gadskārta, kopš viena no lielākajām nacionālās pretošanās kustības organizācijām – Latvijas Centrālā padome (LCP) – aktīvi organizēja slepeno laivu satiksmi starp Latviju un Zviedriju, sniedzot palīdzību cilvēkiem, kuri bēga no abām – nacistu un padomju – okupācijas varām. Ar šīm laivām uz Zviedriju vienlaikus nosūtīja arī ziņas, informējot rietumvalstis par patieso situāciju okupētajā Latvijā.

Latvijas Centrālās padomes laivu akcijas uzdevums bija pārcelt uz Zviedriju padomi veidojošo politisko partiju darbiniekus ar viņu ģimenēm, lai ārzemēs būtu Latvijas tautas vēlēti pārstāvji. Tajā pašā laikā tā izglāba arī daudzus Latvijas iedzīvotājus, kuri par organizāciju pat neko nezināja. Turklāt atšķirībā no privāto zvejnieku laivu īpašniekiem LCP laivas bēgļus pārcēla uz Zviedriju bez maksas.

Laiva – glābiņa simbols

Cilvēki šķērsoja Baltijas jūru, sasniedzot Gotlandes salu, gan ar Latvijas Centrālās padomes laivām, gan ar privātajām zvejas laivām, maziem kuģīšiem, buru laivām, prāmjiem, velkoņiem un pat airu laivām. Tieši Zviedrija Baltijas reģionā tobrīd bija visdrošākā patvēruma vieta. Bēgļu motīvi bija visdažādākie. Vieni pameta dzimto zemi, lai izvairītos no dienesta vācu armijā un nacistu okupācijas varas represijām, citi bēga no gaidāmā padomju režīma šausmām.

Latvijas Centrālās padomes laivu akcijas galvenie organizētāji abos Baltijas jūras krastos bija bijušais Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais (1886 – 1948), LCP vadītājs Otrā pasaules kara nogalē Kurzemē Valdemārs Ģinters (1899 – 1979), LCP ārzemju delegācijas sekretārs Leonids Siliņš (1916), inženieris Arturs Arnītis (1909 – 1986), Kārlis Ernests Frišenfelds (1912 – 2001) u. c. Tikpat liela nozīme bija arī bēgļu laivu pārvedējiem – parasti gados jauniem jūrniekiem un zvejniekiem – Pēterim Paulam Jansonam (1922), Andrejam Spādem (1910 – 1985), Žanim Fonzovam (1916 – 1990), Ērikam Tomsonam (1918) un citiem braucējiem.

Bēgļu laivu apkalpju locekļus tēlaini un reizē trāpīgi apraksta Latvijas Centrālās padomes dalībniece Valentine Lasmane:

"Par šiem jaunekļiem toreiz runāja kā par mītiskām būtnēm, kas vadīja laivas no sapņu zemes Zviedrijas, savāca gaidītājus tumsas un šausmu krastā un nogādāja viņus drošībā. Vedēju īstos vārdus nezināja. Dēvēja viņus segvārdos, ja vispār tos piesauca vārdos. Viņiem akli pakļāvās... Laiva simbolizēja glābiņu un drošību. Laivas vadītāji bija kā sargeņģeļi."

Viens no leģendārākajiem Latvijas Centrālās padomes dalībniekiem, kurš aktīvi iesaistījās bēgļu laivu pārcelšanā un informācijas pārvešanā, bija Eduards Andersons (1919 – 1947). 1937. gadā viņš kļuva par jūrnieku un līdz 1940. gadam strādāja par matrozi uz tirdzniecības kuģiem. 1943. gada pavasarī E. Andersons Rīgā beidza jūrskolu un strādāja uz upes tvaikoņa "Rostok" par matrozi. 1943. gada 5. novembrī, lai izvairītos no iesaukšanas vācu armijā, viņš nelegāli aizbrauca uz Zviedriju. 1944. gada janvārī E. Andersons iesaistījās LCP slepenās laivu satiksmes organizēšanā starp Latviju un Gotlandi. Kara laikā viņš piedalījās daudzos braucienos pāri Baltijas jūrai gan kā LCP sakarnieks, pavadot zināmu laiku vācu okupētajā Latvijā un pēc tam atgriežoties Zviedrijā, gan kā laivas tehniskā personāla darbinieks, pārvadājot bēgļus no Latvijas uz Gotlandi. E. Andersonam kara laikā veicās, jo viņš nekad nenonāca nacistu rokās. Diemžēl 1945. gada oktobrī viņu Latvijā arestēja padomju represīvie orgāni un sodīja ar nāvi.

Drošības un patvēruma meklējumos

Ikviens no patvēruma meklētājiem varētu izstāstīt savu, atšķirīgu liktenīgās izšķiršanās un bīstamā jūras brauciena pieredzi. Ventspils apriņķa Dundagas pagasta Sīkraga ciema Vecklāvu māju iedzīvotājs Armands Cerbahs (1925) atceras, ka, cenzdamies izvairīties no dienesta vācu armijā, viņš jau kopš 1944. gada jūlija beigām slēpies no nacistu okupācijas varas iestādēm. 1944. gada 12. septembrī pulksten divos naktī A. Cerbahs kopā ar diviem citiem Sīkraga ciema zēniem – brālēnu Eduardu Lauri Cerbahu (1923) un Eināru Jaunupi – ar Eduarda Andersona vadīto laivu izbraukuši no Lielirbes uz Zviedriju. Pārceļoties uz lielo laivu, jūra bijusi ļoti nemierīga. Daudzi bēgļi baidījušies tādā laikā sēsties laivā un palikuši krastā. Tāpēc aizbraucis mazāk cilvēku, nekā laiva varēja uzņemt – tikai 19 pieaugušie un divi bērni. A. Cerbahs vēl šodien atceras, ka izbraukšanas brīdī laivas enkurs esot kaut kur aizķēries un to nevarējuši izcelt, tāpēc viņš ar nazi pārgriezis tauvu. Šo nazi A. Cerbahs Gēteborgā vēl tagad glabā par piemiņu no tiem laikiem. Viņš arī atceras, ka, kāpjot no mazās laivas lielajā, pazaudējis kurpi, bet otru pats iesviedis jūrā, Gotlandē ierodoties basām kājām.

Patvēruma meklētājus līdz Zviedrijas krastiem veda arī privātpersonām piederošās laivas. Pirmā privātā bēgļu laiva, kurā bija četras personas, no Ventspils izbrauca 1942. gada 23. decembrī, nākamajā dienā ierodoties Slitē (Gotlandē). Sākot ar 1944. gada janvāri, Latvijas Centrālajai padomei izdevās uzsākt regulāru laivu satiksmi starp Zviedriju un Latviju. 1944. gada vasaras nogalē un rudenī tā sasniedza visplašākos apmērus. Protams, braucieni uz Latviju nevarēja notikt bez zviedru izlūkdienesta ziņas.

Situācija krasi mainījās 1945. gada sākumā. Lauka žandarmērija, drošības policija un citi nacistu varas represīvie orgāni nepārtraukti vajāja Latvijas Centrālās padomes aktīvistus, kuri organizēja bēgļu laivu braucienus. Nacisti aizliedza meklēt patvērumu Zviedrijā, bēgļus uzskatot par antihitleriskās ko-alīcijas valstu spiegiem. Tā kā 1945. gada pirmajos mēnešos žandarmērija rūpīgi apsargāja Baltijas jūras piekrasti, Latvijas Centrālās padomes vadības pārstāvji organizēja bēgļu evakuāciju no Kurzemes, izsūtot pretī laivas no Gotlandes. Taču arī tas bija bīstami – vienīgo veiksmīgo pārbraucienu no Zviedrijas uz Kurzemi izdevās noorganizēt tikai 1945. gada 7. martā. Kurzemē esošajiem Latvijas Centrālās padomes locekļiem vispār neizdevās sadabūt nevienu laivu, ar kuru varētu pārcelties uz Zviedriju. Laivu satiksme starp Latviju un Gotlandi, ko tik veiksmīgi organizēja vēl 1944. gada otrajā pusē, 1945. gada sākumā pārtrūka.

1945. gada 8. maijā – nacistiskās Vācijas kapitulācijas dienā – Ventspils pilsētas komandants oficiāli atļāva izbraukt uz Zviedriju visiem, kuri vien to vēlējās. Tiesa, atļauju deva tikai pēc ilgas vilcināšanās. Šī aizkavētā izbraukšana lielākajai daļai bēgļu vēlāk jūrā izrādījās liktenīga, un tikai dažas laivas sasniedza Zviedrijas krastu, bet pārējās Baltijas jūrā aizturēja padomju ātrlaivas.

Pētījumi liecina, ka laikā no 1944. gada janvāra līdz 1945. gada maijam Latvijas Centrālā padome, izmantojot 30 laivas, izglāba vairāk nekā 2000 cilvēku. Līdzīgs skaits bēgļu no Latvijas uz Zviedriju aizbrauca arī ar apmēram 130 privātajiem peldošajiem līdzekļiem. Precīzu patvēruma meklētāju skaitu grūti noteikt tāpēc, ka zviedru varas iestādes bēgļiem bieži nepieskaitīja bērnus, kuri jaunāki par 16 gadiem. Katrā ziņā Latvijas bēgļu skaits Zviedrijā nebija daudz lielāks par 4500 cilvēkiem un nekādā gadījumā nepārsniedza 5000.

Bēgļu laivu akcijas nacistiskās Vācijas un padomju okupācijas laikā saistās arī ar daudziem vēl neatbildētiem jautājumiem. Joprojām nepietiekami noskaidroti to daudzo bēgļu likteņi, kurus jūrā vai piekrastē arestēja un kuriem tā arī neizdevās nokļūt līdz Zviedrijas krastiem.

Latvijas Avīze 2004. gada 20. augusts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home