Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Atstāj notiesājošu spriedumu Noziegumos pret cilvēci apsūdzētā Larionova lietā  

Rīga, 13.dec. Augstākā tiesa (AT) šodien atstāja spēkā iepriekšējās instances tiesas notiesājošo spriedumu noziegumos pret cilvēci apsūdzētā Nikolaja Larionova krimināllietā, aģentūru LETA informēja AT preses sekretāre Ilze Eida.

Jau ziņots, ka 2003.gada septembrī Zemgales apgabaltiesa Larionovu atzina par vainīgu noziegumos pret cilvēci un piesprieda viņam piecu gadu brīvības atņemšanu slēgta tipa cietumā. Šā gada 10.novembrī Larionovs nomira.

Latvijas Kriminālprocesa likuma (KPL) 377.panta 5.punkts paredz, ka Kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir jāizbeidz, ja persona, kura saucama vai saukta pie kriminālatbildības, ir mirusi, izņemot gadījumus, kad process nepieciešams, lai mirušo reabilitētu.

Eida skaidroja, ka personas likumiskie pārstāvji, tuvi radinieki vai citas personas, kuru rīcībā ir fakti, kas liecina par mirušā nevainīgumu, var iesniegt pieteikumu turpināt kriminālprocesu viņa reabilitācijai.

Larionovs bija Latvijas PSR Drošības ministrijas 2.nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais, no 1949.gada 28.februārim līdz 12.martam veidojis un parakstījis atzinumu par personu izsūtīšanu speciālnometinājumā PSRS tālākajos ziemeļu rajonos. Starp izsūtāmajiem tika iekļauti arī sirmgalvji, sievietes, mazi bērni un zīdaiņi.

Tā kā 1988.gadā Latvijā tika pieņemti normatīvie akti, ar kuriem izsūtīšana tika atzīta par nepamatotu, bet represētās personas tika reabilitētas, tiesa atzina, ka Larionovs izdarījis noziegumu un ir sodāms pēc Krimināllikuma 68.1.panta par noziegumu pret cilvēci - genocīdu. Pēc šā Krimināllikuma panta tiesājamajam varēja piespriest mūža ieslodzījumu vai brīvības atņemšanu no trijiem līdz piecpadsmit gadiem.

Iepriekšējās instances tiesa pieņēma lēmumu Larionovam atsavināt ordeņus, medaļas un citus apbalvojumus un to apliecības.

Tiesa secināja, ka Latvijas Krimināllikuma 68.1.pants paredz kriminālatbildību par genocīdu neatkarīgi no tā, vai noziegums izdarīts kara vai miera laikā. Tiesa Larionova lietā konstatēja arī genocīda galveno pazīmi - noziegumu pret cilvēku grupu, šajā gadījumā pret "budžiem" jeb "kulakiem".

Tiesas izmeklēšanā tika pierādīts, ka Larionovs parakstījis atzinumu par 521 personas izsūtīšanu speciālnometinājumā uz tālākajiem PSRS ziemeļu apgabaliem. Izsūtīto vidū bija 237 vīrieši, 284 sievietes, 120 bērni, kas jaunāki par 14 gadiem, zīdaiņi, kā arī 110 personas, kas vecākas par 60 gadiem.

Šo spriedumu AT pārsūdzēja Larionova advokāts Aleksandrs Ogurcovs.


Augstākā tiesa Larionovu atzīst par vainīgu genocīdā

Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta otrdien, skatot apelācijas kārtībā apsūdzētā Nikolaja Larionova krimināllietu, atzina viņu par vainīgu genocīdā un atstāja negrozītu Zemgales apgabaltiesas spriedumu, informēja Augstākās tiesas Komunikācijas nodaļa.

Pirmās instances tiesa viņu bija atzinusi par vainīgu nozieguma izdarīšanā un sodījusi ar brīvības atņemšana uz pieciem gadiem.

Tiesu palāta tiesas sēdē pārbaudīja lietā iegūtos pierādījumus un secināja, ka apgabaltiesas spriedums ir pamatots un likumīgs. Tā nekonstatēja jaunus apstākļus, kas būtu par pamatu apgabaltiesas sprieduma atcelšanai. Pirmās instances tiesas secinājumi atbilst krimināllietas materiāliem.

Apelācijas instances tiesas spriedumu var pārsūdzēt desmit laikā Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamentā.

Apsūdzētais Larionovs 2005.gada 9.novembrī nomira. Latvijas Kriminālprocesa likums paredz – ja apsūdzētais, kurš savā apelācijas sūdzībā ir apstrīdējis savu vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā vai nodarījuma faktiskos apstākļus, ir miris, viņa sūdzība ir jāizskata. Apelācijas sūdzību iesniedza apsūdzētā aizstāvis zvērināts advokāts Aleksandrs Ogurcovs. To bija parakstījis un arī papildinājumus pie tās iesniedzis Larionovs.

Mirušā apsūdzētā radinieki vai citas personas neiesniedza pieteikumu par kriminālprocesa turpināšanu mirušā reabilitācijai. Tāpēc saskaņā ar Kriminālprocesu apelācijas kārtībā izskatīja tikai apsūdzētā interesēs iesniegto apelācijas sūdzību. Mirušā Larionova intereses Augstākajā tiesā aizstāvēja zvērināts advokāts Jaroslavs Belousovs.

Apgabaltiesa 2003.gada 25.septembrī Larionovu atzina par vainīgu nozieguma izdarīšanā, kas paredzēts Kriminālkodeksa 681 panta par genocīdu - tīšu rīcību nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu sociālu grupu kā tādu, tīši radot viņiem tādus dzīves apstākļus, kas pilnīgi vai daļēji tos fiziski iznīcina. Tiesa viņu sodīja ar brīvības atņemšanu uz pieciem gadiem slēgtā cietumā.

1949.gadā Latvijas PSR Valsts drošības darbinieki, to skaitā arī otrās nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais Nikolajs Larionovs sagatavoja un parakstīja slēdzienus par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvijas PSR uz Padomju Savienības attālām vietām specnometinājumā. Šos slēdzienus saskaņoja ar Valsts drošības ministrijas struktūrvienības priekšnieku un tos apstiprināja Latvijas PSR Valsts drošības ministrs. Slēdziens bija viens no tiem dokumentiem, uz kura pamata notika izsūtīšana.

Larionovs no 1949.gada 28.februāra līdz 12.martam sagatavoja un parakstīja slēdzienus to personu izsūtīšanai, ko padomju vara bija atzinusi par kulaku ģimenēm. Kopā viņš sagatavoja un parakstīja 150 slēdzienus par 521 personas izsūtīšanu. Uz šo dokumentu pamata uz Sibīrijas Omskas, Tomskas, Amūras apgabaliem izsūtīja sievietes un vīriešus, sirmgalvjus, bērnus un pat zīdaiņus.

Pirmās instances tiesas sēdē Larionovs neatzina sevi par vainīgu izvirzītajā apsūdzībā. Viņš liecināja, ka 1949.gadā bijis Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas otrās nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais. Tā gada februārī saņēmis operatīvajiem darbiniekiem netipisku uzdevumu – kulaku lietu kārtošanu. Viņš esot pārbaudījis personu uzskaites lietas, vai kāds no kulaku ģimenes nav apbalvots ar Padomju Savienības ordeņiem un medaļām, vai ir dienējis vai dien Padomju Armijā un partizānu vienībās. Larionovs sagatavoja un parakstīja slēdzienus. Daudzi no tiem bija jau aizpildīti mašīnrakstā, tad tos salīdzināja ar personas lietā esošajām ziņām, parakstīja un nodeva nodaļas priekšniekam. Par tālāko slēdzienu izmantošanu Larionovs neko nezināja.

Savukārt tiesa, pārbaudījusi lietas materiālus, atzina Larionova vainu. Tā norādīja, ka lietā esošie slēdzieni sagatavoti un parakstīti laikā no 1949.gada 28.februāra līdz 12.martam un tajos jau bija atsauce uz Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu bez nosaukuma un datuma norādes. Bet tieši lēmums par izsūtīšanas jautājumu tika pieņemts tikai 1949.gada 17.martā.

13. decembris 2005 Materiāli no ziņu aģentūrām

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home