Ieva Lase
Triju Zvaigžņu Ordeņa komandiere savā 84.dzimšanas dienā

LA13.JPG (20813 BYTES) Ievas Lases balsī latviešu lasītājus uzrunā gan Sent-Ekziperī Mazais princis, Pjēra Gamarā dabas tēlojumi un Gustava Flobēra Felisita no stāsta "Vienkārša sirds", gan vācu, spāņu un krievu autoru darbi. Viņa ir ļoti laba un smalkjūtīga tulkotāja. It sevišķi — no franču valodas. To apliecina arī Francijas augstais apbalvojums — Literatūras un mākslas ordenis. Bet varbūt vēl vairāk laba viņa savai zemei un tautai darījusi ar drosmi nezaudēt godaprātu un pašcieņu ne koncentrācijas nometnēs, ne garajos okupācijas gados. Vaicāts par pašiem pirmajiem impulsiem, kas viņu jau skolas gados noveda neatkarības cīnītāju rindās, Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Jānis Vēveris minēja arī savas franču valodas skolotājas Ievas Lases vārdu. Ne jau ar musinošām runām viņa jauneklī bija modinājusi pretestības garu. Ar savu stāju, ar uzticēšanos un gaišu cilvēkmīlestību acīs.

"Es nekad neesmu izlikusies. Kad stundā nevarēju teikt, ko domāju, tad labāk klusēju. Tā bija laba klase, es daudzus atceros. Viņi nāca man savas bēdas sūdzēt, dalījās priekos. Bet pavisam izcila bija klase, kurā mācījās Ita Kozakēviča, Aija Vanka un Kārlis Vahšteins. Itas vairs nav, Aija apprecējās ar Francijas vēstniecības pirmo sekretāru un vēlāk aizbrauca uz Parīzi, bet ar Kārlīti mēs bieži satiekamies." Ieva Lase par to stāsta ar lielu sirsnību, vairākkārt atkārtodama, ka viņas bijušie skolēni nekad neaizejot pa ielu garām, kaut uz brīdi neapstājušies un kādus vārdus nepārmijuši.

 Ievas Lases atmiņās nav jūtama rūgtuma garša, kaut arī pieredzēts daudz rūgtu dienu, mēnešu un gadu. Pašas pirmās atmiņas atplaiksnī no Maskavas, kur Birgeru ģimene bija nonākusi Pirmā pasaules kara laikā. "Mans meitas uzvārds ir Birgere. Ar Eiženu Lasi apprecējos Intā. Viņš bija tālbraucējs jūrnieks, arī nepamatoti izsūtīts," stāsta Ieva Lase. No pirmajiem dzīves gadiem viņa atceras rotaļu klucīšus ar burtiem, no kuriem tētis iemācījis vārdiņus salikt, tā ka četru gadu vecumā meitene jau pratusi tekoši lasīt. Ataust atmiņā kāda maza ainiņa no pastaigas parkā — kā viņa palien zem soliņa, sāpīgi sasit pieri un kā māmiņa viņu žēlo. Bet arī viņu ģimenei nav gājis secen lielais posts, ko piedzīvoja pēcrevolūcijas Krievija: "Bija šausmīgi auksts. Ūdens sasala glāzē. Reiz pelītes bija iesalušas. Un trūkums briesmīgs."

Ievas tēvs Jēkabs Birgers vienmēr bijis ļoti zinātkārs. Kā eksterns beidzis vidusskolu. Ārkārtīgi interesējies par vēsturi. Daudz lasījis, arī pats mēģinājis izteikties gan dzejā, gan prozā. Lai vairāk ko redzētu un piedzīvotu, pats pieteicies dienēt jūrniekos. Bet cara laikā dienests ilga astoņus gadus. Iznācis piedalīties arī krievu-japāņu karā. Kuģojis gan pa Vidusjūru, gan Kluso okeānu. Bijis Ceilonā un Japānā. Kādu pusgadu ārstējis reimatismu Nagasaki siltajos avotos. Pēc dienesta nodibinājis ģimeni, bet 1914.gadā kopā ar sievu un meitiņu evakuēti uz Maskavu. Pēc diviem gadiem piedzimusi Ieva. Kad 1920.gadā sākusies latviešu atgriešanās dzimtenē, vecāki neparko nav gribējuši palikt Maskavā. Bet tēvs bijis labs speciālists, strādājis Ūdensceļu pārvaldē, un priekšnieks nav bijis ar mieru viņu no darba atbrīvot. Nācies pat ķerties pie mazas viltības, lai tiktu projām. Kaut gan Ieviņai tolaik bija tikai trīsarpus gadi, brauciens uz mājām dzīvi tēlojas viņas atmiņā: "Bija gara, gara, gara vagonu rinda. Cilvēki gulēja uz grīdas. Stundām un dienām ilgi nīka stacijās. Krievu ļaudis nāca pie vagoniem, gribēdami kaut ko iemainīt. Visvairāk viņiem vajadzēja sāli. Pret to varēja dabūt kādu gabalu maizes."  No vecāku stāstījuma palicis atmiņā arī kāds amizants atgadījums: "Tētim karadienesta laikā bijis paradums katrā ostā paturēt piemiņai tās valsts naudiņu. Pa gadiem sakrājies tāds mazs maisiņš. Vagonā krievu ierēdņi rakņājušies pa mantām un maisiņu uzgājuši. Bet tēvs visu paskaidrojis, viņi arī sapratuši un naudiņu nav atņēmuši. Bet pa visiem vagoniem paklīdušas baumas, ka vienam konfiscēts vesels maiss ar sudraba naudu."

Un tad nāca tas neaizmirstamais brīdis. Satikšanās ar Latviju. Varbūt tieši tas mazās meitenes sirdī un apziņā iedēstīja nekādām varām neaizsniedzamo un neiznīdējamo dzimtenes mīlestību: "Pie Zilupes mūsu vilciens pārbrauca Latvijas robežu. Viss vagons, visi pieaugušie un bērni nometās ceļos. Un caur asarām visi dziedājām "Dievs, svētī Latviju!" Visi, visi bijām nometušies ceļos."

Rīgā Birgeru ģimeni sagaidīja tālīni radi, kas dzīvoja toreizējā Maskavas priekšpilsētā. Tikuši pie vienistabas dzīvoklīša, tēvs sācis strādāt kara zaudējumu komisijā: "Kara nodarītos zaudējumus vajadzēja apzināt visā Latvijā. Tētis nedēļām ilgi bija projām no mājām. Māmiņa saimniekoja, kā prata. Viņa bija diezgan noslēgta rakstura cilvēks, nekad nelūdza palīdzību, negribēja ne no viena aizņemties, pat no radiem ne. Mūs piemeklēja visas bērnu slimības. Māsiņa nomira. Atceros, kā māmiņa aizklāja logus, kad es slimoju ar masalām. Tas tāpēc, lai saudzētu acis. Un redze tiešām necieta, visu mūžu esmu varējusi daudz lasīt."

Neizdzēšamā atmiņā palikusi kāda novakare: "Māmiņa stāvēja pie loga, un viņai pār vaigiem ritēja asaras. Es jautāju, kāpēc viņa raud. Un māmiņa sacīja, ka mums vairs nav ko ēst, nav ne gabaliņa maizes vai kāda pavalga. Pēkšņi pie durvīm kāds klauvēja. Bija pārnācis tētis! No laukiem, no Aizputes puses. Ar visādiem lauku labumiem. Pie rokas viņam bija paša apdarināts spieķis ar tādu kā āža galviņu. To esam saglabājuši līdz šai dienai. Kā visdārgāko piemiņu no tēva un tām grūtajām dienām."

Birgeri kā bēgļu ģimene dažreiz saņēmuši arī tā saukto amerikāņu palīdzību. Kā sapnis šķitusi saldā rīsu biezputra, bet it sevišķi garās kārbas ar cepumiem. "Tie nebija pārāk saldi, bet tiem bija kāda īpaša, vārdos neizsakāma garša." Lai cik grūti laiki arī bijuši, viņu mājās vienmēr dedzināta Ziemassvētku eglīte. Svecītēm nauda atradusies, bet rotāšanai paši darinājuši krāsainas papīra važiņas. Un vienmēr bijusi arī dāvana. Nekad nekas cits kā grāmata! Ievas mīļākā lasāmviela bijusi "Mazās jaunības tekas": "Tur bija Aspazijas atmiņu tēlojumi, Jaunsudrabiņa stāsti, raksti par dabaszinātnēm un ģeogrāfiju. Brīnišķīgi! Es visu to izlasīju no viena gala līdz otram."

Ievai uz mūžu palikuši atmiņā vecāku teiktie vārdi: "Bērni, nekas nav dzīvē dārgāks un vērtīgāks par zināšanām un izglītību." Rūpīgi tikusi pārdomāta arī skolas izvēle: "Vecāki bija ļoti patriotiski noskaņoti. Briesmīgais posts, ko viņi pieredzēja pēckara Krievijā, vēl vairāk bija nostiprinājis viņu dzimtenes izjūtu. Un tika izlemts, ka man jāmācās 20.pamatskolā — tā sauktajā Kuzņecova skolā, kas darbojās pie viņa slavenās porcelāna fabrikas. Tēvs bija interesējies un noskaidrojis, ka tā dod labāku izglītību nekā mums tuvāk esošā skola. Diezgan tālu gan iznāca iet, jo braukt ar tramvaju nevarēju atļauties. Par to es daudz nebēdāju, jo skola man ļoti patika. Klasē mums bija pašiem sava mazā bibliotēka, bet skolā bija atvērta Rīgas pilsētas trešās bibliotēkas filiāle ar daudzām labām grāmatām. Sevišķi man patika zviedru bērnu grāmata par mazo meitenīti Sidseli Garsvārcīti. Tā bija pati pirmā grāmatiņa, ko paņēmu lasīt no klases bibliotēkas. Skolu vadīja Fogeļa kungs. Visi mūsu skolotāji bija ļoti labi pedagogi, spilgtas personības. Tāda bija mūsu klases audzinātāja Ciekures jaunkundze, kas vēlāk apprecējās ar krievu valodas skolotāju Zariņa kungu.Vienmēr eleganta bija vēstures skolotāja Voroņina. Pati ļoti skaista un vienmēr skaisti ģērbusies. Savā melnajā kleitā ar balto mežģīņu apkaklīti viņa man šķita sievietes daiļuma ideāls. Skolā uz Ziemassvētkiem gatavojām lielus uzvedumus ar tā sauktajām dzīvajām bildēm un dziesmām."

Ieva mācījās uz apaļiem piecniekiem, un tēvs jau laikus sāka aptaujāties, kurā ģimnāzijā būtu labāk turpināt izglītību. Tika izraudzīta Rīgas pilsētas 2.ģimnāzija. Tāpat kā par savu pirmo skolu, Ieva Lase par to var teikt tikai labu: "Un nav tiesa, ka tā bija bagātnieku skolā, kurā uzņēma tikai ministru un departamentu direktoru atvases. Uzņemšanā ņēma vērā liecību, svarīgākās bija zināšanas. Manā klasē mācījās piecas meitenes, kuru tēvi bija krituši Brīvības cīņās. Kāda meitene nāca no astoņu bērnu ģimenes un katru dienu brauca uz skolu no Salaspils, kaut gan tolaik satiksme nemaz tik laba nebija. Mācījās viena šuvējas un viena apkopējas meita. No piecu bērnu ģimenes nāca arī mana sola biedrene Anniņa Dreimane. Protams, bija arī bērni no turīgām ģimenēm, bija augstu ierēdņu atvases. Bet pati lielākā bagātība bija mūsu brīnišķīgie skolotāji. Latviešu valodu un literatūru mācīja Tekla Priede un slavenā folkloriste Anna Bērzkalne, latīņu valodu — dzejnieks Eduards Mēklerts un vēlāk pazīstamais rakstnieks Voldemārs Dambergs. Manu interesi par franču valodu atraisīja mūsu klases audzinātāja Zīvertes jaunkundze. Angļu valoda man visai nepatika izrunas dēļ, bet franču valoda aizrāva no pirmās dienas. Pavisam brīnišķīgi latviešu literatūru un īpaši dzeju mums mācīja saprast Kārlis Krūza. Burvīgs cilvēks un burvīgs dzejnieks. Un ļoti labs tulkotājs. Viņš pirmais atklāja latviešu lasītājiem Puiškina patiesi lielo poēziju, tās dvēseli. Neviens cits nav tik pilnskanīgi Puškinu atdzejojis. Kārlis Krūza turklāt bija lielisks deklamators. Stundu viņš bieži vien sāka ar to, ka norunāja kādu dzejoli un mums bija jāpasaka, kas ir tā autors. Dažreiz zinājām, citreiz uzminējām. Bet ar to vien nepietika. Bija jāpasaka, kāpēc mēs tā domājam. Toreiz mūsu mīļākie dzejnieki bija Aspazija un Fricis Bārda. Viņš mācīja ieklausīties arī citu autoru dzejā. Starpbrīžos viņš ar zēniem mēdza uzspēlēt šahu. Liekas, viņu interesēja viss. Bieži bija sastopams koncertzālēs un teātros, īpaši operas izrādēs. Tolaik mēs visi jūsmojām par Mildu Brehmani-Štengeli, Hertu Lūsi, Ādolfu Kaktiņu un Marisu Vētru. Tā bija tiešām pasaules klase. Arī man opermāksla ir tuva jau kopš skolas gadiem un esmu ļoti pateicīga Dievam, ka man izdevies noklausīties abus mūsu lieliskākos uzvedumus — "Nabucco" un "Aīdu". Un ka mums ir tāds brīnišķīgs tenors kā Kārlis Zariņš."

Interese par franču valodu un kultūru Ievu aizveda uz Latvijas Universitātes Romāņu filoloģijas nodaļu. Tā trīsdesmitajos gados bija vismazākā, studenti jutās kā viena ģimene. Labi kontakti izveidojās, piemēram, ar Veroniku Strēlerti. Ieva darbojās avīzē "Students" un aktīvi iesaistījās latviski noskaņotajā studentu organizācijā "Ziemeļnieces", kuras goda biedre bija arī Zenta Mauriņa. No universitātes ļoti labajiem mācībspēkiem viņa īpaši izceļ grieķu valodas pasniedzēju Jāni Legzdiņu un it sevišķi mākslas vēsturnieku Borisu Viperu, cilvēku ar neiedomājami plašu redzesloku, pamatīgām zināšanām visās mākslas jomās un apbrīnojamu prasmi izskaidrot vissarežģītākās lietas un parādības. Un ar lielu cieņu pret latviešu valodu un kultūru.

Atkal un atkal Ieva Lase atkārto: "Nekad man nav bijis ne naudas, ne mantas, bet vienmēr man līdzās un apkārt bijuši brīnišķīgi, gudri un ļoti labi cilvēki." Arī Latvijas Vērtspapīru spiestuvē, kur viņa studiju gados sākusi strādāt par korektori. Te Ieva sastapa Gunāru Janovski, kas kļuva par tuvu, mīļu draugu līdz mūža galam: "Okupācijas laikā Gunārs bija nokļuvis Anglijā un ilgus gadus par viņu neko nezināju, līdz kādreiz, slepus klausīdamās pa radio Amerikas balsi , dzirdēju ziņu par viņa līdzdalību kādā latviešu rakstnieku sarīkojumā. Sākās neregulāra sarakste. Gunārs stingri palika pie tā, ka uz Latviju viņš brauks tikai tad, kad dzimtene atkal būs brīva. Tā arī notika. Bet vēl pirms tam man laimējās uz vienu nakti dabūt izlasīt viņa romānu "Sųla". Un es domāju — ja arī Gunārs Janovskis neko citu nebūtu sarakstījis, ar šo vienu darbu viņš būtu nopelnījis goda vietu latviešu literatūrā."

Par Ievas Lases līdzdalību tā sauktajā franču grupā ir daudz dzirdēts, par to stāsta arī dokumentālā filma "Sods par sapni". Mazāk zināms ir tas, ka viņa kritusi nežēlastībā arī vācu laikā un tikusi izsūtīta uz Salaspils koncentrācijas nometni. Ieva Lase uzskata, ka vilšanās vācu režīmā bijusi neizbēgama un pretestība tam izaugusi pilnīgi dabiski: "Vācu karaspēka ienākšanu daudzi latvieši uzņēma kā glābiņu, īpaši tie, kuru ģimenes bija skārušas Baigā gada represijas. Bet drīz vien sākās visādi ierobežojumi, visur priekšroka tika dota vāciešiem. Piemēram, operā pastāvēja tāds nerakstīts likums, ka visas pirmās rindas paredzamas vāciešiem. Sākās tā sauktā brīvprātīgā, bet patiesībā piespiedu iesaukšana leģionā. Bijām jauni, man tikai divdesmit seši gadi. Grūti bija ar netaisnību samierināties. Pēdējais piliens bija vāciešu paziņojums, ka par pārkāpumiem uz dzelzceļa tiks piemērots miesas sods. Tas nu bija kaut kas ar prātu neaptverams: miesas sods 20.gadsimtā! Mēs, vairāki jauni cilvēki, apvienojāmies tādā kā nacionālas ievirzes pretestības kustībā un sākām izdot avīzīti "Tautas Balss". Toreiz nezinājām, ka kara apstākļos visu rakstāmmašīnu šifri tiek reģistrēti un viegli var noteikt, ar kuru mašīnu kas rakstīts. Drīz vien iekritām. Mani saņēma darba vietā Vērtspapīru spiestuvē. Tieši manā dzimšanas dienā — 1942.gada 17.novembrī. Nekādu lielu ļaunumu pastāvošajai iekārtai nebijām paspējuši nodarīt, bet apcietināja visu grupu."

Gluži nekādu ļaunumu piecdesmitajos gados visvarenajai padomju impērijai nemaz negatavojās nodarīt tie latviešu inteliģences pārstāvji, kas vēlāk tika dēvēti par franču grupu un saņēma bargu sodu: "Pēckara dzīve bija tik pelēka, ka mēs, neliels draugu pulciņš, sākām spriest, kā uzmundrināt garu. No Universitātes bibliotēkas un visām publiskajām bibliotēkām bija pazuduši ārzemju autoru darbi. Daudzas vērtīgas grāmatas nonāca tā sauktajā specfondā un nebija vairs pieejamas. Mēs, kas interesējāmies par franču literatūru, nolēmām sanākt kopā, lai aprunātos, atcerētos, ko katrs lasījis. Aktieris Stubaus piedāvāja savu māju. Viņiem ar kundzi Dzirnavu ielā bija liels dzīvoklis. Tā mēs pirmdienās sākām tur pulcēties. Iepazināmies ar Elzu Stērsti, kas bija liela romāņu kultūras cienītāja. Viņa bija studējusi Sorbonnā un ļoti interesanti stāstīja par saviem studiju gadiem Parīzē. Vienmēr kaut ko jaunu zināja pastāstīt mākslinieks Kurts Fridrihsons, kurš Francijā bija vairākkārt bijis. Franču literatūru sevišķi labi pazina un ļoti mīlēja Maija Silmale. Nemaz necerot uz izdošanas iespējām, viņa bija sākusi arī tulkot un atdzejot vairāku franču autoru darbus. Mūsu pulkā bija arī aktieris Miervaldis Ozoliņš un tulkotājas Mirdza Ersa un Milda Grīnfelde. Mūsu tēmas bija tikai tādas, kas skāra literatūru un mākslu. Par politiku ne reizi netikām runājuši."

Bet 1951.gada janvārī viņus citu pēc cita apcietināja. Sekoja izsūtījums uz Komi, Taišetu, Vorkutu un citām tālām vietām. Uz 25 gadiem stingra režīma nometnēs. Tikai 1956.gadā nāca atbrīvošana un attaisnošana. Tāpat kā Kurts Fridrihsons, Knuts Skujenieks un vairāki citi padomju gulaga gūstekņi, ar kuriem iznācis tikties, arī Ieva Lase apgalvo, ka šie izsūtījuma gadi ir gan daudz ko ņēmuši, bet arī daudz ko devuši: "Viņi, kas domājās mūs pāraudzināt, lika mūs kopā ar zaglēm un prostitūtām, lai mēs vēl vairāk izjustu savu pazemojošo stāvokli, bet politisko notiesāto garīgais un intelektuālais potenciāls bija pārāk liels, viņiem neaizsniedzams. Intā satiku tādas izcilas sievietes kā Eteles Voiničas "Dundura" tulkotāja Jevgeņija Taratuta un Ļeva Tolstoja dzīves un daiļrades lieliskā pazinēja un pētniece Marija Volkova. Brīnišķīgs cilvēks bija latviešu skolotāja Dzidra Miķelsone, ar kuru strādājām vienā brigādē."

Ieva Lase min vēl vairākas savas likteņa biedrenes, kas darījušas plašāku viņas garīgo apvārsni. Bet Saulcerīte Viese savukārt kādreiz bija tikusies ar to pašu Jevgeņiju Taratutu, kas stāstījusi par saviem izsūtījuma gadiem Sibīrijā un ar patiesu apbrīnu runājusi par Ievu Lasi un citām latviešu sievietēm.

Pēc dzīvesbiedra aiziešanas mūžībā Ieva Lase dzīvo kopā ar jaunākās meitas ģimeni, kurā aug divi dēli. Tā nu ir iznācis, ka šī meita nes tālāk Ievas vārdu, kas viņai dots pēc tēva vēlēšanās. Viņai ir mākslinieciskas dotības un darbs Ārstu biedrībā. Savukārt vecākā meita Baiba pārvalda franču valodu un savu prasmi liek lietā Zinātņu akadēmijā. Un arī audzina divus dēlus. Kopš Ruta Birgere ir atraitne, arī viņa aizvien biežāk brauc apciemot vecāko māsu. Kaut arī viņa ir pazīstama Valmieras teātra aktrise un laika viņai maz.

Bet kā tad ar Franciju? Vai Ievai Lasei izdevies tur pabūt? Izrādās — pat vairākas reizes. Pirmoreiz viņa Francijā bijusi 1939.gada aprīlī, kad piedalījusies studentu žurnālistu kongresā Rennā. 1999.gada vasarā bijis privāts brauciens pie attāliem znota radiem. Bet pirms septiņiem gadiem viņa kopā ar Mirdzu Ersu Francijā viesojusies pēc paša Fransuā Miterāna kunga ielūguma. Tas izteikts pieņemšanā, ko par godu Francijas prezidentam viņa vizītes laikā 1992.gadā rīkoja toreizējais Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Uz to bija aicinātas arī Mirdza Ersa un Ieva Lase. Pirms tam kāds vieslektors bija lūdzis Ievu Lasi uzrakstīt franču žurnālam savas atmiņas par Sibīriju. Izrādās, prezidents tās bija izlasījis. Un viņš sacīja: "Es zināju par lielajām izvešanām 1941. un 1949.gadā, bet es nevarēju pat iedomāties, ka vēl 1951.gadā cilvēki apcietināti un izsūtīti tikai par to, ka viņi, kā raksta Ieva Lase, interesējušies par franču kultūru." Tad nu Pēteris Pētersons ar elegantu žestu stādījis viņas priekšā, artistiski paziņodams: "Jūsu majestāte, atļaujiet iepazīstināt ar šīm divām dāmām, lielām franču kultūras cienītājām!" Fransuā Miterāns laipni apsveicinājies ar viņām un sacījis: "Ja jums tik ļoti patīk franču kultūra, tad jābrauc uz Franciju ciemos!" Abas dāmas ielūgtas tieši uz 14.jūliju, kad franču tauta svin savus nacionālos svētkus: "Mūs sagaidīja ar visu cieņu un ierādīja vietas viesu tribīnēs. Pēc tam kopā ar dažādu rangu diplomātiem aicināja uz pieņemšanu Elizejas pils dārzā. Glāzēs dzirkstīja šampanietis, galdi lūza no augļiem un dažādiem gardumiem. Miterāna kungs kopā ar pavadoņiem gāja cauri dārzam, sasveicinādamies ar viesiem. Arī es uzdrošinājos pieiet paspiest prezidentam roku un pateikties par ielūgumu."

Ieva Lase atceras, cik uzmanīgas un pretimnākošas bijušas viņām piekomandētās Francijas Ārlietu ministrijas dāmas un cik daudz viņas toreiz redzējušas. Bet savu stāstījumu viņa nobeidz ar mazliet skumju smaidu: "Skaista ir Francija, un skaista ir Eiropa. Bet man tomēr mazliet bail no tās Eiropas. Vai mēs, tajā ieejot, nepazaudēsim kaut ko neatgūstamu."

Kristīne Geile, Latvijas Universitātes studente, Aina Rozeniece, "Latvijas Vēstneša" nozares redaktore
Foto: Arnis Blumbergs, "LV", un no Ievas Lases ģimenes albuma


 Intā, "1954.gada vasarā, kad mēs uz darbu gājām jau bez konvoja. Es esmu pirmā no labās. Blakus — skolotāja Dzidra Miķelsone, pazīstamā mežradznieka Teodora Miķelsona kundze."

LA1.JPG (17603 BYTES)
Maskavā 1917. gada 11. jūlijā.  "Te man ir 8 mēneši un 1 nedēļa."


LA4.JPG (31847 BYTES)

Rīgā 1925. gadā. "Piedzimusi mana jaunākā māsiņa. Arī viņai ielikts Ruta vārdā."

LA3.JPG (29932 BYTES)

1934. gada 7. oktobrī. Iesvētību dienā

© Latvijas Vēstnesis, 17.11.2000  Nr. 413/417 (2324/2328)

atpakaļ uz Noziegumi pret cilvēci