Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Latvijas karavīru drāma 1941. gadā
Aivars Pētersons 

1940. gada vasarā sevišķu vietu Baltijas okupācijas plānos ieņēma latviešu inteliģences, armijas vadības un komandsastāva iznīcināšanas politika. Staļina un viņa rokaspuišu lēmumi tur nebija spontāni, bet gan apdomāti un mērķtiecīgi gatavoti. Latvijas tāpat kā citu Baltijas valstu armijas karavīrus padomju vara uzskatīja tikai par izskaužamu traucēkli. Tas noteica ne tikai latviešu augstākās virsniecības, bet arī visas padomju laikā par 24. teritoriālo strēlnieku korpusu pārdēvētās Latvijas armijas pēc okupācijas atlikušās daļas likteni, raksta militārais vēsturnieks pulkvežleitnants Aivars Pētersons.

Staļinisti sāka ar sarkanajā armijā dienošo latviešu iznīcināšanu, turpināja ar represijām pret Latvijas armijas vadību un beidza ar Litenes traģēdiju, kā arī atlikušo latviešu vienību pamešanu likteņa varā vācu uzbrukuma sākumā.

Padomju Savienībā valdošo attieksmi pret latviešiem armijas rindās var spilgti redzēt vēl tajos Staļina lēmumos, kurus pieņēma jau 1933. gadā un realizēja PSRS ietvaros galvenokārt 1937. — 1938. gadā, kad no 230 000 padomju valsts teritorijā palikušiem latviešiem represēja aptuveni trešo daļu. No 25 000 arestētajiem izdzīvoja ne vairāk par tūkstoti. Starp noslepkavotajiem bija 29 latviešu izcelsmes ģenerāļi un tajā skaitā pieci augstākie virsnieki (atbilstoši ģenerālpulkveža pakāpei). Viņu vidū pirmais sarkanās armijas virspavēlnieks Jukums Vācietis. Tāds pats liktenis gaidīja arī latviešu karavīrus padomju okupētajā Latvijā un bija izplānots jau 1940. gadā. Pirmā informācija par baltiešiem gatavoto parādās pēc 15 000 poļu virsnieku noslepkavošanas Katiņas (Kozeļskas), Ostaškovas (Kaļiņinas — Tveras) un Starobeļskas (Harkovas) nometnēs 1940. gada pavasarī. Poļu virsniekus noslepkavoja ar kompartijas politbiroja 1940. gada 5. marta lēmumu, kuru parakstīja Staļins, Vorošilovs, Molotovs un Mikojans. Lēmumā atzīmēts, ka "par" ir bijuši arī Kaļiņins un Kaganovičs. Tikmēr 1940. gada 9. jūnijā Maskavā slēgtā sēdē visi Baltijas okupācijas organizatori ziņoja par gatavību jauniem "darbiem". NKVD priekšnieka vietnieks Černiševs ziņoja, ka Ostaškovas nometne ir gatava uzņemt 8000 gūstekņu, Kozeļskas un Starobeļskas pa 5000. Tikpat arī Juhnovas un Oranas nometnes. Belomorskas (Baltās jūras kanāla) nometnes "aprītu" 20 000 un Ribinskas ūdenskrātuves būvniecība — 10 000 Baltijas valstu karavīrus. Tomēr Baltijas valstu "brīvprātīgā piekrišana" iekļauties PSRS sastāvā šo valstu virsniecības un policijas sastāva internēšanu atlika uz neilgu laiku, bet nebūt to neatcēla.

Uz "mācībām" Maskavā

Latvijas armijas komandējošā sastāva iznīcināšanas nākamais posms sākās ar atsevišķu virsnieku arestu un nošaušanu 1940. gada beigās un 1941. gada sākumā. Turklāt augstākās vadības aresta un izsūtīšanas dokumentus ir parakstījis toreizējais Padomju Latvijas valdības galva Vilis Lācis. Maskavā joprojām baidījās no organizētas latviešu pretestības un tāpēc iesāktā turpinājums bija īsteni velnišķīgi saplānots. Vispirms tika dota pavēle visu teritoriālo korpusu līdz 1941. gada 10. jūnijam koncentrēt Litenes nometnē, kur to bloķēja NKVD motorizētās vienības. Šeit jāpiezīmē, ka korpusa vadība plānoja tās sastāvā esošajai 181. divīzijai vasaras nometni Smārdes rajonā, bet 183. divīzijai Carnikavā, mūsdienās Ādažu — Kadagas rajonā. Litenes nometnē bija vieta tikai vienai divīzijai un tāpēc otro — 181. divīziju un korpusa artilērijas pulku izvietoja lauka nometnē Seces poligona dienvidrietumu stūrī, kuru pēc tuvo māju nosaukuma nosauca par Ostroviešu nometni. Pirms došanās vasaras nometnē no korpusa demobilizēja 1939. gada iesaukuma latviešu puišus, bet viņu vietā korpusu papildināja aptuveni 4000 krievu jaunekļu, kurus atveda no Piemaskavas. Vēlāk, pēc dažām dienām karam sākoties, šie zēni ne ko zinās, ne mācēs, ne sapratīs no latviešu jaunāko komandieru dotajiem rīkojumiem. Tāds "pastiprinājums" visai negatīvi ietekmēs korpusa kaujasspējas, karam sākoties.

Sākumā pie korpusa komandpunkta Litenes muižas dārzā tika izvietota NKVD rota. Tam sekoja galvenais — 10. jūnijā korpusa vecāko komandsastāvu nomaina krievu virsnieki, kuri līdz tam oficiāli bija pildījuši vietnieku pienākumus. Tādējādi par korpusa komandieri kļūst ģenerālmajors K. Kačanovs, bet par štāba priekšnieku — pulkvedis N. Makovčuks. Lai latviešu vecākos virsniekus no padotajiem izolētu pilnībā, visus nomainītos 12. jūnijā "komandē kvalifikācijas celšanai" uz sarkanarmijas augstākajām mācību iestādēm. Šeit viņus, karam sākoties, arestēs un lielāko daļu nošaus. Starp šiem vīriem ir korpusa komandieris ģenerālis R. Kļaviņš, ģenerāļi J. Liepiņš, A. Krustiņš, Ž. Bahs, H. Buks, A. Dannebergs, A. Dālbergs, M. Hartmanis, R. Klinsons, H. Rozenšteins, J. Ruškevics, V. Spandegs un citi augstākie virsnieki, Latvijas brīvības cīņu varoņi. Pēdējais armijas komandieris, visu triju Lāčplēša ordeņu kavalieris ģenerālis Krišjānis Berķis mira Krievijas cietuma slimnīcā.

No nāves izdevās paglābties Lāčplēša kara ordeņa kavalierim ģenerālim Otto Ūdentiņam, kuru kā spēcīgu Eiropas karamākslas speciālistu čekas uzraudzībā izmantoja par pasniedzēju sarkanarmijas kara akadēmijās, jo tur pēc drausmīgajām represijām katastrofāli trūka kvalificētu militāru speciālistu, ko uzskatāmi parādīja kara sākums. Pēc kara Ūdentiņš strādāja Latvijas Universitātē un vadīja militāro katedru, taču kompartijas funkcionāri viņu raksturoja kā nerunīgu, neuzticamu un nevēlamu bezpartijisko.

24. korpusa gals

Atgriežoties pie 1941. gada vasaras notikumiem, nākamā akcija pret latviešu komandieriem sekoja jau 14. jūnijā. Litenes nometnē NKVD ielenktos labākos latviešu virsniekus pēc komisāru sastādītiem sarakstiem arestēja un, atšķirtus no ģimenēm, aizveda uz nāves nometnēm ziemeļos. Virsniekus izveda it kā uz lauka mācībām mežā gar Gulbenes lielceļu, kur tos zem NKVD ieroču stobriem atbruņoja un Gulbenes stacijā sadzina lopu vagonos. Pirmos izveda korpusa komandpunkta virsniekus. Korpusa štāba operatīvā (operāciju plānošanas) daļa praktiski tika arestēta visa. Šo virsnieku liktenis būs drausmīgs. Pirmie kritušie ir jau Litenes mežā, kad ielenktie virsnieki rauj ārā noslēptos ieročus. Kapteini Linmeijeru ar šāvieniem mugurā nogalina pulka komisārs Ņegoduiko. Krīt virsleitnants Feldmanis, iepriekš nošāvis vairākus čekistus. Šie vīri nebija vienīgie, kuri nepadevās, taču 564 latviešu virsnieki nonāca Noriļskas nometnē un piecdesmitajos gados Latvijā, ārstu atzīti par invalīdiem, no viņiem atgriezās tikai nepilni astoņdesmit. Vācu okupācijas laikā tika atrastas 52 virsnieku mirstīgās atliekas. "Baigajā gadā" kopumā tika represēti 1086 virsnieki, bet arī tad okupanti paniski baidījās no vēl palikušajiem. Tūlīt pēc šīs mežonīgās 14. jūnija akcijas korpusu nekavējoties sadalīja. 183. divīzija saņēma pavēli gājienam uz Carnikavas nometni. Viņi par kara sākumu uzzināja 22. jūnijā pārgājiena laikā Cēsu rajonā. Tālāko diktēja kara gaita.

Necilvēcīgās komunistu varas izdarības stāvokli korpusā uz kara sākumu bija nevis stabilizējušas, kā laikam cerēja komisāri, bet tikai padarījušas vēl saspringtāku. Līdzīga situācija bija lietuviešu 29. teritoriālajā korpusā. Tur starp komisāriem un karavīriem pat sākas savstarpēja apšaude. Latviešu korpusam sākotnēji tika doti atsevišķi operatīvie uzdevumi Madonas virzienā. Taču militārstratēģiskā un operatīvā situācija krasi mainījās un 30. jūnijā korpuss saņēma pavēli ieņemt aizsardzības pozīcijas jau Krievijas teritorijā Ostrovas — Opočkas līnijā, jo Daugavpils 26. jūnijā bija kritusi vācu rokās. Frontes politpārvalde bija manāmi apjukusi. Komisāri baidījās par savām dzīvībām. Un tad tika dots rīkojums par Latvijas pilsoņu demobilizāciju. Līdz šai dienai nav skaidrības par šo dokumentu un tā autoru. Taču tajās dienās daudzus dokumentus ir parakstījis Ziemeļrietumu frontes politpārvaldes priekšnieks komisārs P. Dibrovs, balstoties uz kara laika likumiem un piešķirot sev ārkārtējas tiesības kara padomes vārdā. Viņš, starp citu, ir parakstījis arī dokumentu par virsnieka pakāpes piešķiršanu Rīgas kājnieku karaskolas kursantiem.

Tie, kuri kara pirmajās dienās tika atvaļināti no 24. teritoriālā korpusa, saņēma dokumentu krievu valodā ar ierakstītu likuma pantu, kas liecināja par atvaļinātā neuzticamību padomju varai. Piefrontes joslā tāds ieraksts bija līdzīgs nāvessodam un rīkojums par demobilizāciju korpusu praktiski noveda pie sagrāves. Pēc korpusa pretizlūkošanas dienesta dokumentiem, uz kuriem atsaucas padomju vēsturnieks Jānis Dzintars, laikā no 29. jūnija līdz 1. jūlijam korpusā demobilizēja 2080 latviešu karavīrus, tajā skaitā 635 virsniekus. Tajā pašā laikā, jau līdz 29. jūnijam, no korpusa bija dezertējuši 124 virsnieki un 463 instruktori un kareivji. Tādējādi jūnija pēdējās dienās tikai 181. divīzijā (par 183. divīziju ziņu nav) un korpusa pakļautības vienībās trūka 1204 virsnieku un instruktoru, bet kopā 5900 karavīru. Šeit tikai jāatzīmē, ka tāda iztrūkuma radīšana bija apzināta, jo atbrīvojušās vietas plānoja aizpildīt ar slāvu izcelsmes karavīriem, lai visādā veidā mazinātu latviešu ietekmi korpusā. Iesaukt baltiešu izcelsmes karavīrus pagaidām neplānoja vispār…

Pārtikt bandītiskā ceļā…

Lai kaut kā attaisnotu korpusa neveiksmes kara pirmajās dienās, korpusa komandieris ģenerālmajors K. Kačanovs 1941. gada 2. jūlijā kaujas ziņojumā nr. 05 no sava komandpunkta piecus kilometrus austrumos no Liepnas ziņoja frontes vadībai: "Korpusa vienībām ir liels komandieru trūkums, bet štābā trūkst līdz 90% komandieru. Stāvoklis ar komandieriem grūts, nepieciešams Jūsu rīkojums, lai papildinātu vienības ar komandieriem. Korpusa un divīziju štābiem nav sakaru līdzekļu, vadīt korpusu nav iespējams…" Tāds ziņojums sniegts brīdī, kad korpusā turpinājās latviešu demobilizācija. To apstiprināja LK(b)P CK sekretārs Jānis Kalnbērziņš savā ziņojumā frontes kara padomei Novgorodā 1941. gada 13. jūlijā: "Atejot no savām iepriekšējā izvietojuma vietām, 24. strēlnieku korpuss pazaudēja ievērojamu sava agrākā sastāva daļu un atvaļināja no savām rindām gandrīz visu komandējošo sastāvu," bet 181. divīzijā "novērojamas kaitīgas un ne ar ko neattaisnojamas latviešu bailes, kas novedušas pie latviešu skaita samazināšanās".

LK(b)P CK kara daļas vadītājs E. Kusiņš ziņoja: "Latviešu korpusu aizdzina aizmugurē, turēja tālāk no frontes, bet tagad izformē. Kopš 1941. gada 22. jūnija nav pavēles par apgādes nodrošinājumu, kā dēļ kopš 22. jūnija sarkanarmija pārtiek bandītiskā ceļā." Savukārt Kalnbērziņš tam atbildēja: "Jūsu piesūtītās ziņas, pilnīgi saprotams, nedrīkst izplatīt, tāpēc ka pretējā gadījumā tas var izraisīt lielu paniku aizmugurē." Kalnbērziņš ieteica Kusiņam labāk studēt un ievērot biedra Staļina runas. To pašu stāvokli savā dienasgrāmatā apstiprināja arī Rīgas strādnieku bataljona štāba priekšnieks Georgs Broziņš. 1941. gada 17. jūlijā ir ieraksts: "Prasām igauņu partijas orgāniem pārtiku. Atbilde: organizējiet paši! Nabadzīgie jums dos, kulakiem atņemiet! Skaidra atbilde. Tā arī rīkojamies." Taču vispārējo situāciju raksturo jau 1. jūlija ieraksts: "Gvardistos liels nemiers. Visi atkāpjas, kamdēļ mums jāpaliek… Komandieris pavēl nostādīt rotas un uzdod jautājumu: "Kas negrib cīnīties un ieņemt aizstāvēšanās pozīcijas, lai noliek ieročus un aiziet, kur vēlas!" Bataljonā 500 vīru. Ieročus noliek 300… Tāds īstenībā bija vācu — krievu kara sākums Latvijā 1941. gadā.

Latvijas Avīze 2004. gada 28. jūnijs

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home