Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kā Maskava lēma Latvijas "lietu" 

PSKP CK Prezidija 1959.gada 1.jūlija sēdes stenogrāfiskais pieraksts, apspriežot PSKP CK sekretāra N.Muhitdinova "Informāciju par braucienu uz Latviju". PSKP CK Prezidijs nolēma atbrīvot no LKP CK pirmā sekretāra pienākumiem J.Kalnbērziņu, uzsāka cīņu pret nacionālkomunistiem un paplašināja Latvijas kolonizāciju. 
Avots:
Krievijas Jauno laiku vēstures arhīvs, 3.f. (PSKP CK Prezidijs), 12.apr., 997.1., 1.-69.lpp. Mašīnraksts krievu valodā. Nelabota stenogramma. Publicēta "PSKP CK Prezidijs 1954.-1964.", 1.sēj. "Sēžu protokolu melnraksti". - M., 2003., 256.-387.lpp. Krievu valodā. No krievu valodas tulkojis Jānis Dūms, komentējis LZA goda loceklis Heinrihs Strods. 

PSKP CK Prezidija sēde // par N.A.Muhitdinova informāciju par braucienu uz Latviju1 
...Sakarā ar b. Muhitdinova uzstāšanos attiecībā uz republikāniskās jaunatnes avīzes "Cīņa" vadītāju.2
Hruščovs. Tie ir kadri, kuri veido jaunatnes sabiedrisko domu. Tas taču ir republikas jaunatnes avīzes sekretārs.
Hruščovs. Ulmanis, viņš miris, viņš var zārkā mierīgi gulēt, viņa lieta Latvijā turpinās.3 Bet kā tad pirmais VČK priekšnieks bija Peterss4 - tas bija lielisks boļševiks. Savā laikā Ļeņins viņu nozīmēja par Ārkārtējās komisijas vadītāju. Peterss pats stāstīja Maskavā: es pats ne velna nesapratu, atnāku pie Ļeņina un saku: nezinu, ar ko sākt. Bet Ļeņins viņam atbild: aizejiet uz tirgu, pats paklausieties citus, pastaigājiet šurpu turpu, vajag paklausīties, ko runā mūsu ienaidnieki, un cīnīties pret viņiem. Peterss ar šo sāka savu darbību Ļeņina vadībā.
Mikojans. Arī izlūkošanā bija un pavēlnieki bija latvieši, piemēram, Alksnis un citi.
Vorošilovs. Grūti uzskaitīt, bija tūkstošiem latviešu.
Hruščovs. Es Rīgā uzstājos mītiņā lietus laikā.5 Sieviņa pienāca, turēja man virs galvas lietussargu. Bet, kad es beidzu runu, viņa teica: "Jūs mani aizmirsāt, es no Baumaņa rajona, es jūs pazīstu no Maskavas, kad jūs bijāt rajona komitejas sekretārs, es esmu vecs partijas biedrs." Tā teica latviete. (Sakarā ar Zivorsa dzejoļa ievietošanu.)6
Hruščovs. Sodīja - parādīja vīrišķību, bet turēt un ievēlēt, izrādīt tādam uzticību - tas ir politisks aklums. (Sakarā ar to, ka Latvijā pēdējos 2-3 gados atgriezās 32 tūkstoši latviešu, to skaitā pazīstamais latviešu sociāldemokrātijas līderis Mengels, kurš nesen uzstājās ar kļūdaino pozīciju nacionālajā jautājumā slavināšanu.7)
Hruščovs. Viņš citādi nevar, tāpēc ka viņš realizē savu politiku, viņam ir savs cilvēks valdībā.8
Hruščovs. Par nožēlošanu, tā ir ne tikai Latvijā. Runā, ka Lietuvā esot veseli poļu rajoni, kuros dzīvo poļi, bet [to] vadībā tikai lietuvieši, krievus nekur neizvirza, tikai par miličiem. Milicijā iesaista krievus, kad [kādu] arestē, tad vajag krievus minēt, sak, redziet, ko krievi dara. Es to saku aktivitātes labā. Pie b. Sņečkus lietas nav labāk kā pie latviešiem. Un arī Igaunijā nav labāk kā pie latviešiem. Tāpēc vajag pieiet paškritiski. Tur nav nekādas traģēdijas, viss nokārtosies, viss būs pie vietas, bet patiesību teikt un celt ļaudis cīņai pret to vajag.
No vietas. Pareizi.
Hruščovs. Vārds b. Kalnbērziņam. Lūk, es sastopos ar savu brāli. Biedri Kalnbērziņ, tu man [esi] brālis, bet partija ir visdārgākā.
Kalnbērziņš. Biedri, es piekrītu asajam un principiālajam Latvijas Kompartijas CK biroja pieļauto kļūdu vērtējumam un secinājumiem, ko izdarīja b. Hruščovs Rīgā, kad viņš izlasīja ziņojumu.9
Hruščovs. Žēl, ka izlasīju to pirms izbraukšanas, tad būtu pamatīga saruna un būtu vairāk labuma.
Kalnbērziņš. Biedrs Hruščovs izteica pareizas piezīmes. Es piekrītu arī biedram Muhitdinovam, kurš uzstājās pie mums Latvijas Kompartijas CK birojā un arī šeit šodien PSKP CK Prezidija sēdē.
Es personīgi esmu ļoti vainīgs, vairāk nekā biedri, ar kuriem mēs kopā strādājam. No viņiem daudz atkarīgs, [lai] mani palabotu un nostādītu mani uz pareizā ceļa. Ja es to nespēju saviem spēkiem, vajadzētu griezties Prezidijā, un mums sniegtu vajadzīgo palīdzību. Es neatrodu nekādu attaisnojumu. Es domāju divas naktis pirms šīs sēdes un neatradu attaisnojumu, kādu iemeslu dēļ mēs nebijām vajadzīgajā līmenī nacionālās politikas īstenošanā utt.
Man tika dota liela partijas kongresa, CK, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Prezidija uzticība.
Kā man rīkoties tālāk? Man uzticējās un mani [augstu] vērtēja. Uzskatu, ka spēju īstenot partijas līniju un būt līmenī. Bet šo uzticību es neattaisnoju, neskatoties uz savu uzticību partijai. Tāpēc esmu pelnījis visbargāko partijas sodu un secinājumus. Es daudzus gadus esmu partijā, partijā sastāvu no 1917.gada, par sekretāru strādāju 20 gadus. Daudzos etapos un šķiru kaujās kāvos ar padomju varas ienaidniekiem, komunisma ienaidniekiem, un ne tik slikti. Es attaisnoju partijas uzticību un izturēju visādas ņirgāšanās, kādas bija par mani buržuāziskajā Latvijā un ohrankā.10 To visu es pacietu, iznācu no cietuma un varēju biedriem droši skatīties acīs, jo es nepadevos.
Mūs visus izaudzināja partija un padomju vara. Bet buržuāziskajā Latvijā mēs visi dzīvojām dažādi. Es daudzus gadus strādāju pagrīdē, daudzus gadus nakšņoju mežā, no buržuāziskās varas nekādas dāvanas nesaņēmu, bija tikai vajāšanas un ņirgāšanās.
Biedram Lācim kā rakstniekam bija cits stāvoklis buržuāziskajā Latvijā. Lācis bija iekšlietu ministrs pagaidu valdībā,11 viņš 300 cilvēkus izlaida no cietumiem, no šī brīža es iepazinos ar Lāci, un, lūk, jau 20 gadus mēs ar viņu kopā strādājam.
Es nevarētu teikt, ka Lācis kaut kur bijis svārstīgs. Kad fašisti atņēma mūsu republiku, mēs ar Lāci kopā dažādās Padomju Savienības vietās uz vienas lāviņas nakšņojām. Frontē viņš palīdzēja stiprināt mūsu spēkus. Nebija viņam svārstības kara laikā, ka, lūk, neuzvarēsim, jo ienaidnieks spēcīgs. Tāpēc es uzskatu, ka Lācis visos šajos notikumos bija līmenī. Tai pašā laikā viņš kā mākslinieks dažreiz parādīja nepastāvīgumu atsevišķu jautājumu risināšanā.
Hruščovs
. Jūs uzskatāt, ka tas ir viņa kā mākslinieka trūkums?
Kalnbērziņš. Es runāju par mūsu Ministru Padomes priekšsēdētāju. Kas attiecas uz Berklavu, Pizānu, Krūmiņu, viņi dzīvoja buržuāziskajā Latvijā, mācījās, ieguva tur vidējo izglītību un par revolucionāro darbu arī sēdēja cietumos. Pirmo rūdījumu šie jaunie cilvēki dabūja karā, partizānu cīņā, partijas un komjaunatnes darbā armijā. Te viņi izauga. Padomju varas sākumā viņi bija ļoti jauni, protams, nebija nekādi Latvijas celtniecības kadri. Protams, pēc kara viņi izvirzījās kā ieņēmušie atbildīgus amatus armijā, pēc tam tika nosūtīti uz neklātienes mācībām partijas skolā, pēc tam viņi tika izvirzīti. Es par to runāju tāpēc, ka biedrs Hruščovs teica, ka Kalnbērziņš izvirzījis. Bija pamats izvirzīt.
Līdz 1956.gadam nekādu pārpratumu nebija. Mēs sīvi cīnījāmies pret bandītismu. No mežiem izdzinām 32 000 bandītu,12 atņēmām ieročus, pēc tam atjaunojām izpostīto saimniecību, veicām kolektivizāciju. 1956.gadā, kad ārzemēs radās asi jautājumi, parādījās daži negludumi, notika studentu akcijas.13
Tajā laikā notika Igaunijas CK plēnums par ideoloģiskiem jautājumiem,14 kurā bija klāt Krūmiņš. Pēc atgriešanās Rīgā viņš ziņoja par šo plēnumu un galvenokārt uzsvēra kļūdainos izteikumus šajā plēnumā, kurā daži biedri uzstājās un teica, ka somi radniecīgāki [igauņiem] nekā krievi utt. Viņš toreiz izvirzīja jautājumu, ka mūsu republikā nacionālais jautājums nav atrisināts, kaut gan pirms tam neviens cilvēks, ne augšās, ne apakšās, tādu jautājumu nepacēla.
Un tad viņi ar Berklavu pārī bija kādā no biroja sēdēm. Pirms sēdes [viņš - acīmredzot Vilis Krūmiņš] ienāca manā kabinetā un sāka uzstāt, brukt virsū mums, vecajiem, ka pie mums republikā maz runā latviešu valodā, ka maz tiek izvirzīti latviešu kadri. Šajā sēdē uzstājās CK sekretāri un visi kā viens deva pretsparu, norādot, ka [viņš] uzstājies nepareizi.
Es neatceros, kādā sakarā es atbraucu uz Maskavu un mēs visi trīs - es, Lācis un Ozoliņš - iegājām pie jums. Tas bija pirmais gadījums, līdz tam laikam tas nebija noticis. Mēs pastāstījām jums, ka jaunie kadri uzbrūk vecajiem. Protams, arī jums tas bija jaunums. Jūs teicāt: "Kāpēc nobijāties no kritikas? Strādājiet un audziniet jaunatni pareizā garā!"
Pēc tam sākās cits liels notikums: cīņa ar antipartijisko grupu,15 problēma ar Žukovu.16 Visu šo notikumu laikā Krūmiņš un Berklavs rīkojās pareizi, kopā ar mums izskaidroja plēnuma lēmumu pareizību un modrības nepieciešamību. Daļa no Biroja sākumā uztraucās, bet pēc tam, kad sāka uzstāties, ienāca vesela sērija jautājumu par valodu, kā arī citas uzstāšanās.
Acīmredzot mana kļūda ir tā, ka es šā jautājuma antipartijiskā nostādījuma liekulību nesapratu un sapratu tikai tagad, kad jūs mūs pakritizējāt, atvadoties no Rīgas. Es sapratu, uz kurieni tas viss velk, sapratu jautājuma nostādni un pie kā tas viss var novest.
Mums bija CK Biroja sēde, kurā bija klāt biedrs Muhitdinovs. Biroja sēde noritēja asi. Neuzstājās visi vienādi, bet nebija neviena cilvēka, kas nenosodītu Berklavu, Krūmiņu, Bisenieku. Pēc tam strādāja komisija.
Es uzskatu, ka pēc šā jautājuma apspriešanas būs nepieciešams nostiprināt Biroju, svārstīgos izslēgt, atcelt no darba un pārcelt zemākā amatā, lai aug. Birojā nepieciešams iesaistīt jaunus spēkus, galvenokārt krievu biedrus, jo tāds aktīvs mums ir. Viņi arī agrāk strādāja pie mums CK.
Mums ir Sovnarhoza priekšsēdētāja vietnieks biedrs Ļitvinovs. Savā laikā viņš bija sekretārs, viņš ir labs biedrs, ļoti pieredzējis partijas darbinieks.
Hruščovs: Sanitārus slimnīcās tagad ņemsit?
Kalnbērziņš: Jā, šodien man ziņoja par šo jautājumu. Stāvokli izlabojām arī pierakstīšanās jautājumā.17
Hruščovs: Nelaiķis Ščadenko prata jokot. Kad Kuļikam piešķīra pakāpi, bet viņš ne sevišķi [labi] izturējās pret to, [viņš] saka: tu tagad maršals, tevi ievietos slimnīcā, un te vienkāršs cilvēks taisīs tev klizmu, tu par to padomāji? Tagad, to pārfrazējot: ja latvieti ievietos slimnīcā - kā krievs varēs taisīt viņam klizmu?
Kalnbērziņš: Varēs! Es apliecinu plēnuma locekļiem, ka ar to palīdzību, kādu jūs mums sniedzāt, mēs Latvijā spēsim izlabot stāvokli.
   
1 Šeit - nelabotās stenogrammas daļa par Latviju.
2 "Cīņa" - dienas laikraksts, LKP CK, LPSR AP un MP orgāns.
3 Kārlis Ulmanis (1877-1942), valstsvīrs, Latviešu zemnieku savienības priekšsēdētājs, Latvijas Valsts prezidents (1936-1940) un vairākkārtējs Ministru prezidents.
4 Jēkabs Peterss (1886-1938), Viskrievijas Ārkārtējās komisijas kolēģijas loceklis (1917), VĀK priekšsēdētāja vietnieks un Revolucionārā tribunāla priekšsēdētājs (1918-1919).
5 Mītiņš Mežaparkā 1959.gada 11.jūnijā.
6 Neatšifrēts
7 Acīmredami, Fricis Menders (1885-1971), Latvijas Saeimas deputāts (1922-1934).
8 Iespējams, Ņ.Hruščovs domāja Eduardu Berklavu.
9 Baltijas Kara apgabala Politdaļas priekšnieka ģenerāļa Djomina ziņojums par buržuāziskā nacionālisma atdzimšanu Latvijas PSR, ko ģenerāļa adjutants iesniedza Ņ.Hruščovam iepriekšējā vakarā pirms aizbraukšanas no Rīgas. (Eduards Berklavs. Zināt un neaizmirst. R., 1998, 196.lpp.)
10 Jānis Kalnbērziņš 1936.gadā nelegāli ieradās Latvijā, vadīja LKP Rīgas organizāciju, bet 1937.gadā viņu kooptēja LKP Pagaidu sekretariātā un viņš vadīja boļševiku pagrīdes darbu Latvijā. 1939.gada jūlijā arestēts. Atbrīvots no cietuma pēc Latvijas pilnīgas boļševiku okupācijas 1940.gada 21.jūnijā.
11 Vilis Lācis bija iekšlietu ministrs VK(b) CK Politbiroja apstiprinātajā, 1940.gada 20.jūnijā boļševiku okupācijas varas izveidotajā Latvijas Tautas valdībā. No cietumiem atbrīvoja 223 boļševikus.
12 Pēc PSRS un Latvijas PSR spēka struktūru datiem, Latvijas nacionālo partizānu karā 1944.-1956.gadā piedalījās apmēram 20 000 nacionālo partizānu, kurus boļševiku cenzūras literatūrā un propagandā sauca par bandītiem.
13 Ungārijas revolūcija un Polijas kareivji 1956.gadā. 1956.gada 4.novembrī PSKP CK Prezidijs apsprieda studentu nemierus.
14 1956.gada oktobra beigās.
15 Maļenkova, Kaganoviča un Molotova antipartijiskās grupas nosodīšana PSKP CK plēnumā par mēģinājumu atņemt varu Ņ.Hruščovam.
16 Georgijs Žukovs (1896-1974), Padomju Savienības maršals. 1957.gada oktobrī atbrīvots no PSRS aizsardzības tautas komisāra amata un izslēgts no PSKP CK Prezidija par bonapartismu un izkropļojumiem armijas disciplīnas praksē.
17 Latvijas nacionālkomunistu mēģinājumi ierobežot galvenokārt ekonomisko migrāciju no citām PSRS republikām Latvijā. 

Latvijas Vēstnesis 09.11.2004


Turpinājums

Hruščovs: Vārds tiek dots biedram Lācim.
Lācis: Es pilnīgi pievienojos tam, ko teica biedrs Kalnbērziņš, vērtējot stāvokli un notikumus, kuri notika pie mums republikā.
No savas puses vēlos teikt, ka es nejūtos nevainīgs, jo galvenā figūra, kas būtu jānosoda visvairāk, ir Berklavs, kurš bija mans vietnieks.
Mani valdzina dažas viņa pozitīvās īpašības, jo viņa biogrāfija līdz šiem notikumiem ir nevainojama: viņš bija Polijā (domājams, ka runātājs teica “в подполье” – “pagrīdē”) sēdēja cietumā, karoja, pēc tam mācījās, beidza Augstāko partijas skolu, viņu gribēja atstāt PSKP CK aparātā. Viņam ir gribasspēks, mīl darbu, nav slikts organizators. Un, kad es pirmo reizi lūdzu viņu sev par vietnieku, viņš strādāja labi, par šo periodu nebija pārmetumu. Pēc tam viņu ievēlēja par [partijas] pilsētas komitejas sekretāru. Jau tur sākās dažas lietas, kuras vajadzēja analizēt. Bet tādu asumu nebija. Kad Krūmiņš, kurš bija mans vietnieks, aizgāja uz CK, es lūdzu par manu vietnieku nozīmēt Berklavu. Viņš atgriezās un strādāja ļoti labi. Ja viņa darbā būtu bijuši tikai trūkumi, tad viņu varētu divās dienās atmaskot un novākt.
Bet pēc tam sākās šīs kļūdas, viena, otra, trešā. Ja būtu tikai viena kļūda, tas vēl nebūtu nekas, bet, kad pēc vienas, otras kļūdas seko trešā, tam jau ir cita kvalitāte. Ar ko izskaidrot to, kāpēc tā notika?
Hruščovs: Tas noderēs jums jūsu mākslas darbos.
Lācis: Laikam gan. 1953.gadā, kad Berija sāka pretstatīt [sanaidot] partiju ar tautu...
Hruščovs: Viņš gatavoja asinspirti.
Lācis: Paldies Dievam, ka pēc divām nedēļām jau bija cits plēnums,18 kas izbeidza to. Bet tas nedaudz sacēla putekļus arī latviešos, kas gandrīz nomierinājās.
Hruščovs: Ārēji nomierinājās.
Lācis: Jāsaka atklāti, ka Ungārijas notikumi19 sacēla daudz putekļu kā inteliģencē, tā arī jaunatnē, kas tūlīt neizprata, kas tie ir par notikumiem, uzskatīja, ka tā ir revolūcija, un tikai pēc tam tika skaidrībā. Te jāsaka, ka mūsu nacionālisti pacēla galvas pat līdz tam, ka draudēja: ja pie mums būs tāds stāvoklis, pakārsim, nošausim. Nācās dažus nolikt pie vietas. Un te dažiem mūsu biedriem parādījās rūpes sakarā ar Ungārijas notikumiem, lai pie mums nekad tādu asumu nevarētu būt, ka jārēķinās ar visiem faktoriem.
Ko vēl var teikt par Berklavu? Viņš viens to nevarēja izdarīt. Bet viņš ar savu gribu, savu enerģiju prata ietekmēt, uzstādīja jautājumus, viņš vienmēr bija apbruņots ar oficiālām izziņām, tāpēc viņam dažreiz izdevās piemānīt.
Par dažiem biedra Muhitdinova minētajiem pārmetumiem. Es negribu attaisnoties, bet skaidrības labad teikšu, kāpēc bija likums 1963.gadā par bezmaksas izglītību.20
Mēs gatavojām šo jautājumu sesijai, un tajā laikā vajadzēja notikt arī Krievijas Federācijas sesijai,21 kam vajadzēja notikt pirms mūsu sesijas. Bija projekts, un šajā projektā bija ierakstīts par mācību grāmatu izdalīšanu bez maksas. Mēs uzskatījām, ka, ja Krievijas Federācija, pati lielākā republika Padomju Savienībā, tā dara, tad mēs varam to kopēt. Krievijas Federācija savu sesiju atlika, un mēs pieļāvām misēkli.
Balss: Mums projektā tas nebija.
Lācis: Mums izglītība līdz šim laikam ir vienpadsmitgadīga, bet, tā kā mācību laiks tiek pagarināts par vienu gadu,22 tad mēs pamatojāmies uz to.
Hruščovs: Pārējās republikas ir tādā pašā stāvoklī.
Lācis: Jautājums skaidrs, bet tā iznāca. Attiecībā uz pierakstīšanos. Ministru Padome pieņēma lēmumu, un mēs izskatījām šo lēmumu. Šajā lēmumā nav nekā tāda, kas mūs pamudinātu uz izkropļojumiem. Šodien Ministru Padome Rīgā izskata šo jautājumu un pieņem jaunu lēmumu. Veco lēmumu vajag atcelt. Mēs nevaram ieviest nekādus ierobežojumus, bet jāņem vērā tas, ka uz mums ir ļoti liels spiediens. Pie mums brauc no dažādām vietām un ne vienmēr labvēlīgs kontingents. Brauc arī parazītiskais elements, kura mums jau tā pietiek. Kaut ko vajag mainīt, bet mēs jau notikumu gaitā kaut ko izlabojam.
Te biedrs Kalnbērziņš teica vairāk, nekā vajag. Es biedru Kalnbērziņu pazīstu 19 gadus. Tas ir visuzticamākais cilvēks. Viņš rīkojās partijas interesēs. Kļūdas mēdz būt. Buržuāziskie nacionālisti mani nokristīja par Kvislingu.23 Bija vēstule no Kopenhāgenas, no Dānijas, no viena latvieša, kurš raksta: “Jūs zināt, kas notika ar Kvislingu, esiet tam gatavs arī jūs.” Bet es nebaidos. Es varu apsolīt vienu – tas, kas notika, neatkārtosies. CK iejaucās savlaicīgi. Pie mums šī lieta pagaidām nav izaugusi plašumā, slimība pagaidām nav izplatījusies.
Esmu gatavs pieņemt jebkuru sodu, kāds man tiks uzlikts. Es to uzskatīšu par pareizu un taisnīgu. Es attaisnošu uzticību un vairs nekādas kļūdas neatkārtošu.
Krūmiņš: Savā dzīvē es divdesmit gadus strādāju komjaunatnes darbā, tai skaitā arī kara gados. Protams, pašlaik man ir ļoti nepatīkami. Pat komjaunatnes darba 12 gadu laikā es nesaņēmu nekādus pārmetumus sakarā ar politiskās līnijas realizēšanu. Šeit atrodas daudzi biedri, kuri strādāja komjaunatnes darbā tajā laikā un ar kuriem esmu labi pazīstams, ar kuriem es biju dažādos apstākļos ārzemēs utt.
Attiecībā uz dažādu ļoti nepatīkamu parādību cēloņiem, par kuriem [te] tika ziņots. 1953.gadā – es negribu pārspīlēt 1953.gada nozīmi – bet tālākie notikumi radīja sarežģītu situāciju. 1953.gadā es strādāju CK. Šajā laikā biedrs Kalnbērziņš aizbrauca uz Maskavu, viņa nebija faktiski visas šīs dienas. Es šajā laikā strādāju, nepieļāvu nevienu nopietnu kļūdu šajās smagajās dienās. Nācās šajā laikā reaģēt ne tikai uz jaunatnes, bet arī dažu vecu partijas biedru ļoti nepareizām darbībām, kuri [piemēram] izmeta rakstāmmašīnas ar krievu šriftu, izsvieda portretus.24
1954.gadā es patiešām biju plēnumā, par kuru runāja biedrs Kalnbērziņš. Vēl nebija nekādu, ne Ungārijas, ne Polijas,25 notikumu, bet es patiešām, atgriežoties no šā plēnuma, zināmā mērā sabiezināju krāsas, kad informēju [par to], runāju par vietējo kadru izvirzīšanas nenovērtēšanu. Pie tam man jāsaka, ka ārpus CK sienām nekādās lielās un plašās sapulcēs vai cilvēku grupās es nekad šo jautājumu nepieminēju.
Kāpēc es toreiz runāju? Tāpēc, ka pēc manas toreizējās izpratnes šķita nepareizi, ka lielās apspriedēs, sapulcēs, kurās 90% dalībnieku runāja latviešu valodā, mēs, kā likums, strādājām krievu valodā. Tā tas bija lielās republikāniskās sēdēs. Es neesmu pret krievu valodu, gribu tikai teikt, ka tajā plēnumā, ko izraisīja Berklava rīcība, es ilgi domāju, iekams uzstāties šajā plēnumā.26 Es runāju par krievu valodas lielo nozīmi, un, ja mēs no tās atteiksimies, mēs pazaudēsim visu to, ko esam ieguvuši šajos gados.
Hruščovs: Saprotiet mani pareizi! Es daudzus gadus strādāju Ukrainā. Mani Ukrainā mīl, es, krievu cilvēks, ukraiņu valodu saprotu, bet runāt ukraiņu valodā nevaru. Bet es vienmēr pieprasīju no tiem, kuri zina ukraiņu valodu, lai viņi uzstātos ukraiņu valodā, un nosodīju viņus, ja viņi to nedarīja. To es uzskatu pa pareizu, jo krievi saprot ukraiņu valodu. Pie jums ir citādi. Starpība starp krievu un latviešu valodām ir liela. Tāpēc es uzskatu, ka arī priekš jums latviešu valoda ir valsts valoda. Kad mītiņā fabrikā biedrs Kalnbērziņš uzstājās krievu valodā, es iekšēji viņu nosodīju, jo vajadzēja uzstāties latviešu valodā.27
Krūmiņš: [dokumentā izlaidums].
Hruščovs: ... Vajadzētu uzstāties latviešu valodā. Arī mītiņā b. Lācis jautāja man, kādā valodā labāk uzstāties, [viņš] saka: man i viena, i otra runa ir sagatavota. Es viņam atbildēju: “Protams, labāk uzstāties latviešu valodā.”
Nu, bet, ja kritizējam organizatorisko pusi, tad jāsaka – nepareizi, ja referents uzstājas latviešu valodā, bet man blakus nosēdina krievu. Ja nosēdinātu latvieti, kas zina arī krievu valodu, viņš varētu man pārtulkot. Bet te iznāca, ka es Lācim aplaudēju avansā, kaut arī es vēl šodien nezinu, par ko viņš runāja, – aplaudēju, paļaujoties, ja reiz Lācis runā, tātad neko sliktu pret partiju neteiks. Tā ir organizatoriskā puse, bet tai ir liela nozīme. Acīmredzot zāli vajadzēja nokomplektēt ar austiņām, lai uzstāšanās laikā varētu organizēt vienlaicīgu tulkojumu. Protams, šī lietas puse ir izlabojama, bet pie jums nacionālistiskie elementi izmantoja šo momentu: nezini, sak, šāds un tāds, mūsu valodu, tā tev vajag, sēdi kā ēzelis.
Vai tā ir komunistiska pieeja? Jautājums nav, kurš zina vai nezina latviešu valodu. Jūs visi zināt, ka krievu valoda tagad ieguvusi starptautisku nozīmi. Es negribu aizvainot latviešus, bet pat amerikāņi, kas mācās valodas, pirmajā vietā liek krievu valodu. Un tas nav nejauši, jo tās nozīme pieaugs vēl vairāk, tā iegūs ne tikai nacionālo nozīmi, bet arī starptautisko, komunistisko. Tas ir jāsaprot. Ja tu esi pret krievu valodu, tu esi pret krieviem. Krievi veica Oktobra revolūciju, sekmīgi veica, kopā ar visiem ļaudīm, slaveno pēcrevolūcijas laiku un sasniedza tādas virsotnes, kādas būs grūti sasniegt citiem. Bet te apspļauda krievu kultūru, krievu valodu. Lai ir atļauts jautāt: ar ko tu ej? Par ko tu, un kas tu [esi]? Zīlīte jūru neaizdedzinās, bet krievi paši sevi var aizstāvēt. Pamēģiniet noslēgties savā Latvijā, jūsu inteliģence to tūlīt sajutīs. Kādas ir latviešu rakstnieku tirāžas? Ja jūsu darbus izdotu tikai Latvijas robežās un neiespiestu krievu valodā, bet tikai latviešu valodā, tad kas mums būtu?
Mikojans: Cik tautību [cilvēku] lasītu Lāci?
Hruščovs: Kad es uzstājos plēnumā,28 es nepabeidzu vienu domu. Kad Staļins uzstājās dzelzceļa darbnīcās,29 viņš runāja krievu valodā. Gruzīni sāka protestēt un pieprasīja, lai viņš runātu gruzīnu valodā. Jūs jau zināt, kāds ass prāts bija Staļinam, un viņš tiem teica: “Jūs ko, pret krievu valodu? Ja jūs būsit pret krievu valodu, kur jūs varēsit iet (domājot inteliģenci) ārpus Gruzijas. Bet šeit pie jums ir inteliģences pārprodukcija, jūs esat ierobežoti.”
Tā ir jūsu laime, ka jūs zināt krievu valodu un varat iet strādāt gan Ukrainā, gan Uzbekijā, gan Tatārijā. Tikai viena pati Padomju Savienības teritorija spēs uztvert milzīgu inteliģences daudzumu. Kāpēc inteliģence – krievi, ukraiņi, baltkrievi, latvieši – brauc uz Ameriku, nezinot angļu valodu? Viņi tomēr var tur pielietot savas spējas.
Lūk, jūs redzat komjaunieti, labu cilvēku. Tagad viņš nožēlo. Viņš nav slikts cilvēks un nav ienaidnieks. Es piekrītu biedram Kalnbērziņam, piekrītu biedram Lācim un viņa vietniekam. Viņš pret mani atņirdza zobus un teica: es biju pagrīdē, nāvei acīs skatījos. Jūs esat vainīgi, ka ļāvāt jaunatnei paklīst. Es neuzskatu viņu par ienaidnieku. Mums vajag dziedināt, nevis iznīcināt. Varbūt ar nātrēm, varbūt ar ko citu, latvieši paši atradīs mājas līdzekļus ārstēšanai, kādi mājas līdzekļi iedarbojas dziedinoši. Es esmu pret organizatoriskiem secinājumiem. Mēs viņus varam atgriezt un nostiprināt partijas pozīcijās. Nu, bet, ja cīnīties, tad mēs neapstāsimies arī kompartijas izformēšanas priekšā. Mēs atradīsim cilvēkus. Principu jautājumos mēs esam nepielūdzami, un nekādus darījumus mēs ne ar vienu neslēgsim. Neviens nedomā, ka to vajadzētu darīt, tas būtu muļķīgi – pārspīlēt mūsu ienaidnieku spēkus. Es domāju, ka paši latvieši tiks galā ar šo stāvokli un izlabos to.
Krūmiņš: Es uzskatu, ka jautājums par valodu un kadriem pacelts no trim pozīcijām. No vienas puses, cilvēki negribēja aizskart cilvēciskās jūtas, bet citi to pacēla no tīri ekonomiskām pozīcijām...
Hruščovs: Pareizi.
Krūmiņš: ...lai iegūtu lētu autoritāti. Un trešie – atklāti naidīgie elementi. Kas attiecas uz mani, tad man jāapliecina, ka es ne savā darbā ar kadriem, ne kādās uzstāšanās gadījumā nekad neapvainoju cilvēku cieņu, tautību. Kas attiecas uz Berklavu, man pārmeta sakarus ar viņu. Man jāsaka, ka Berklavs pacēlās no karjerista pozīcijām. Tai laikā, kad pie mums risinājās cīņa pret bandītismu, mēs ar viņu bijām dažādās situācijās. Bet pēc tam, kad laiki pie mums mainījās, viņš sāka strādāt partijas pilsētas komitejā un viņam likās, ka viņš ir tajā darbā, kādā viņam jābūt. Viņš pacēla šo jautājumu partijas kongresā, saņēma skaļus aplausus, un republikā runāja, ka viņš ir vienīgais cilvēks utt. Viņam tas iepatikās, un [viņa] tālākā darbība bija ar zināmu aprēķinu, lai to apstiprinātu, ka viņš ņem vērā jebkādas cilvēka vajadzības [vairāk] nekā jebkurš cits republikā.
Man jāsaka, ka to veicināja vairāki iemesli. Es toreiz vēl nebiju otrais sekretārs, bet republikā plaši runāja, ka Berklavs tūlīt, tūlīt būs partijas CK sekretārs. Par to man jautāja rajonos.
Es domāju, ka šo runu cēlonis ir biedrs Kalnbērziņš. Domāju, ka ir nevietā tik bieži atkārtot: es ilgi nestrādāšu, esmu vecs, jānāk jaunajiem. Es to dzirdēju daudzreiz. Faktiski jau sākās zināma amatu dalīšana, priekšlaicīga amatu dalīšana. Tajā laikā izrādījās, ka Berklavs ir vispiemērotākā figūra. Bija runas arī par to, ka Lācis aiziet no darba.
Par manu darbību. Attiecībā uz Berklavu es, tiesa, ne visai enerģiskā formā, pacēlu jautājumu Birojā. Man jāsaka, ka es biedru Kalnbērziņu ļoti cienu, viņš faktiski mani ievadīja darbā, bet divreiz, kad šis jautājums tika apspriests Birojā, viņš klusēja.
Es no savas puses varu apliecināt, ka, lai arī kur es strādātu, es godīgi pūlēšos, ņemot vērā principiālās kļūdas un savu raksturu. Es apsolu, ka noteikti labošos.

18 PSKP CK 1957.gada 2.–7.jūnija plēnums, kurā G.Maļenkovs referēja par L.Berijas noziedzīgo darbību.
19 Ungārijas revolūcija 1956.gadā.
20 Latvijas PSR AP 5.sasaukuma 1.sesija 1959.gada 16.–17.martā pieņēma lēmumu “Par skolas un dzīves sakaru nostiprināšanu un par tautas izglītības sistēmas attīstību Latvijas PSR”. Lēmums paredzēja vispārējās obligātās septiņgadīgās izglītības vietā republikā ieviest obligāto astoņgadīgo izglītību un ar 1962./1963.gadu ieviest šo skolēnu apgādi ar bezmaksas mācību grāmatām. Šo lēmumu PSKP CK plēnumā 1959.gada 24.–29.jūnijā kritizēja Ņ.Hruščovs kā nesavlaicīgu.
21 KPFSR AP sesija notika 1959.gada 16.–19.aprīlī.
22 Tāpēc, ka Latvijas un Igaunijas PSR skolās vienlaikus mācīja krievu valodu, vienu svešvalodu, kā arī republikas vēsturi un ģeogrāfiju.
23 Vīdkuns Kvislings (1887–1945), Norvēģijas valdības premjerministrs nacistu okupācijas laikā. Pēc Norvēģijas atbrīvošanas nošauts. Kvislinga vārds ir sinonīms nodevībai.
24 Acīmredzot destaļinizācijas periodā.
25 Ungārijas revolūcija un Polijas nemieri 1956.gadā.
26 Latvijas KP CK 1959.gada 20.–21.jūnija un 7.–8.jūlija plēnums. (Eduards Berklavs. Zināt un neaizmirst. R., 1998, 199.–248.lpp.)
27 Draudzības mītiņi 1959.gada 10.jūnijā VEF.
28 PSKP CK 1958.gada 15.–19.decembra plēnums (“Pravda” 1958.gada 16.decembrī).
29 J.Staļina uzstāšanās Tbilisi Aizkaukāza dzelzceļa darbnīcā 1900.gada 1.–15.augusta streika laikā.

Latvijas Vēstnesis  09.11.2004    Nobeigums sekos

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home