Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Leģiona arhīvs pie neļķu audzētāja
Viesturs Sprūde

Nevienam neatrodas nauda, lai iegādātos unikālus, ar leģionu saistītus dokumentus

Neraugoties uz samērā biežo latviešu leģiona vārda pieminēšanu mūsdienu politisko cīņu laukos, tomēr izrādās, ka valstiskā līmenī vēlme uzzināt maksimāli iespējamo par šo pretrunīgo Latvijas vēstures lappusi ir minimāla.

Vai tas nav paradokss, ka ne valstij, ne kādai citai institūcijai gadiem ilgi neizdodas savākt dažus desmitus tūkstošus latu, lai iegādātos no militārās vēstures viedokļa unikālus, ar leģionu saistītus dokumentus, kas glabājas ārzemēs?

Pirmās ziņas par to, ka pie kāda kolekcionāra Nīderlandē glabājas Latviešu leģiona 15. divīzijas štāba arhīvs un holandietis ir gatavs arhīvu pārdot Latvijas valstij, vēsturnieku aprindas sasniedza šā gadsimta pirmajos gados. Jau toreiz par minēto dokumentu piedzīvojumiem radās daudz jautājumu, uz kuriem konkrētu atbilžu trūkst joprojām. Zināms ir tas, ka arhīvs ilgu laiku bijis ierakts zemē aptuveni pusotra metra dziļumā un dienasgaismu ieraudzījis samērā nesen, 2000. gada janvārī, kad metāla kasti ar dokumentiem ļoti labā stāvoklī kādā Berlīnes būvlaukumā uzgājuši strādnieki.

Turpat netālu no zemes izraka arī divīzijas lauka pasta bronzas zīmogu ar tekstu: "Dienststelle Feldpostnummer 34400".

Kas un kad divīzijas dokumentāciju paslēpis, vai slēpēji bija latvieši vai divīzijas štāba vācu virsnieki, nav zināms. Jādomā, tas noticis 1945. gada aprīlī vai maijā, kara pēdējās dienās pirms kapitulācijas. Arhīva tagadējais īpašnieks Latvijas vēsturniekiem, kas viņu 2002. gadā apciemoja, nav izpaudis, kā dokumentācija nonākusi Nīderlandē, taču tas varbūt nemaz nav tik svarīgi. Būtiski un par līdz šim nepārvaramu šķērsli dokumentu atgūšanā izrādījies tas, ka nīderlandiešu kolekcionārs par savā īpašumā glabātajām liecībām prasa 55 tūkstošus eiro jeb 35 tūkstošus latu. Vai Latvijas valstij tas ir daudz? Izrādās, jā.

No Krievijas līdz Vācijai

Latviešu SS brīvprātīgās divīzijas, vēlāk Latviešu leģiona 15. divīzijas formēšana Latvijā sākās 1943. gada pavasarī. Tā paša gada novembrī leģionāri jau tika nosūtīti uz frontes iecirkni pie Novosokoļņikiem, Krievijā. Vācu armijai pakāpeniski atkāpjoties, divīzija pastāvīgi bija iesaistīta aizsardzības kaujās un 1944. gada martā/aprīlī tā jau atradās pozīcijās pie Ostrovas, Pleskavas un Opočkas. Jūlija vidū 15. divīzijas leģionāri atkāpās uz Latvijas teritoriju, kur izcīnīja niknas un ārkārtīgi asiņainas kaujas. Smago zaudējumu dēļ 1944. gada vasaras beigās 15. divīzijas paliekas pārcēla papildināšanai un pārformēšanai uz Vāciju. Tā vēl paspēja piedalīties kaujās Austrumprūsijā, Pomerānijā, Meklenburgā, līdz 1945. gada aprīļa pēdējās dienās pulkveža V. Januma vadībā leģionāru vienību lielākā daļa sasniedza angļu–amerikāņu karaspēka pozīcijas un padevās tur gūstā. Tomēr tas neizdevās visiem divīzijas karotājiem. 15. divīzijas izlūkbataljons, vairāki simti vīru virsleitnanta Neilanda vadībā kara beigās izrādījās ieslēgti Berlīnē un bija spiesti piedalīties ielu kaujās, aizstāvoties Trešā reiha Gaisa transporta ministrijas drupās. Vēlāk virsleitnants Neilands darbojās kā tulks vācu un padomju virsnieku kapitulācijas sarunās. Zināms, ka pēdējais divīzijas komandieris vācu SS oberfīrers Karls Burks ar savu štābu 1945. gada 2. maijā atradās Meklenburgā, Buhholcas mežā netālu no Šverīnes. Acīmredzot kaut kad ap to laiku arī notika viņa padošanās amerikāņiem. Vai pie dokumentu paslēpšanas Berlīnē bija arī Burka roka, varam tikai minēt.

Tikai saspraudes ar rūsu

2002. gada decembra vidū uz Nīderlandi nolūkā izzināt, cik vērtīgi, autentiski un Latvijai nepieciešami ir kolekcionāru rīcībā esošie dokumenti, devās militārais vēsturnieks Ēriks Jēkabsons un arhīvu speciāliste Vija Bernāne. Kā stāsta vēstures docents Jēkabsons, dokumentu īpašnieks izrādījies gados jauns cilvēks no kādas Amsterdamas apkaimes mazpilsētas, vēstures cienītājs, kura maizes darbs ir neļķu audzēšanas bizness. Uzreiz jāteic, ka ne dokumentu īpašnieka vārds, ne viņa dzīvesvieta rakstā neparādīsies, jo šis vīrs nevēlas liekus individuālu interesentu "uzlidojumus". Tie jau ir bijuši, taču viesi vienmēr vēlas pirkt vienu vai otru dokumentu, kamēr arhīva lielākā vērtība ir atraduma veselumā.

Kaste, kas īpaši piemērota dokumentu glabāšanai lauka apstākļos, ir 35 x 75 x 40 cm liela. To vienlaikus varēja izmantot arī par galdu, un šādas kancelejas darbam piemērotas kastes galdi kara laikā bija vācu armijas štābu aprīkojuma sastāvdaļa. Kaste izrādījusies pietiekami hermētiska, lai dokumenti tajā lieliski saglabātos, un praktiski vienīgais bojājums, pēc liecinieku teiktā, ir rūsa uz papīru saspraudēm. Attiecībā uz arhīva saturu Bernānes un Jēkabsona atskaitē par braucienu ir ierakstīts: "Tika konstatēts, ka dokumentu kolekcija ietver vērtīgus, Latvijas valstij no zinātnes un arhīvistikas viedokļa nozīmīgus materiālus, starp kuriem ir divīzijas personālsastāva saraksts, kaujas darbības apraksts, operatīvā stāvokļa apraksts u. c., kuru trūkums Latvijas arhīvos līdz šim bijis ļoti jūtams. No minētās dokumentu kolekcijas apmēram 40 – 50% ir atzīstami par absolūtiem oriģināliem, pārējie – no 1943. – 1945. gada pagatavotām kopijām no oriģināliem." Atraduma īpašnieka sagatavotais īsais pārskats par galvenajiem vācu un latviešu valodā sastādītajiem dokumentiem ļauj detalizētāk iepazīties ar kastes saturu. Svarīgākās, protams, ir divīzijas, tās bataljonu un pulku kaujas darbības dienasgrāmatas, kas aptver laiku no 1944. gada marta līdz pat 1945. gada 24. aprīlim. Šajās dienasgrāmatās var ne tikai dienu pa dienai izsekot 15. divīzijas darbībām, bet iepazīties arī ar klāt pievienotajām kartēm, instrukcijām, pavēlēm, kaujas ziņojumiem, apspriežu stenogrammām, radiogrammu norakstiem, ierindā esošo un kritušo, ievainoto karavīru sarakstiem, citiem štāba lietvedības dokumentiem. Uz daudziem ir divīzijas komandieru Nikolaja Heilmaņa, Herberta fon Obvurcera, Ādolfa Aksa un Karla Burka paraksti. Jāpiebilst, ka uz divīzijas Vācijas periodu attiecas pēdējie trīs. Obvurcers pazuda bez vēsts 1945. gada 26. janvārī. Februārī viņa vietā nāca oberfīrers Akss un drīz pēc tam Burks. Turklāt arhīvā ir mape ar vācu avīžu izgriezumiem. Pēc vēsturnieku domām, arī avīžu izgriezumiem, kas stāsta par 15. divīzijas gaitām Vācijā, ir ievērojama vērtība, jo šeit Latvijā uz vietas vēsturnieki pie tādiem laikrakstiem nekad netiks, bet meklēt tos ārvalstu bibliotēkās būtu ārkārtīgi darbietilpīgs process.

Dokumenti nepieciešami, bet…

Vēsturnieka Ērika Jēkabsona ieskatā visi šie materiāli "neapšaubāmi ir vērtīgi" un būtu noteikti jāiegūst. Arī Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas vadītājs Valdis Štāls piekrīt, ka arhīvs daudziem ļautu noskaidrot tuvinieku likteni, jo patlaban Vācijā kritušie leģionāri dokumentāla apstiprinājuma trūkuma dēļ formāli var tikt uzskatīti par pazudušiem bez vēsts. "Katrā ziņā tā ir mūsu tautas vēsture, cilvēki un ciešanas. Daudzi nezina, kur katrs ir kritis, bet varbūt tad uzzinātu," tā Štāls. Tāpat Latvijas Valsts prezidenta aizgādībā izveidotās Latvijas Vēsturnieku komitejas priekšsēdētājs A. Caune savā ar 2003. gada februāri datētajā slēdzienā raksta, ka komisija atbalsta arhīvu nodomu dokumentus iegādāties: "Dokumenti ir nepieciešami zinātniekiem, kuri pēta Otrā pasaules kara vēsturi, jo Latvijas arhīvos liecību par Latviešu leģionu ir ļoti maz. Tieši par 15. divīziju Latvijas arhīvos vispār nav dokumentālu materiālu. Dokumenti noderētu vēsturnieku komisijas ietvaros pētāmajām tēmām par notikumiem Otrajā pasaules karā."

Kā redzams, strīdu par dokumentu noderīgumu nav, toties ir viedoklis, ka kolekcionāra prasītā cena ir pārāk augsta. Vai 35 tūkstoši latu par unikāliem materiāliem ir daudz? Manuprāt, ne. Turklāt, iegūstot karalauka dienasgrāmatas, rastos iespēja lieku reizi apstiprināt, ka leģions Krievijā un Baltkrievijā nav nodarbojies ar vietējo iedzīvotāju slepkavošanu, kā to tagad it bieži apgalvo Latvijai nedraudzīgie masu informācijas līdzekļi mūsu austrumu kaimiņvalstī. Tomēr vajadzīgo summu trīs gadu laikā tā arī nav izdevies savākt.

Sākotnēji bija domāts, ka grūtības sagādās tikai likumdošanas jautājumi, lai vērtīgo kravu pārvestu uz Latviju, taču izrādījās, ka viss ir daudz sarežģītāk. Kultūrkapitāla fonds 2003. gadā piekrita segt daļu nepieciešamo izmaksu, taču ne visas. Arhīvisti ir vairākkārt vērsušies pie valdības, bet atbildē saņēmuši vien labākajā gadījumā laipnus atteikumus, bet sliktākajā – vispār neko. Šomēnes iznākušā fotoalbuma "Latviešu leģionāri" sponsori "Daugavas vanagi" Latvijas nodaļas priekšsēdētāja Jāņa Krūmiņa personā atzīst, ka nauda lūgta arī viņa organizācijai, taču "Daugavas vanagi" nolēmuši, ka nīderlandieša prasītā cena ir pārāk augsta, un finanšu līdzekļi labāk atdoti Lestenes brāļu kapu ierīkošanai.

Kad latviešu vēsturnieki 2002. gada decembrī klātienē apskatīja un novērtēja Nīderlandē glabāto arhīvu, tie parakstīja arī nodomu protokolu, saskaņā ar kuru kolekcionārs neveiks ar dokumentiem nekādas darbības un saglabās tos savā rīcībā līdz laikam, kad Latvijas puse pieņems lēmumu par iespējamo kolekcijas iegādi. Gaidīšana izrādījusies ilga. Labi, ka pašreizējais dokumentu turētājs apzinās arhīva vērtību un vēlas dokumentus pārdot uzreiz kopā, lai arī atzīst, ka gūtu lielāku peļņu, ja tos pa daļām pārdotu kolekcionāriem. Skaidrs, ka atraduma pakāpeniska izkaisīšana pa dažādām kolekcijām mazinātu arhīva vēsturisko vērtību. Pagaidām holandietis vēl gaida, bet viņa idealizētais viedoklis par Latvijas valsts gatavību aktīvi rīkoties savas vēstures izzināšanā gan ir sašķobījies.

Latvijas Avīze  22. nov., 2005


Valdība piešķir naudu leģionāru arhīva izpirkšanai
Ilze Kuzmina

Pēc "LA" raksta un lasītāju daudzajiem aicinājumiem valdība nolēmusi piešķirt 45 685 latus Valsts arhīvu ģenerāldirekcijai, lai tā varētu iegādāties leģionāru arhīvu.

Par to, ka autentiski un vērtīgi dokumenti atrodas Nīderlandē pie kāda neļķu audzētāja, "Latvijas Avīze" rakstīja šā gada 22. novembrī. Vairākus gadus minēto dokumentu izpirkšanai valdībai nauda neatradās, bet pēc publikācijas laikrakstā politiķi sarosījās.

Vispirms jau pirmdienas vakarā koalīcijas padomes sēdē Tautas partija ierosināja Aizsardzības ministrijai, ko vada "Jaunā laika" līderis Einars Repše, parūpēties par dokumentu atgūšanu. Lai gan arhīvu lietas ir Kultūras ministrijas pārraudzībā, TP deputāts Juris Dalbiņš uzskatīja, ka arhīvs jāizpērk Aizsardzības ministrijai, jo dokumentiem būtu jānonāk Kara muzejā, turklāt šai ministrijai ir vairāk naudas nekā kultūras sargiem.

E. Repše toties sacīja – lai gan arhīvs noteikti jāizpērk, to nav iespējams izdarīt par Aizsardzības ministrijas līdzekļiem, jo budžeta nauda ir stingri sadalīta un to var tērēt tikai tam mērķim, par ko nobalsojusi Saeima. Viņaprāt, ja arhīvu grib izpirkt jau tuvākajā laikā, nauda jāņem no Finanšu ministrijai iedalītajiem līdzekļiem neparedzētiem izdevumiem. Toties ar arhīva pirkšanu būtu jānodarbojas Kultūras ministrijai, kas atbild par valsts arhīviem.

E. Repšes viedoklim piekrita arī kultūras ministre Helēna Demakova: "Man ir jāgādā, lai šie vērtīgie dokumenti nokļūtu Latvijā." Viņa pārmeta Valsts arhīva ģenerāldirektoram, ka tas nav prasījis, lai valsts budžetā paredz naudu arhīva pirkšanai.

Kultūras ministrija arī steigšus sagatavoja Ministru kabineta rīkojuma projektu, kas paredzēja naudas piešķiršanu arhīva pirkšanai.

Valdībai tika ziņots, ka Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājas tikai latviešu leģiona 19. divīzijas dokumenti, kas nesniedz pilnīgu informāciju par latviešu leģionu darbību 2. pasaules kara laikā.

Kolekcionārs no Nīderlandes izteicis piedāvājumu pārdot viņa rīcībā esošos latviešu leģiona 15. divīzijas dokumentus – kaujas kartes, leģionāru sarakstus, apbedījumu vietu uzskaiti, saraksti ar nacistiskās Vācijas armijas vadību u. c. Šo dokumentu iegādi atbalstījusi Latvijas vēsturnieku komisija.

Sākotnēji kolekcijas īpašnieks par kolekcijas iegādi bija noteicis cenu 55 000 EUR. Decembrī no kolekcijas īpašnieka saņemts paziņojums, ka cena tiek paaugstināta līdz 65 000 EUR, un pastāv iespēja, ka dokumenti tiks izmantoti televīzijas raidījumu sagatavošanā Nīderlandē, ASV, Anglijā. "Līdz ar to, lai novērstu tendenciozu un nepatiesu ziņu sniegšanu par Latvijas leģionāriem un lai cena par latviešu 15. divīzijas dokumentiem nepieaugtu vēl vairāk, ir nepieciešams tos iegādāties, jo šo dokumentu iegāde būs liels ieguldījums latviešu leģionu darbības izpētē," teikts ministrijas sagatavotajā informācijā valdībai.

Latvijas Avīze 21. dec.,2005


Leģiona arhīvs atgriezīsies Latvijā
Viesturs RADOVICS

Jau šomēnes Latvijā varētu nonākt par gandrīz 46 tūkstošiem latu iegādātais Latviešu leģiona 15. divīzijas arhīvs. Dokumentu sakārtošanai nepieciešams laiks, pēc tam daudzi latvieši varēs uzzināt savu tuvinieku likteņus Otrajā pasaules karā.

Militārais vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, kas šonedēļ atgriezās no Nīderlandes, ar iepriekšējo arhīva īpašnieku – kādu nīderlandiešu kolekcionāru – parakstījis dokumentu pirkšanas protokolu. "Arhīvu pirmo reizi redzēju 2002. gadā, kad kolekcionārs mums piedāvāja dokumentus iegādāties. Toreiz secinājām, ka dokumenti ir ļoti vērtīgi, un tas ir praktiski viss divīzijas arhīvs – personālsastāva saraksti, kaujas darbības apraksti, operatīvā stāvokļa apraksti, pavēles un citi vērtīgi dokumenti."

Kad pagājušā gada nogalē Latvijas valdība nolēma atvēlēt naudu arhīva pirkšanai, Ē. Jēkabsons kopā ar Latvijas Valsts vēstures arhīva speciālistiem vēlējās pārliecināties, vai šo gadu laikā kolekcionārs nav iztirgojis daļu no dokumentiem un vai joprojām arhīvā ir tas viss, ko vēsturnieki redzējuši pirms trim gadiem. "Guvām apstiprinājumu, ka nekas nav zudis, 15. divīzijas štāba dokumentu kaste ar diplomātiskā pasta starpniecību tuvākajā laikā nonāks Valsts vēstures arhīvā," sacīja vēsturnieks, piebilstot, ka tagad daudzi latvieši varēs uzzināt savu tuvinieku likteņus Otrajā pasaules karā.

Pēc dokumentu saņemšanas tie tūlīt nebūs pieejami sabiedrībai, apstiprināja Valsts vēstures arhīva direktora vietniece Valda Pētersone. "Vispirms dokumentus vismaz mēnesi īpašās kamerās dezinficēs, tad tos vajadzēs sakārtot un aprakstīt."

Nīderlandiešu kolekcionārs informējis, ka leģiona arhīvu 2000. gadā Berlīnē atraduši celtnieki. Tas bija ierakts zemē aptuveni pusotra metra dziļumā. Nīderlandietis nav precīzi atklājis, kā arhīvs nonācis pie viņa, bet viņš ir oficiāli apliecinājis, ka dokumentus iegādājies legālā ceļā.

Sākumā kolekcionārs par leģiona arhīvu vēlējās saņemt 38 tūkstošus latu, bet pērn cena pieauga līdz 45 685 latiem. "Zināmā mērā tā bija neliela šantāža no arhīva īpašnieka. Viņš apgalvoja, ka par vairāku dokumentu pirkšanu izrādījusi interesi britu telekompānija BBC. Tas noticis pēc skandalozās Krievijas filmas Baltijas nacisms parādīšanās. Tādēļ arī cena augusi," stāstīja Ē. Jēkabsons.

Patlaban Latvijas arhīvos ir tikai Latviešu leģiona 19. divīzijas dokumenti, kas nesniedz pilnīgu informāciju. 15. divīzijas formēšana uzsākta 1943. gada martā, un novembrī to nosūtīja uz Austrumu fronti Krievijā. Tā piedalījās aizstāvēšanās kaujās Krievijā, kur cieta ievērojamus zaudējumus. 1944. gada augusta beigās divīzijas daļas pārveda uz Vāciju pārformēšanai, un 1945. gadā tā piedalījās kaujās Vācijas teritorijā. 1945. gada aprīlī un maijā lielākā daļa 15. divīzijas vienību padevās amerikāņiem.

Lai gan lielākajai divīzijas daļai izdevās izvairīties no kaujām Berlīnē, tās fizilieru (izlūku) bataljons 1945. gada aprīlī nonāca Berlīnes sirdī, un līdz 3. maijam aizstāvēja trešā reiha Aviācijas ministriju. Ē. Jēkabsons pieļauj, ka tieši šādā veidā divīzijas štāba arhīvs varēja nonākt Berlīnē.

Neatkarīgā Rīta Avīze  13.01.06


Mīklaini atrasts leģionāru arhīvs nonāks Latvijā
Viestarts Gailītis

Kā kolekcionārs — neļķu audzētājs Amsterdamas pievārtē ticis pie SS latviešu leģiona 15. divīzijas arhīva, ko Latvija nupat nopirkusi par vairāk nekā 40 tūkstošiem latu? Vēstures zinātņu doktors Ēriks Jēkabsons (attēlā), kurš devās uz Holandi noskaidrot, kas tad patiesībā atrodas kolekcionāra rokās, atzīst: «Dokumenti ir nozīmīgi ar to, ka pierāda — 15. divīzija bija iesaistīta kaujas darbībās. Taču nekādās akcijās pret civiliedzīvotājiem, kā dažkārt tiek tai pārmests.»

Atradums atsedz noslēpumus

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons stāsta, kā Latvija nopirkusi mīklaini atrastu leģionāru arhīvu. Strādājot Berlīnes centrā, 2000. gadā celtnieki pusotra metra dziļumā uzdūrās vecai kastei ar dokumentiem. Tajā izrādījās esam vienas no divu ieroču SS latviešu leģiona divīziju — 15. divīzijas — arhīvs, kurā reģistrēti notikumi laikā no 1944. gada aprīļa līdz 1945. gada aprīlim. Tas, kādēļ kaste atradusies Berlīnes centrā, nav zināms, jo neko vairāk par jau minētajām vispārīgajām detaļām gados jaunais holandiešu kolekcionārs, no kura Latvijas valsts nopirkusi šos dokumentus, sacīt nevēlējās. «Mēs bijām spiesti ticēt apgalvojumam, ka viņš tos ieguvis legālā ceļā,» saka Ēriks Jēkabsons, vēstures zinātņu doktors, kuru Latvijas Valsts arhīvs 2003. gadā sūtīja kā ekspertu uz Holandi, lai konstatētu, kas tad patiesībā ir nonācis pie šā kolekcionāra/neļķu audzētāja, kas dzīvo Amsterdamas pievārtē. Kolekcionārs pats caur diplomātiskajiem kanāliem bija paziņojis Latvijai par arhīvu. Tā autentiskums netiek apstrīdēts, un falsifikāciju būtu ļoti viegli atklāt, apgalvo Jēkabsons.

Dokumentus holandiešu kolekcionārs Latvijai pārdevis par vairāk nekā 40 tūkstošiem latu. «Manuprāt, jebkuram materiālam, kurš trūkst Latvijas vēstures pilnīgai izpētei, nav vērtības. Šis materiāls ir ļoti vērtīgs, un šajā gadījumā cena nebija augsta,» uzskata Ē. Jēkabsons.

Tomēr Latvijas valsts vilcinājusies pirkt arhīvu, un, cik vēsturniekam zināms, cena pa to laiku pieaugusi.

Neatzīstas, kā dabūjis

15. divīzijas arhīva materiālu Latvijā līdz šim vispār nav bijis, tikai 19. divīzijas dokumenti, stāsta Ē. Jēkabsons. «Militārpolitisku iemeslu dēļ 1945. gadā 19. divīzija atradās Kurzemē, savukārt 15. divīzija bija Vācijas kaujas telpā. Tur daļa padevās Rietumu sabiedrotajiem, daļa — Padomju Savienībai. Dokumentu nebija. Vācijas arhīvos ir tikai šis tas. Šie dokumenti, par kuriem tagad ir runa, tika aprakti kapitulācijas laikā,» skaidro vēsturnieks. Nelielai 15. divīzijas daļai — izlūkbataljonam — nācās aizstāvēt nacistu Aviācijas ministriju, ciešot smagus zaudējumus, un, iespējams, ar šo vienību arhīvs nokļuva Berlīnes centrā. Pēc tā atrakšanas 55 gadus vēlāk arhīvu ieguva holandiešu kolekcionārs. Tiesa, viņš neatklāj, kā. Jēkabsons domā — iespējams, nopircis no strādniekiem, kuri bija sakontaktējušies ar kolekcionāru kopienu.

Dokumenti atradušies standarta vācu armijas dokumentu pārnēsājamā kastē, kas liekama uz muguras un ir pārveidojama par galdiņu. «Kaste ir samērā labas kvalitātes, kurai gan viens stūris bija sācis bojāties. Taču dokumenti ir ideālā stāvoklī,» stāsta Jēkabsons. Tajā atrodoties detalizētas divīzijas saņemtās pavēles, kaujas ziņojumi pat rotas līmenī, topogrāfiskās kartes, kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo vārdi. Divīzijā bija apmēram 12 tūkstoši cilvēku. Šie materiāli dos atbildes uz daudziem jautājumiem, nemaz nerunājot par to, ka tie ir vērtīgi tiem daudzajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem trūkst ziņu par bezvēsts pazudušajiem tuviniekiem.

Līdzīgs atradums bija 90. gados Kurzemē, kur pirtiņas sienā tika atrasts 19. divīzijas artilērijas pulka arhīvs.

Noliedz noziegumus

Kolekcionārs Ērikam Jēkabsonam stāstījis, ka arī citi, ne tikai Latvijas Valsts arhīvs, ir bijuši ieinteresēti pirkt dažus arhīva dokumentus. Taču viņš nav vēlējies to izpārdot pa daļām, kaut arī tā varbūt būtu bijis izdevīgāk. Jēkabsons nezina, vai arī Krievijas valsts ir interesējusies, lai nopirktu šos materiālos. Taču kaimiņvalsts presi šis atradums interesējis ļoti. «Fakts ir tāds, ka Latvijas valsts ir to nopirkusi. Latvijai tas ir vissvarīgāk, jo materiāls skar mūsu vēsturi, kas ir ļoti politizēta,» gandarīts ir Ē. Jēkabsons. «Šie dokumenti ir nozīmīgi ar to, ka pierāda — 15. divīzija bija iesaistīta kaujas darbībās. Taču nekādās akcijās pret civiliedzīvotājiem, kā dažkārt tiek tai pārmests.» Vai nevar būt tā, ka noziedzīgas akcijas nav minētas? «Nē, tā tas nevarētu būt. Tās ir kaujas dienasgrāmatas, kaujas ziņojumi. Tiem ir tā specifika, ka tie ir tīri un vēsta tikai par militārām lietām, nekādas politikas tādos nav. Kara laikā katrā vienībā par katru dienu ir jāveido šīs kaujas dienasgrāmatas, stingri, detalizēti minot visu notiekošo.»  

Diena, 25. janvāris, 2006 


Patiesas liecības par 15.divīziju
Ilze Grīnuma

No Nīderlandes kolekcionāra nopirktajā Latviešu leģiona 15.divīzijas štāba arhīvā ir 43 mapes

Apskatām kastes vāku, iepakojuma spiedogi saglabāti, — tā mazliet nervozi pie unikāla sūtījuma atvēršanas trešdienas pēcpusdienā ķērās Valsts arhīvu ģenerāldirektors Valdis Štāls, desmitu televīzijas kameru un fotoaparātu aplenkumā. Kastē Latvija no kāda Nīderlandes kolekcionāra saņēma 43 mapes ar oriģināliem Latviešu leģiona 15.divīzijas štāba dokumentiem no 1944.—1945.gada. "Te ir patiesība," vairākkārt uzsvēra V.Štāls. Tāpat kā to, ka vērtīgā arhīva informācija būs pieejama ikvienā valodā runājošam pētniekam, kas īpaši interesēja krieviski rakstošos un raidošos medijus.

Sārtās krāsas mapēs atrodamas ar roku rakstītas leģionāru dienasgrāmatas par detalizētiem divīzijas pārvietošanās un kauju aprakstiem, kartes, ziņojumi par kritušajiem u.c. "Mums ir pieejamas leģionāru atmiņas, memuāri, bet oriģināli dokumenti — tādu mums nekad nav bijis," sacīja V.Štāls. Dokumentus tīkojušas vairākas citas valstis.

Dokumenti atrasti 2000.gadā būvdarbu laikā Berlīnē. 15.divīzijas štābs 1945.gadā tos bija ieracis zemē. No bojāšanās vērtīgās mapes sargāja metāla kaste. "Kaste savu hermētismu būtu izturējusi vēl divas ziemas, stūris bija sācis rūsēt," sacīja V.Štāls. Kaste nonāks Kara muzeja rīcībā. Vēsturnieki par vērtīgo atradumu uzzināja 2002.gadā, sākot sarunas ar Nīderlandes kolekcionāru, kura rīcībā tie bija nonākuši. Dokumenti nopirkti par valsts budžeta naudu. Tos par oriģināliem atzinuši bijušie leģionāri, apskatot dokumentus klātienē vēl pirms pirkuma.

No Nīderlandes saņemto kasti V.Štāls atvēra žurnālistu klātbūtnē un tūlīt nodeva īpašas komisijas rokās. Komisija novērtēja dokumentu fizisko stāvokli, kā arī rūpīgi uzskaitīja mapju saturu. Tālāk dokumenti tiks nodoti Latvijas Valsts vēstures arhīvam. Arhīva darbinieki tos konservēs, dezinficēs, kā arī iemūžinās mikrofilmās, kuras turpmāk būs pieejamas ikvienam interesentam. "Ar oriģināldokumentiem varēs iepazīties vēsturnieki un zinātnieki," sacīja V.Štāls. Kā pirmie dokumentus pētīs divi Valsts prezidentes vēsturnieku komisijas pārstāvji. Tā kā mapēs glabājas informācija arī par kaujās kritušajiem, arhīvs neliegs izziņas leģionāru piederīgajiem. "Tas dos pamatu pieprasīt Vācijas valdībai kompensācijas," — tā V.Štāls.

"No diplomātiskiem kanāliem zināms, ka ļoti neveselīga interese par šo arhīvu ir kādai lielai austrumu zemei," atzina pasākumā klātesošā kultūras ministre Helēna Demakova (TP). Tas uzjundīja jautājumu vētru no krieviski rakstošajiem un raidošajiem plašsaziņas līdzekļiem, bet ministre no komentāriem atturējās. Kā rakstīts, apvienība Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā pirms kāda laika demonstrēja kādas Krievijas kompānijas uzņemto filma Baltijas nacisms, apgalvojot, ka nacisms Latvijā dzimis jau pirmskara laikā, savu kulmināciju piedzīvojis latviešu leģionāru kustībā un tagad sāk atdzimt.
***
Leģiona 15.divīzija

- Latviešu leģionā bija divas divīzijas — 15. un 19.
- 15.divīzija veidota 1943.gadā, piedalījās kaujās pret padomju armiju neatkarīgas Latvijas vārdā. 1945.gadā tā karoja Vācijā, pēc kuras sakāves lielākā daļa divīzijas vienību padevās gūstā.

Diena, 2006. gada 2. februāris.
Dzelzs kaste ar likteņiem 
Viesturs RADOVICS

Dzelzs kaste ar 43 mapēm, kas pilnas ar dokumentiem – Latviešu leģiona 15. divīzijas arhīvs, kas Otrā pasaules kara beigās aprakts Berlīnē un tagad atgriezies Latvijā, var palīdzēt noskaidrot daudzu latviešu puišu likteņus. Arī Ilmāra Paegles – zēna, kurš 18 gadu vecumā kara nogalē pazuda Vācijā, bet viņa piederīgie nav zaudējuši cerību noskaidrot patiesību.

Jau nākamajā dienā, kad Neatkarīgajā publicēts raksts par atgūto 15. divīzijas arhīvu, uz redakciju zvana 75 gadus vecais aizkrauklietis Oļģerts Paegle: "Šie dokumenti ir pēdējā cerība uzzināt, kas notika ar manu brāli Ilmāru. Lūdzu, palīdziet."

Negribēja karot

Satikts Aizkrauklē, Paegles kungs Mēs žurnālistu un fotogrāfu vispirms pacienā ar paša spiestu ābolu sulu un tad sāk stāstīt par pazudušo brāli. "Ilmāram iesaukšanas pavēle atnāca agrā 1944. gada rudenī. Viņam tobrīd bija 18 gadi. Karot viņš negribēja, bet leģionā bija jāiet obligāti. Ja nemaldos, septembrī viņu uzsēdināja uz kuģa un aizveda uz Vāciju. Tur, cik zinu, notika apmācības." Sākumā Ilmārs ģimenei sūtījis vēstules, bet pēc kara, baidoties no represijām, piederīgie tās visas sadedzinājuši. Oļģerta kungs kā acuraugu glabā nodzeltējušu fotogrāfiju – vienīgo, kur redzams viņa brālis.

Drīz pēc tam ģimenei saikne ar Ilmāru pazudusi, un viņa tālāko likteni neviens nezina. "Mana mātesmāsa kara beigās aizbēga uz Vāciju. Pa ceļam viņas kuģis piestāja Dancigā [tagadējā Gdaņskā]. Tur viņa nejauši satika manu brālīti. Viņš teica, ka dodas atpakaļ uz Kurzemi, lai karotu pret komunistiem. Pēc tam it kā viņa kuģis ir torpedēts un nogrimis. Tā pati mātesmāsa pēc kara dzīvoja Francijā, un viņa Ilmāru meklēja caur Sarkano Krustu. Tur sniedza ziņas, ka viņš it kā ir apglabāts kaut kur Vācijā. Tieši kur – es nezinu," bēdīgi saka O. Paegle.

Oļģerts, tāpat kā viņa trīs brāļi un trīs māsas, dzimis un audzis Rīgā. Arī viņa vecāko brāli Artūru 1944. gadā iesauca leģiona 19. divīzijā, par cīņām Kurzemē viņš saņēma Dzelzs krustu, kuru īsi pirms padošanās gūstā norāva no mundiera un nosvieda dubļos. "Ja krievi būtu redzējuši, ka viņš ir dzelzskrustnieks, noteikti iedotu 25 gadus. Par laimi, Artūrs gūstā bija tikai divus gadus. Pēc tam viņš atgriezās mājās."

Vēl jāpaciešas

Savukārt par Ilmāra likteni neviens ģimenē nav runājis, arī Oļģertam vecāki neko nav stāstījuši. "Jūs jau saprotat, es toreiz biju padsmitnieks. Vecāki baidījās, ka sētā kaut ko lieku neizpļāpājos, un neteica, ka brālis pazudis leģionā. Katrā ziņā Ilmārs bija puika uz goda. Nedzēra, nepīpēja, un varbūt tādēļ ap viņu vienmēr lipa meitenes. Viņam patika māksla, nevis kara lietas," stāsta Oļģerta kungs.

Lai gan interese par leģiona arhīvu ir ļoti liela, savus tuviniekus interesenti varēs sākt meklēt tikai rudenī, kad dokumenti būs dezinficēti, sašķiroti un aprakstīti, sola Latvijas Valsts vēstures arhīva direktora vietniece Valda Pētersone. "Uz arhīvu katru dienu zvana vairāki cilvēki, kuri vēlas zināt, kad viņi varēs leģiona arhīvā sākt meklēt savus pazudušos radiniekus. Diemžēl process neiet tik ātri. Lai arhīvā vispār kādu varētu atrast, vispirms jāsakārto. Kad tas būs izdarīts, uz pieprasījuma pamata jebkurš varēs iegūt ziņas par saviem tuviniekiem," skaidro Valsts vēstures arhīva speciāliste.

Iesauca nelikumīgi

Latviešu leģions tika izveidots 1943. gada sākumā pēc Lielvācijas vadoņa Ādolfa Hitlera rīkojuma. Iepriekš dalība vācu okupācijas varas militarizētajās vienībās lielākoties bija brīvprātīga, bet leģionā okupanti organizēja piespiedu mobilizāciju. Saskaņā ar Hāgas konvenciju mobilizācija bija pretlikumīga, jo okupētu zemju iedzīvotāji armijā nav iesaucami.

Iesākumā latviešu puišu iesaukšana notika viļņveidīgi, bet 1944. gada jūlijā Latvijā tika izsludināta totālā mobilizācija, skaidro Okupācijas muzeja pētnieks Uldis Neiburgs. "Sākot no jūlija līdz pat septembrim tika pārbaudīti un iesaukti vairāki tūkstoši no 1910. gada līdz 1926. gadam dzimušo vīriešu. Daudzi no viņiem tieši tādā pašā ceļā kā Ilmārs nokļuva Vācijā."

1944. gada vasarā masveida mobilizācija sākās ar augstākā SS un policijas vadītāja Austrumzemē un Ziemeļkrievijā Fridriha Jekelna aicinājumu latviešu tautai iesaistīties totālajā karā. Aicinājumā, kas tika publicēts 1944. gada jūlijā laikrakstā Tēvija, teikts: "Vadonis man uzdevis mobilizēt Baltijas telpā visus cīņas un darba spējīgos, un nodot tos karaspēka aizstāvēšanas cīņai."

Jau 1944. gada 21. jūlijā Latvijas zemes pašpārvalde pilnvaroja leģiona ģenerālinspektoru Rūdolfu Bangerski iesaukt karadienestā 1925. un 1926. gadā dzimušos jaunekļus, kurus līdz septembrim nosūtīja uz Vāciju Latviešu leģiona 15. divīzijas papildināšanai. Drīz pēc tam iesauca arī tos vīriešus, kuri iepriekš bija atzīti par derīgiem tikai ārrindai. Kā savā grāmatā Latviešu karavīrs zem kāškrusta karoga raksta publicists Igors Vārpa, 10. augustā ar kuģi Donau uz Vāciju devās pirmie 15. divīzijas jauniesauktie, no 769 puišiem tikai dažiem desmitiem iepriekš bija militārā pieredze. Savukārt 6. septembrī uz Vāciju devās vēl 1600 jauniesaukto. Iespējams, ar vienu no minētajiem kuģiem uz Vāciju devās arī Oļģerta brālis Ilmārs.

Ceļa gals Berlīnē

Latviešu leģiona 15. divīzijas formēšana tika sākta 1943. gada martā, un novembrī to nosūtīja uz Austrumu fronti Krievijā, kur tā cieta ievērojamus zaudējumus. 1944. gada augusta beigās divīzijas daļas pārveda uz Vāciju pārformēšanai, un 1945. gadā tā piedalījās kaujās Vācijas teritorijā.

Lai gan lielākajai divīzijas daļai izdevās izvairīties no kaujām Berlīnē, tās fizilieru (izlūku) bataljons 1945. gada aprīlī nonāca Berlīnē un līdz 3. maijam aizstāvēja trešā reiha Aviācijas ministriju. Tieši netālu no šīs ministrijas 2000. gadā celtnieki izraka divīzijas štāba arhīvu, kuru Latvija no kāda nīderlandiešu kolekcionāra iegādājas par gandrīz 46 tūkstošiem latu.

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, kurš jau iepazinies ar šo arhīvu, pieļauj, ka Paeglem izdosies uzzināt, kas kara beigās noticis ar viņa brāli. "Divīzijas arhīvā ir precīzi visu vienību karavīru saraksti. Tāpat ir ziņas par bojāgājušajiem un pazudušajiem. Vēl tikai nedaudz jāpaciešas, tad divīzijas arhīvā varēs sākt meklēt pazudušo leģionāru," optimistiski piebilst vēsturnieks. 

Neatkarīgā Rīta Avīze  11.02.2006 

Latviešu leģions atgriežas mājās
Aigars Dāboliņš

Saruna ar holandieti Melheru de Vitu — kolekcionāru, kura vaļasprieks ir Otrā pasaules kara vēsture. Melhers de Vits 2002. gadā kļuva par Waffen SS latviešu 15. divīzijas dokumentu īpašnieku un pagājušā gada nogalē tos pārdeva Latvijas valsts arhīviem.

— Pirms kāda laika Vācijā tika atrasts latviešu brīvprātīgo leģiona 15. divīzijas arhīvs. Kā jūs pie tā nokļuvāt?

—Es interesējos par Otrā pasaules kara vēsturi un esmu veci militāro priekšmetu kolekcionārs. Kolekcionāru padarīšana ir vesela pasaule. Viņi reizēm rīko dažādu priekšmetu izsoles vai apmaiņas. Tieši tādā veidā es satiku kādu kolekcionāru, kuru personīgi nepazinu. Viņš man piedāvāja iegūt šo metāla lādē uzglabāto arhīvu. Kolekcionārs teica, ka tas atrasts 2000. gadā. Viņam pašam par to neesot īpašas intereses, un viņš būtu gatavs to iemainīt. Mēs satikāmies, apskatīju arhīvu un teicu, ka esmu gatavs maiņai.

— Vai jūs jau uzreiz sapratāt šā atraduma vērtību?

—Jau iepriekš ne reizi vien biju redzējis šo Vācijas armijas dokumentācijas veidu — kara dienasgrāmatas. Biju redzējis to vācu vienību kara dienasgrāmatas, kuras rakstītas Āfrikā, un tāpēc zināju, ka tajās ir ļoti daudz interesantas un precīzas informācijas. Es uzreiz sapratu, ka tie ir oriģināli. Šā arhīva vērtību nerēķināju naudā, bet apzinājos tā vēsturisko nozīmi. Uz dažiem dokumentiem bija zīmogs pilnīgi slepeni vai štāba pavēles — šādiem autentiskiem kara dokumentiem ir dažādas pakāpes un līmeņi.

— Kāpēc jūs bijāt tik drošs par to, ka tas nav viltojums?

—Vispirms jau uz to norādīja dokumentu daudzums: kastē bija vairāk nekā trīs tūkstoši dažādu eksemplāru. Arī to sakārtojums liecināja, ka tie ir īsti. Tad vēl zīmogi, paraksti, arī papīra vecumu varēja konstatēt uzreiz.

— Cik sen jūs kolekcionējat kara reliktus?

—Esmu 41 gadu vecs, un jau gadus divdesmit es to daru samērā nopietni. Dažādas lietiņas sāku vākt kopš divpadsmit gadu vecuma. Kopā ar vecākiem biju izbraukumā, un mēs apmeklējām vietas, kur senāk notikušas kaujas. Tur es nejauši uzgāju kādu tērauda ķiveri. Tā bija pilnīgi ieaugusi dūņās, sarūsējusi. Tas mani ļoti aizrāva, un kopš tā brīža es sāku interesēties par Otrā pasaules kara vēsturi. Tajā laikā es dzīvoju Holandes dienvidos — Eindhovenā, tā ir vieta, kurā tika nomests Otrā pasaules kara desants. Te varēja daudz ko uzzināt par kara vēsturi.

— Cik liela ir jūsu kolekcija?

—Tajā ir aptuveni 700 dažādu vēsturisku priekšmetu. Apskatot jauniegūto arhīvu, es sapratu, ka tie ir Latviešu leģiona vēstures dokumenti. Tad es sāku meklēt kādu informāciju. Atradu 1971. gadā rakstīto Artura Silgaiļa grāmatu Latvian Legion. Grāmatā es guvu apstiprinājumu tam, ka manā īpašumā nonākušais arhīvs tiek uzskatīts par pazudušu. Šajos dokumentos runa ir par laikposmu no 1943. gada sākuma līdz pat pēdējām kara dienām aprīļa beigās, un tajos ir aprakstīts viss, kas notiek ar leģionu, — no tā dibināšanas dienas līdz darbības pārtraukšanai. Leģions beidza savu eksistenci netālu no Berlīnes, uz Šverīnes pusi. Tur arī amerikāņi leģionārus saņēma gūstā.

— Tātad jūs šo arhīvu ieguvāt 2002. gada sākumā. Ko ar to iesākāt, uzreiz novietojāt pie sevis mājās?

—Jā, tas nonāca manās mājās. Sāku uzkrāt informāciju un meklēt sakarus ar latviešu kara veterānu organizāciju Vācijā. Satikos un izstāstīju, ko esmu ieguvis. Gribēju uzzināt, ko viņi par to domā. Viņi apskatījās un atzina, ka ir vērts saistīties ar organizācijas centru Kanādā. No turienes man atsūtīja kāda cita Anglijā dzīvojoša veterāna vārdu un adresi. Tā nu kādā nedēļas nogalē es aizbraucu pie viņa. Tieši viņš bija tas, kurš kara pēdējās dienās bija sarūpējis šo lādi, lai piedalītos svarīgo divīzija arhīva dokumentu deponēšanā. Tas notika Šverīnes apkaimē. To visu izdarīja daži virsnieki, kuri tad arī šo lādi ir paņēmuši, un kopš tā laika tās liktenis nebija zināms.

— Kādu iespaidu uz jums atstāja kara veterāni?

—Sākumā viņi bija piesardzīgi un ļoti atturīgi. Taču drīz vien, kad redzēja, ka mana interese ir nopietna, kļuva atraisītāki. Veterāni stāstīja man, ka šis leģions tika izveidots 1943. gadā Latvijā ar mērķi cīnīties pret boļševiku invāziju. Bet arī vācieši leģionam nekad neesot lāgā uzticējušies. Ārzemnieki vācu armijā drīkstēja dienēt tikai brīvprātīgajās SS vienībās. Tā bija viņu vienīgā iespēja.

— Vai tas jūs nemulsināja, jo ir taču zināms, ka SS ir cieša saite ar nacistiem un viņu ideoloģiju?

— Jā, tas ir skaidrs, bet es zināju, kāda atšķirība ir starp Waffen SS vienībām un vispārējo SS. SS patiešām ir nacisti un pārliecinātu viņu ideoloģijas piekritēji, bet Waffen SS sastāvā bija daudz tādu, kas nebija vispārējā SS biedri. Nedz nacisms pats par sevi, nedz tā vēsture mani nesaista. Mana aizraušanās ir tikai vēstures notikumi — izdibināt, kāpēc un kas ir noticis ar leģiona karavīriem. Arī Holandē bija savs leģions, kas cīnījās vācu armijas pusē. Es daudz par to runāju ar savu tēvu, kurš bija piedzīvojis šo laiku. No vācu puses Holandē tika izvērsta diezgan efektīva kampaņa, kara izskaņā aicinot ārzemniekus pievienoties vācu armijai, lai viņi varētu cīnīties pret Eiropai draudošo boļševiku iebrukumu. Arī holandiešu leģions, tāpat kā latviešu, tika izveidots tieši pēc tāda paša principa. Cīnīties vācu pusē vēl nenozīmēja atbalstīt tieši viņus, bet aizstāvēt savu zemi pret boļševizācijas briesmām. Tā nu bija iznācis, ka vācieši bija tie, kas līdz šim bija karojuši pret boļševikiem... Taču, kā jau teicu, ārzemnieki varēja būt iesaukti tikai SS divīziju sastāvā. Un netrūka tādu holandiešu, kas brīvprātīgi Waffen SS vienībās pieteicās tieši tādēļ, lai cīnītos pret boļševismu.

— Latviešus jau daudz ar propagandu apstrādāt nevajadzēja, jo viņi boļševismu bija piedzīvojuši pēc 1940. gada okupācijas. Bet kāda sajēga par to bija holandiešiem?

— Iespējams, daudzi bija dzirdējuši, interesējušies par to vai pat bijuši Krievijā un zināja, kas tas ir par režīmu. Viņi saprata, ka ir svarīgi pret to cīnīties. Interesanti, ka daudzi holandieši bija iestājušies arī Latviešu leģionā. — Tas nu gan ir kaut kas nedzirdēts! Kā jūs par to uzzinājāt?

— Es arhīvu sarakstos uzdūros daudziem holandiešu vārdiem un uzvārdiem. Arī holandiešu leģions cīnījās tajās pašās vietās. Iespējams, ka daži kara izskaņā pievienojās latviešiem. Kaut kādas saites starp viņiem ir bijušas.

— Jūs ar šo arhīvu esat darbojies kā īsts vaļasprieka vēsturnieks. Bet vai esat savā zemē par to vaicājis arī profesionāļiem?

— Nē, to gan es netiku darījis. Salīdzināju citus manā rīcībā esošus dokumentus, kur ir bijusi kāda saistība ar Latviešu leģionu. Sapratu, ka liela nozīme ir tam, ka šis arhīvs ir saglabājies pilnībā. Tieši tas ir svarīgi profesionāliem pētniekiem, lai viņi varētu spriest iespējami objektīvi. Jā, un vēlāk es saņēmu arī slēdzienu no Kanādas, kur dzīvo tas latviešu vīrs, kurš speciāli bija pētījis kara vēsturi. Viņa veselība gan bija iedragāta. Pēc kāda laika mēs tomēr ar viņu tikāmies Moenhengladbahā, Vācijā. Kad devos uz tikšanos, paņēmu līdzi šo lādi, lai to parādītu. Arī viņš apliecināja, ka manās rokās ir īsti dokumenti. Neviens tam vairs neticēja, arī Arturs Silgailis savā grāmatā raksta, ka šie dokumenti ir pazuduši bez vēsts. Tad es iepazinos ar Leitīša kungu, kurš dzīvo tepat netālu —Diseldorfā. Viņš ir bijis vietējās latviešu sabiedrības dvēsele, šim vīram tagad jau pāri 90 gadiem, taču viņš aizvien vēl ir rosīgs. Kara laikā viņš komandēja 15. divīzijas prettanku vadu. Es atradu viņa vienības nosaukumu arhīvos, nosūtīju viņam dokumentu kopijas, un arī viņš apliecināja, ka šī informācija ir patiesa, jo tieši tādas kaujas reāli ir notikušas, tieši tik daudz krievu tanku piedalījās uzbrukumā un tieši tik daudz tajā reizē arī tika sašauti. Viņš sazinājās vēl ar kādu leģiona veterānu, kas dzīvoja Somijā. Šķiet, šis vīrs piederēja pie augstākās virsniecības. Un tieši viņi arī bija starpnieki starp mani un Latvijas Valsts arhīviem.

— Ko Leitīša kungs jums vēl stāstīja par leģionu?

— Viņš, protams, daudz ko stāstīja par savu karavīra dzīvi. Arī to, kāpēc šis Latviešu leģions tika nodibināts, proti, ar domu, lai aizstāvētu Latviju no boļševikiem, lai pretotos viņu iebrukumam. Viņš stāstīja arī par to, ka kara darbības laikā krieviem tomēr ir izdevies okupēt Latviju un leģions bija spiests atkāpties uz Vāciju. Viņu nostāja gan esot bijusi tāda, ka viņi cīnīsies tikai Latvijas teritorijā un par Latviju, bet ne Vācijā un par Vāciju, un arī nekaros pret sabiedrotajiem no Rietumiem.

— Vai tad Leitīša kungs stāstīja, ka leģionāri vispār necīnījās Vācijā?

— Nē, viņš stāstīja tikai to, ka pēc idejas viņiem to nevajadzēja darīt. Vēl interesanti ir tas, ka SS vadība Latviešu leģionu, kad tas nonāca Vācijā, atbruņoja. Arhīvā ir dokumenti par vēlāk izdotu pavēli latviešu leģionāriem doties uz Ravensbrukas koncentrācijas nometni, lai no turienes paņemtu ieročus, munīciju un citu bruņojumu. Latvieši bieži bija spiesti karot ar vāju bruņojumu pret daudz lielāku pārākumu, tomēr viņu cīņas daudzviet bija veiksmīgas.

— Vai leģiona atbruņošana notika tāpēc, ka vāciešiem būtu bijis bail no latviešiem?

— Nē, vāciešiem pašiem kara beigās trūka ieroču, ar ko apbruņot savus SS karavīrus. Bija liela atšķirība starp latviešu leģionāriem un vācu SS karavīriem. Bet svarīgi ir tas, ka par šo atbruņošanu vēsta arī divīzijas arhīvs. Tur ir oficiālās augstākās kara pavēlniecības pavēles nodot ieročus vāciešiem.

— Kādas atziņas jūs vēl guvāt, iedziļinoties arhīva dokumentos?

— Visskaidrāk no tiem var smelties precīzu informāciju par kara darbību un operācijām, par to precīzu norises laiku. Tie ir ļoti smalki apraksti par to, kas notiek frontē, ko dara ienaidnieks, kādi ir laika apstākļi, kādas kustības notiek, kāda kara tehnika tiek pārvietota. Ir kauju apraksti precīzi pa punktiem: kādi ir zaudējumi pašu rindās, kādi zaudējumi nodarīti pretiniekiem. Šo kauju darbības vietas bija Krievijā, Latvijā un Vācijā, Berlīnes ziemeļu apvidū.

— Vai no arhīva dokumentiem var kaut ko uzzināt par norisēm ārpus kaujas, par divīzijas ikdienu vai kādām citām tās dzīves lappusēm?

— Tur ir visas augstākās kara priekšniecības (Reichführerhauptamt) pavēles, arī par divīzijas atvilkšanu no frontes līnijas, lai karavīri varētu atpūsties un doties atvaļinājumā. Arhīvā izlasāms arī tas, cik daudz brīvā laika karavīriem ir atvēlēts brīvsolim, kad viņiem jābūt atpakaļ kazarmās. Nekādu informāciju par attieksmi pret civiliedzīvotājiem vai kādām politiskām aktivitātēm es tur neatradu.

— Kā notikumi attīstījās tālāk, kad jūs sazinājāties ar Latvijas Valsts arhīvu pārstāvjiem?

— Kad Leitīša kungs bija apliecinājis šo dokumentu autentiskumu, sāku sarakstīties ar Latvijas Valsts arhīviem. Saņēmu oficiālu vēstuli no ģenerāldirektora vietnieces Mazures kundzes, kura lūdza informēt par to, kāds ir šo arhīvu saturs, vai šie dokumenti ir pieejami pilnībā un vai būtu iespējams tos iegūt. Es atbildēju, ka, protams, arhīvs vēl joprojām ir saglabāts un ka to ir iespējams iegūt. Tad pie manis ieradās divi eksperti no Latvijas Valsts arhīviem.

— Kad tas notika?

— Tas bija 2003. gada beigās vai 2004. gada sākumā. Eksperti atzina šos dokumentus par oriģināliem un pastāstīja, ka Latvijas Valsts arhīvos faktiski trūkst jelkādu ziņu par 15. divīziju un ka šis arhīvs satur ļoti svarīgu un interesantu informāciju, tāpēc Latvijas pusei vajadzētu to nopirkt. Valsts arhīvu nostāja bija tāda — viņi ir gatavi arhīvu iegādāties, pieprasot šim nolūkam naudu no valdības. Visu šo laiku Latvijas puse nepieciešamo naudu budžetā nevarēja atrast. Situācija pēkšņi mainījās ap pagājušā gada Ziemassvētkiem. Tā bija tāda humorīga situācija. Mēs ar sievu skatījāmies televizoru un dzirdējām, ka Baltijas valstis no EŪ budžeta iegūst lielākus līdzekļus. Sieva teica: “Redzi, tagad viņiem būs nauda, lai nopirktu šo arhīvu.” Drīz pēc tam tā arī notika.

— Un kāda bija summa, ko jūs prasījāt?

—Es gan negribētu izteikties šajā sakarā.

— Būtība tiešām nav naudā. Pateikšu tikai to, ka šā darījuma izmaksas Latvijā tika publiskotas.

—Jā, kad mēs spriedām par summu, runa bija par dažiem desmitiem tūkstošiem latu, un galarezultātā panācām abpusēji izdevīgu vienošanos. Pēc divām dienām, kad bija izskanējusi ziņa par labvēlīgiem lēmumiem EŪ attiecībā uz budžetu, mēs saņēmām piedāvājumu no Latvijas Valsts arhīviem. Zināmi sarežģījumi, protams, bija. Vienubrīd parādījās piedāvājums iepirkt tikai kādu daļu no šiem arhīviem. Es pastāvēju uz to, ka arhīvu var iegūt tikai kā veselumu. Tālāk viss notika ļoti raiti un korekti — saskaņā ar mūsu vienošanos.

— Latvijā par šīm sarunām nevarēja iegūt pārāk daudz informācijas. Tikai to, ka vienu brīdi darījums esot bijis apdraudēts. Kāda bija Latvijas puses izturēšanās?

—Pagājušā gada septembrī es uzdevu jautājumu: vai darījums notiks vai ne? Atbilde bija negatīva, proti, valdības rīcībā neesot tādu līdzekļu. Tad es ar Leitīša kunga palīdzību to piedāvāju nopirkt leģiona veterānu organizācijai. Viņi teica, ka labprāt nopirktu, bet organizācijas finansiālais stāvoklis diemžēl esot pasliktinājies... Ja tas būtu noticis vēl pirms dažiem gadiem, viņi būtu spējīgi to nopirkt. Leitīša kungs pielika lielas pūles, lai pārliecinātu Latvijas pusi par nepieciešamību iegādāties šo svarīgo arhīvu.

— Kas tad bija tas izšķirīgais, kāpēc tomēr darījums ar Latvijas pusi notika?

—Mūsu vienošanās bija par noteiktu summu — par to Latvijas pusei bija jāsniedz atbilde noteiktā laikā. Ja šīs atbildes līdz noteiktajam laikam nebūtu, tad es varētu šo arhīvu pārdot citiem vai arī — paaugstināt cenu. Norunātais gads pagāja bez rezultātiem. Un bija iespējas pārdot šo arhīvu pa daļām. Bet es apzinājos, ka vēsturiska avota vērtība šim arhīvam ir tikai tad, ja tas tiek saglabāts veselumā. Es nospriedu, ka pie tā palikšu. Un, kā jau teicu, pēkšņi 2005. gada nogalē Latvijas pusei nauda uzradās. Esmu apmierināts ar visu turpmāko — Latvijas puse pilnībā un precīzi ievēroja vienošanos, un viss noritēja ļoti gludi. Darījums bija reglamentēts pa stundām. Piemēram, no Latvijas puses nāca pieprasījums, ka divu stundu laikā ir nepieciešams mans paraksts, kas apliecina, ka šis arhīvs pie manis vēl ir saglabāts pilnībā. Es to sūtīju gan ar faksu, gan izmantojot kurjera pakalpojumus. Tad sekoja apstiprinājums, ka Latvijas puse apņemas nopirkt šo arhīvu.

— Vai bija interesanti arī no citām valstīm?

—Jā, no ASV, Lielbritānijas un Austrālijas. Bet viņi gribēja pirkt tikai daļu no arhīva. Turklāt viņiem atšķirībā no Latvijas puses nebija intereses par arhīva saturu, bet gan tikai par kādām specifiskām faktoloģiskām niansēm, piemēram, par komandējošā sastāva parakstiem. Bet tas mani neapmierināja.

— Vai jūs esat kādreiz bijis Latvijā?

—Nē, vēl neesmu, bet es grasos kādreiz turp doties.

— Kāda ir jūsu nodarbošanās?

— Esmu studējis tropisko lauksamniecību. Banānu un kafijas audzēšana, piemēram. Man vajadzēja doties uz tropu kolonijām, bet tad es vēl studēju mārketingu Anglijā. Pēc tam sāku praksi kādā holandiešu firmā un tagad es darbojos piena produktu vairumtirdzniecībā. Ļoti daudz sanāk strādāt arī saistībā ar jaunajām ĒU dalībvalstīm.

— Holandieši gadsimtu gaitā ir pierādījuši, cik liela un ietekmīga var kļūt maza nācija, pat ja tā apdzīvo mazu zemes pleķīti, ko nemitīgi draud aprīt jūras paisumi. Viens no holandiešu izaugsmes nosacījumiem ir viņu atvērtība pasaulei un komunikācijai. Cik valodās jūs runājat?

—Sešās. Bez dzimtās tā ir angļu, vācu, franču, spāņu un pidžin valoda, kurā runā Jaungvinejā.

Republika.lv 20. marts, 2006

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home