Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Ko liek pārvērtēt leģiona arhīvs
Viesturs Sprūde

Pagājis gads, kopš, pateicoties "Latvijas Avīzes" sagādātajai publicitātei, Latvijas valdībai atradās naudas līdzekļi Nīderlandē privāti glabāto latviešu leģiona 15. divīzijas dokumentu iegādei un atvešanai. Vēsturniekiem, sākot darbu ar dokumentiem, jau atklājušās epizodes, kas liek mainīt vienu otru stereotipu par leģionu.

Atgādināšu, ka pirms gada februāra sākumā Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas zālē kupla žurnālistu pulka, arī piecu Krievijas telekanālu klātbūtnē svinīgi tika atvērta no Nīderlandes šurp atgādātā metāla kaste ar leģiona 15. divīzijas štāba arhīvu. Kaste 2000. gadā nejauši bija uzieta, veicot celtniecības darbus Berlīnē un kopā ar saturu vairākus gadus atradās kāda kolekcionāra rokās Nīderlandē, līdz preses, arhīvistu un atsevišķu politiķu skubināta, valdība piekrita no budžeta piešķirt nepilnus 46 tūkstošus latu dokumentu pirkšanai. Tagad ieguvums atbilstoši sakārtots, apstrādāts un glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (LVVA) kā 296. fonds "15. ieroču SS grenadieru divīzijas (latviešu Nr. 1) štābs", kas apkopo dokumentus, kuri divīzijas štābā radušies laikā no 1944. gada 28. februāra līdz 1945. gada 30. aprīlim.

Dominē vācieši

"Šīs vēstures liecības vispusīgi atspoguļo divīzijas, tās štāba un apakšvienību darbību kauju, apmācību vai nocietinājumu būves laikā gan frontē, gan frontes aizmugurē. Tās satur ziņas par divīzijas skaitliskā sastāva izmaiņām, personālu, padotajām vienībām, to darbības organizāciju, izvietojumu, apgādi. Pieejamas norādes par divīzijas nacionālo sastāvu, divīzijā valdošo noskaņojumu un izmantoto propagandu. Dažādi personu saraksti sniedz ziņas par karavīru likteņiem. Tomēr jānoliedz presē izskanējušais apgalvojums, ka fondā esot visu 15. divīzijas vienību karavīru pilnīgi saraksti. Dienasgrāmatās visbiežāk sastopami vai nu štāba, vai attiecīgās vienības virsnieku saraksti," jaunieguvumu raksturo LVVA zinātnisko uzziņu daļas vadošais pētnieks Kārlis Zvirgzdiņš. Aizvadītajā gadā viņš vairākus mēnešus pavadīja, reģistrējot un apstrādājot 43 mapītes ar divīzijas dokumentiem. Tie ir mikrofilmēti, un interesentiem arhīvā materiālus izsniedz mikrofilmā, lai papīri lieki nenolietotos. Fundamentāls darbs, protams, ir dokumentos minēto vairāk nekā 2400 personu reģistra sastādīšana. Tieši cilvēku vārdi bija tas, ko gaidīja no leģiona arhīva, taču jāsaka, ka pārsvarā dokumentos lasāmi virsnieku, turklāt lielākoties vāciešu, vārdi, jo lietas tomēr attiecas uz štābu, nevis atsevišķām apakšvienībām. Vāciešu un latviešu militārpersonu vārdi sarakstā nav nošķirti. Parasti pieejami tikai uzvārdi un militārās pakāpes bez biogrāfiskiem datiem. "Kaut apjomā ne pārāk plaša, šī informācija par atsevišķiem cilvēkiem tomēr balstīta reālos un tagad arī Latvijā viegli pieejamos dokumentos, kurus līdz ar to turpmāk būs iespējams izmantot arhīvu uzziņu izsniegšanas darbā," stāsta Kārlis Zvirgzdiņš. Protams, Vācijas kara arhīvos var atrast identiskas šo dokumentu kopijas, taču cik daudzi var aizbraukt uz Vāciju? Zvirgzdiņš atzīst, ka no leģionā dienējušo piederīgo vidus jau bijuši vairāki desmiti pieprasījumu par dažādām personām. Apmierināt izdevies tikai dažus. Cilvēki interesējas par tuviniekiem, kas iesaukti 15. divīzijā, bet jāņem vērā, ka štāba grāmatvedība vairāk operēja ar kritušo, ievainoto, bez vēsts pazudušo karavīru skaitu, ne karavīru personālijām. Viņu vārdi neparādās. Tikai skaitļi. Atspoguļot personālsastāva jautājumu nebija kara dienasgrāmatu un darbības ziņojumu uzdevums. Divīzijas štābam karavīru vārdi vai apbedīšanas vietas nebija jāreģistrē. Ar to nodarbojās pulku štābi. Ziņas par zaudējumiem visvairāk atspoguļojas dokumentos par 1944. gada beigām un 1945. gada sākumu. Pēc tam nāca kara beigu jucekļa laiks, kad 15. divīzijas daļas bieži mainīja savu atrašanās vietu, un tas apgrūtināja dokumentācijas kārtošanu. Pēkšņi netika vairs stingri ievērotas instrukcijas par pierakstu vešanu. Tiesa, 15. divīzijas gadījumā tam bija arī gluži objektīvs un traģisks iemesls. Bet par to vēlāk.

Lietvedības viltības

Centrālie štāba dokumenti ir sagatavoti vāciski, kas ir loģiski, ņemot vērā leģiona pakļautību. Vienīgi bataljona līmenī lietvedību varēja atļauties latviešu valodā. Zvirgzdiņa skatījumā, tā kā dokumentus pārsvarā sastādījuši vācieši, tad arī skatījums uz notikumiem tajos varētu būt citāds nekā trimdā dzīvojušo bijušo leģionāru atmiņās. Līdz šim viedokļi par 15. divīzijas gaitām balstījās pārsvarā uz atmiņu stāstījumiem, bet divīzijas štāba vācu virsnieku ziņojumi piedāvā citu skatījumu gan uz leģiona kaujasspējām, gan latviešu – vācu attiecībām vai latviešu virsnieku darbību. Kārlim Zvirgzdiņam, caurskatot lietas, acīs kritis, ka tās tāpat atklāj interesantas sadzīves detaļas. Piemēram, par savstarpējām futbola spēlēm. Apgādes dokumentos pastāvīgi pavīd atzīmes, ka trūkst degvielas, ieroču.

Sensācijas iegādātais leģiona arhīvs nav sagādājis, toties dod pārskatu par divīzijas funkcionēšanu kopumā. Lai atrastu kaut ko jaunu, dokumenti būtu pamatīgi jāizskata, un te pie lietas ķēries Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins. Viņš arhīvu šķirstījis, īpašu vērību pievēršot 1944. gada marta/aprīļa kaujām pie Veļikajas upes līdz pat cīņām jūnijā/jūlijā, kurām sekoja leģionāru atkāpšanās Latvijas teritorijā. No Kuzmina viedokļa, iegādātā arhīva trūkums ir tas, ka tajā nav vēsturniekam interesantākās daļas – dokumentu par divīzijas dibināšanu, komplektēšanu. Tiem tur vajadzējis būt. Acīmredzot vainojama nesakārtotā štāba grāmatvedība. Vēsturnieks uzsver, ka lietas kā jau jebkurš vēstures avots jāvērtē arī ar kritisku skatu. Atrakstīšanās, vainas uzvelšana citiem militārajai grāmatvedībai nebija sveša. Kara dienasgrāmatas parasti sastādīja ar aprēķinu, lai pie vajadzības attaisnotos. Sacīsim, divīzijas komandiera Heilmana parakstītajās kara dienasgrāmatās 1944. gada pirmajā pusē skaidri redzams, ka pēc neveiksmēm pēkšņi parādās ziņojumi, kuros norādīts, ka sapieri nav līdz galam izbūvējuši pozīcijas, tāpēc vienībām esot radušies zaudējumi un attiecīgās pozīcijas nav bijis iespējams noturēt. Otra lieta, kas jāievēro pētniekam, – šādas dienasgrāmatas sastādīja ar atpakaļejošu datumu. Tas ļāva koriģēt notikumus. Ziņojumu par 1944. gada marta kaujām pie Veļikajas, kuru dēļ mūsdienās atzīmē 16. martu, sastādīja tikai aprīļa beigās – maija sākumā, bet dati par zaudējumiem parādījās vien jūnijā.

Interesanti bijis salīdzināt arī zaudējumu atspoguļojumu oficiālajā statistikā ar patieso ainu uz vietas. "Var secināt, ka 15. divīzijas nelaime bija ļoti lielais prombūtnē esošo karavīru skaits. Šie karavīri it kā bija frontē, taču patiesībā pozīcijās viņu nebija. Piemēram, rotā ierindā "pēc papīriem" varēja būt 70 cilvēku, taču faktiski bija 15. Kur palika pārējie, neviens īsti nezina. Viņi nebija dezertējuši, nebija krituši vai ievainoti. Viņu vienkārši nebija. Līdz ar to kaujas, kurās it kā piedalījās rotas, bataljoni un kaujas grupas, faktiski noritēja tādā kā miniatūrā formā. Tas, ko rakstīja ziņojumos un pavēlēs, radikāli atšķiras no tā, ko leģiona virsnieki rakstīja privātās vēstulēs," ievērojis Kara muzeja Otrā pasaules kara nodaļas vadītājs. Dubultā grāmatvedība pastāvēja arī 15. divīzijā, un vēsturniekiem tagad jālauza galvas, kuri no dokumentos minētajiem skaitļiem ir īstie. "Personālsastāva pierakstījumi, lai iegūtu lieku pārtiku, bija visās armijās. Tā bija normāla parādība. Palasiet Remarku! Kara muzejā glabājas kāda leģiona bataljona pārtikas apgādes dienesta virsnieka vēstule, kurā viņš apraksta šo shēmu. Apgādes ziņojumā minētie skaitļi no faktiskā vienības sastāva atšķīrās par 20 – 25%," komentē Kuzmins.

Kreiss noskaņojums?

Arhīva pētīšana dos atbildes uz jautājumiem par vienu vai otru kara epizodi, kas notikumu laikabiedriem, pazīstamiem memuāru autoriem virspulkvedim Silgailim un pulkvedim Janumam palika nezināmi. Runājot par 1944. gada marta kaujām, vēsturniekam atklājušās daudzas svarīgas nianses, kuras ļauj secināt, kāpēc 15. divīzija šajā laikā padomju uzbrukumos cieta lielus zaudējumus un faktiski tika iznīcināts viss divīzijas 34. pulks. "Papildinājums netika atsūtīts laikus. Vadības nesaskaņu dēļ papildinājumā bija gados vecāki, neapmācīti vīri. Viņi sāka bēgt vēl artilērijas sagatavošanās uguns laikā un tāpēc cieta lielus zaudējumus. Pozīciju pamešanai bija lavīnas efekts un, kad krievi pārcēlās pāri Veļikajas upei, pozīcijas nācās mainīt visai divīzijai," tā Kuzmins.

15. divīzija izbrauca uz fronti, pienācīgi neapmācīta un nesagatavota un 1944. gada jūlijā gandrīz jau bija zaudējusi kaujasspējas. Valda Kuzmina skatījums: "Divīzija cieta milzīgus zaudējumus ne jau tāpēc, ka Hitlers necieta latviešus, bet tādēļ, ka bija pieļautas kļūdas tās veidošanā. 1944. gada jūlija dokumentos ir ļoti objektīvi vācu rakstīti ziņojumi par latviešu cīņassparu – kāpēc tas nav liels. Vācu virsnieki norāda, ka latvieši zina, pret ko cīnīties, taču neviens viņiem nav teicis, par ko tiem būtu jācīnās. Leģionāriem trūka pozitīvā mērķa. Vācu virsnieki rakstīja arī to, ko neviens latvietis neatļāvās izteikt. Proti, ka leģionā lielākoties mobilizēja mazizglītotus lauku un pilsētu iedzīvotājus no nabadzīgām ģimenēm. Faktiski proletariātu. Turīgie un bagātie palika mājās. Kā ierasts Latvijā – atpirkās, palīdzēja draugi, radi. Tad arī radās jautājums: kāpēc man, kalpam, te jācīnās, ja saimnieka dēls palika mājās? Pulkveža Januma vai ģenerāļa Bangerska memuāros jūs to neatradīsiet, bet vācieši to uzskatīja par lielu problēmu. Viņi raksta, ka jauniesaukto vidū valda diezgan sociālistisks noskaņojums."

Kauja pie Bauerzē

Pulkvedis Janums savās atmiņās vēsta, ka 1945. gada februāra kaujās Vācijā visas pavēles divīzijai devis un štābu faktiski vadījis vācu leitnants Pape, jo komandieris, SS oberfīrers Akss, bijis pārāk nevarīgs. "Rodas jautājums, vai vācieši bija tik stulbi, ka ļāva dot pavēles leitnantam, vai tomēr bija noticis kas cits? Atbilde ir pavisam vienkārša – viss 15. divīzijas štābs krita, tika ievainots vai pazuda bez vēsts 2. februāra kaujā, izlaužoties no ielenkuma un ejot pa priekšu ap tūkstoš ievainotu latviešu karavīru kolonnai. Ir vesela A4 formāta lapa ar divīzijas štāba zaudējumu uzskaitījumu. Viņiem bija jāieņem Bauerzē ciemats. Ja to neizdarītu, tūkstotis ievainoto latviešu nonāktu padomju gūstā. 15. divīzijas štāba priekšnieks Volfs krita ar lodi galvā. Ar lodi galvā krita 32. pulka komandieris majors Rubenis. Krita vēl daudzi virsnieki. Palika Akss un Pape. Tajā pašā laikā, kamēr notika kauja, divus kilometrus uz austrumiem cauri mežam izgāja pulku komandieri pulkvedis Janums, majors Ķīlītis un viņu vīri. Kāpēc viņu nebija pie Bauerzē? Principā divīzijas štābam vajadzēja iet caur mežu, nevis cīnīties izlaušanās smailē. Kāpēc tā notika, tas būtu vēl jāpapēta," problēmas ieskicē Kuzmins. Lūk, atbilde, kādēļ divīzijas štāba dokumentos kopš februāra jūt "redaktora pirksta" trūkumu. Gluži vienkārši teju visi štāba virsnieki bija gājuši bojā. Katrā gadījumā militāros vēsturniekus latviešu leģiona 15. divīzijas dokumentos vēl gaida ļoti interesantas lietas.

Latvijas Avize 24. februāris, 2007

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home