Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Jaunpiebaldzēnu Artūra Teikmaņa un Antona Garāna atmiņu fragmenti

Latviešu leģiona 19.divīzija izveidojās no 2. latviešu brigādes, kuru sāka formēt Ļeņingradas frontes sektorā un tad pārcēla uz Volhovas upes kreiso krastu, kur brigāde atradās apmēram astoņus mēnešus. Par apstākļiem, kādos nonāca latvieši, stāsta daudzas grāmatas. Viens no pamatīgākajiem ir izdevums „Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā”. 1944. gada martā abas divīzijas satikās, lai dotos cīņā, ciešot smagus zaudējumus. Daudzus stāstus no abām divīzijām (15.un 19.) jau paņēmuši līdzi ierakumi, purvi, kaujas lauki…

Šoreiz iespēja izlasīt jaunpiebaldzēnu Artūra Teikmaņa un Antona Garāna atmiņu fragmentus.

Visu atceros kā jaunībā…
bet nav visu viegli izstāstīt…

Antona Garāna bērnība pagāja laukos . Viņš bija jaunākais - septītais bērns ģimenē. Gājis ganos, ko tolaik gandrīz vai katrā lauku sētā darīja bērni. Kopā ar Mateušu Strapcānu tika izrunātas ne tikai zēnu runas, bet arī vēlāk armijas gaitas bija kopīgas.

No pusaudža gadiem Antons visspilgtāk atceras Vedeniešu 249. mazpulku un ar prieku stāsta par to, kā bērni audzēja katrs savu kultūru, rudeņos bija jāatrāda veikums, un bieži bijis labāko skaitā, par ko saņēmis balvas. Mazpulkam bija arī sava plinte. Puikas apmācīja, kā ar to rīkoties.

Tālāk stāsts par armiju:

„1944.gadā tiku iesaukts vācu armijā. Dienēju latviešu leģiona 15.divīzijā jātnieku eskadronā. Kad krievu karaspēks uzbruka Jelgavai, piedalījos kaujās. Nedēļu apmēram iznāca karot. Kājnieku vienības atturējām. Tad cīņa ar „dedzinātājiem”. Rotas komandieris toreiz bija Avotiņš. Atkāpāmies Kurzemes virzienā. Cīņu epizodes grūti pārstāstāmas, tās bieži atceros vienatnē, pārdomājot savu dzīvi, bet nav jau īpaši, par ko žēloties…(Aizķeras balss… Kāds brīdis pārdomām….V.J.) ….dzīvs esmu… daudzi jau arī krita… Pēc vācu armijas kapitulācijas krievu gūstā nepadevos, bet slēpos mežā, kur tajā laikā slēpās arī vietējie iedzīvotāji. Es kopā ar otru, kuru kopā dienējām,– Rakstiņu Antonu no Bērzpils, pārģērbāmies privātās drēbēs un no meža izgājām. Gājām Jelgavas virzienā. Pēc dažām dienām tikām aizturēti un nogādāti krievu armijas štābā. Tikām nopratināti, bet mūs atbrīvoja, un uzsākām ceļu uz mājām.”

1944.gada rudens. Neskatoties uz to, ka no Jelgavas līdz Viļakai nācās ceļu mērot ar kājām, tas nelikās grūts. Tas veda uz mājām.

„ Domās bijām par to, ka nāks palīgā amerikāņi vai angļi. No krieviem jau visi baidījāmies. Latvietis tolaik gribēja brīvu Latviju, vienalga, kurā pusē cīnījās. Manā dzīvē iznāca cīnīties gadu pret vāciešiem, divus gadus pret krieviem.”

Atstāstīju tikai pašu galveno, svarīgāko, jo bija sarunāts, ka vēlreiz tiksimies, lai izrunātu, kā citiem pastāstīt savas dzīves svarīgākos notikumus, kā arī viedokli par vēsturiskajiem notikumiem Trešās Atmodas laikā un dzīvi šodien. Atmiņu stāstījumu pierakstīju 2004.gada 5. oktobrī, bet 25. oktobrī – tieši savā dzimšanas dienā Antons jau bija aizgājis Aizsaulē, paņemdams līdzi stāstu, ko viņš labprāt būtu pastāstījis.

Meita Ilga atceras: „Viņa jaunība iekrita laika posmā, kad izšķīrās mūsu valsts liktenis. Gan ģimenē, gan skolā audzināts Latvijai un tās neatkarībai, viņš ar sirdi un dvēseli devās aizsargāt savu Dzimteni.

Okupācijas gadi. Komunistiskais režīms. Ar to samierināties viņš nespēja vēl jo vairāk tāpēc, ka bija spiests atstāt dzimtās vietas. Liktenis viņam deva iespēju dzīvot vienā no skaistākajām Latvijas vietām - Jaunpiebalgā, kura Antonu uzņēma kā savējo un paturēja visu atlikušo mūžu. Pavadīti spēka gadi , kas kopā veido 53 dzīves gadus kopā ar ģimeni.” Un sarunas beigās, uzmundrināts uzdziedāt, kopā ar sievu Valliju rauj vaļā spēcīgo:

„Tur pie Baltijas Dzintara jūras,
 Latv’ju valoda dzidri, kur skan.    
Tur uz Abavas mīlīgās lejas,
Mana tauta tur dzīvo un zeļ.

Es kā latviet’s mīlu šo zemi… ”.

Kas dzīves laikā Antonu pazina, tie atceras samērā mazrunīgu vīru, bet tie, kas iepazina, atceras, kā viņš atplauka un atvērās sarunām par politiku, jo sekoja līdzi katru dienu „Panorāmai”, lasīja avīzes, grāmatas līdz dzīves pēdējai stundiņai un pukojās par to, ka ne tādu „brīvu Latviju” kā tagad sagaidījis, sapņojis jaunībā.

ARTŪRS TEIKMANIS

Leģionā aizgāju apmierināts, jo dažāda veida briesmas draudēja arī Gatartā. Kaut gan karš tuvojās beigām, vācieši un latviešu leģions atkāpās. Tiku iedalīts deviņpadsmitajā divīzijā. Apmācības notika Vaiņodē. Sākumā tās bija ierindas mācības, vēlāk, sadalījāmies prettankistos un sapieros, tā bija brīva izvēle. Es pieteicos prettankistos, jo sapieriem bija paredzētas mācības kut kur citur Eiropā. Sākums bija neparasts. Pēc skolu disciplīnas bija pagrūti pierast armijas kārtībai. Pirmajā dienā vada komandieris lika man sameklēt kādu virsnieku, kurš nekur tuvumā nebija atrodams. Pēc kāda neveiksmīga meklēšanas reisa kapteinis mani izlamāja un pateica: „Iztaisi viņu un atved!” Nepatika arī tas, ka par jaunajiem grupas komandieriem tika izvirzīti brēcošākie un bezkaunīgākie. Šādu brēcošu komandieru pavēles mēs izpildījām bez ierunām, jo negribējās smērēties pa dubļiem pēc komandām - gulties! celties! - kurš bija visparastākais soda veids par nepaklausību. Līdz apnikumam tika mācīta šautenes materiāla daļa, kuru dažs tā īsti arī neapguva. Žēl bija noskatīties, kā tika dresēts kāds zaldātiņš, kurš nevarēja iemācīties soļošanu. Viņš ar rokām sekoja kāju kustībām, viņam komandieris iedeva turēt divas nūjas, pats soļoja no muguras un kustināja rokas, kājas spārdīdams. Kad kājas kļuva asiņainas, mēs sūdzējāmies vada komandierim, kurš deva pavēli zaldātu norīkot saimniecības darbos. Mūsu apmācītāji prettanku ieročiem bija vācieši. Tie bija vienkārši kareivji, bet ārkārtīgi iznesīgi. Zābaki viņiem spīdēja, uzvalks vienmēr tīrs. Kad braucām vilcienu vagonu „platformās” uz citu apmācību vietu, katram no viņiem bija vairāki dīvāna spilventiņi. Viņi daudz ar mums sarunās neielaidās, tamdēļ arī neuzzinājām, kur viņiem šādas ērtības rodas. Lai kā arī vācu armija karā bija cietusi, karavīri, ieskaitot zaldātus, bija labi noformēti un paklausīgi. Viņi ierindas mācībās bija pieradināti, pieceļoties no guļošas pozīcijas, neskriet taisni uz priekšu, bet gan uz sāniem. To pašu apmācību apguvām arī mēs – latvieši. Katru mēnesi mums deva „papilddevu” - kādu vīnu, uzkožamo, zobu tīrāmās ierīces, dažādus veselības aizsarglīdzekļus. Vācieši ēda maz. Mums maizes norma nedeva ēstgribas apmierinājumu. Bijām priecīgi par katru sūtījumu no mājām. Atceros gadījumu, kad pusdienu zupā tika atrasts kāds mazs zarnas gabaliņš ar mēsliem. Otrā dienā skatāmies, ka rindas priekšplānā izgājis kāds, kas prata vācu valodu, tad arī tas vācu mēlē kaut ko kliedzoši norunāja, tikai tad devāmies virtuvē. Vēl atceros gadījumu. Kādā vēlā vakarā mūsu kazarmām garām gāja pulkvedis brīdī, kad viens no zaldātiem aizgājis pie loga izčurāties. Pulkvedis briesmīgā balsī norēcās, bet nekādas soda sankcijas nesekoja. Ļoti nepatīkams gadījums bija ar kādu čigānzēnu. Viņam par ieroču tirgošanos piesprieda cietumsodu. Dežurantam ar dieniniekiem sods bija jāpilda. Ar briesmām gaidījām tumsas iestāšanos. Ienāca kāds virsnieks un uzkliedza: „Vai ir kāds brīvprātīgais?” Sacēlās troksnis un kliedzieni. Virsnieks izvēlējās trīs vecos zaldātus. Mums novēlās kā slogs no pleciem. Pēc šī darījuma zēni trīs naktis taisīja lielu troksni, jo tika pamatīgi „pielieti” ar šņabi un arī dabūjuši trīs dienu atvaļinājumu. Atceros vēl kādu dienu. Taisāmies braukt uz fronti. Atbrauc arī tēvs, lai atvadītos. Bija mana dežūra. Visi bijām krietni „sametušies”. Ierodas kāds virsnieks un jautā, kur mūsu šautenes. Redzēju, ka patiešām statīvos palikuši maz ieroču. Gatavojamies jau soda saņemšanai, vēl iedzērām, nervi notrulinājušies, tā īsti nesaprotam lietas nopietnību…. Ierodas grupa virsnieku un noliek šautenes vietā. Viņi paskaidroja, ka šautenes pa logu izdevuši… Nekādu sodu mums nenosprieda, jo bija jāgatavojas frontei. Atvadījos no tēva, paraudājām, jo varēja gadīties, ka vairs nekad neredzamies…

Gatavojāmies Jāņu svinēšanai, bet tajā pašā dienā pienāca pavēle doties uz fronti, jo pirmā rota esot pilnīgi iznīcināta. Vakarā atbrauca sieva kādam motociklu komandas zaldātam. Viņa pacienāja arī mūs. Tad sabrauca arī citi motociklisti, atvadījāmies ar „Zilo lakatiņu”. Tikko motocikli iebrauca mežā, atskanēja automātu zalves. Pēc brīža atskrēja jauns puisis un teica, ka visi astoņi motociklisti guļ zemē pie saviem braucamajiem. Tūliņ uz notikuma vietu devās zaldātu vienības. Neko glābt nevarēja. Sākās meža „ķemmēšana”. No šī laika man nepatīk klausīties dziesmu „Zilais lakatiņš”.

Braucot uz fronti, radās pārpratumu rinda. It kā tādas frontes nemaz nebūtu. Kādā sādžā iebraucām netālu no Krasnajas. Krievietes šeit mūs uzņēma laipni. Sagriezām lielgabalus tā, lai varētu uz visām pusēm šaut. Noāvām kājas, jo laiks bija silts un saulains, viss it kā mierīgi. Pamanījām, ka no sādžas mežā ieiet vīrieši. Steidzīgi apāvām kājas. No meža nāca ķēdē vīri, cits zaldātu, cits privātā formā, tur bija arī mazi puikas. Komandieris deva pavēli šaut, bet tad kliedza: „Glābjas, kas var!” Mūs izglāba kāds vecs zaldāts, lielgabala vilcējs šoferis, kurš kliedza, lai lecam mašīnā. Tā arī izdarījām, lecām lielā steigā … , bet blakus bija rudzu lauks, tad arī samukām rudzos. Visapkārt sprāga lodes. Pēkšņi kāds zaldāts iekliedzās: „Nāciet šurpu!” Viņš parādīja betona cauruli zem ceļa, kurā nebija ūdens. Pats ielīda, un mēs visi sekojām. Otrā pusē pirmajā brīdī piecēlāmies kājās. Redzējām, ka rudzu lauks ir aplenkts. Taisnā ceļa galā stāvēja zaldāts, gaidīdams, ka iesim pāri ceļam. Viņam atlika pagriezt stobru pret mums. Nokritām pie zemes un pusrāpus devāmies uz tuvējo mežu. Meža malā atradām sievietes, satupušas ar bērniem. Kāds zaldāts jau izrāva granātu, bet labi, ka nepaspēja izmest sieviešu bļāvienu dēļ. Pagājām viņām garām un mēģinājām virzīties uz to pusi, kur it kā vajadzēja būt komandierim. Pēc apmēram pus dienas satikām komandieri, kurš lamājās, ka mūs visus vajagot nošaut. Viņa dusmas auga augumā, kāpēc mēs esam atstājuši lielgabalus. Nebija ilgi jāgaida, ka ienaidnieks šāva ar lielgabaliem uz mūsu pusi, un mēs dabūjām atkāpties. Mums bija jāiet uz dzelzceļu un jābrauc uz Latvijas pusi līdz nākošajam rīkojumam. Mēs braucām ar lopu vāģi, kuram aizmugurē bija sliežu arkls. Gulšņi lūza kraukšķēdami. Tūliņ virs mūsu galvām parādījās krievu lidmašīna. Bumba tika nomesta lokomotīves priekšā un lēnām ieslīdēja priekšā esošā bedrē. Mēs izlēcām no vagoniem. Šeit mežā satikām itāļu karavīrus, kuri bija tādā pašā stāvoklī kā mēs. Kāda vāciešu daļa mūs nogādāja savā nometnē. Mēs tikām pievienoti armijas daļai „Lielvācija”. Tā bija triecienvienība. Nebija ilgi jāgaida, ka mūs nosūtīja uz kādu lauku ceļa galu, kur noteikti nākšot tanki. Mums esot jāturas līdz pēdējam vīram, bet tanku nedrīkstam laist garām. Mēs gaidījām, ēdām bišu medu, bet tanki nenāca. Sapratām, ka mums būs jāmirst, tamdēļ uzklausījām kāda zaldāta padomu dzert tabakas tēju. Tad mums tikšot konstatēta dzeltenā slimība. Mēs kļuvām dzelteni, vēmām un nebija spēka. Tagad tikai sapratām, ka nekur tuvumā nav ārsta. Vēl dažas dienas palikām šeit, nesagaidīdami pavēli, ko darīt. „ Dzeltenā slimība” drīz pārgāja. Gribējās ēst. Visur apkārt staigāja govis, teļi un aitas. Mēs nokāvām aitu un izvārījuši sākām ēst. Uzbruka otra nelaime. Dabūjām caureju. Tādā stāvoklī pienāca pavēle atkāpties. Sākās atkāpšanās. Dienu un nakti ausīs skanēja krievu kliedzieni: „Za roģinu, za Staļinu!” Kad bijām jau uz krievu zemes, nostiprinājāmies kādā kalnā. Bijām atkal pie lielgabaliem. Nomaskējuši lielgabalus, skatījāmies, kā no divām pakalnēm lido spožas lodes…Uz maiņām dežūrējām prettanku bedrē. Kāds dzērbenietis Sproģis negribēja iet uz dežūru, jo lielgabalu maskējumi bija norauti. Viņš teica, lai ejot es, jo nākošajā maiņā bija man jāiet. Komandieris, ar pistoli iedams no muguras, viņu aizveda. Sākās milzīgi trokšņi. Sprāga lodes, lūza zari. Likās, ka zeme ceļas augšā. Komandieris aizskrēja skatīties dežurantu Sproģi un uztraucies stāstīja gandrīz neticamu faktu, ka mīna viņam uzkritusi tieši uz galvas un to sašķaidījusi. Pienāca pavēle atkāpties. Prettanku vilcējos un mašīnās tika samestas lāpstas un citas mantas, virs tām ievainotie, kuri vaidēja un lūdzās, lai nošaujot. Ceļot kādu ievainoto, kājas it kā izmuka no biksēm un tomēr turējās cīpslās. Netālu no Biksēres bija teltī iekārtota slimnīca. Ķirurgs rīkojās, galvenokārt, ar locekļu amputēšanu. Medmāsas deva kaut kādus pretsāpju līdzekļus... Vakarā tikām aizvesti uz Cesvaines pili gulēt.

Sapratu, ka Dievs man ir lēmis no šīs armijas aiziet. Vakarā nomizoju kartupeļus un lūdzu komandierim atļauju apciemot pazīstamus cilvēkus, par ko arī viņš nešaubījās, zinādams, ka šeit esmu mācījies. Tiku brīdināts, ka šeit ir daudz bandītu. Šauteni līdzi ņemt neļāva. Aizgāju ar zobenu pie sāniem. Nekādu ceļabiedru nevēlējos. Labi vien bija, viena galva, viena bēda. Uz ceļiem stāvēja žandarmi, tos pa gabalu varēja redzēt. Gāju pa mežu blakus ceļam. Nekāda kompasa nebija. Šinī gājienā dabūju izbaudīt vientulību, pārdomāt dzīvi. Tagad saprotu, cik vērtīgas ir tādas pārdomas. Pa mežu ejot, pēc kara šausmām, likās brīnišķīgi. Nemaz nesteidzos. Mežā atradu maizi, kuru, liekas, bija atstājuši bēgļi. Ogu netrūka. Iegriezos intereses pēc kādā mājā un palūdzu padzerties ūdeni. Šeit bija visi sagatavojušies bēgļu gaitās. Saimniece bija ļoti neapmierināta, komandēja vīru, kurš man atnesa ūdeni. Uz galda atradās šķīvji ar „debessmannu”. Siekalas saskrēja mutē. Saimniece teica: „Jūs nemaz neizskatāties pēc zaldāta, vai tik neesat dezertieris.” Tā vairāk arī citās mājās neiegriezos. Mežs deva mieru, uzturu. Naktis bija siltas, kaut arī traucēja bēgļu vezumu trokšņi. Kādā vēlā vakarā ieskanējās vijole. Kā uz burvju mājienu vezumu čaboņa apklusa. Liekas, ka vezumi apstājās, zirgi atpūtās, vijolnieks bija īsts mākslinieks. Mūzika nāca no sirds. Repertuārā bija klasiskie skaņdarbi, tautas un garīgās dziesmas. Šis koncerts palicis neizdzēšamā atmiņā. Pēc tam arī vairs nejutu nekādus trokšņus. Bija iestājies svēts klusums… Dienai austot, sākās kņada. Ratu rībēšana, zirgu lamāšana, sieviešu strīdi. Turpināju savu iešanu pa meža malu. Likās, ka dzirdēto koncertu dēļ vien bija vērts iet ar kājām uz mājām. Interesants gadījums bija kādā vakarā pie Tirzas upes. Nāca jau vakars, biju piekusis un nolēmu kādā siena šķūnī pļavas vidū atpūsties. Iesnaudos, kad šķūņa durvīs parādījās kāds vīrs, (to gan uzskatu par vīziju, sapni) un teica: „Neej tumsā, tu jau neredzi, kur iet!” Nolēmu nakti tepat pavadīt. Drīz arī dzirdēju latviešu valodā: „Stāt!” Un sekoja divas šautenes zalves. No rīta pamodies, redzēju, ka upes otrā pusē staigā vācieši ar šautenēm, bet privātie cilvēki rok nocietinājumus. Nezināju tagad, kā tikt upei pāri. Turpināju gulēt. Pusdienas laikā cilvēki, ieskaitot vāciešus, aizgāja pusdienās. Pa vecu grāvi aizlīdu līdz upei, pa labi redzēju tiltu, ielīdu ūdenī, vērodams tiltu, pārbridu. Bikses bija slapjas, bet diena silta un saulaina.

Drīz vien visa apkārtne kļuva pazīstamāka. Nonācu pie Gaujas un virzījos uz seklāko vietu tacēs. Novilku zābakus, bikses, iekāpu ūdenī, kur ūdens bija tikai pāri potītēm, saģērbos un turpināju ceļu uz tēva mājām…

Atpūta nesanāca, jo mobilizācija krievu armijā..

Materiālu leģionāru piemiņas dienai sagatavoja Vēsma Johansone.
http://liepa.jaunpiebalga.lv/ap/mar_04.htm

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home