Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Neizstāstītais leģionāru stāsts
Artis Drēziņš

Latvijas teleskatītāji, kam pieejams "Pirmais Baltijas kanāls", Krievijas centrālajā un Putinam pilnīgi pakļautajā ziņu programmā "Laiks" varēja noskatīties piecu minūšu garu sižetu par latviešu leģionāriem, ko bija sagatavojusi Latvijas speciālkorespondente Natālija Vasiļjeva.

Sākums, kā parasti šāda veida sižetiem, bija bez liekiem kompromisiem. Barga aizkadra diktora balss jautāja un secināja: nu kā tas var būt, ka galvaspilsētā vienā no valstīm, kas teju būs Eiropas Savienībā, pa ielām gandrīz uzvaroši maršē esesieši, tie, kurus visa pasaule sen atzinusi par noziedzniekiem, bet cīnītājiem pret fašismu jāslēpjas. Tālāk sekoja Vasiļjevas teksts, un, jāsaka godīgi, tiem dažiem teikumiem par leģiona veidošanas laiku, vietu un 16. martu kā leģionāru piemiņas dienu pat nebūtu kur piekasīties. Vārds pat tika dots "galvenajam leģionāram" (Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājam) Nikolajam Romanovskim, kurš pastāstīja, ka vācieši gadsimtiem bijuši latviešu tautas ienaidnieki, bet pieticis ar vienu padomju okupācijas gadu, lai vāciešus latvieši sagaidītu atplestām rokām un komunisms viņam kļūtu par lielāko ienaidnieku, lielāko ļaunumu pasaulē un... stop! Vairāk par leģiona veidošanās iemesliem ne vārda, kaut gan, kā noskaidroju, Vasiļjeva leģionāru pacietīgi uzklausījusi vairāk nekā stundu. Romanovskis sīki, teikto ilustrējot ar faktiem un cipariem, stāstījis par iemesliem, kas licis tūkstošiem Latvijas puišu (tostarp arī krievu) brīvprātīgi ņemt rokā ieročus un doties leģionā. Beigās Romanovskis žurnālistei pavaicājis: ko jūs darītu, ja komunisti būtu noslepkavojuši jūsu vecākus, bērnus? Vasiļjeva klusējusi.

Arī televīzijas sižetā stāsts par leģionāriem vairs faktiski neturpinājās. Tai vietā žurnāliste deva vārdu latviešu sarkanarmietim Gunāram Mincenbergam, kurš stāstīja, ka cīnījies ne par to, ne par šito, bet pret vāciešiem, un ar skaudību runāja par leģionāriem, kuriem dod naudu memoriāla celtniecībai. Patiesības labad gan jāsaka, Lestenes brāļu kapu celtniecībai valsts devusi maz — lielāko daļu tauta saziedojusi pati. Kas traucē sarkanarmiešiem un viņu atbalstītājiem vākt ziedojumus vai, piemēram, sakopt savus brāļu kapus, kas daudzviet Latvijā ir pamesti un aizauguši? Bet bijušo sarkanarmijas karavīru daudz vairāk uztrauca, ka viņš Rīgā nevar pastaigāties, rotājies ar saviem ordeņiem, jo, lūk, tad viņu apsaukājot par okupantu un kāds trolejbusa vadītājs nacionālists atsakoties viņu pārvadāt! Vēl žurnāliste intervēja Salaspils koncentrācijas nometnē izdzīvojušo Elvīru Iļjahinu, kura atcerējās tur piedzīvotās šausmas. Jā, arī šos cilvēkus var saprast un uzklausīt, bet kāds tam vispār sakars ar leģionu, tā veidošanās cēloņiem?

N. Vasiļjeva man atzina, ka, veidojot sižetu par leģionāriem, centusies aptvert visus viedokļus un Maskava priekšā neko neesot diktējusi un pēc tam neko nav arī labojusi. Visi trīs, ar kuriem žurnāliste runājusi, runājot raudājuši, un arī pati Vasiļjeva, montējot sižetu, raudājusi. Leģionārs Romanovskis raudot stāstīja par badu izsūtījumā, bet mana māte arī trīs gadus cieta badu, kad viņu vācieši izdzina no mājām, saka žurnāliste.

Jā, tā tas viss droši vien bija, bet uz galveno jautājumu — kas lika latviešu puišiem kopā ar vāciešiem cīnīties pret sarkanarmiešiem? — izsmeļošu un skaidru atbildi Krievijas teleskatītājs tomēr neguva. Un man ir lielas aizdomas, ka lielai Krievijas iedzīvotāju daļai mēs, latvieši, kā bijām, tā arī paliksim fašisti vai vismaz fašistu līdzskrējēji.

Latvijas Avīze2004. gada 23. marts

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home