|
|
Vientuļu leģionāru izmet uz ielas 81 gadu veco Alfrēdu Lustmani leģionāru, kurš savā dzīvē pabijis trīs lēģeros, vakar izlika uz ielas. Viņš no savas pensijas nespēja samaksāt īres maksu par dzīvokli, tāpēc tiesa nosprieda viņu izlikt no dzīvokļa bez citas platības ierādīšanas. Vecais leģionārs, stāvēdams uz ielas un skatīdamies, kā pārvaldnieks un tiesu izpildītāja kastēs liek viņa mantas, raudādams lamāja valdību, ka tā nespēj kārtīgiem latviešiem nodrošināt pienācīgas vecumdienas. Krievijas lēģerī saslimis ar lielo cingu Uz »Vakara Ziņu« redakciju Alfrēds Lustmanis atnāca dienā, kad uz savām durvīm bija ieraudzījis uzlīmētu Tiesas izpildītāju kantora paziņojumu par to, ka viņam līdz 26. oktobrim ir jāatstāj dzīvoklis (tas bija ceturtdien). 81 gadu vecais vīrietis savā dzīvē daudz ko piedzīvojis un nav varējis iedomāties, ka vecumdienās, kad jādomā par mūža mājām, viņu kā suni izmetīs uz ielas. «27 gadu vecumā sāku dienēt vācu armijā, pēc tam mani no Latvijas aizveda uz Vācijas lēģeri, vēlāk uz Francijas amerikāņu lēģeri. Lēģeros bija desmitreiz labāka dzīve nekā šeit. Tur amerikāņu zonā varēju palikt. Bet es gribēju braukt uz dzimteni. Visus lopu vāģos salika iekšā un veda uz Krievijas lēģeri. Ceļš ilga vairāk nekā mēnesi. Pa ceļam puse nomira. Tur gan bija drausmīgi jāstrādā. Kāda bija veselība, tā arī dzīvoja. Man bieži vien citi cilvēki palīdzēja normu izpildīt, grāvjus raka manā vietā. Krievijas lēģerī saslimu ar lielo cingu, izkrita visi zobi. Veselu gadu biju darba nespējīgs, man bija knapi 50 kilogrami. Mani gribēja speciāli uzbarot un tikai tad sūtīt mājās. Turēja speciālā barakā un ēdināja, bet neko nevarēja izdarīt. Kad atbraucu, gadu neko nedarīju. Pēc tam pamazām sāku strādāt, esmu beidzis arodskolu, visu ko salaboju un taisīju,» par savu dzīvi stāsta leģionārs Alfrēds Lustmanis. Vecumdienās viņš palicis viens pats, nav ne bērnu, ne tuvinieku, tāpēc viņam nav kam lūgt palīdzību. «Es esmu viens pats. Neko nevaru izdarīt. Kas to būtu domājis, ka pēc visa tā, ko savā dzīvē esmu redzējis, atgriežoties dzimtenē, man kā nabagam, nevienam nevajadzīgam, būs jāpaliek uz ielas. Kauns, kauns! Es speciāli braucu uz dzimteni, bet tagad mani met ārā! Es mīlu savu Dzimteni, es tās dēļ savu dzīvību biju gatavs atdot, izcietu trīs lēģerus, atgriezos te, jo esmu latvietis. Esmu simtprocentīgs latvietis, bet mani met ārā, turpretī visādus atbraucējus sagaida ar atplestām rokām. Vai patiešām tādas vecumdienas esmu pelnījis?» ar asarām acīs jautā Alfrēds. Leģionārs apsūdz valdību Piektdien Alfrēds griezies Centra rajona tiesā un iesniedzis lūgumu tiesas sprieduma izpildīšanu atlikt. Viņam apsolīts, ka tas tiks izdarīts un izlikšana no dzīvokļa nenotiks. Vakar, kad »Vakara Ziņas« ieradās pie Alfrēda, viņš priecīgs paziņoja šo vēsti un teica, ka izlikšana atlikta. Vecais vīrs saļima, kad uzzināja, ka lejā pie mājas durvīm stāv pārvaldnieks un tiesu izpildītāja, kravas automašīna un strādnieki, kuru uzdevums ir izvākt Alfrēda iedzīvi. Pulksten 10 viņi ieradās pie Alfrēda un sāka izlikšanas procedūru. Leģionārs mēģināja tiesu izpildītāju pārliecināt, ka izlikšana ir jāatliek, bet veltīgi. Tiesu izpildītāja atzina, ka ir darīts viss, lai šim cilvēkam nebūtu jāpaliek uz ielas. Viņš pats kopā ar mājas pārvaldnieku devušies uz Rīgas Domi, tikušies ar Imantu Burvi. Deputāts zvanījis tiesu izpildītājai un lūdzis izlikšanu 21. septembrī atlikt, kamēr šo problēmu neatrisinās. Lustmaņa kungam piedāvā pārvākties uz pansionātu, taēu viņš kategoriski pret to iebilst. «Es negribu, esmu slims un nevarīgs vecs cilvēks, ko es iešu uz pansionātu, ja kuru katru dienu varu nomirt? Ko jūs runājat par to pansionātu, te esmu nodzīvojis 25 gadus, kāpēc man būtu jādzīvo kaut kādā pansionātā? Vai tad neesmu sev nopelnījis dzīvokli? Es atbraucu uz dzimteni, un mani met ārā. Sanāk tā, ka man jāiet zagt, bet es to nemāku, nav tādas skolas, kur cilvēku iemācītu tā zagt, ka viņš paliktu nesodīts. Tagad iznāk tā jūs mani izmetīsiet ārā, varbūt pēc vienas divām dienām mani ieliks cietumā. Jo man taēu ir jādzīvo, man ir vajadzīgs uzturs. Es negribu iet uz svešu vietu, ja visu mūžu te esmu viens pats klapatojies. Un tagad mani metīs ārā par to, ka nevaru samaksāt, tāpēc ka tā minimālā dzīves iztika ir tik zema, ka tu cilvēks ar to nieka pensiju nevari iztikt. Leģionārs draud izdarīt pašnāvību Šo četru gadu laikā, kopš mājai ir īpašnieks, Lustmaņa kunga parāds ir 440 latu. «Tādu parādnieku ir simtiem, zinu cilvēkus, kuru parādi ir trīsreiz lielāki, bet viņus nemet ārā. Tādi kā es, kas pārcietuši trīs lēģerus, ir tikai daži.» Bet tiesu izpildītāja leģionāram skaidroja, ka arī viņam par dzīvokli ir jāmaksā. «Uz 80 gadu jubileju samaksāju 15 latus. Vairāk ne. Es zinu, ka jāmaksā, bet vai man nav pienākums dabūt attiecīgu uzturu, lai varu dzīvot. Es taču to esmu nopelnījis. Kurš vainīgs?» Var jau saprast arī mājas pārvaldnieku, kāpēc gan viņam būtu jāuztur kaut kāds vecs leģionārs? Parādnieki visi vienādi. No Lustmaņa kunga šķīrāmies pusdienlaikā, kad viņš aizgāja uz Centra rajona tiesu. Viņš teica:«Var jau būt, ka rīt vairs nebūšu dzīvs. Tikai pirms savas nāves es gribētu pateikt paldies visiem tiem, kas gādājuši par mūsu vecumdienām, par mums vecajiem leģionāriem. Ja būs spēks, izdarīšu pašnāvību, jo man taču nav jēgas dzīvot. Par savu dzīvi man nav jākaunas. Kamēr biju spēka gados, visiem biju vajadzīgs, palīdzēju, cik vien varēju. Bet mirstu kā klaidonis suns.» Alfrēds Lustmanis. Dzimis 1917. gada 1. jūnijā Rīgā. No 1944. gada 19. augusta līdz 1945. gada 13. aprīlim dienēja vācu armijā. No 1945. gada 13. aprīļa līdz 1945. gada 26. augustam atradās amerikāņu karagūstekņu nometnēs Vācijā un Francijā. No 1945. gada 26. augusta līdz 1946. gada 18. septembrim atradās filtrācijas nometnē Intā, Komi republikā. Latvijā atgriezies 1946. gada septembrī Līdz 1947. gadam bijis darba nespējīgs Strādāja par sadzīves tehnikas meistaru 1998. gada 26. septembrī viņu izlika uz ielas © VAKARA ZIŅAS. |