Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Atmiņu un sāpju nedēļa
1941.gada 14.jūnijs ­ 2001.gada 14.jūnijs

Šī nedēļa Latvijā aizrit skaudru atmiņu un sāpju zīmē. 14.jūnijā aprit 60 gadu, kopš padomju vara sāka masveidā realizēt genocīdu pret Latvijas tautu, kopš tūkstošiem mūsu zemītes cilvēku tika izrauti no savām mājām un ar varu aizvesti svešumā, lai tur ­ Sibīrijā un citviet Krievijas ziemeļos tiktu mocīti, spīdzināti, nobendēti. Daudzus no viņiem nobendēja ar badu, daudzus ­ ar pārcilvēciski smagu darbu, citus vienkārši nošāva.

Tas tika darīts viena iemesla dēļ: padomju okupācijas varai vajadzēja atbrīvot dzīves telpu civilokupantiem. Un tikai tāpēc bez tiesas sprieduma, bez apsūdzības uzrādīšanas 426 lopu vagonos sadzina vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas pilsoņu, lielākoties inteliģences pārstāvjus, Latvijas armijas virsniekus, talantīgākos uzņēmējus, veiksmīgākos zemniekus, uzticamākos Latvijas valsts kārtības sargus.

No tiem, kuriem izdevās nosargāt savu dzīvību un atgriezties dzimtenē, par tām dienām vairs var pastāstīt tikai tie, kuri tajās 1941.gada jūnija drausmīgajās dienās bija bērni. Viņu vidū ir arī ARNOLDS TREIDE. Tagad ­ Liepājas Politiski represēto kluba priekšsēdētājs. Kopš pirmdienas viņš piedalās 1941.gada 14.jūnija masu deportācijas piemiņas pasākumos Rīgā.

­ Neticas, ka kopš tās dienas, kad mūs izrāva no mājām, pagājis jau tik ilgs laiks, ­ viņš sacīja dažas dienas pirms izbraukšanas uz Rīgu. ­ Bet jātic, ka tā ir. Jo sākam jau aizmirst to cilvēku vārdus, ar kuriem bijām kopā. Taču neaizmirsīsim nekad to, ko mums nācās piedzīvot un pārdzīvot. Drausmīgākais, ka no atmiņas to neizdzēst. Vēl tagad bieži redzu šādu sapni. Sēžu plašās Jeņisejas stāvajā krastā un nekādi nevaru un nevaru saprast, kāpēc atkal esmu tur aizvests, kur palikusi tā dzīve, ko esmu dzīvojis pēc atgriešanās Latvijā.

Mūsu, izsūtīto, paliek arvien mazāk. Un droši vien tāpēc šogad Rīgā notiek lielais pasākums, kur sauc kopā mūs visus, kas vēl esam dzīvi. Tur būs starptautiska zinātniskā konference par to, kas notika pirms 60 gadiem un vēlāk ­ 1949.gadā, skatīsimies dokumentālo filmu "Sibīrijas bērni", kurā toreizējie bērni, kuri vēl šodien dzīvi, stāsta par pārdzīvoto. Arī es esmu intervēts šai filmai. Filmā redzamas arī tās vietas, kur mēs bijām nometināti. Daudzas no tām sādžām tagad ir sabrukušas, to vietā aug gara zāle, balandas. Priecājos, ka Valsts arhīvs beidzot apkopojis datus par visiem 1941.gadā izsūtītajiem un šajās dienās laiž klajā grāmatu "Aizvestie", ka tās atvēršanas svētki notiks tādā prestižā vietā kā Latviešu biedrības nams Rīgā.

Šonedēļ Rīgā atklās arī pieminekli deportāciju upuriem. Mēs, kuri paši esam šos moku ceļus gājuši, ar tam izvēlēto atrašanās vietu gan neesam apmierināti. Tai bija jābūt pašā Rīgas centrā. Man nav pieņemams tas, ka to nobāza purvā Daugavas malā. Tas notika tāpat kā vecajos, labajos laikos ­ pēc darbaļaužu vēlēšanās. Cik tad nu mums vēl katram no dzīvi esošajiem izsūtītajiem vēl to gadu šajā Saulē atlikuši? Kam gads, kam pieci. Varbūt kādam piecpadsmit. Un mūsu vairāk nebūs. Un, ja tagad mēs vēl kāds aizietu līdz tam piemineklim, tad pēc mūsu aiziešanas no šās pasaules diezin vai kāds turp meklēs ceļu. Kurš turp ies pēc gadiem piecdesmit? Ja tas piemineklis vēl būtu centrā, varbūt kāds ārzemnieks, iebraucis Latvijā, paskatītos uz tiem akmeņiem un painteresētos, kas tie, kam tie bijuši domāti. Varbūt kāds bērns, pastaigā ejot, savam tēvam vai mātei pajautātu, ko tie nozīmē. Bet tajā vietā, kur tie ir tagad, pēc piecdesmit gadiem būs darbs arheologiem. Tie varēs rakņāties un brīnīties, kā tagad brīnās par Lieldienu salas akmeņiem: kam tie akmens monstri bijuši vajadzīgi?

Mums, represētajiem, tas sāp. Mēs to uztveram kā nodevību. Kā necieņu pret tām ciešanām, ko esam pārdzīvojuši.

­ Cik 1941.gada izvesto un represēto vēl tagad ir Liepājā?

­ No 1400 cilvēkiem, kurus izveda no Liepājas un Aizputes apriņķiem 1941.gada 14.jūnijā, pašlaik esam palikuši tikai 168. Izsūtījumā mira 535. Viena trešā daļa palika tur. Liepājā tagad esam 94 no pirms 60 gadiem izvestajiem, rajonā ­ 74. No tiem 94 cilvēkiem 40 no Liepājas nemaz netika izvesti, viņi te iebraukuši pēc atgriešanās no izsūtījuma. No Liepājas tajā reizē izveda 524 cilvēkus.

Visnežēlīgākie partorgi bija Nīcā un Sakā, no tām vietām izveda visvairāk cilvēku. Lai cik rūgti nebūtu atzīt, daudz kas tomēr bija atkarīgs no tā cilvēka, kam bija iespējams piedalīties izvedamo sarakstu sastādīšanā. Visi taču zinām, ka vēlāk slavenais Lāčplēša kolhoza priekšsēdētājs Edgars Kauliņš izvešanu laikā bija spējis okupantus pārliecināt, ka viņa pagastā pretpadomju elementu nav. Tie, kas gribēja izkalpoties jaunās varas priekšā, savu tautu nesaudzēja.

­ Cik jums pašam bija gadu, kad jūs aizveda uz Sibīriju?

­ Piecpadsmit. Ģimeni paņēma Rucavā, mani, Liepājas tehnikuma audzēkni, Liepājā. Pie vagonu rindas mūs ar tēvu Hermani Treidi izšķīra. Viņu vairāk neredzēju. Viņš Vjatlagā nodzīvoja līdz 1942.gada 11.februārim. Mūs ­ māti, māsu, mani aizveda līdz Krasnojarskai, tad pa Jeņiseju uz leju. Strādājām kolhozā. Rakām zemi. Strādājām meža darbos. Būvējām rūpnīcas. Labi iepazinām, kas ir bads, kas ir dizentērija, malārija, cinga, moskītu uzbrukums taigā, kad sejai nav sieta priekšā, kas ir Sibīrijas sals, kad tev nav ne siltu apavu, ne ziemas apģērba. Tikai 1957.gadā mums atļāva atgriezties mājās. Bet arī te mūs neviens negaidīja. Radi bija vai nu miruši, vai arī izsūtīti. Bija jāsāk ne no kā. Ar neko.

­ Vai cilvēki toreiz, 1941.gada pavasarī, nejuta, nenojauta, ka var kaut kas tāds notikt?

­ Nē. Vēl tagad cilvēki nesaprot, kā varēja vienā naktī apcietināt pāri par 15 tūkstošiem cilvēku. Kā varēja izšķirt tik daudz ģimeņu. Un kāpēc nebija ne pretošanās, ne kliedzienu, ne histērijas. Tas viss notika gandrīz vai klusumā. Satraukums bija. Bet laikam jau latviskā mentalitāte liedza skaļi izpaust savas jūtas. Un mēs jau nezinājām, kas īsti notiks. Vīriešus no sievietēm un bērniem atšķīra ar mierinājuma vārdiem, ka tas tikai pašu ērtības labad, ka tur, galā, kur mūs aizvedīs, mēs viņus atkal satiksim. Mūsu tauta tad vēl nezināja, ka var arī tik briesmīgi melot. Mēs tad vēl nebijām pie meliem pieraduši.

Tās īstās bailes un izmisums sākās tad, kad tika aizvērtas vagonu durvis, kad vilciens sāka kustēties. Atskanēja sieviešu izmisuma kliedzieni, bērnu raudas.

Bet padomju okupācijas vara spēja to izdarīt. Un, kā atklāja pēc gadiem, pavisam vienkārši. Jau iepriekš visu smalki izplānojot. Jau 1939.gadā, droši vien jau pirms Rībentropa­Molotova pakta parakstīšanas, Maskavā tika rakstīts uzmetums instrukcijai par pretpadomju elementu deportācijas procedūru Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Citādi to nevarētu parakstīt jau 1939.gada 11.oktobrī ­ tūlīt pēc tam, kad tika parakstīts Latvijas un PSRS starptautiskais līgums par PSRS kara bāzu izvietošanu Latvijā. Toreiz, kad izdeva šo instrukciju, Latvija bija neatkarīga. Neviens pat nedomāja, ka te būs padomju vara, bet Maskavā jau zināja, ka te ir pretpadomju elementi. Šajā instrukcijā līdz pēdējam sīkumam bija izplānots, kā veidojamas apcietinātāju komandas, kas katram jādara apcietināšanas brīdī, kam jāpievērš uzmanība, kā jāved uz vagoniem. Bet piektajā punktā pat rakstīts, kā ģimenes galvas atšķirami no pārējiem, kas sakāms sievietēm, kas vīriešiem. Proti, ka nedrīkst ļaut nojaust, ka ģimenes tiek šķirtas. Ka vīriešus gaida nāve Vjatlagā.

Kādreiz mūs skolā mācīja, ka trīspadsmitajā gadsimtā krustneši mūsu zemi iekaroja ar varu un viltu. Bet 1939.­1940.gadā mūs iekaroja ar varu un meliem. Un tie meli tika pielietoti visus garos pēckara gadus. Un turpinās vēl šodien. Apmelojot mūsu zemi, mūsu valdību, mūsu tautu.

­ Lieki jautāt, kādi ir jūsu kluba biedru likteņi.

­ Pieminēšu tikai vienu no mums. Liepājā dzīvo kāda sieviete, kuru arī izveda 1941.gadā. Jau pirmā pusgada laikā viņa zaudēja visu savu ģimeni. Pirmajā nedēļā pēc ielikšanas vagonā nomira mēnesi vecais dēliņš. Sibīrijā, slimojot un mokoties badā, septembrī nomira viņas pusotru gadu vecā meitiņa. Pati māte tajā brīdī bija tik slima un badā novārdzināta, ka pat nebija spējīga piecelties no savas lāvas, kur viņai bija ierādīta guļvieta, lai savu otro mirušo bērniņu pavadītu uz kapsētu. Vīrs tika aizvests uz Vjatlagu, tur sagaidīja 1942.gadu un tad tika nobendēts. Taču viņa kā par brīnumu izdzīvoja. Sibīrijā viņai piedzima vēl viens bērniņš. Dēliņš. Taču ­ invalīds. Un kopš tā brīža viņa ir dzīvojusi tikai savam dēlam. Vēl tagad, būdama jau sen pensijā, viņa par to gādā. Kad es aizeju pie viņas un prasu, nu kā tad tagad dzīvojat, kā jums iet, viņa atbild: mums iet labi, es saņemu pensiju, man pietiek, ir ar ko samaksāt par dzīvokli un par ko paēst, mums nekas vairāk nav vajadzīgs.

­ Kāpēc represētie cilvēki vienmēr saka, ka viņiem iet labi? Citi vaimanā, ka nevar iztikt, ka dzīve nav panesama. Jūsējie ­ nekad.

­ Varbūt tas tādēļ, ka mēs esam piedzīvojuši to, ka iet tik slikti, ka sliktāk vairs nevar būt. Mēs ar māsu ­ viņa par mani bija divus gadus jaunāka ­ esam dienā iztikuši ar vienu vārītu kartupeli uz abiem. Bada sajūta tur mūs pavadīja visur. Līdz izmisumam. Līdz apmātībai. Līdz tādai pakāpei, ka citu neko nespēj domāt, kā tikai par to, kur dabūt ko ēdamu. Un tā nav tikai ar mani. Lielākā daļa no mums uzskata, ka pagaidām var iztikt. Mēs arī esam tāda tauta, kas maizes kumosu zemē nekad nenometīs. Arī tagad. Par spīti tam, ka visi veikalu plaukti ir pilni.

­ Jūs stāstījāt, ka jūsu paliek arvien mazāk. Vai Politiski represēto klubā uzņem arī jaunus biedrus, jaunus cilvēkus, kuri nav bijuši Sibīrijā vai citur izsūtījumā?

­ Nule pieņēmām kādu sievieti. Viņa nesen kā apglabāja savu otro vīru, abi bija bijušie represētie. Viņa bija nākusi uz mūsu kluba pasākumiem. Nu, palikusi viena, saka: es bez jums vairs dzīvot nevaru. Bērni, mazbērni pie mums nenāk. Viņi gan zina, kas noticis ar vectēviem un tēviem. Bet viņiem jau ir citas intereses. Viņi piedalās mūsu pasākumos, atnāk uz piemiņas brīžiem, zina, kas tās ir par dienām, kad ir sēru lentes pie karogiem, bet iestāties klubā viņi pagaidām nav izteikuši vēlēšanos. Tā kā mums, vecīšiem, pašiem jānodzīvo savs laiks.

­ Vai, jūsuprāt, Liepājas Vēstures un mākslas muzeja filiāle "Liepāja okupāciju režīmos" kaut ko dod vēsturiskās atmiņas saglabāšanai?

­ Mēs ļoti ceram, ka tā tiks izveidota tāda, lai cilvēks, izgājis cauri visām šīm zālēm, saprastu, kādēļ un kā 1940.gadā tika iznīcināta Latvija. Lai zinātu, kas notika ar tiem cilvēkiem, kuri tika deportēti. Tur būtu jābūt atspoguļotam arī kara laikam. Lai cilvēki zinātu arī to, ko Latvijas zemei un cilvēkiem nodarīja vācu okupācija. Arī to, kas notika pēc kara, kas bija pretošanās kustība, kādēļ tā izveidojās. Jābūt arī atspoguļotai leģionāru lomai un liktenim. Un arī trešajai Atmodai. Kopš 1987.gada, kad radās Helsinku grupa. Jo tie bija liepājnieki, kuri centās Latviju atmodināt. Tam vajadzētu ļaut izprast, kāpēc radās Tautas fronte, ko darījām barikāžu laikos. Tur jābūt materiāliem līdz 1990.gadam, lai cilvēks, izgājis tai filiālei cauri, gūtu sapratni par šo drausmīgo okupācijas laiku, par šiem drausmīgajiem piecdesmit gadiem, par to, ko pārcietuši mūsu zemes cilvēki.

Tagad muzejā tiek izvietoti no Liepājas un Aizputes apriņķiem 1941.gadā izvesto represēto cilvēku saraksti. Tajos ir norādīts, uz kurieni katrs bijis aizvests, un viņa tālākais liktenis. Un pretim katra cilvēka vārdam, kurš ir bijis aizvests uz Vjatlagu, stāv datums, kad viņš tur ir gājis bojā. Apmēram 97­98 procenti no visiem tajā drausmīgajā padomju nāves fabrikā Vjatlagā ieslodzītajiem mājās neatgriezās. Par to varēs pārliecināties katrs, kas šajās dienās aizies uz muzeja filiāli Ukstiņa ielā 7/9.

­ Vācija tagad piešķir kompensācijas tiem, kas bija aizvesti vergu darbos Vācijā. Tie cilvēki, kuri bija aizvesti uz Sibīriju un citiem Krievijas ziemeļu novadiem, taču arī bija vergi. Darīja vergu darbu un ēda vergu maizi, ja tāda vispār bija. Kā jums šķiet, vai Krievijai nebūtu pienākums maksāt arī mūsu cilvēkiem kompensācijas: par šo vergu darbu, par izpostītajām dzīvēm, par zaudēto mantu, par nobendētajiem tuviniekiem?

­ Vispirms Krievijai būtu pienākums atzīt, ka Latvija tika okupēta. Jā, mūsu Saeima pieņēma rezolūciju, ka Latvija ir bijusi okupēta. Taču tā ir tikai vietējai lietošanai. Un tāpēc kompensāciju nav no kā prasīt. Krievijas politiķi turpina tos pašus melus, ka Latvija Krievijai jeb, kā toreiz to sauca, ­ PSRS brīvprātīgi pievienojās, un vēl klāt, ka krievvalodīgos šeit apspiež.

Lietuva jau mēģināja pieprasīt kompensācijas par saviem represētajiem cilvēkiem. Un ko dabūja? Tikai nosodījumu no Krievijas puses: kā kaut ko tādu uzdrošinās prasīt!

Vācijā nostādne citāda. Tur atzīst, ka fašisms ir nosodāms. Lai pierādītu, ka šās valsts politika ir mainījusies, ka tur ir pilnīgi cita iekārta, tā publiski nosoda fašismu, un, lai arī pēc vairāk nekā pusgadsimta, tomēr izdomāja arī materiāli atlīdzināt tiem, kuriem pāri viņu valsts darījusi.

Maskavā taču nekas nav mainījies. Tie paši vīri, kas komandēja okupācijas gados, turpat vien sēž. Tāpat arī Latvijā.

­ Tūlīt pēc šiem piecdesmit gadiem represētie daudziem bija vajadzīgi. Partijas rakstīja savās priekšvēlēšanu programmās: atbalstīsim, palīdzēsim, darīsim...

­ Diemžēl jo tālāk, jo klusāk. Izkūpējuši visi tie solījumi, ko saņēmām, sevišķi pirms pirmās pēckara Saeimas vēlēšanām. Mums solīja bezmaksas medicīnu, transportu, atvieglojumus sadzīves pakalpojumu jomā. Bet jo gadi gāja, jo vieglāk bija sākotnējos valdības rīkojumus izmainīt un atcelt. Labklājības ministrs nesen pat pateica: mums jāārstē slimība, nevis kāda cilvēku šķira. Tā nu esam palikuši ar sevi. Mēs vairs neceram, ka valdība sapratīs, ka mūsu veselība palika Sibīrijā. Nezinu, kādai revolūcijai jānāk, lai atkal kas mainītos uz labu. Ja mēs paši varam cits citu iepriecināt, esam gandarīti. Meklējam līdzekļus, finansiālu atbalstu, lai uz Ziemassvētkiem, Lieldienām aizietu pie katra represētā, kurš ir mūsu kluba biedrs, lai apsveiktu un atgādinātu, ka mēs neesam tādi, kā valdība, kas visus aizmirst. Mēs cits citu atceramies. Apsveicam savus biedrus arī apaļās jubilejās un esam ar viņiem kopā pēdējā atvadu brīdī.

Jāsaka paldies Pilsētas domei, kas mūs atbalsta vairākos pasākumos un palīdz mums citam citu iepriecināt.

­ Ko jūs saviem biedriem, padomju represijās cietušajiem, gribētu šonedēļ novēlēt?

­ Izturēt! Visiem! Nepagurt! Skaidrītei Kaldupei ir tādas rindas: "Pagurst sirmais, pagurst jaunais, nepagurušais iet tālāk."

Līvija Leine, Kurzemes Vārds, 2001. g.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home