Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Par čekas maisu likteni
Leopolds Ozoliņš, 8.Saeimas ZZS frakcijas deputāts

Bijušais Latvijas valsts prezidents Guntis Ulmanis uzskata, ka tā dēvēto “čekas maisu” publiskošanas jautājums ir viens no visjūtīgākajiem un labākais risinājums būtu šo maisu iznīcināšana.

Valsts drošības komiteja, saukta arī par čeku bija okupētājvalsts PSRS politiskā policija, kura kalpoja kontroles uzturēšanai pār okupēto teritoriju un Latvijas pilsoņu pretestības apspiešanai. Protams, ka savas funkcijas pildīt ar krievvalodīgo čekistu palīdzību vien tā nevarēja. Bija vajadzīgi vietējie kolaboranti, kas prata okupētās valsts valodu, zināja vietējās tradīcijas un paradumus un, kam bija kontakti dažādos sabiedrības slāņos. 

Iesākumam 1940. gadā kalpoja vietējo minoritāšu pārstāvji – tie paši, kuri ar ziediem sagaidīja padomju tankus, kā arī mazskaitlīgās latviešu komunistu aprindas. Vietējo čekas ziņotāju vervēšanai izmantoja dažādus paņēmienus un dažādi bija iemesli, kuru dēļ cilvēki piekrita sadarbībai – bija brīvprātīgie, kurus maldināja komunisma viltus mācības, bija uzpirktie, kurus vilināja karjeras iespējas un materiālie labumi. Daļu no ziņotājiem piespieda sadarboties draudot ar kriminālatbildību likumpārkāpumu un dažāda smaguma noziegumu dēļ. Savervētie vāca informāciju par patriotiem, un pat par vismazākajām nacionālā noskaņojuma izpausmēm, par reliģisko organizāciju darbību kā arī par iespējamu pretdarbību okupācijas režīmam.

Par sadarbību ar VDK tika piešķirtas dažādas privilēģijas, paaugstināšana amatā un karjeras iespējas, nereti pat, neraugoties uz izglītības trūkumu. Ikvienam okupētās Latvijas pilsonim bija izvēles iespēja – sadarboties ar okupācijas varu un veidot savu karjeru uz līdzpilsoņu rēķina, vai arī būt godīgam, nesadarboties un tā arī palikt tikai padotajam. Okupācijas vara tādējādi veicināja godkārīgu viduvējību izvirzīšanos. Šie paklausīgie darbinieki sekmēja Kremļa rīkojumu izpildi, un tādējādi radīja lielu postu Latvijas ekonomikai, videi, kultūrai un līdz pat šodienai iedragāja demogrāfisko situāciju. VDK inspirētā “Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” darbojās latviešu politiskās trimdas aprindās, vērpa intrigas, bojāja attiecības, sašķēla un sanaidoja sabiedriskās un politiskās organizācijas, lai paralizētu trimdas politisko darbību.

No VDK neviens neizstājas, šī saistība paliek uz visu mūžu un bijušie priekšnieki vienmēr var ietekmēt ziņotāju vai darbinieku. Vai kāds no bijušajiem čekas ziņotājiem vai darbiniekiem ir brīvprātīgi, atklāti un publiski paziņojis par savu saistību ar VDK kā arī par atteikšanos turpmāk pildīt jebkādus tās uzdevumus? Līdz šim neviens, izņemot Imantu Lešinski, kurš pārbēga uz rietumiem un tur publicēja čekas ziņotāju sarakstus un nodeva informāciju Rietumvalstu izlūkdienestiem, tādu drosmi nav izrādījis. Vai nevajadzētu noskaidrot par Lešinska minētajām personām? Kam taisnība – Imantam Lešinskim, vai tiem, kas dēvēja viņu par dubultaģentu? Varētu minēt vēl arī Georgu Andrejevu, kurš atšķirībā no vairākiem citiem godīgi atzina savu sadarbību ar VDK.

Joprojām maz ir pētīts jautājums par VDK ietekmi uz trešās atmodas gaitu. Kāpēc dziedošās revolūcijas mērķi ir sasniegti tikai daļēji? Lai arī neatkarība formāli ir atjaunota, nav likvidētas okupācijas, kolonizācijas un rusifikācijas sekas. Nav veikta dekolonizācija, gluži pretēji, lai piesaistītu PSRS pārvietotās personas Latvijai, tām deva iespēju privatizēt Latvijas valstij piederošo, kā arī tās pilsoņiem okupācijas varas prettiesiski konfiscēto īpašumu. 

Deviņdesmito gadu sabiedriskā īpašuma izlaupīšanu un izpārdošanu (privatizāciju) ir jāvērtē kā vēl vienu PSRS okupācijas varas nodarījumu pret Latviju un tās pilsoņiem, šoreiz gan veiktu ar kolaboracionistu rokām. Joprojām nav pienācīgi izvērtēta čekas aģentūras loma šajos ekonomiskajos noziegumos, kuru rezultātā krietna Latvijas nacionālās bagātības daļa ir nonākusi Krievijas kapitāla, čekistu un kompartijas darboņu kā arī mistisku ar tiem saistītu ārzonas firmu rokās.

Joprojām nav pat aptuveni apzināts to personu loks, kas, neraugoties uz saistību ar VDK, strādā augstos valsts amatos. Līdz pat pēdējam laikam Latvijas drošības struktūrās strādāja bijušie čekisti. Tai pat laikā tur nav neviena bijušā Pretestības kustības dalībnieka, kuri pierādīja savu uzticību Latvijai visgrūtākajos apstākļos. Tikai nesen pēc NATO prasības tika ierosināts jautājums par drošības struktūrās strādājošo bijušo čekistu atlaišanu. Iespējams, ka šāds stāvoklis apmierina bijušo Latvijas valsts prezidentu Gunti Ulmani, tomēr tas vēl nenozīmē, ka tauta ir samierinājusies. 

Esmu pārliecināts, ka pienāks brīdis, kad tiks tiesiski izvērtēts Latvijas tautsaimniecības sagraušanas un izlaupīšanas process, lai atrastu, sodītu vainīgos un atgūtu nolaupīto. Informācija, ko satur čekas maisi, varētu palīdzēt šajā procesā. Protams, pieļauju iespēju, ka šajos sarakstos nav minēti visi aģenti, nodaļu vadītāji un lielāka mēroga darbinieki, tomēr rūpīga izmeklēšana un liecību salīdzināšana ļautu noskaidrot aģentu vervētājus, kā arī citas personas, kas sadarbojušās ar čeku, bet tomēr kādu iemeslu dēļ nav sarakstos. Šie maisi, ja arī nesatur visu informāciju par “stukačiem”, tomēr ir labs sākums VDK darbības izmeklēšanai.

Noziegumu neizmeklēšana un vainīgo nesodīšana radīs priekšnoteikumus līdzīgu darbību atkārtošanai nākotnē, tādēļ pieprasu čekas maisu saturu publicēt. Ja kāds uzskata, ka čekas ziņotāju sarakstos ir iekļauts nepatiesi, lai sūdz tiesā. Tā, piemēram, ziņas par bijušā valsts prezidenta Gunta Ulmaņa darbību VDK ar segvārdu “Hugo” izrādījās nepatiesas. Izrādījās, ka tas bija tikai apmelojums. Vai nevajadzētu noskaidrot patiesību arī par pārējām valsts amatpersonām un citiem, kas minēti sarakstos Lai iegūtu lielāku skaidrību, noteikti jāpieprasa no Krievijas attiecīgo VDK dokumentu kopijas.

Čekas sarakstu nepublicēšana būtu netaisnība pret tiem, kas padomju laikā nesadarbojās ar okupācijas varu. Kā lai jūtās tie, kuri politisku iemeslu dēļ zaudējuši karjeru, izsūtīti vai labākos gadus pavadījuši ieslodzījumā. Ko lai saka tie, kuri atteicās sadarboties ar VDK un tādēļ nevarēja būt nodaļu vadītāji vai uzņēmumu direktori? Mums ir tiesības zināt to personu vārdus, kuras nodeva čekai vai arī represēja savus līdzpilsoņus. Čekas darbinieku un ziņotāju vārdi ir jādara zināmi sabiedrībai, lai varētu izvērtēt kolaborācijas mērogus un tās nodarīto postu kopumā.

Mums ir jāapzinās, ka vadošs amats nav privilēģija, bet gan pienākums, kas veicams Latvijas valsts un pilsoņu labā. Sabiedrības tiesības uz amatpersonām ar tīru pagātni vērtējamas augstāk, nekā personu tiesības ieņemt šos amatus. Līdz ar sadarbības faktu konstatēšanu amatpersonām jāatkāpjas no ieņemamajiem amatiem.

Pārsteidzoši ir dzirdēt bezatbildīgu un absurdu paziņojumu no Gunta Ulmaņa, kurš pats ir uzaudzis Sibīrijā, izsūtīto ģimenē. Liekas, ka viņam, kurš cietis boļševistisko okupantu terorā, vajadzētu izrādīt lielāku ieinteresētību patiesības noskaidrošanā. Priekšlikums iznīcināt čekas maisu saturu ir neloģisks. Maisos atradās tikai uzskaites kartiņas, kuras, ir nokopētas. Krievijā atrodas pārējie čekas materiāli – izvērstās lietas un vervēšanas protokoli, tātad nav izslēgta bijušo ziņotāju šantāžas iespēja. Teatrāla čekas maisu iznīcināšana ziņotāju noskaidrošanu tikai apgrūtinās, nevis darīs galu šai problēmai. 

Latvijas valdībai, Valsts prezidentei, Ministru prezidentam un ārlietu ministrei ir jāsāk pildīt 1995. gada 26.aprīļa likuma “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” pārejas noteikumos izteiktās prasības starpvalstu sarunās ar Krievijas Federāciju un Vācijas Federatīvo Republiku, kā arī iesaistot ASV un Lielbritāniju kā Jaltas un Potsdamas konferences dalībvalstis, risināt jautājumu par visu Latvijas Republikai un Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un visu no Latvijas izvesto arhīvu materiālu, tajā skaitā arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas arhīvu materiālu atdošanu atpakaļ Latvijas Republikai.

25. jūlijs 2003

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home