|
Ceļš uz 1940. gada 17. jūniju: meli, viltus, lētticība
Ainars Lerhis, vēstures zinātņu doktors
Baltijas valstu inkorporācijas mērķtiecīgu sagatavošanu uzsāka padomju
specdienesti jau 30.gados, izmantojot savus specdienestus un diplomātiskā
dienesta iespējas. Stratēģiski svarīgās valstīs (PSRS pievērsa pastiprinātu
uzmanību kaimiņvalstīm un lielvalstīm: Lielbritānijai, Francijai, Vācijai,
Japānai, Polijai, Rumānijai, Somijai un Baltijas valstīm) NKVD, Sarkanās
armijas Ģenerālštāba izlūkdienests GRU un Kominterne iesūtīja profesionālus
izlūkus un vervēja šo valstu iedzīvotājus. Tas notika arī Latvijā. Šo
struktūru uzdevums bija ne tikai informācijas iegūšana, bet arī ietekmes aģentūras
izveide valsts politiskajā un militārajā vadībā, ekonomiskajās struktūrās,
sabiedriskajās organizācijās, masu informācijas līdzekļos, lai vajadzīgajā
brīdī visaugstākajos līmeņos tiktu pieņemti Padomju savienībai izdevīgi
lēmumi un vietējā sabiedrība pret tiem neprotestētu. Tika izpētīti un
atlasīti PSRS interesēm atbilstoši cilvēki, kuri varētu ieņemt atbildīgus
amatus pēc likumīgās valdības gāšanas.
Dezinformācija
Lai sagatavotu Latvijas sabiedrību okupācijas faktam, PSRS izvērsa
Latvijā plašu dezinformācijas kampaņu, komunistisko ideju propagandu un to
atbalstīšanu dažādās kreisi noskaņotās organizācijās.
Ar padomju sūtniecību Latvijā atklāti sadarbojās "Latvijas kultūras
tuvināšanās biedrība ar PSRS tautām" (KTB). Tā bija 1929.gadā aprīlī
speciāli radīta padomju izlūkdienesta piesegorganizācija, kurā iesaistīja
interesējošus cilvēkus, nepieciešamības gadījumā vervējot viņus par
specdienestu aģentiem. Biedrības aktīvisti uzstājās laikrakstos ar PSRS
cildinājumiem, tās sasniegumu slavinājumiem.
Padomju savienība gatavoja sabiedrisko domu oficiālai Latvijas inkorporācijai
PSRS sastāvā, izmantojot t.s. "Jaunāko Ziņu" grupu. Tieši saistīti
ar NKVD bija Vilis Lācis (ar PSRS izlūkdienestu bija saistījies
1929.1930.gadā) un Pēteris Blaus, grupā aktīvi darbojās Jūlijs Lācis,
Pauls Galenieks, Haralds Lūkins, tai tuvs bija arī Augusts Kirhenšteins. Ir
pamats uzskatīt, ka grupai bija zināma ietekme informācijas slēpšanā no
latviešu lasītāja par reālo situāciju PSRS, par 30.gadu represijām un
patieso ekonomisko stāvokli PSRS. Informācijas deficīta radīšanā par PSRS
aktīva loma bija arī Latvijas valsts augstākajiem politiskajiemi vadītājiem,
kas informācijas bloķēšanu pamatoja ar nevēlēšanos sabojāt attiecības
ar lielo un draudzīgo kaimiņvalsti.
"Jaunāko Ziņu" grupa palīdzēja PSRS diplomātiem radīt daļā
Latvijas inteliģences labu iespaidu par stāvokli PSRS, draudošo kara briesmu
atmosfērā nosvērt svaru kausu tai pusē, kuri uzskatīja, ka jāiet kopā ar
krieviem pret vāciešiem. Uz to viņus tieši un netieši mudināja arī valdība,
kuras pārstāvji vairāk baidījās no Vācijas nekā no PSRS. Oficiāli
Latvijas valdība pilnīgi pamatoti abas lielvalstis tomēr uzskatīja par mūsu
valstij vienādi bīstamām pie šāda secinājuma nonāca Latvijas diplomāti
sūtņu konferencē 1935.gadā. Par masu represijām un 1936.1938. gada
"Maskavas paraugprāvām" Latvijas laikrakstā "Jaunākās Ziņas"
parādījās ļoti skopa informācija. Latvijas masu informācijas līdzekļos
tika noklusēts par latviešu masveida iznīcināšanu Padomju savienībā
1937.1938.gadā.
Padomju savienības iestādes Latvijā nodarbojās ar dezinformāciju dažādi
dienesti un aģentūras Latvijas presei sagatavoja plašus materiālus par PSRS
saimnieciskajiem un politiskajiem sasniegumiem, īpaši 1940.gada pavasarī. Ziņas
par patieso stāvokli Maskava slēpa kā no savas tautas, tā arī bija
ieinteresēta, lai nekāda informācija par patieso stāvokli Padomju savienībā
nenonāktu ārvalstu, arī Latvijas, presē.
Lētticība
Jau kopš 20.gadu sākuma visai sarežģīti bija Latvijas sūtniecības
PSRS darbības apstākļi, tie bija ievērojami sliktāki nekā PSRS pilnvarotās
pārstāvniecības Latvijā un īpaši Ārējās tirdzniecības pārstāvniecības
Latvijā darbības apstākļi. Sūtniecības Maskavā darbiniekiem Latvijas Ārlietu
ministrija noliedza meklēt varbūtējus radus vai draugus, jo PSRS Iekšlietu
Tautas komisariāts izsekoja ārvalstu sūtniecības Maskavā. 30.gados Maskavā
akreditētie Latvijas sūtņi vairākkārt izdeva stingrus rīkojumus par sūtniecības
iekšējo kārtību, kurā noteica stingrus ierobežojumus sūtniecības
teritorijas atstāšanai, jebkādi kontakti ar privātpersonām ārpus sūtniecības
teritorijas bija noliegti. Par jebkuru iešanu ārpus sūtniecības teritorijas
bija jāprasa sūtņa atļauja. Speciāla iestāde ārvalstu diplomātu apkalpošanai
Maskavā "Birobin" bieži vien strādāja neapmierinoši, un
viselementārāko vajadzību gadījumā (piemēram, medikamentu iegādei) bija
nepieciešama sūtņa parakstīta izziņa attiecīgām padomju iestādēm.
Latvijas sūtniecība Maskavā visu pārtiku veda no Rīgas, līdzīgi to darīja
citu valstu diplomātiskās pārstāvniecības. 1940.gada sākumā Latvijas sūtnis
PSRS F.Kociņš sūtniecības darbiniekiem bija aizliedzis sūtīt vēstules pa
pastu.
Trīsdesmito gadu beigās PSRS specdienesti caur LKP pagrīdi izplatīja
dezinformāciju par ārlietu ministra V.Muntera it kā sadarbošanos ar Vācijas
izlūkdienestu. Šim pasākumam bija divi mērķi: novērst sabiedrības uzmanību
no V.Muntera sievas aktivitātēm sakaros ar PSRS sūtniecību un maldināt citu
valstu specdienestus (īpaši neitralizēt britu dienesta aktivitātes
Latvijā). Vispār tika ļoti samudžināts šis jautājums un palaistas dažādas
baumas par to, vai Munters ir anglofils vai germanofils, tika pat uzskatīts, ka
dažādos laikos viņa orientēšanās uz kādu no lielvalstīm esot mainījusies.
Varbūt tāpēc, ka Munters arvien ļoti nogaidīja, kāda būs vienas vai otras
lielvalsts nostāja konkrētos starptautiskās politikas jautājumos.
Latvijas dienesti pēc Latvijas PSRS savstarpējās palīdzības līguma
(t.s. bāzu līguma) noslēgšanas (1939.gada 5.oktobrī) reizēm iestājās
PSRS militāro noslēpumu sargu lomā un traucēja ārzemju izlūkdienestu
darbu, kas galvenokārt bija vērsts uz izlūkošanu pret Krieviju. Latvijā aktīvi
darbojās Lielbritānijas, Polijas, Francijas, Japānas u.c. valstu izlūkdienesti.
Kaut tikai PSRS neapvainotos!
Latvijas valdībā pastāvēja pilnīgi pamatotas bažas, vai PSRS pildīs
1939.gada rudenī noslēgtās vienošanās. Bāzu līguma īstenošanas ietvaros
PSRS centās iepludināt Latvijā neierobežotu "strādnieku"
kontingentu, kurā bija ne mazums NKVD aģentu.
Padomju somu kara periodā Latvijas valdība bija nobažījusies, vai līdzjūtība
pret somiem neizraisīs krievu neapmierinātību. V.Munters inspirēja rakstus
presē, cenšoties nodemonstrēt Maskavai pilnīgu neitralitāti padomju
somu kara gadījumā. Opozicionāri noskaņotais Latvijas sūtnis Briselē
M.Valters to novērtēja kā valstiski morālas pagrimšanas izpausmi.
Lai neizraisītu PSRS iebildumus par savstarpējās palīdzības līguma pārkāpšanu,
atklāti Latvija Somijai neko palīdzēt nevarēja. Slepeni Latvija zināmu palīdzību
Somijai tomēr sniedza. Atšifrējot krievu militāros un NKVD kodus, nozīmīgu
palīdzību sniedza Latvijas armijas informācijas daļas radio nodaļa. Dešifrētās
radiogrammas tika nodotas somiem. Palīdzēja ar informāciju par ienaidnieka stāvokli.
Valdībai un prezidentam 1940.gada pirmajā pusē adresētie Iekšlietu
ministrijas atbildīgo darbinieku ziņojumi neizcēlās ar spēcīgu analīzi,
bet bija pārblīvēti ar faktiem. Politiskās policijas priekšnieka
J.Fridrihsona ziņojumus K.Ulmanis parasti saņēma ar iekšlietu ministra Kornēlija
Veidnieka starpniecību.
Augstākajā politiskajā līmenī Latvijas vadītāji centās pat pārlieku
uzsvērt labās attiecības ar PSRS. 1939.1940.gadā pārspīlēta un
nevajadzīga bija PSRS slavināšana Latvijas presē, valdības locekļu runās.
Dažas publikācijas bija vienkārši apkaunojošas. Tas nevarēja neatstāt
demoralizējošu iespaidu uz vismaz daļu no Latvijas iedzīvotāju, tā sekmēja
pielāgošanos Maskavas virzienā un gatavoja 1940.gada jūnija
kolaboracionismu.
K.Ulmaņa 1940.gada 10.februāra runa uzslavēja krievu lojalitāti bāzu līguma
pildīšanā un atzīmēja, ka viņi nav centušies Latviju sovjetizēt.
Tika apgalvots, ka Latvija savu neatkarību sargās visiem līdzekļiem. Tomēr
ar runu bija domāts iedzīvotājus pieradināt kara apstākļu nopietnībai.
1940.gada sākumā uz īsu brīdi PSRS ārēji centās izturēties laipni pret
Baltijas valstīm. Pēc neveiksmes Somijā PSRS uz brīdi mazināja spiedienu uz
Baltijas valstīm, bet toņa maiņu Latvijas ārpolitikas vadītāji kļūdaini
uztvēra kā draudzības izpausmi.
V.Munteram nepatika tas, ka kopš 1939.gada oktobra pasaules prese rakstīja, ka
pieaug bažas par Latvijas boļševizāciju. Savās 1939.gada 22.oktobra
un 1940.gada 12.februāra runās viņš kategoriski noraidīja to, ka PSRS esot
nodomi īstenot Latvijas sovjetizāciju.
Centās, cik varēja, bet...
Latvija centās, cik varēja, izpildīt Krievu armijas prasības, kas
bija saistītas ar padomju karaspēka ierobežotā kontingenta izvietošanu.
Latvijas valdība centās nepieļaut ne vismazāko ieganstu PSRS neapmierinātībai,
pat sīkumos. Piemēram, kā atzīmēts vēstures literatūrā, Latvijas varas
iestādes līdz 1940.gada 17.martam pieļāva, ka kopš 1939.gada 5.oktobra
krievu avīze "Dļa vas" atklāti atbalstīja PSRS un tās karu ar
Somiju un neslēpa vēlēšanos redzēt Krieviju 1914.gada robežās.
1939.gada decembra sākumā PSRS Terioku pilsētā pierobežā nodibināja
marionešu valdību ar Kominternes sekretāru un bijušo padomju izlūkdienesta
aģentūras vadītāju Kopenhāgenā O.Kūsinenu priekšgalā. Terioku
valdības piemērs iedvesmoja komunistus arī citās zemēs, tai skaitā Latvijā.
Jau ilgi pirms 1940.gada jūnija Latvijas kreisajos spēkos izplatījās runas
par iespējamu jaunas Latvijas "valdības" izveidi Maskavā. 1940.gada
1.maijā kreisie spēki cerēja īstenot pretvalstiskas darbības galvenokārt
tajos apvidos, kur bija novietoti padomju garnizoni. Liepājā kreisos pagrīdniekus
iedvesmoja milzīgais padomju garnizons un pagrīdi lielā mērā vadīja Latvijā
iebraukušie NKVD aģenti.
Visai liela daļa no Latvijas krieviem pastiprināti cerēja uz PSRS iejaukšanos.
Mazturīgie krievi bija noskaņoti pretvalstiski un gaidīja dažādas pārmaiņas.
Arī ievērojamas ebreju aprindas iespējamu padomju iejaukšanos Latvijā
uzskatīja par mazāku ļaunumu nekā pakļaušanos Vācijai.
Kā atzīmē vēsturnieks A.Stranga, "Latvijas valdība pilnīgi kontrolēja
iekšpolitisko stāvokli, neviena nopietna iekšpolitiska nemieru gadījuma
nebija, iedzīvotāju absolūtais vairākums bija uzticīgi Latvijas neatkarībai,
kreiso iespaids nebija nozīmīgs. Ārējo spēku iejaukšanos un Latvijas iespējamo
okupāciju gaidīja skaitliski nelielas un mazietekmīgas grupas".
Tehniskā kārtošana
Jau 1940.gada martā PSRS Ārlietu tautas komisariātā Baltijas
valstu "jautājumu tehniskā kārtošana" bija nodota, NKVD kadru
virsnieka, bijušā Iekšlietu komisariāta ārzemju daļas priekšnieka
V.Dekanozova rokās.
1940.gada maijā nekā tāda, kas liecinātu par strauji tuvojošos okupāciju,
Latvijas un PSRS attiecībās nebija. Jūnijā PSRS cītīgi meklēja ieganstu
Baltijas valstu aneksijai. Tomēr Padomju savienībai neizdevās atrast nopietnāku
ieganstu okupācijai kā dažus Baltijas valstu amatpersonu rakstus presē.
Iespējams, ka ar okupācijas ieganstu meklēšanu bija saistīta arī Latvijā
nelegāli darbojošos pretlieliniecisko krievu aktivitāte. Tieši jūnijā
aktivizējās krievu profašistiskā organizācija "Nacionaļno trudovoj
sojuz novogo pokoļeņija". Pretlieliniecisko krievu organizācijās bija
daudz GPU aģentu. Latvijas valdība nepieļāva antikomunistisko krievu aktivizēšanos,
un 1940.gada pavasarī notika aresti balto krievu vidū Rēzeknē.
Jūnija sākumā Sarkanās armijas Politpārvaldes priekšnieks L.Mehliss
uzaicināja pie sevis vairākus latviešu komunistus un paziņoja, ka tuvākajā
laikā K.Ulmaņa valdībai tiks iesniegts ultimāts. Noraidīšanas gadījumā
viņiem jābūt gataviem izbraukt uz Rēzekni. Tur, pēc tam, kad pilsētu ieņemtu
padomju karaspēks, tiktu izveidota pagaidu revolucionārā padomju valdība.
Turpmāk PSRS no Rēzeknes valdības scenārija atteicās. 16.jūnijā
PSRS iesniedza ultimatīvu notu Latvijas valdībai, kurā pieprasīja Latvijas
valdības atkāpšanos un jaunas valdības sastādīšanu, kas spētu "godīgi
pildīt" Latvijas PSRS savstarpējās palīdzības paktu, kā arī
neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišanu Latvijā.
16.jūnija vakarā Latvijas valdības sēdē tika pieņemts lēmums par valdības
atkāpšanos. Spēka lietošanas draudu priekšā valdība nolēma pieņemt
padomju ultimatīvo prasību, cerot, ka PSRS respektēs Latvijas suverenitāti.
16.jūnija vakarā padomju pusei tika nodota Latvijas valdības atbilde, ka tā,
nevarēdama atzīt par pamatotiem PSRS ultimatīvo prasību motīvus, deklarē,
ka Latvijas valdība arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs savstarpējās
palīdzības paktu. Plaši ir izplatīts viedoklis, ka, domājot par tautas dzīvā
spēka saglabāšanu, valdība nolēma nedot pavēli karaspēkam militāri
pretoties.
Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, joprojām ticot, ka ar savu klātieni varēs
paglābt Latvijas neatkarību, centās apelēt pie Latvijas un PSRS 1939.gada
5.oktobra savstarpējās palīdzības līgumā paredzētās Latvijas suverenitātes
saglabāšanas, lai arī vēl ierobežotākā formā. Valdība cerēja, ka arī
pēc PSRS armijas kontingenta palielināšanas Latvija varēs saglabāt kaut ļoti
ierobežotu neatkarību un veidot attiecības uz Latvijas PSRS savstarpējās
palīdzības līguma pamatiem. Rietumeiropā jau norisinājās Otrais pasaules
karš, un Latvija nevarēja cerēt uz jebkādu reālu militāru palīdzību no
ārzemēm. 17.jūnijā Sarkanā armija okupēja Latviju. Lielas padomju karaspēka
daļas pārgāja Latvijas robežu, sagrābjot tās teritoriju bez karadarbības
un izvietojoties Rīgā un citos Latvijas stratēģiskajos centros. Situācijas
kontroli valstī pārņēma PSRS sūtniecība Rīgā. Visi turpmākie notikumi
norisinājās ārvalsts militārā spēka klātbūtnē. Latvijas valdība
faktiski zaudēja rīcības spēju un līdz ar to Latvijas valsts neatkarību.
No vietnes www.liepajniekiem.lv
2002.06.14
|