Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas | Prese |

 Sākumlapa Home

 

Ceļš uz 1940. gada 17. jūniju: meli, viltus, lētticība
Ainars Lerhis, vēstures zinātņu doktors

Baltijas valstu inkorporācijas mērķtiecīgu sagatavošanu uzsāka padomju specdienesti jau 30.gados, izmantojot savus specdienestus un diplomātiskā dienesta iespējas. Stratēģiski svarīgās valstīs (PSRS pievērsa pastiprinātu uzmanību kaimiņvalstīm un lielvalstīm: Lielbritānijai, Francijai, Vācijai, Japānai, Polijai, Rumānijai, Somijai un Baltijas valstīm) NKVD, Sarkanās armijas Ģenerālštāba izlūkdienests GRU un Kominterne iesūtīja profesionālus izlūkus un vervēja šo valstu iedzīvotājus. Tas notika arī Latvijā. Šo struktūru uzdevums bija ne tikai informācijas iegūšana, bet arī ietekmes aģentūras izveide valsts politiskajā un militārajā vadībā, ekonomiskajās struktūrās, sabiedriskajās organizācijās, masu informācijas līdzekļos, lai vajadzīgajā brīdī visaugstākajos līmeņos tiktu pieņemti Padomju savienībai izdevīgi lēmumi un vietējā sabiedrība pret tiem neprotestētu. Tika izpētīti un atlasīti PSRS interesēm atbilstoši cilvēki, kuri varētu ieņemt atbildīgus amatus pēc likumīgās valdības gāšanas.

Dezinformācija
Lai sagatavotu Latvijas sabiedrību okupācijas faktam, PSRS izvērsa Latvijā plašu dezinformācijas kampaņu, komunistisko ideju propagandu un to atbalstīšanu dažādās kreisi noskaņotās organizācijās.
Ar padomju sūtniecību Latvijā atklāti sadarbojās "Latvijas kultūras tuvināšanās biedrība ar PSRS tautām" (KTB). Tā bija 1929.gadā aprīlī speciāli radīta padomju izlūkdienesta piesegorganizācija, kurā iesaistīja interesējošus cilvēkus, nepieciešamības gadījumā vervējot viņus par specdienestu aģentiem. Biedrības aktīvisti uzstājās laikrakstos ar PSRS cildinājumiem, tās sasniegumu slavinājumiem.
Padomju savienība gatavoja sabiedrisko domu oficiālai Latvijas inkorporācijai PSRS sastāvā, izmantojot t.s. "Jaunāko Ziņu" grupu. Tieši saistīti ar NKVD bija Vilis Lācis (ar PSRS izlūkdienestu bija saistījies 1929.–1930.gadā) un Pēteris Blaus, grupā aktīvi darbojās Jūlijs Lācis, Pauls Galenieks, Haralds Lūkins, tai tuvs bija arī Augusts Kirhenšteins. Ir pamats uzskatīt, ka grupai bija zināma ietekme informācijas slēpšanā no latviešu lasītāja par reālo situāciju PSRS, par 30.gadu represijām un patieso ekonomisko stāvokli PSRS. Informācijas deficīta radīšanā par PSRS aktīva loma bija arī Latvijas valsts augstākajiem politiskajiemi vadītājiem, kas informācijas bloķēšanu pamatoja ar nevēlēšanos sabojāt attiecības ar lielo un draudzīgo kaimiņvalsti.
"Jaunāko Ziņu" grupa palīdzēja PSRS diplomātiem radīt daļā Latvijas inteliģences labu iespaidu par stāvokli PSRS, draudošo kara briesmu atmosfērā nosvērt svaru kausu tai pusē, kuri uzskatīja, ka jāiet kopā ar krieviem pret vāciešiem. Uz to viņus tieši un netieši mudināja arī valdība, kuras pārstāvji vairāk baidījās no Vācijas nekā no PSRS. Oficiāli Latvijas valdība pilnīgi pamatoti abas lielvalstis tomēr uzskatīja par mūsu valstij vienādi bīstamām – pie šāda secinājuma nonāca Latvijas diplomāti sūtņu konferencē 1935.gadā. Par masu represijām un 1936.–1938. gada "Maskavas paraugprāvām" Latvijas laikrakstā "Jaunākās Ziņas" parādījās ļoti skopa informācija. Latvijas masu informācijas līdzekļos tika noklusēts par latviešu masveida iznīcināšanu Padomju savienībā 1937.–1938.gadā.
Padomju savienības iestādes Latvijā nodarbojās ar dezinformāciju – dažādi dienesti un aģentūras Latvijas presei sagatavoja plašus materiālus par PSRS saimnieciskajiem un politiskajiem sasniegumiem, īpaši 1940.gada pavasarī. Ziņas par patieso stāvokli Maskava slēpa kā no savas tautas, tā arī bija ieinteresēta, lai nekāda informācija par patieso stāvokli Padomju savienībā nenonāktu ārvalstu, arī Latvijas, presē.

Lētticība
Jau kopš 20.gadu sākuma visai sarežģīti bija Latvijas sūtniecības PSRS darbības apstākļi, tie bija ievērojami sliktāki nekā PSRS pilnvarotās pārstāvniecības Latvijā un īpaši – Ārējās tirdzniecības pārstāvniecības Latvijā darbības apstākļi. Sūtniecības Maskavā darbiniekiem Latvijas Ārlietu ministrija noliedza meklēt varbūtējus radus vai draugus, jo PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts izsekoja ārvalstu sūtniecības Maskavā. 30.gados Maskavā akreditētie Latvijas sūtņi vairākkārt izdeva stingrus rīkojumus par sūtniecības iekšējo kārtību, kurā noteica stingrus ierobežojumus sūtniecības teritorijas atstāšanai, jebkādi kontakti ar privātpersonām ārpus sūtniecības teritorijas bija noliegti. Par jebkuru iešanu ārpus sūtniecības teritorijas bija jāprasa sūtņa atļauja. Speciāla iestāde ārvalstu diplomātu apkalpošanai Maskavā "Birobin" bieži vien strādāja neapmierinoši, un viselementārāko vajadzību gadījumā (piemēram, medikamentu iegādei) bija nepieciešama sūtņa parakstīta izziņa attiecīgām padomju iestādēm. Latvijas sūtniecība Maskavā visu pārtiku veda no Rīgas, līdzīgi to darīja citu valstu diplomātiskās pārstāvniecības. 1940.gada sākumā Latvijas sūtnis PSRS F.Kociņš sūtniecības darbiniekiem bija aizliedzis sūtīt vēstules pa pastu.
Trīsdesmito gadu beigās PSRS specdienesti caur LKP pagrīdi izplatīja dezinformāciju par ārlietu ministra V.Muntera it kā sadarbošanos ar Vācijas izlūkdienestu. Šim pasākumam bija divi mērķi: novērst sabiedrības uzmanību no V.Muntera sievas aktivitātēm sakaros ar PSRS sūtniecību un maldināt citu valstu specdienestus (īpaši – neitralizēt britu dienesta aktivitātes Latvijā). Vispār tika ļoti samudžināts šis jautājums un palaistas dažādas baumas par to, vai Munters ir anglofils vai germanofils, tika pat uzskatīts, ka dažādos laikos viņa orientēšanās uz kādu no lielvalstīm esot mainījusies. Varbūt tāpēc, ka Munters arvien ļoti nogaidīja, kāda būs vienas vai otras lielvalsts nostāja konkrētos starptautiskās politikas jautājumos.
Latvijas dienesti pēc Latvijas – PSRS savstarpējās palīdzības līguma (t.s. bāzu līguma) noslēgšanas (1939.gada 5.oktobrī) reizēm iestājās PSRS militāro noslēpumu sargu lomā un traucēja ārzemju izlūkdienestu darbu, kas galvenokārt bija vērsts uz izlūkošanu pret Krieviju. Latvijā aktīvi darbojās Lielbritānijas, Polijas, Francijas, Japānas u.c. valstu izlūkdienesti.

Kaut tikai PSRS neapvainotos!
Latvijas valdībā pastāvēja pilnīgi pamatotas bažas, vai PSRS pildīs 1939.gada rudenī noslēgtās vienošanās. Bāzu līguma īstenošanas ietvaros PSRS centās iepludināt Latvijā neierobežotu "strādnieku" kontingentu, kurā bija ne mazums NKVD aģentu.
Padomju – somu kara periodā Latvijas valdība bija nobažījusies, vai līdzjūtība pret somiem neizraisīs krievu neapmierinātību. V.Munters inspirēja rakstus presē, cenšoties nodemonstrēt Maskavai pilnīgu neitralitāti padomju – somu kara gadījumā. Opozicionāri noskaņotais Latvijas sūtnis Briselē M.Valters to novērtēja kā valstiski morālas pagrimšanas izpausmi.
Lai neizraisītu PSRS iebildumus par savstarpējās palīdzības līguma pārkāpšanu, atklāti Latvija Somijai neko palīdzēt nevarēja. Slepeni Latvija zināmu palīdzību Somijai tomēr sniedza. Atšifrējot krievu militāros un NKVD kodus, nozīmīgu palīdzību sniedza Latvijas armijas informācijas daļas radio nodaļa. Dešifrētās radiogrammas tika nodotas somiem. Palīdzēja ar informāciju par ienaidnieka stāvokli.
Valdībai un prezidentam 1940.gada pirmajā pusē adresētie Iekšlietu ministrijas atbildīgo darbinieku ziņojumi neizcēlās ar spēcīgu analīzi, bet bija pārblīvēti ar faktiem. Politiskās policijas priekšnieka J.Fridrihsona ziņojumus K.Ulmanis parasti saņēma ar iekšlietu ministra Kornēlija Veidnieka starpniecību.
Augstākajā politiskajā līmenī Latvijas vadītāji centās pat pārlieku uzsvērt labās attiecības ar PSRS. 1939.–1940.gadā pārspīlēta un nevajadzīga bija PSRS slavināšana Latvijas presē, valdības locekļu runās. Dažas publikācijas bija vienkārši apkaunojošas. Tas nevarēja neatstāt demoralizējošu iespaidu uz vismaz daļu no Latvijas iedzīvotāju, tā sekmēja pielāgošanos Maskavas virzienā un gatavoja 1940.gada jūnija kolaboracionismu.
K.Ulmaņa 1940.gada 10.februāra runa uzslavēja krievu lojalitāti bāzu līguma pildīšanā un atzīmēja, ka viņi nav centušies Latviju sovjetizēt. Tika apgalvots, ka Latvija savu neatkarību sargās visiem līdzekļiem. Tomēr ar runu bija domāts iedzīvotājus pieradināt kara apstākļu nopietnībai. 1940.gada sākumā uz īsu brīdi PSRS ārēji centās izturēties laipni pret Baltijas valstīm. Pēc neveiksmes Somijā PSRS uz brīdi mazināja spiedienu uz Baltijas valstīm, bet toņa maiņu Latvijas ārpolitikas vadītāji kļūdaini uztvēra kā draudzības izpausmi.
V.Munteram nepatika tas, ka kopš 1939.gada oktobra pasaules prese rakstīja, ka pieaug bažas par Latvijas boļševizāciju. Savās 1939.gada 22.oktobra un 1940.gada 12.februāra runās viņš kategoriski noraidīja to, ka PSRS esot nodomi īstenot Latvijas sovjetizāciju.

Centās, cik varēja, bet...
Latvija centās, cik varēja, izpildīt Krievu armijas prasības, kas bija saistītas ar padomju karaspēka ierobežotā kontingenta izvietošanu. Latvijas valdība centās nepieļaut ne vismazāko ieganstu PSRS neapmierinātībai, pat sīkumos. Piemēram, kā atzīmēts vēstures literatūrā, Latvijas varas iestādes līdz 1940.gada 17.martam pieļāva, ka kopš 1939.gada 5.oktobra krievu avīze "Dļa vas" atklāti atbalstīja PSRS un tās karu ar Somiju un neslēpa vēlēšanos redzēt Krieviju 1914.gada robežās.
1939.gada decembra sākumā PSRS Terioku pilsētā pierobežā nodibināja marionešu valdību ar Kominternes sekretāru un bijušo padomju izlūkdienesta aģentūras vadītāju Kopenhāgenā O.Kūsinenu priekšgalā. Terioku valdības piemērs iedvesmoja komunistus arī citās zemēs, tai skaitā Latvijā. Jau ilgi pirms 1940.gada jūnija Latvijas kreisajos spēkos izplatījās runas par iespējamu jaunas Latvijas "valdības" izveidi Maskavā. 1940.gada 1.maijā kreisie spēki cerēja īstenot pretvalstiskas darbības galvenokārt tajos apvidos, kur bija novietoti padomju garnizoni. Liepājā kreisos pagrīdniekus iedvesmoja milzīgais padomju garnizons un pagrīdi lielā mērā vadīja Latvijā iebraukušie NKVD aģenti.
Visai liela daļa no Latvijas krieviem pastiprināti cerēja uz PSRS iejaukšanos. Mazturīgie krievi bija noskaņoti pretvalstiski un gaidīja dažādas pārmaiņas. Arī ievērojamas ebreju aprindas iespējamu padomju iejaukšanos Latvijā uzskatīja par mazāku ļaunumu nekā pakļaušanos Vācijai.
Kā atzīmē vēsturnieks A.Stranga, "Latvijas valdība pilnīgi kontrolēja iekšpolitisko stāvokli, neviena nopietna iekšpolitiska nemieru gadījuma nebija, iedzīvotāju absolūtais vairākums bija uzticīgi Latvijas neatkarībai, kreiso iespaids nebija nozīmīgs. Ārējo spēku iejaukšanos un Latvijas iespējamo okupāciju gaidīja skaitliski nelielas un mazietekmīgas grupas".

Tehniskā kārtošana
Jau 1940.gada martā PSRS Ārlietu tautas komisariātā Baltijas valstu "jautājumu tehniskā kārtošana" bija nodota, NKVD kadru virsnieka, bijušā Iekšlietu komisariāta ārzemju daļas priekšnieka V.Dekanozova rokās.
1940.gada maijā nekā tāda, kas liecinātu par strauji tuvojošos okupāciju, Latvijas un PSRS attiecībās nebija. Jūnijā PSRS cītīgi meklēja ieganstu Baltijas valstu aneksijai. Tomēr Padomju savienībai neizdevās atrast nopietnāku ieganstu okupācijai kā dažus Baltijas valstu amatpersonu rakstus presē.
Iespējams, ka ar okupācijas ieganstu meklēšanu bija saistīta arī Latvijā nelegāli darbojošos pretlieliniecisko krievu aktivitāte. Tieši jūnijā aktivizējās krievu profašistiskā organizācija "Nacionaļno trudovoj sojuz novogo pokoļeņija". Pretlieliniecisko krievu organizācijās bija daudz GPU aģentu. Latvijas valdība nepieļāva antikomunistisko krievu aktivizēšanos, un 1940.gada pavasarī notika aresti balto krievu vidū Rēzeknē.
Jūnija sākumā Sarkanās armijas Politpārvaldes priekšnieks L.Mehliss uzaicināja pie sevis vairākus latviešu komunistus un paziņoja, ka tuvākajā laikā K.Ulmaņa valdībai tiks iesniegts ultimāts. Noraidīšanas gadījumā viņiem jābūt gataviem izbraukt uz Rēzekni. Tur, pēc tam, kad pilsētu ieņemtu padomju karaspēks, tiktu izveidota pagaidu revolucionārā padomju valdība. Turpmāk PSRS no Rēzeknes valdības scenārija atteicās. 16.jūnijā PSRS iesniedza ultimatīvu notu Latvijas valdībai, kurā pieprasīja Latvijas valdības atkāpšanos un jaunas valdības sastādīšanu, kas spētu "godīgi pildīt" Latvijas – PSRS savstarpējās palīdzības paktu, kā arī neierobežota padomju karaspēka kontingenta ielaišanu Latvijā.
16.jūnija vakarā Latvijas valdības sēdē tika pieņemts lēmums par valdības atkāpšanos. Spēka lietošanas draudu priekšā valdība nolēma pieņemt padomju ultimatīvo prasību, cerot, ka PSRS respektēs Latvijas suverenitāti. 16.jūnija vakarā padomju pusei tika nodota Latvijas valdības atbilde, ka tā, nevarēdama atzīt par pamatotiem PSRS ultimatīvo prasību motīvus, deklarē, ka Latvijas valdība arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs savstarpējās palīdzības paktu. Plaši ir izplatīts viedoklis, ka, domājot par tautas dzīvā spēka saglabāšanu, valdība nolēma nedot pavēli karaspēkam militāri pretoties.
Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, joprojām ticot, ka ar savu klātieni varēs paglābt Latvijas neatkarību, centās apelēt pie Latvijas un PSRS 1939.gada 5.oktobra savstarpējās palīdzības līgumā paredzētās Latvijas suverenitātes saglabāšanas, lai arī vēl ierobežotākā formā. Valdība cerēja, ka arī pēc PSRS armijas kontingenta palielināšanas Latvija varēs saglabāt kaut ļoti ierobežotu neatkarību un veidot attiecības uz Latvijas – PSRS savstarpējās palīdzības līguma pamatiem. Rietumeiropā jau norisinājās Otrais pasaules karš, un Latvija nevarēja cerēt uz jebkādu reālu militāru palīdzību no ārzemēm. 17.jūnijā Sarkanā armija okupēja Latviju. Lielas padomju karaspēka daļas pārgāja Latvijas robežu, sagrābjot tās teritoriju bez karadarbības un izvietojoties Rīgā un citos Latvijas stratēģiskajos centros. Situācijas kontroli valstī pārņēma PSRS sūtniecība Rīgā. Visi turpmākie notikumi norisinājās ārvalsts militārā spēka klātbūtnē. Latvijas valdība faktiski zaudēja rīcības spēju un līdz ar to Latvijas valsts – neatkarību.

No vietnes www.liepajniekiem.lv
2002.06.14

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home