Otrais pasaules karš

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas| | Prese |

 Sākumlapa Home

 
Pret abām svešajām varām kara gados
Ainārs Lerhis

1939. gada 23. augustā PSRS un Vācija noslēdza Ribentropa—Molotova paktu, kā rezultātā 1940.gadā tika likvidēta Latvijas Republikas valstiskā neatkarība un Otrā pasaules kara gados to pārmaiņus okupēja gan PSRS, gan Vācija. Šī pakta rezultātā kara laikā latviešu karavīri nevarēja aizstāvēt dzimteni savas valsts armijas sastāvā, bet traģiskā kārtā viņiem bija jākaro svešu valstu karaspēkos par to interesēm. Vācija un PSRS "nolika" latvieti karot pret latvieti.

Karā latvieši cīnījās attiecīgi pret Vāciju vai PSRS, kā arī par atņemtajām demokrātijas vērtībām un brīvību. Latvijas vairākkārtējas okupācijas dēļ Latvijas valsts un latviešu tauta nav vainojama tajos noziegumos Latvijā, kurus iedvesmoja un par kurām ir atbildīgas Vācija un PSRS. Šie noziegumi bija iespējami vienīgi kara un okupācijas apstākļos. Šodien Latvija nosoda nacionālsociālisma un komunisma noziegumus.

Karojošās puses - gan Vācija, gan PSRS - apsūdzēja iekaroto zemju tautas kolaboracionismā, lai slēptu vai vismaz mazinātu savus noziegumus. Bieži mēģināja radīt iespaidu, ka vietējās tautas esot lielāki iebrucēju atbalstītāji nekā paši iebrucēji! Vācieši apsūdzēja latviešus sadarbībā ar PSRS, bet PSRS — par sadarbību ar vāciešiem. Nacistiskā propaganda izbeidzās līdz ar nacisma sakāvi, bet padomju propaganda pasaulē turpinājās un vēlāk to pārņēma Krievija.

Latvijas skatījumā vēsturiskā patiesība tikai tad var iegūt savu vietu, kad vienlīdz ar nacisma nosodījumu tiek nosodīts arī komunisms. Ribentropa-Molotova pakta sekas mēs joprojām redzam Latvijas sabiedrības dažādos viedokļos, Krievijas oficiālajā nostājā, kura turpina noklusēt PSRS noziegumus un pārmet Latvijai "Otrā pasaules kara rezultātu pārskatīšanu".

Latvijas valsts oficiālais viedoklis, vērtējums par Latvijas un latviešu tautas situāciju kara laikā tapa jau 40.gados, nevis "tika izgudrots" pēc 1991.gada. Okupācijas gados, kad LR nebija neatkarīgas valdības, de iure pastāvošās Latvijas valsts intereses turpināja aizstāvēt un valsts oficiālo viedokli pauda LR diplomātiskie pārstāvji Rietumvalstīs (sūtnis Lielbritānijā K.Zariņš, sūtnis ASV A.Bīlmanis u.c.).

1940. un 1941.gadā viņi protestēja pie rezidences valstu valdībām attiecīgi gan par PSRS, gan arī Vācijas okupāciju Latvijā, abas vienlīdz raksturojot kā noziedzīgu un nelikumīgu rīcību pret Latvijas valsti, starptautisko tiesību pārkāpumu. 1941.gadā viņi norādīja uz Latvijā notikušo vienas okupācijas varas nomaiņu ar otru un turpmāk sekoja abu okupācijas varu pretenzijām uz Latviju. K.Zariņš un A.Bīlmanis attiecīgi PSRS, tad Vācijas un vēlāk vēlreiz PSRS okupāciju Latvijā kvalificēja kā noziedzīgu, nelikumīgu rīcību pret Latvijas valsti, starptautisko tiesību pārkāpumu. Kara gados notikušās okupācijas varu nomaiņas neizmainīja Latvijas Republikas de iure starptautiski tiesisko statusu un latviešu tautas tiesības uz valstiskās neatkarības atjaunošanu.

1941.gada 14.augustā ASV un Lielbritānijas vadītāji pieņēma pret Vāciju un tās sabiedrotajiem vērsto Atlantijas hartu, 1942.gada 1.janvārī Vašingtonā tika parakstīta Apvienoto Nāciju deklarācija. Arī LR oficiālie pārstāvji pauda vēlmi pievienoties antihitleriskajai koalīcijai. A. Bīlmanis jau 4.janvārī paziņoja, ka arī Latvija vēlas pievienoties Hartai un Deklarācijai, bet atbildi uz iesniegumu nesaņēma. Arī K.Zariņš paziņoja britu valdībai, ka piekrīt A.Bīlmaņa paziņojumam. Latvija netika uzaicināta iespējamo PSRS iebildumu dēļ. Tādēļ Rietumvalstis liedza Baltijas valstu sūtņiem iespējas parakstīt Hartu un Deklarāciju.

Latvijas situācija bija sarežģītāka nekā tām Vācijas okupētajām Austrumeiropas valstīm, kurām bija trimdas valdības Londonā un kas bija Lielbritānijas sabiedrotās. Vācijas okupētā Latvija oficiāli nevarēja būt Rietumu lielvalstu sabiedrotā, jo tai neatļāva izveidot valdību trimdā, kas būtu tiesīga izšķirt alianšu jautājumu. Rietumvalstis uzskatīja Latviju par ienaidnieka (Vācijas) okupētu teritoriju.

Uz sadarbību ar Rietumu valstīm orientējās 1943.gadā izveidotā Latvijas Centrālā padome (LCP), sniedzot tām informāciju par abu svešo varu darbību Latvijā, pastāvīgi atgādinot Latvijas tiesības uz neatkarību un cerot uz atbalstu brīvas un demokrātiskas Latvijas atjaunošanā. Atsevišķu Latvijas patriotu mēģinājumi cīnīties par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu tika iznīcināti jau iedīglī kā no PSRS, tā no Vācijas puses. Abas lielvalstis veica represijas pret LCP darbiniekiem, kuri cīnījās pret abu svešo lielvaru okupāciju. Abas naidīgās varas apkaroja latviešu nacionālās pretestības kustības dalībniekus īpaši nežēlīgi.

Tā kā Latvijas Republikai netika dota iespēja pievienoties antihitleriskajai koalīcijai, piedalīties kara un pēckara starptautiskajās konferencēs, ANO dibināšanā un Nirnbergas tribunālā, mūsu valstij 1945.gadā nebija iespējams starptautiski izskaidrot dubultokupācijas situācijas radītās sekas un informēt par abu svešo varu noziegumiem Latvijā, paust oficiālu novērtējumu par kara rezultātiem, kas atšķīrās gan no Rietumvalstu, gan PSRS situācijas.

Par to, ka Baltijas valstīm kara rezultāti bija atšķirīgi, Baltijas valstu diplomātiskie pārstāvji Rietumvalstīs nemitējās atgādināt vairākus gadu desmitus no kara beigām līdz neatkarības atjaunošanai. Pēckara starptautiskajā situācijā nebija iespējams panākt LR oficiālā viedokļa plašu uzklausīšanu un publicēšanu - sūtņi varēja to iesniegt tikai rezidences valstu valdībām. Baltijas valstu pārstāvji varēja oficiālā līmenī šo Baltijas situācijas īpatnību uzsvērt tikai kopš neatkarības atjaunošanas un jaunu starptautiski atzītu valdību izveidošanās šajās valstīs.

Latvijā situācija kara laikā atšķīrās no klasiskās kara situācijas, kur būtu jācīnās tikai pret vienu pretinieku. Tā kā Latvijā kara gados bija darbojušās nevis viena, bet divas svešās varas, cīņa par vienas armijas sakāvi diemžēl nozīmēja otras armijas iekarojumu veicināšanu. Abas svešās varas izmantoja latviešu patriotismu savās interesēs, apgalvojot, ka to intereses esot arī latviešu tautas intereses. No Latvijas valsts un latviešu tautas viedokļa, nebija uzvarētāju, bet abās armijās karojošie latvieši bija kara ķīlnieki un upuri. Atbildība par latviešu karavīru likteņiem vislielākā mērā pieder diviem totalitāriem režīmiem Vācijā un PSRS, kuras latviešus lielākoties piespiedu kārtā iesaistīja savās armijās, lai viņi cīnītos frontes pretējās pusēs.


Ainārs Lerhis, Dr. hist. , LU Latvijas vēstures institūta pētnieks, biedrības Pilsoniskā līdzdalība valdes priekšsēdētājs

Diena, 2006. gada 16. marts.

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa   Home