Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 

Vēstures beigas nav pienākušas
VIESTURS SPRŪDE

Lietuvas Genocīda un pretestības pētniecības centrs uzrota piedurknes VDK izpētei

Lietuvas Genocīda un pretestības pētniecības centrs (LGPPC) zināmā mērā ir ekvivalents Latvijas Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centram. Tikai lietuviešiem ar savas nesenās vēstures pētniecību ļauts nodarboties daudz krietnākā vērienā.

Pirms aptuveni trim gadiem LGPPC enerģiski ķērās pie PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) darbības izpētes Lietuvā, un patlaban tas mūsu kaimiņvalstī ir galvenais padomju laika vēstures izpētes temats. Lietuvieši to var atļauties, jo viņu rīcībā ir daudz lielāks dokumentu apjoms nekā Latvijā. Latvijas VDK kartotēkā ir informācija par aptuveni četriem tūkstošiem aģentu, taču Lietuvā to skaits bijis kādi 30 tūkstoši. Nav kartotēkas, toties ir citi materiāli. Pēc viena vai diviem gadiem jau varēs izdot pirmos nopietnos pētījumus, dokumentu krājumus par VDK, stāsta centra Pētījumu departamenta direktors doktors Arvīds Anušausks. Nodarboties ar čekas lietām likuši gluži praktiski apsvērumi – lustrācijas process un tiesāšanās šajā sakarā.

LGPPC strādā ap 100 cilvēkiem, no kuriem pētniecībā nodarbināti astoņi. Trīs no tiem nodarbojas ar VDK tematiku. Kopumā Lietuvas Genocīda un pretestības pētniecības centram uzticētas, pēc paša Anušauska teiktā, 17 dažādas funkcijas. Tik liels daudzums izskaidrojams ar to, ka centrā ir apvienotas trīs institūcijas: 1994. gadā radītais zinātnisko pētījumu centrs; represiju pētniecības centrs, kura sākotnējais uzdevums bija izveidot represēto personu sarakstus, un vēl bijušajā Lietuvas VDK ēkā iekārtotais muzejs.

Nereti gadoties tā, ka nākas pildīt ne tikai pienākumus, kurus nosaka likums par šīs institūcijas darbību, bet vēl arī piedalīties no jauna izdoto likumu īstenošanā. "Piemēram, likuma par bijušo VDK līdzstrādnieku lustrāciju gadījumā. Mūsu uzdevumos tas nav ierakstīts, taču tur teikts, ka institūcijai jāpiedalās lustrācijas procesā. Tad vēl mums jāpilda valdības lēmums, jāpalīdz tiem cilvēkiem, kas bijuši ieslodzīti nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometnēs vai bijuši spaidu darbos Vācijā, savākt visus nepieciešamos dokumentus, lai viņi varētu saņemt kompensāciju," stāsta vēsturnieks.

– Vai jautājums par kompensācijas pieprasīšanu no Krievijas arī ir jūsu ziņā?

A. Anušausks: – Daļēji. 1995. gadā bija valdības lēmums sākt uzskaitīt padomju okupācijas radītos zaudējumus, un tajā procesā piedalījās visdažādākās institūcijas. Mēs aprēķinājām cilvēku upuru daudzumu un zaudējumus, ko Lietuva cieta šo pilsoņu bojāejas dēļ, tas ir, neiegūtā nacionālā ienākuma formā. Citas iestādes aprēķināja zaudējumus ekoloģijai, no militāro objektu iekārtošanas un tamlīdzīgi.

– Un kāds bija aprēķinu rezultāts?

– Skaitlis sanāca liels, taču 2000. gadā visi iegūtie rezultāti tika koriģēti, atsakoties no abstraktām lietām. Atstājām tikai to, ko var pierādīt. Piemēram, ekoloģisko kaitējumu un zaudējumus, kurus Lietuva cieta atņemto zelta krājumu dēļ. Pats komisijā nepiedalījos, taču zinu, ka tās uzskaitījums bija apmēram 20 miljardu dolāru apmērā. Šiem miljardiem ir segums ar dokumentiem. Pirms tam, balstoties uz dažādās starptautiskajās konvencijās teikto par summām, kas jāmaksā par viena cilvēka zaudējumu, tika sarēķinātas krietni lielākas summas. Taču visi šie aprēķini pagaidām skaitās neoficiāli, jo valdība tos nav apstiprinājusi. Tie ir konfidenciāli un tā arī stāv mierā pēdējos sešus gadus.

– Tātad atšķirībā no Latvijas Lietuvai viss ir sarēķināts, bet kaut kas tiek gaidīts. Izdevīgs brīdis?

– Jā, kopš 2000. gada iekšpolitisku vai ārpolitisku iemeslu dēļ jautājums nav cilāts. Tas ir iesaldēts. Vai gaidām piemērotu brīdi? Laikam jau ne. Vienkārši mums ar Krieviju ir pārāk dažādi uzskati par vēsturiskajiem notikumiem. Nevar teikt, ka Lietuva kaut ko nogaida. Esam visu saskaitījuši, izdarījuši secinājumus un apstājušies. Nevaram taču kaut ko uzsākt, ja tam nepiekrīt arī otra puse. Lai kaut kas mainītos, kaut kādām izmaiņām būtu jānotiek pašā Krievijā, bet tās, zināms, tuvākajā laikā nenotiks. Pat Vācija spaidu darbos aizdzītajiem sāka izmaksāt kompensācijas tikai tad, kad no kara beigām bija pagājuši aptuveni 50 gadi. Tātad mums vēl ir 40 – 50 gadu laiks.

– Un cik gadu garumā darbu sev redz Lietuvas Genocīda un pretestības pētniecības centrs?

– Tāds brīdis, kad centram vairs nebūs ko darīt, tik drīz nepienāks. Tas būtu tas pats, kas paziņot, ka pienākušas vēstures beigas. Pētnieciskais darbs ir ilglaicīgs.

– Kā ar finansēm? Valdības ieinteresētību jūsu darbā jūtat?

– Centru finansē no valdības budžeta atbilstoši dažādām programmām. Piemēram, ir memoriālās programmas, saskaņā ar kurām, sākot no 1996. gada, Lietuvā par valsts naudu iekārtotas piemiņas vietas un likti pieminekļi vietās, kurās pirms kara un pēc kara gājuši bojā cilvēki – represētie, nacionālie partizāni. Tās ir vietas, kas padomju gados bija aizmirstas. Protams, kara laikā upuri bija visās pusēs, bet viņiem pieminekļus jau uzcēla padomju laikā. Mēs negraujam tā laika piemiņas zīmes. Jā, 1991. – 1992. gadā bija tādi gadījumi, taču ne jau valsts tajos piedalījās – tie bija vietējo pašvaldību lēmumi.

Nevarētu teikt, ka valdības vienmēr būtu centram ļoti pretimnākošas, taču nepieciešamos resursus tās vienmēr devušas, tātad centra darbību atbalsta. Varu vienīgi piebilst, ka pārsvarā iedalītie līdzekļi ir palikuši tādā pašā līmenī kā pirms kādiem pieciem gadiem. LGPPC uzliktie pienākumi vairojas, bet finansējums nepieaug. Jā, es esmu valsts ierēdnis un līdz ar to nevaru žēloties, taču jāsaprot, ka, nepalielinot resursu apjomu, mēs nevaram paplašināt savus pētījumus, nevaram piesaistīt zinātniekus no citām valstīm. Ja to gribam, tad nākas meklēt kādas Eiropas programmas. Bet, ja Eiropā meklē finansējumu humanitārai programmai, kas nav tieši saistīta ar holokaustu, uz tevi raugās ļoti piesardzīgi. Rietumeiropas valstīs joprojām nesaprot, kas te ir noticis, ar ko mēs atšķiramies no pārējās Eiropas daļas, ka pie mums aktuālie jautājumi ir pavisam citi nekā, sacīsim, Vācijā. Holokaustā cietušo Lietuvā ir daži simti. Tajā pašā laikā valstī dzīvo ap 100 000 no okupācijas režīma represijām cietušu cilvēku. Vairāk nekā pusei no viņiem valsts no budžeta izmaksā sociālos pabalstus, dotācijas. Skaidrs, ka sabiedrībai šo tūkstošu problēmas nešķiet mazsvarīgas.

– Ja salīdzina ar pārējiem baltiešiem, tad Rietumu prese lietuviešiem līdzdalību holokaustā laikam pārmet visbiežāk.

– Jā, tur nav ko slēpt. 1941. gadā tāda situācija bija. Pēc mūsu datiem, no tiem lietuviešiem, kuri dienēja policijas bataljonos, katrs ceturtais tieši piedalījās genocīdā pret ebrejiem. Un kur vēl tie, kas tajā piedalījās individuāli, bija apsardzē. Tur ir tūkstošiem cilvēku. Tomēr jāņem vērā, kas tas notika pirms vairāk nekā 60 gadiem. Tie cilvēki, kas organizēja holokaustu Lietuvā vai tajā līdzdarbojās, bija pavēļu izpildītāji, praktiski visi ir jau miruši. Palikušajiem ir 85 – 95 gadi. Viņus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Varu teikt, ka no tiesiskā viedokļa jautājums par nacistu kara noziegumos vainojamo saukšanu pie atbildības praktiski sevi izsmēlis, jo vairs nav ko tiesāt. Protams, no vēstures viedokļa tā teikt nevar.

– Taču tie, kas piedalījās padomju režīma noziegumos, visi nav ne miruši, ne saukti pie atbildības.

– Tiesa, tas ir gados jaunāks kontingents. Zināms, ka padomju laikos to, kuri par dienestu VDK, līdzdalību nošaušanās un represijās saņēma pensijas Lietuvā, bija vairāk nekā tūkstotis. Mūsdienās viņu, protams, jau ir mazāk, taču joprojām ir. Ir bijuši vairāki procesi, kuros viņi nosodīti. Daži procesi pierādījumu trūkuma dēļ beigušies ne tik rezultatīvi. Cietušie gājuši bojā, liecinieki miruši, dokumenti iznīcināti. Esam sastapušies ar situāciju, ka tāda pierādījumu materiāla, kas apmierinātu tiesas, mūsu rīcībā ir ļoti maz. Vēsturisku, dokumentālu pētījumu ir pa pilnam, taču tiesai ar to par maz.

– Kāds viedoklis par to visu valda Lietuvas sabiedrībā?

– Protams, sabiedrība nav apmierināta, bet tā nav arī monolīta – viedokļi ir dažādi. Nevar ignorēt, ka tomēr pusotrs simts tūkstošu lietuviešu bija PSRS kompartijas biedri. Viņi nekur nav pazuduši. Tie nebija noziedznieki, taču jāņem vērā, ka viņu uzskati tika mērķtiecīgi veidoti un viņus atlasīja pēc noteiktiem personības un ideoloģiskiem raksturojumiem. Nevar teikt, ka mūsdienās viņu uzskati neko nenozīmē un tos var neņemt vērā. Nav noslēpums, ka nekur nav palikuši arī tie, kas agrāk strādāja VDK. Viņi ieņem amatus. Viens otrs pat diezgan augstus.

– Latvijā vairāki no šiem ļaudīm ir turīgi uzņēmēji…

– Lietuvā viņi ir arī valsts kalpotāji. Pirms gada presē tika daudz rakstīts par tā saukto rezervistu problēmu. Tie bija cilvēki, kas neskaitījās VDK darbinieki, taču bija atlasīti, lai par tādiem kļūtu ārkārtas situācijās. Viņiem deva operatīvos uzdevumus, lai pārbaudītu, vai būs derīgi, jo tika taču meklēti potenciālie kadru darbinieki, tāpēc atlases principi bija kā strādājošajiem čekistiem. "Rezervistu" Lietuvā bija vairāk nekā 200. Izrādījās, ka aptuveni trešdaļa mūsdienās strādā dažādās valsts iestādēs un ieņem itin ietekmīgus posteņus. Protams, viņu vārdi ir zināmi, un seima komisija ir nolēmusi, ka reiz nāksies publiski tos nosaukt, lai nebūtu dažādu spekulāciju. Es nesaku, ka cilvēks, gadiem ritot, nevar mainīties. Vienīgi jāatceras, ka viņus atlasīja ne jau fizisko dotumu pēc, bet viņu uzskatu dēļ. Vai tie ir mainījušies? Tā ir problēma Lietuvai, kas, ceru, ar laiku apsīks. 2005. gada janvārī tika pieņemts likums par arhīviem, kas paredz, ka dokumenti ar informāciju par čekas aģentiem, tāpat kā Krievijā, skaitīsies slepeni vēl 70 gadu.

– Lietuvieši atzīst tādu soli par pareizu?

– Nevarētu teikt, ka tā domā lietuvieši. Tie bija ļaudis, kas pieņēma tādu lēmumu par spīti sabiedrisko organizāciju, tajā skaitā arī vēsturnieku, protestiem. Starp citu, protesti bija patiesi vērienīgi. Tikai no akadēmiskās vides vien tika savākti 1500 paraksti ar prasību mainīt likumu. Bet viss bija atkarīgs no lēmumu pieņēmēju politiskās gribas, un tā bija citādāka nekā vairākumam.

– Vai tas tika darīts pilsoniskā miera vārdā?

– Es uzskatu, ka gluži otrādi – jo mazāk zinām, jo vairāk visādu mītu un vīziju parādās. Jāapzinās, ka liela daļa dokumentu ir iznīcināta vai aizvesta uz Krieviju. Vismaz ar to, kas palicis, vajadzētu ļaut rīkoties brīvi. Lai nebūtu domu, ka kaut ko slēpjam.

– Latvijā ar VDK saistītu dokumentu ir ļoti maz. Lietuvā, cik noprotu, krietni vairāk.

– Jā. Ir operatīvās lietas, izmeklēšanas lietas, aģentūru lietas. Tomēr Latvijai ir kaut neliela, taču pavisam konkrēta kartotēka. Tur ir vārds un uzvārds. Mēs arī varētu sastādīt sarakstu un to publicēt, tomēr pie mums, ja cilvēks nepiekrīt lustrācijas komisijas lēmumam, galīgais lēmums jāpieņem tiesai.

– Lietuvā daudzi atzinuši savu sadarbību ar VDK?

– Viens. Pārējie tiesājas. Tas, kurš atzinās, pretendēja uz kultūras ministra posteni. Bet par viņu jau zināja pirms tam. Pēc Lietuvas likumiem, ja tēmē uz seimu, ministra vai valsts prezidenta vietu, tad visām ziņām slepenību noņem.

Latvijas Avize

  Atpakaļ   Back  

 Sākumlapa  Home