Noziegumi pret cilvēci

Crimes against Humanity.  Latvian Site

  Atpakaļ Back | Jaunumi News | TSDC | Dokumenti | Liecības | Grāmatas || Prese |

 Sākumlapa Home

 
Kā stāstīt asniem par ziemu? 
Anda Līce 

Divi visai tautai liktenīgi datumi — 14. jūnijs un 25.marts. Labi, ka vēl tos pārcilājam. Politiķi to dara ar diviem 
pirkstiem — baidās apdedzināties. Joprojām baidās un nekādi nevar sadūšoties pateikt — Krievijai kā Padomju Savienības mantiniecei ir pienākums nokārtot morālo parādu ar savā laikā genocīdam pakļautajām tautām. Bez labās gribas izpausmes nav iespējamas labas attiecības ar kaimiņtautām. Vēsturnieki to dienu pļāvumu pārcilā kā sienu — vai jau ir izžuvis un šķūņos vedams. Politiskie spekulanti plūkā lapiņas un gatavo uzlējumus savām vajadzībām. Bet tie, pār kuru galvām gājusi izkapts, klusi piemin izdzēstās dzīvības un sakropļotos likteņus.

Kad zāle kļūst par sienu? Tad, kad viss pļāvums izžuvis. Notikumi pārvēršas par vēsturi, kad visi dalībnieki ar savām brūcēm, rētām un apgrūtināto sirdsapziņu ir aizgājuši mūžībā. Nākamās paaudzes var atviegloti uzelpot — neviens vairs nevar apstrīdēt viņu interpretācijas. Viņiem nav tramīgi jāatskatās pār plecu, ko kāds teiks. Viņi ir brīvi. Bet, no otras puses, viņiem ir lielas iespējas nomaldīties un skaidrot vēsturi vai nu pēc pavēles, vai konjunktūras. Kamēr liecinieki ir dzīvi, melot ir grūtāk. Vēl pāragri par padomju laiku runāt tikai kā par vēsturi. Mēs taču joprojām sāpīgi apdauzāmies gan pret fiziskām, gan garīgām tā laika drupām. Apziņā vēl nav atmirušas totalitārā režīma metastāzes. 

Kā par pagātni runāt ar tiem, kas tajā nepiedalījās? Kā stāstīt asniem par ziemu, kad pavasaris pašā plaukumā? Tas nav tikai vēstures skolotāju jautājums. Mainās metodika, izglītības sistēmā ienāk jaunas informācijas tehnoloģijas un arī ilūzija, ka tās visu atrisinās. Pasaule kļūst līdz nelabumam racionāla, cilvēka vērtību nosaka testi, nevis vienīgi viņam piemītošās spējas. Tā kā emocijas bieži vien ir neprognozējamas, tātad kaut kas traucējošs, tās iesaka atmest. Taču galva, lai cik tā būtu piebāzta ar faktiem, bez sirds nav spējīga pasauli virzīt uz cilvēcību. Skolotājs var sagatavot nezin cik bagātīgus izdales materiālus, bet, ja tie nebūs viņa sirdī, viņš būs tikai robotu ražotājs.  

Jā, vēsture — tie ir fakti. Taču tā ir arī emociju jūra. Nav jākaunas no asarām, kad pārcilājam 14.jūnijā un 25.martā pļautos vālus. Tās ir nevis izlutināto, bet pazemoto sāpes. Vienīgi runājot no sirds uz sirdi, mēs varam cerēt uz savstarpēju izpratni starp paaudzēm un tautām. Tas ir visīsākais ceļš. Dzīvo vēstures liecinieku stāvi — ceļa zīmes. Sarunā par bijušo ik reizi ir jāmeklē kāds valdziņš, aiz kā pavilkt. Viens piemērs no kādas nesen notikušas tikšanās ar skolēniem. Lai viņi apjaustu 25.marta deportācijas apmērus, Okupācijas muzeja Video un kino-fono-foto krātuves vadītāja Lelde Ozola bija lūgusi viņus iedomāties pagājušo Dziesmu svētku gājienu, kurā piedalījās ap 40 000 cilvēku. No Latvijas toreiz aizveda 42 133 cilvēkus. Divas straumes. Viena, izdziedot un izdejojot prieku, otra — dodoties pretī savai nolemtībai. Turpinājumu, mīļie, iztēlosimies paši. Tas nebūs grūti, jo siens vēl nav savests šķūņos. 

Diena, 2003. gada 22. augusts.

  Atpakaļ Back  

 Sākumlapa Home