Padomju okupācijas gads sākās ar 1940. gada 16. jūnija PSRS ultimātu Latvijas valdībai par "savstarpējā līguma nepildīšanu", valstī ienāca Sarkanās armijas papildkontingents (Liepājas garnizonā 1940. g. bija ap 20 tūkst. karavīru) un no 20. jūnija līdz 25. augustam LPSR Konstitūcijas pieņemšanai, sākās steidzīgi organizatoriski pasākumi, lai juridiski noformētu Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā.
20. jūnijā Valsts prezidenta K.Ulmaņa sekretariāts paziņoja, ka izveidots jauns Ministru kabinets ar profesoru A.Kirhenšteinu priekšgalā. Tā bija tā saucamā Tautas valdība, kuras locekļus akceptēja Maskava. Valstī sākās sabiedriski politiskās dzīves pielāgošana PSRS pastāvošajai iekārtai un saimnieciskajai dzīvei. 23. jūnija radiorunā iekšlietu ministrs V.Lācis paziņoja, ka svarīgākais uzdevums, kāds jāveic Iekšlietu ministrijai, ir pilnīgi un noteikti "iztīrīt" valsts aparātu no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem. Lai aizpildītu "izvākto" redzamāko valsts darbinieku vietas un ieņemtu vadītāju amatus partijā, uzņēmumos, PSRS sūtīja uz Latviju speciālistus ar sociālistisko pārkārtojumu darba pieredzi, no kuriem vairums bija krievu tautības, kā attaisnojumu paskaidrojot, ka 1937.–1939.gg. NKVD iznīcinājusi redzamākos latviešu komunistus, kas ieņēmuši atbildīgus amatus PSRS. Tā okupētajā Latvijā sāka ieplūst krievu ierēdņi. (1940.g. 15. septembrī Liepājā ieradās Ļeņingradas valsts pilsētu plānošanas direktors Sovoļenko, ko pavadīja Komunālās saimniecības Tautas komisariāta darbinieki. Kopējā apspriedē ar Liepājas pašvaldības pārstāvjiem Sovoļenko skaidroja, ka paredzēts Liepājas ostu izveidot par vienu no lielākajām PSRS, otro aiz Ļeņingradas...)
LKP un tās organizācijas atbalstīja un visādi sekmēja Tautas valdības rīkojumu īstenošanu, jo visos atbildīgos posteņos tika nozīmēti bijušie pagrīdnieki komunisti. 1940. gada 23. oktobrī LKP CK bija apstiprināti 137 Liepājas organizācijas biedri un 63 kandidāti, bet 1. partijas konferences materiāli 1940. gada 7. decembrī sniedz ziņas, ka organizācijā ir 162 partijas biedri: pēc sociālā stāvokļa 103 strādnieki, 22 darba zemnieki, 47 inteliģences pārstāvji. Liepājā darbojās 38 komjaunieši.
Ar Tautas valdības 9. jūlija lēmumu visā Latvijā sāka nomainīt pilsētu pašvaldības amatpersonas, kas bija apstiprinātas brīvvalsts laikā. Par Liepājas pilsētas vecāko 12. jūlijā nozīmēja KP biedru kandidātu M.Edžiņu. Savās atmiņās viņš raksta: "...Pilsētas vecākā kabinetā atradās pats Rimbenieks un pilsētas valdes sekretārs Zariņš. Viss jau bija sakārtots lietu nodošanai. Uz manu jautājumu, kāds ir pilsētas saimnieciskais stāvoklis, Rimbenieks atbildēja izvairīgi – šis jautājums esot pārāk plašs," tālāk Edžiņš secina, "... Liepājas pilsētas saimniecība tajā laikā atgādināja "vecu grabažu kasti", un tomēr Liepāju dēvēja par "Baltijas jūras pērli". Šī "jūras pērle" draudēja palikt bez kapitālā un tekošā remonta, bez kurināmā, pat bez transporta un elektroapgaismošanas..."
Lai personas, kas dažādu politisko iemeslu dēļ bija "atstādinātas" no saviem amatiem un nevarētu sameklēt darbu kādā citā iestādē vai uzņēmumā, tika izdots rīkojums (1940. gada 30. septembrī), kurā teikts, ka aizliegts strādniekus un kalpotājus pieņemt darbā bez agrākās darba vietas raksturojuma. Katra strādnieka atlaišanu vai pieņemšanu darbā vajadzēja saskaņot ar jaunievēlētām strādnieku komitejām, kas pēc Tautas valdības 1940. gada 26. jūnija Likuma par Strādnieku komitejām bija obligāti jāizveido uzņēmumos, kuros nodarbināti vairāk nekā 20 strādnieki. Tika izdots norādījums aktīvi iesaistīt sievietes gan ražošanā, gan sabiedriskajā darbā. Strādnieku komiteju vēlēšanas un darbību vadīja kompartija. To apliecina Liepājas Drāšu fabrikas KP šūnas 1940. gada 7. oktobra sēdes protokols Nr. 12, kurā rakstīts: "Šūna uzdod strādkomitejai uzmanīgi pieiet strādnieku pieņemšanas jautājumam un par jau pieņemtiem vest sarakstus, lai, sieviešu kampaņai sākoties, tos varētu kā pirmos atbrīvot."
Pilnībā tika atbrīvots Policijas aparāts. Prefekta J.Everta vietā iecēla Fr.Fridrihsonu, tika izveidots 45 cilvēku sastāvā policijas palīgdienests, izveidota strādnieku gvarde. Gvardes Liepājas bataljonu komandēja pagrīdnieks komunists K.Balodis. Gvardisti apsargāja rūpniecības uzņēmumus, elektrostacijas utt. Par Liepājas milicijas priekšnieku nozīmēja pagrīdnieku M.Botanikeru, un tā atradās Savstarpējās apdrošināšanas biedrības "Zeme" telpās Republikas ielā 19 (ēkas pagrabos 1941. gada 27. jūnija rītā tika zvēriski nogalināti vairāki desmiti liepājnieku).
Lai noteiktu turpmāko valstiskuma formu, Latvijas tautas valdība noteica 14. un 15. jūlijā Tautas Saeimas vēlēšanas. Liepājā vēlēšanu kampaņa sākās jūlija sākumā. Centrālā vēlēšanu komisija akceptēja "Latvijas darba tautas bloka" kandidātu sarakstu visos 5 vēlēšanu apgabalos. Kandidātu saraksts derēja, ja to bija parakstījuši 100 vēlētāju. Latvijas demokrātu saraksts, kā priekšgalā atradās advokāts un pazīstamais sabiedriskais darbinieks A.Ķēniņš (tajā bija arī Liepājas ģimnāzijas direktors Ž.Pelcmanis), tika noraidīts kā neatbilstošs vēlēšanu likumam un sarakstā iekļautie cilvēki apcietināti, deportēti un gandrīz visi fiziski iznīcināti. Te vietā ir novērojumi, ko izteica Anglijas sūtnis Igaunijā savai Ārlietu ministrijai, ka būs grūti kādam citam, kas nav komunists, kandidēt vēlēšanās, un zīmīgi, ka visās trijās Baltijas valstīs vēlēšanas noteiktas vienā un tajā pašā laikā.
Vēlēšanu norisei Liepājā tika izveidoti 5 iecirkņi balsu nodošanai: Janševska pamatskola Dzelzceļnieku ielā, Raiņa ielā 2, 1. maija nams Rožu laukumā, Čakstes pamatskola Čakstes laukumā, Latviešu pamatskola Ausekļa ielā 11/13. Lielākā pirmsvēlēšanu sapulce, kurā uzstājās Saeimas kandidāts no Kurzemes vēlēšanu apgabala Andrejs Upīts, notika 12. jūlijā pulksten 7 vakarā pilsētas stadionā. To kuplināja sarkanarmiešu mūzikas ansambļa priekšnesumi. Vēlēšanu dienās balsot varēja jebkurā iecirknī, vēlētāju saraksti nebija sastādīti, bet pasēs iespieda ierakstu par piedalīšanos vēlēšanās. Par vēlēšanu norisi laikraksts "Jaunākās Ziņas" rakstīja: "... Liepājā vakar jau no agra rīta pie vēlēšanu iecirkņiem izveidojās garas balsotāju rindas... Strādnieki devās uz vēlēšanu iecirkņiem organizēti grupās. Pilsētā brauca karogotas automašīnas ar skaļruņiem, kas aicināja tautu pie urnām... Pilsētas slimnīcā un nespējnieku patversmē ieradās ceļojošais iecirknis, kam balsis nodeva 500 vēlētāju." Kā liecina arhīvu dokumenti, tad Liepājā par nobalsoja 35253 pilsoņi – pret 42. Tautas Saeimā ievēlēja 5 liepājniekus – Pēteri Plēsumu – LKP Liepājas apgabala sekretāru, Vili Gebeli – Kara ostas strādnieku, Arnoldu Jansonu – "Tosmares" galveno inženieri, Jāni Vierpi – Liepājas un Aizputes lauku pašvaldību vecāko un Sīmani Simanoviču. Pēdējais bija delegācijas sastāvā, kas brauca uz Maskavu un 1940. gada 5. augustā piedalījās PSRS AP sesijā par Latvijas uzņemšanu PSRS sastāvā un kā raksta savās atmiņās, tad "atgriežoties katrā stacijā teicām kvēlas runas..."
LK(b)P Liepājas pilsētas komitejas 1. sekretārs M.Būka decembrī partijas konferencē pozitīvi novērtēja vēlēšanu kampaņu: "Saeimas vēlēšanu kampaņas laikā pilsētā katru dienu notika 3–5, bet svētdienās laukos 30–40 sapulču. Tūlīt pēc vēlēšanām notika trīs demonstrācijas un mītiņi ar 25–40 000 dalībniekiem..." 1940. gada novembrī Liepājā bija 52476 iedzīvotāji.
Lai gan "Latvijas Darba tautas bloks" savā vēlēšanu platformā deklarēja, ka nodrošinās visu pilsoņu personas un īpašuma neaizskaramību, jau 22. jūlijā Saeima bez deklarācijām, kurās noteica, ka Latvijā nodibināta padomju vara un Latvija iestāsies PSRS sastāvā, pieņēma deklarāciju, ar kuru zemi ar tās bagātībām, visus lielos rūpniecības uzņēmumus, bankas ar to vērtībām pasludināja par tautas mantu – valsts īpašumu. Tā viens no okupācijas varas radikālākajiem pārkārtojumiem bija pamatīga un plaša privātās mantas t.s. sociālistiskā nacionalizācija.
Pirmām kārtām centās nacionalizēt visus rūpniecības uzņēmumus ar svarīgu valstisku nozīmi, uzņēmumus, kuros strādāja vairāk nekā 20 algota darba strādnieku un tos, kuros strādāja vairāk par 10 un bija mehāniskais dzinējspēks. Līdz 30. jūlijam tika nacionalizētas visas spiestuves, tipogrāfijas neatkarīgi no strādājošo skaita, grāmatu drukātava Helēnes ielā 1, K.Grāmatnieka laikraksta "Kurzemes Vārds" izdevniecība u.c. No nacionalizācijas sarakstā iekļauto 804 uzņēmumu skaita 34 atradās Liepājā. No 30. jūlija līdz 16. augustam nacionalizēja "Tosmares" fabriku, kuras pamatkapitāls bija 4 miljoni latu, visa uzņēmuma vērtība 30 miljoni latu. Fabrika izgatavoja 60 % no visām Latvijā ražotām lauksaimniecības mašīnām, nodarbināja 1500 strādnieku. Tās teritorija aizņēma 48 ha, 116 ēkas... Nacionalizācijas komisijās strādāja komunisti un komjaunieši, komunisti bija vēlākie nacionalizēto uzņēmumu komisāri. LKP CK 15. augusta sēdē LKP Lejaskurzemes apgabala otrā sekretāre O.Vāvere ziņoja, ka rūpniecības uzņēmumu nacionalizācija Liepājā pabeigta, sabotāžas aktu, diversiju, konfliktu un nesaskaņu nacionalizācijas gaitā starp strādniekiem, strādnieku komitejām un komisāriem neesot bijis. Tālāk sekoja lielo namu, privāto aptieku, slimnīcu, tirdzniecības uzņēmumu nacionalizācija. Uz 4. novembri Liepājā bija nacionalizēti 890 nami (kuru telpu kopplatība pārsniedza 220 m²), 4 privātās viesnīcas, ap 60 tirdzniecības uzņēmumu. Nacionalizācijas process turpinājās vēl 1941. gadā, nacionalizējot sīkos privātos uzņēmumus un pilsoņiem piederošās lielākās privātās vērtības. Kā liecina arhīva materiāli, tad 1941. gada 7. februārī pilsētas Izpildu komiteja sēdē izskata Liepājas muzeja pārziņa iesniegumu viņa nacionalizētās automašīnas denacionalilzācijai un nolemj "Liepājas muzeja pārziņa J.Sudmaļa iesniegumu par viņa mazauto denacionalizāciju noraidīt, jo viņam mazauto nav nepieciešams". Tika ierobežotas izmaksas no noguldījumiem. 1940. gadā no 17. līdz 20. jūnijam izmaksas vispār no noguldījumiem uz tekošiem rēķiniem netika izsniegtas, no 21.–30. jūnijam – ne vairāk kā 50 lati katram, no 1.–14. jūlijam – 100 latu mēnesī. 1941. gada 25. martā, kad okupācijas vara pasludināja, ka lats kā maksāšanas līdzeklis nav derīgs, tā atstāja katram noguldītājam 1000 rbļ, bet pārējo konfiscēja. Radikālas, iedzīvotājus šokējošas izmaiņas ieviesa tirdzniecībā, LPSR Tirdzniecības tautas komisārs izdeva noteikumus, ko atļauts pārdot un agrāko brīvo preču iegādes vietā vajadzēja pierādīt tirgotājam apliecinājumu pat par sadzīvē lietojamo preču iegādes nepieciešamību (te vairs liepājniekiem nevajadzēja brīnīties par to, ka sarkanarmieši iepērkoties viens otram gribēja liecināt, ka pērkamā prece vajadzīga, jo tagad paši bija tādā situācijā). Muzejā glabājas vairāki to apliecinoši dokumenti. Piemēram tirgotājam I.Ingem pilsonis R.Birkhāns, dzīv. Ezeru ielā 23/29, Liepājā, raksta speciālā veidlapā (jo kabatas un rokas pulksteņus drīkstēja pārdot ar cenu inspekcijas atļaujām):

No 25. novembra visā valstī apgrozībā ieviesa PSRS 1937. gada valsts kases zīmes 1, 3, 5 rubļi, 1, 3, 5, 10 červoncu banknotes (1938.–1940.gg. PSRS noteiktais kurss 1 ASV dolāram bija 5 rubļi 30 kap., tajā laikā 1 ASV dolārs Latvijā maksāja 5 latus un 40 sant., un varēja domāt, ka lata apmainīšana pret rubli grūtības nesagādās, taču iznāca, ka rubļa pirktspēja faktiski līdzinās apmēram 1/3 no tā, kādai tai vajadzēja būt pēc oficiālā dolāra kursa). Tautas valdība vairākos gājienos trīskārtīgi palielināja algas un cenas (negrozīta palika sāls, petrolejas, sērkociņu un veļas ziepju cena; oktobrī cukura devu samazināja līdz 1,8 kg, bet no 25. novembra, kad sākās jaunās tirdzniecības cenas LPSR TK atcēla kartīšu sistēmu cukuram un ziepēm, 1 persona drīkstēja nopirkt 500 g cukura un 1 gabalu saimniecības ziepju), lai pazeminātu lata pirktspēju līdz rubļa pirktspējai un tas atbilstu PSRS cenu un algu līmenim. Kā liecina M.Būkas ziņojums partijas konferencē, tad "laikā no septembra līdz decembrim partijas vadībā pilsētā notika 78 sapulces, kurās runāts par preču cenām un darba algām". Līdz pat 1941. gada 25. martam līdz ar latu apgrozībā bija padomju rublis un visus norēķinus izdarīja pēc kursa, kur vienu latu pielīdzināja vienam rublim.
Radikālas izmaiņas skāra izglītību un kultūru, kuras mērķtiecīgi varēja izmantot kompartijas ideoloģijas propagandai un aģitācijai. Skolās aizliedza mācīt ticības mācību, ieviesa PSRS Konstitūcijas mācību, nodibināja pionieru organizāciju, pārdēvēja ielas. Pirmā pārdēvētā bija Bāreņu iela, kuru 11. augustā pārdēvēja par Andreja Upīša ielu. 1940. gadā pārdēvēja 8 ielas un 1 laukumu – Čakstes laukumu par Pionieru (te jāpiezīmē, ka Drāšu fabrikas šūna 1940. gada 14. oktobra sēdē nolemj "fabrikas līdzšinējo "Liepājas drāšu fabrika" nosaukumu grozīt un turpmāk vēlams to saukt – "Sarkanais metalurgs"). Mīklaini pazuda cilvēki, kas skaļi izteica neapmierinātību vai šaubas par pārmaiņām. Tika iznīcinātas jaunajai ideoloģijai nepieņemamās garīgās vērtības, grāmatas u.c. Tā oktobrī sadedzināja 7563 brošūras "Vadonis pa Liepāju" 1436,97 rbļ. vērtībā, bet šo summu pēc Izpildu komitejas 1941. gada 1. aprīļa lēmuma nolēma norakstīt zaudējumos.
Pravietiski izskanēja – "Tā kā bijis, vairāk nebūs. Mums būs jābūt komunistiem un mēs tādi būsim: cerēsim, ka varēsim palikt latvieši." Kā raksta vēsturnieks U.Ģērmanis grāmatā "Zili stikli, zaļi ledi", "šos vārdus 1940. gada 17. jūnija priekšpusdienā Inčukalna stacijas bufetē kā ar cirvi noskaldīja jauns vīrs zilā darba virsvalkā. Tad viņš turpat pie letes vienā rāvienā izmeta savu šņabja glāzi un ātrā, vingrā solī izgāja ārā."

2002.04.08

1940. gada notikumu hronika
18. jūnijā "Tosmares" nelegālā partijas komiteja pēc LKP Liepājas pilsētas komitejas norādījuma nolemj organizēt masu demonstrāciju.
19. jūnijā notiek rūpnīcas "Tosmare" strādnieku demonstrācija. Lozungs "Nost Ulmaņa valdību".
20. jūnijā mītiņš Annas tirgus laukumā. Tiek ieņemtas nozīmīgas pilsētas iestādes un pasludināta padomju vara. Pārbaudīts, ka Liepājas vīriešu un sieviešu cietumā neatrodas neviens politiskais ieslodzītais.
22. jūnijā 16 politieslodzīto sagaidīšana Liepājas stacijā. Liepājas uzņēmumos tiek vēlētas strādnieku komitejas.
12. jūlijā Pilsētas stadionā sarīkots Saeimas vēlēšanām veltīts mītiņš. Tajā runā Saeimas deputāta kandidāts rakstnieks Andrejs Upīts.
14.–15. jūlijs. Liepājā Latvijas Tautas Saeimā ievēl Pēteri Plēsumu (LKP Liepājas apgabala komitejas sekretāru), Karostas strādniekus Vili Gēbeli, Jāni Vierpi, Arnoldu Jansonu, Sīmani Simanoviču (pēdējais bija delegācijas sastāvā, kad Latviju uzņēma PSRS). A.Jansons bija vienīgais inteliģences pārstāvis – "Tosmares" inženieris.
Par Liepājas pilsētas vecāko tiek nozīmēts Matīss Edžiņš.
19. jūlijā notiek mītiņš Annas tirgus laukumā, manifestācija pa pilsētu, kas noslēdzās Biržas laukumā (Zāģeru laukumā 15). Pēc mītiņa manifestantus aicina iet uz koncertu, ko stadionā sarīko Sarkanās armijas mākslinieki.
30. jūlijā Nacionalizācijas komiteja pārņēmusi "Tosmares" fabriku. Pamatkapitāls 4 miljoni latu, visa uzņēmuma vērtība 30 miljoni latu. Tā izgatavoja 60 procentus no visām Latvijā ražotajām lauksaimniecības mašīnām. Nodarbināja 1500 strādniekus.
13. augustā Nacionalizācijas komisija pārņem Liepājas korķu fabriku.
15. augustā Nacionalizācijas komisija pārņem Liepājas eļļas fabriku.
30. oktobrī vietējās rūpniecības komisariāts apstiprina turpmāko Liepājas drāšu fabrikas nosaukumu – "Sarkanais Metalurgs".
3. novembrī Liepājas teātrī pilsētas skolēni pirmo reizi tiek uzņemti pionieros.
4. novembrī Liepājā noslēdzas namu nacionalizācija (220 m² un vairāk. Īpašniekiem atņemti 890 nami, lielie tirdzniecības veikali.
25. novembrī apgrozībā laista padomju nauda (1 lats – 1 rublis).
27. novembrī par Liepājas pilsētas Izpildu komitejas priekšsēdētāju apstiprina I.Biļēviču, priekšēdētāja vietnieku A.Mālmeisteru, sekretāru M.Ezeru.
8. decembrī LK(b)P Liepājas pilsētas komitejas 1. legālā konference. Par pirmo sekretāru ievēl ostas strādnieku Miķeli Būku, par sekretāru "Sarkanā metalurga" strādnieku Jāni Zaru.

Vāciešu 1939. gada lielā izceļošana
Aina Burija 

Daudzi cienījama vecuma liepājnieki labi atceras Otrā pasaules kara sākuma gadus un ar to saistīto vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju. Izceļošana tika akceptēta 1939. gada 28. septembra noslēgtajā līgumā starp PSRS un Vāciju par draudzību un robežām. Šo līgumu, kas sankcionēja Polijas neatkarības zaudēšanu, papildināja papildprotokoli un vienā no tiem bija ierakstīts, ka Padomju Savienība neliks šķēršļus, ja no tās interešu sfēras (Latvijas, Igaunijas) tur dzīvojošie vāciešu izteiks vēlēšanos atgriezties savā etniskajā dzimtenē.

Lielo izceļošanu ievadīja Vācijas valsts kanclera Ādolfa Hitlera 1939. gada 6. oktobra radioruna, kurā, it kā rūpējoties "par tautiskās minoritātes drumstalu atkalpārvešanu Vācijā", viņš aicināja Baltijas vāciešus atgriezties.

Jau 7. oktobrī Vācijas sūtnis Latvijā U. fon Koce saņēma Vācijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra E. fon Veiczekera 6. oktobrī parakstīto direktīvu. Tajā sūtnim fon Kocem uzdeva stāties sakaros ar Latvijas valdību un paziņot Vācijas vēlēšanos, lai vietējie vācieši izceļotu uz reihu. 30. oktobrī tika noslēgts līgums par "Vācu tautības Latvijas pilsoņu izceļošanu uz Vāciju". Tajā bija norādīts, ka izceļošana ir vienreizēja akcija, kas noslēgsies 15. decembrī. Līdz ar to vācieši kā minoritāte izbeigs savu pastāvēšanu Latvijā. Vāciešu aizceļošanu valsts prezidents K.Ulmanis pavadīs ar vārdiem "Uz neatgriešanos!".

Pēc 1935. gada Tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 62144 vācieši jeb 3,19 procenti no kopējā iedzīvotāju skaita. Latvijas pavalstnieki bija – 56441 vācietis. No visiem vāciešiem 51106 dzīvoja pilsētās. Kurzemē vien dzīvoja 12789 vācieši. Latvijā tā bija trešā lielākā minoritāte (pēc krieviem un ebrejiem), materiāli vislabāk situētā iedzīvotāju daļa. Viņiem piederēja rūpniecības kapitāls, veikali, nami, bet laukos – lieli zemes īpašumi.

Liepājā dzīvoja 4620 vācieši jeb 8 procenti no visiem pilsētas iedzīvotājiem (pēc 1935. gada datiem Liepājā bija: 38845 latvieši – 68 %, 7379 ebreji – 12,9 %, 2261 poļi – 3,9 %, 1943 krievi – 3,4 %, 1587 lietuvieši – 2,7 %, 463 pārējotautību pārstāvju – 0,8 %.). Vislielākais vāciešu skaits pilsētā bija nodarbināts rūpniecībā – 823, ar tirdzniecību nodarbojās 452, valsts un pašvaldības iestādēs strādāja 140, par mājkalpotājiem – 197, brīvās profesijās – 125. Speciāli apgādājamo, ieslodzīto un klaidoņu bija 165. No saviem īpašumiem pārtika vai pensijas saņēma 508 vācieši. Liepājā vācu tautības pilsoņiem piederēja nekustamais īpašums 15,8 miljoni latu vērtībā. Viņi īrēja vai arī viņiem piederēja 1594 dzīvokļi. Daudzi vācieši bija saradojušies ar latviešiem un citām vietējām tautībām, un tas repatriācijas gaitu sarežģīja. Tā 1938. gadā laulības Liepājā bija noslēdzis 31 vācietis, no tiem 8 vācieši bija apprecējuši latvietes, 2 – polietes, 21 – vācietes. Savukārt 8 latvieši bija precējušies ar vācietēm. Tajā pašā gadā Liepājā piedzima 33 vācu bērni, bet nomira 100 vācieši. 1938./39. gadā vācu pamatskolu (Ūliha ielā 56) apmeklēja 338 skolēni, bet Vācu vecāku savienības ģimnāziju Ausekļa ielā 11/13 – 87.

Kopš 8. oktobra Liepājā vietējās vācu biedrībās valdīja liela rosība. Stendera ielā 5, kur bija sēdeklis Vācu jaunekļu biedrībai, un Julianes ielā 31 vietējo vāciešu organizēšanas darbu sāka Vācu–baltiešu darba savienība. Vācu tautības iedzīvotāji saņēma mantas un nekustamā īpašuma reģistrācijas veidlapas un instrukcijas par to izpildi. Valdīja vispārējs satraukums. Ostā, jau kopš 6. oktobra noenkurojušies, stāvēja vācu pasažieru tvaikoņi "Frigge" un "Berlin". Laikraksts "Kurzemes Vārds" plaši publicēja ar repatriāciju saistītos oficiālos paziņojumus.

Liepājas pilsētas galva E.Rimbenieks 15. oktobrī izskatīja pirmos vairāku ierēdņu lūgumus un atbrīvoja no darba 14 Pilsētas vācu pamatskolas skolotājus un vairākus Elektrības un gāzes iestādes darbiniekus. Liepājā sāka ievest aizceļotāju mantas no Aizputes un Kuldīgas. Pilsētas prefekts J.Everts izdeva rīkojumu, kurā bija teikts, ka "Pamatojoties uz iekšlietu ministra š.g. 14. oktobra rīkojumu par noliegumu izīrēt bez atļaujas aizceļojošo vāciešu atstātos dzīvokļus un veikalus – telpas pieteikt prefektūrā, 14. istabā".

Pirmie 54 repatrianti, Liepājā dzīvojošie valsts vācieši, t.i., Vācijas pavalstnieki no Liepājas aizbrauca 20. oktobrī. Starp tiem bija vācu nespējnieku patversmes "Betānija" iemītnieces, no kurām vecākajai bija 81 gads. Pats jaunākais izceļotājs bija 2 mēnešus vecs zēns.

Laikraksts "Kurzemes Vārds" (20.10.39.) rakstīja: "Kad iekaucās kuģa sirēna, izceļotāji bija sanākuši uz kuģa augšējā klāja. Atstājot Liepāju uz visiem laikiem, daudzi raudāja, gaisā plīvoja kabatas lakati. Izvadītāji stāvēja pie muitnīcas žoga un noskatījās, kā aizbrauc viņu piederīgie un paziņas. Noskaņojums bija ļoti drūms, neredzēja neviena puķu zieda, ne smaida."

Izceļotājiem bija jāapgūst Vācijas 1939. gada septembrī iekarotās Polijas teritorijas – Vartas novadā un Rietumprūsijā.

Repatriācijas komisija sāka darboties 3. novembrī Vācu ģimnāzijas telpās Ausekļa ielā 11/13. Nepārtraukti no pulksten 9 rītā līdz 16 pēcpusdienā komisija pieņēma vācu tautības iedzīvotāju lūgumrakstus atbrīvot no Latvijas pavalstniecības, kā arī veica citus, ar aizceļošanu saistītos, organizatoriskos darbus. Trijās stundās no Latvijas pavalstniecības vēlējās atteikties 120 izceļotāji. "Līdz ar šo es labprātīgi atsakos par sevi un savā lūgumā minētiem bērniem no Latvijas pavalstniecības uz visiem laikiem, kā arī no mūsu tiesībām atgriezties Latvijā uz pastāvīgu dzīvi," aizbraucošie vācu cilvēki rakstīja lūgumrakstā. Tas bija jāparaksta dienestpersonu klātbūtnē. Laikraksti sāka nepārtraukti publicēt sludinājumus, ka sakarā ar izceļošanu lēti pārdod mēbeles, sadzīves priekšmetus, grāmatas u.c. Izceļošanas līgums, ko bija parakstījušas Latvijas un Vācijas amatpersonas, repatriantu nekustamajam īpašumam bija jāpāriet speciāli dibinātās Fiduciārās izceļošanas akciju sabiedrības pārvaldīšanā. Lauku īpašumi pēc Latvijas Ministru kabineta 7. decembra lēmuma kļuva par Latvijas valsts īpašumu un bija jānostiprina uz Vispārējās lauksaimniecības bankas vārda. Tos vajadzēja pārņemt līdz 1940. gada 31. janvārim. Abu valstu valdības bija vienojušās novērtēt lauku nekustamo īpašumu par – Ls 200 hektārā. Bija atļauts izvest lietošanā esošās mantas, bet aizliegts – Latvijas tautsaimniecībai nepieciešamās preces, slimnīcu iekārtas, nelietotus transporta līdzekļus, ārzemju valūtu (vienam izceļotājam varēja būt līdz Ls 50 Latvijas naudas), dārgmetālus un dārgakmeņus. 1939. gada 20. oktobrī Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes priekšsēdētājs F.Balodis nosūtīja vēstuli Liepājas muzeja pārzinim J.Sudmalim ar lūgumu piedalīties uz ārzemēm izsūtāmo pieminekļu pārbaudē, vienlaicīgi norādot, kādus priekšmetus, dokumentus nedrīkst izvest. Piecdesmit dienās J.Sudmalis kopā ar kolēģiem pārbaudīja ap 4000 personu mantas. Savā dienasgrāmatā viņš ierakstīja: " mēs, Pieminekļu valdes pārstāvji nelocījāmies, bet neatlaidīgi pildījām mums uzticētos pienākumus. Bija gadījumi, kad repatrianti ar ziedojumiem muzejam gribēja panākt svabadāku ceļu izvedamām mantām. Tomēr tie velti cerēja uz šādu pretimnākšanu. Tieši otrādi. Ziedojumi bija kā barometrs – norādītājs, kur vērtīgākais meklējams."

Muzeja arhīvā glabājas J.Sudmaļa rakstīts dokuments, datēts ar 1939. gada 15. decembri: "Sakarā ar vāciešu repatriāciju Liepājas pilsētas muzejā iegūto mantu saraksts". Tas sastāv no divām daļām – 1. Muzejam ziedotās mantas. 2. Pirkšanas ceļā iegūtās. No ziedotajām atzīmējams no A.Vegneres (Toma ielā 53) iegūtais Liepājas pilsētas plāns no 1887. gada, no P.Klāsena (Ūliha ielā 60) – 720 dažādas metāla monētas, 64 pasaules kara laikā lietotās vietējās papīra naudas zīmes, pagasta vecākā amata ķēde no 1886. gada, kā arī hercogu Ernesta Johana Birona un Pētera Birona ģīmetnes eļļas krāsās un hercogienes Benignas Biron ģīmetne eļļas krāsās (sarakstā izdarīta atzīme, ka ģīmetnes nodotas Pieminekļu valdei Rīgā). No tirgotāja K.Hāna (Toma ielā 59) – Liepājas tirdzniecības komitejas arhivālijas (1696.g. – 20. gs. sākums), 29 rokraksti, 52 grāmatas. Daži aizbraucēji dāvināja Liepājas novada sudraba un bronzas saktas u.c. priekšmetus. Pirkšanas ceļā no skolotājas M.Špēras (Ūliha ielā 48) iegūts numismātikas skapis un dažādi dokumenti. Par Ls 250 no M.Lakševica (Ūliha ielā 48) nopirkta V.Purvīša glezna "Vakars", bet no V.Vegneres (Toma ielā 53) dokumenti, kalendāri, baznīcas, vēstures un citas grāmatas par Kurzemes un Baltijas vēsturi.

6. un 7. novembris bija izceļotājiem rosīgākās dienas. No Ventspils ieradās tvaikonis "Orotova". Tas uzņēma tikai slimos un vārgos 367 izceļotājus, un 6. novembra vakarā izgāja jūrā. Ar 130 izceļotājiem un 660 Liepājas apkārtnes vāciešiem 7. novembrī Liepāju atstāja vācu motorkuģis "Ulm" un kuģis "Levante", kas aizveda 140 vācu lauksaimnieku mantas – kastes ar mēbelēm, zirgus, ratus u.c. Laikraksts "Kurzemes Vārds" (15.11.39.) rakstīja: " tvaikonim "Berlin" ar 139 izceļotājiem atstājot krastmalu, izceļotāji novietojās uz klāja un atvadoties nodziedāja latvju himnu, tāpat kā iepriekšējie izceļotāji." Tajā pašā laikrakstā ievietots sludinājums – "Aizceļojot no Latvijas, sūtu saviem god. pircējiem pēdējo sveicienu un pateicos par manai firmai izrādīto ilggadējo uzticību. Novēlu saviem pircējiem vislabākās sekmes turpmākajā dzīvē. E.Vegners (drogu un krāsu tirg. īpašn. Siena tirgū Nr.1)." Tikpat sirsnīgi no liepājniekiem, īpaši Liepājas zvejniekiem, atvadījās locis K.Zeidaks.

Repatriācijas komisijas iecirkni Liepājā slēdza 6. decembrī, jo tas savas funkcijas bija izpildījis (Rīgā tāds darbojās līdz 15. decembrim). Tā darbības laikā no Latvijas pavalstniecības bija atteikušies 8396 vācieši. 7. decembra vakarā no Liepājas aizbrauca kuģis "Brake". Šoreiz vācieši aizbrauca bramanīgi un šovinistiski noskaņoti. Par to "Kurzemes Vārds" (7.12.39.) rakstīja: "žēl bija šķirties no šīs zemes. Un vairāki izceļotāji pirms aizbraukšanas apmeklēja savu piederīgo kapus, tos rotājot ar ziediem. Vakarā militārā ierindā pa pilsētas ielām uz kuģi devās vācu jauniešu kolonnas, bravurīgi atvadoties no Liepājas ielām ar svešām dziesmām. Ostmalā, vērojot pēdējo Liepājas vāciešu aizbraukšanu, pulcējās daudz ļaužu. Īsi pirms pulksten 19.00 iekaucās tvaikoņa sirēna. 570 izceļotājiem uz klāja, dziedot vācu himnu un Horsta Veseļa dziesmu, Liepāju atstāja pēdējais vācu izceļotāju tvaikonis" Izceļotāju sarakstā bija Liepājā pazīstamais zeltkalis V.Glazenaps, alus darītavas īpašnieks M.Dollingers u.c. No tvaikoņa atvadu sveicienus un pateicību par sadarbību ar firmu tās 58 pastāvēšanas gados laikraksta "Kurzemes Vārds" lasītājiem un liepājniekiem nosūtīja optiķis mehāniķis P.Štarke firma dibināta 1881.g. Rožu laukumā 11). Paši pēdējie izceļotāji – repatriācijas komisijas darbinieki – Liepāju atstāja 12. decembrī ar tvaikoni "Rabot".

Repatriācijas pasākumā caur Liepājas ostu 26 kuģi aizveda 8826 vāciešus. Mantas pārveda 11 kuģos. Neskatoties uz labi noorganizēto repatriācijas akciju, tā praktiski tomēr turpinājās līdz pat 1941. gada jūnijam – kara sākumam (1939. gada beigās pēc policijas ziņām nebija repatriējušies 325 vācu tautības pilsoņi). Vāciešiem līdzi aizbrauca arī tie latvieši, kas dažādu iemeslu dēļ negribēja palikt padomju okupētajā Latvijā.

"Baltijas vācieši bez izņēmuma neieredzēja PSRS un uzkatīja par savu uzdevumu palīdzēt nākamajam Vācijas "krusta karam" pret komunismu" tā savā grēksūdzē tendenciozi rakstīja Latvijas ārlietu ministrs V.Munters PSRS Iekšlietu Tautas komisāram L.Berijam 1940. gadā un, sniedzot ziņas par Vācijas izlūkdienesta darbību Latvijā, turpināja: "pēc vietējo vāciešu aizbraukšanas uz vietas tomēr palika ievērojams skaits repatriantu (pēc mūsu aprēķiniem 5000 līdz 7000). Bez tam palika viss Liepājas bankas (Drēzdenes bankas filiāle) personāls, 46 vācu uzņēmumu kalpotāji (nepieciešamie speciālisti), kas pēc līguma bija Latvijā kā arī apmēram 250 jaunizveidotās Fiduciārās sabiedrības "Utag" darbinieki, kuru uzdevums ir repatriantu atstātās mantības likvidācija. Šeit tātad bija plašs aģentu un informācijas avots." ("Latvijas Vēstnesis", 23.07.98., 04.08.98.)

Vāciešu izceļošana bija zaudējums Latvijai. Neskatoties uz to, ka daļa aizbraucēju bija šovinistiski noskaņota un viņu aizbraukšana mazināja spriedzi nacionālajās attiecībās, Latviju atstāja izglītotākā iedzīvotāju daļa – vadošie speciālisti ekonomikā, medicīnā, izglītībā. Kā atzīmē Latvijas vēsturnieki, sāka iezīmēties "intelektuālais vakuums" Latvijā, ko vēlāk pastiprināja staļiniskās deportācijas 1941. un 1949. gadā. Akadēmiķis J.Stradiņš pēcvārdā izdevumam "Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā" pamatoti raksta: "vācbaltieši no Latvijas politiskās, saimnieciskās un kultūras vēstures, no mūsu agrārvēstures un pilsētu vēstures nav svītrojami. Gluži pretēji: tiem jādarbojas nevis kā rēgiem, nevis kā negatīviem vēstures personāžiem un tipāžiem, bet gan kā nozīmīgiem kultūras elementiem, kas gadsimtu gaitā nodrošināja Latvijas sasaisti ar Rietumiem."

2002.04.08